Jau desmit gadus par savām mājām režisors Ingmārs Čaklais un viņa ģimene sauc Anglijas pilsētu Birmingemu. Abu dibinātais Latviešu Kultūras centrs šogad svin piecu gadu jubileju. «Mūsu galvenais uzdevums palīdzēt šeit dzīvojošajiem latviešiem saglabāt latvietību. Tāpēc mūsu Latviešu centru nenosaucām, piemēram, par «Punktiņu un Antonu» vai «One Way», bet tieši par Latviešu Kultūras centru. Tas neizslēdz iespēju sadarboties ar angļiem vai citām tautībām, jo Birmingema ir ļoti multikulturāla pilsēta. Taču mūsu uzdevums ir šīs lietas sakārtot, turklāt ļoti augstā līmenī,» sarunā ar »Vakara Ziņām« stāsta Ingmārs.
Par savu ikdienas pamatnodarbošanos viņš saka: «Man pieder daži interneta veikaliņi, kuros tirgoju, kā pats tos saucu, «dažādus putekļu savācējus». Tie ir visdažādākie «vintage» un antikvārie priekšmeti, un ar šo nodarbošanos pelnu naudu, jo tas palīdz uzturēt manu «izdzīvošanas režīmu». Īsāk sakot, mana specialitāte ir mācēt atrast priekšmetus pārdošanai, turklāt man ļoti patīk tos atjaunot un savest kārtībā, lai pēc tam piedāvātu cilvēkiem. Nekad nebiju domājis, ka tik daudz varēšu iemācīties! Ja mani skolotāji dzirdētu, ko tagad teikšu, iespējams, viņi ļoti smietos, jo man noder ķīmija un fizika - priekšmeti, kurus skolā nemācījos. Tiešām, ļoti daudz esmu izpētījis šīs lietas un iemācījies, turklāt vienu otru no tām darbībām, kuras piedāvājam, neviens cits Anglijā nemaz īsti nevar izdarīt, un dažos segmentos mēs esam līderos!»
Lietas, kuras nonāk Ingmāra veikaliņos un pēc tam pie pircējiem, neapšaubāmi ir senas, vērtīgas un dārgas. «Pie šīm lietām tieku pa dažādiem ceļiem. Piemēram, tās var iegādāties izpārdošanās, uz kurām angļi dodas ar mašīnām, kas piekrāmētas pilnas ar visdažādākajiem priekšmetiem. Protams, mums ir arī savi piegādātāji un klienti, kuri zina, ko viņi grib, tāpēc es bieži esmu vidutājs,» Ingmārs smejas un atzīst, ka bieži līdz ar kādu trauku komplektu pārdevējs vēl par divdesmit māciņām piemet klāt kasti ar priekšmetiem, kur dažkārt varot atrast īstas pērles. «Dažkārt, dabūjot kādu priekšmetu, pat neaizdomājos, ka tas ir unikāls. Tā bija ar kniedētāju, kuru savedu kārtībā un gribēju izlikt pārdošanā, tikai vajadzēja noteikt cenu. Meklējot informāciju, secināju, ka šis ir patiešām unikāls priekšmets un ka tam līdzīgs vienā eksemplārā atrodas kādā no Anglijas muzejiem, tāpēc vērtību šādai lietai noteikt ir neiespējami. Šādos un līdzīgos gadījumos šos priekšmetus vai nu kādam uzdāvinām, vai nododam cilvēkam lietošanā.»
Darbojoties šajā biznesā, Ingmāram gadījies piedzīvot ne vienu vien unikālu situāciju: «Ja kāds vēlas kaut ko pirkt, mēs par to priecājamies, taču nekad neuzdodam jautājumus, kāpēc cilvēks pērk tieši šādu priekšmetu. Kopš viena pirkuma bija pagājuši divi trīs gadi, kad reiz ar Daci sēdējām un šķirstījām papīrus, jo bija jātaisa atskaite. Pēkšņi ieraugām ierakstu, ka viens no mūsu pircējiem ir bijis noliktava ar nosaukumu «Bohemian Rhapsody»… Sāku domāt, kas tas varētu būt, un sapratu - tā taču ir filma, kuras veidotāji no mums pirms trim gadiem nopirka koferus! Man tiešām izgāja tirpas pa kauliem, jo šī filma (tās latviskais nosaukums ir «Bohēmista rapsodija») man tiešām ļoti patika, turklāt kopš skolas gadiem esmu absolūts grupas «Queen» fans!»
Ingmārs un Dace ātri meklējuši filmas ierakstu un tinuši cauri ar domu - kur ir mūsu koferi?! «Divās vietās savus koferus tiešām atradām, tikai neteikšu, kurā epizodē tas bija,» Ingmārs smejas un atzīst - šad un tad viņam esot nojauta par kādu priekšmetu vai traukiem, kuri, iespējams, tiekot pirkti filmas vai kāda seriāla vajadzībām, «taču ir skaidrs, ka visām epizodēm, lai savu priekšmetu ieraudzītu, izsekot nav iespējams».
Tā kā sarunā ik pa brīdim Ingmārs piemin savus četrus bērnus, likumsakarīgs šķiet jautājums, ar ko viņi nodarbojas. «Manam vecākajam dēlam ir 24 gadi, un viņš ir cilvēks, kurš kaut ko gribētu darīt kino laukā. Lai to sasniegtu, viņš iet ļoti grūtu ceļu, ir ļoti patstāvīgs un dara visu tā, kā pats uzskata par pareizu. Viņam veidojas interesanti uzskati; mums daudzās lietās nesakrīt, taču tas tiešām ir ļoti aizraujoši - vērot, kā mani bērni aug!» Ingmāra un Daces meita Elīza (21) pašlaik Notingemas universitātē apgūst aviācijas un kosmosa inženieriju, un, kā saka Ingmārs «ceru, ka viņa realizēs visas savas idejas». Izrādās, ka idejas par kosmosa tehnoloģijām esot arī Mārim, taču viņš to darot no pavisam citas puses nekā māsa: «Pirms neilga laika kopā ar Māri skatījos reportāžu no lielās raķetes palaišanas, un viņš par to zina nevis to, ko mēs ar tevi varam izlasīt ziņās, bet var izstāstīt, kas par to būtu jāraksta. Arī viņš mērķē uz kādu no augstskolām, kur var apgūt šīs zināšanas.» Savukārt jaunākais dēls Ernests, kuram pašlaik ir piecpadsmit gadu, esot izlēmis, ka gribētu studēt jurisprudenci: «Vienā brīdī viņš pēkšņi paziņoja, ka gribētu būt kriminālizmeklētājs jeb «dzīvā laboratorija», lai varētu izpētīt dažādas lietas. Mums nav skaidrs, no kurienes tas viņam ir, jo nav gluži tā, ka mēs visu laiku skatītos šāda žanra filmas vai seriālu «Midsomeras slepkavības». Esam viņu tik daudz pabīdījuši, lai viņš izvēlētos priekšmetus, kurus vajadzētu apgūt un no kuriem būtu jāatsakās. Vispār tas ir interesanti, jo abi ar Daci esam juristi, taču mājās par to nerunājam. Izskatās, ka šī interese viņam ir pilnīgi no citas puses. Pēc pāris gadiem redzēsim, kā tas izvērtīsies.» Ingmārs piebilst, ka arī bērni ir iesaistīti gandrīz visās lietās, ko dara vecāki, un ar latvietību viņiem viss esot kārtībā. «Priecājos, ka mājās viņi respektē manu lūgumu runāt latviski, lai gan ikdienā saziņas valoda skolās un ārpus mājas viņiem ir angliski. Un man ir pārliecība, ka viņi nekad nebūs angļi.»
Par Latviešu Kultūras centru, kurš dibināts pirms desmit gadiem, Ingmārs Čaklais saka: «Mūsu princips ir pavisam vienkāršs: ja esi gatavs nākt un darīt, attīstīt kādu [darbības] jomu, tad esi laipni gaidīts komandā. Ja gribi vienkārši izmantot mūsu piedāvātās lietas - arī tad esi laipni gaidīts. Mums svarīgākais ir nevis ievilkt ķeksīti, bet ļaut katram darboties tā, kā viņš jūt.» Pirms pieciem gadiem tika nodibināts arī Birmingemas Mazais teātris un pēc tam arī Londonas latviešu teātris «Trepes», lai gan aktīvākie teātra spēlētāji tomēr joprojām no Londonas braukā uz Birmingemu.
Runājot par teātri, Ingmārs neslēpj, ka tā ir viņa sirdslieta: «Mums ir svarīgi atgūt diasporas teātru labo slavu - tādu, kāda tā ir bijusi, pirms tika pazaudēta. Tāpēc esam pacēluši izrādes tik augstā līmenī, lai atgūtu savu skatītāju un lai cilvēki, noskatoties iestudējumu, teiktu - jā, tas ir kaut kas! Domāju, ka mums ir izdevies. Daru to ļoti nopietni un esmu savējos brīdinājis, ka man ir divi kritēriji tiem, kas grib spēlēt teātri. Pirmais - tev ir jābūt laikam; ja laiku teātra spēlēšanai nevar atrast, tad skaidrs, ka agri vai vēlu šķirsimies. Otrais - ir jābūt gribēšanai. Ja šī sajūta pazūd, tu arī pats esi pazudis.» Ingmārs piebilst, ka viena no aktīvākajām ikdienas darbībām centram ir arī Birmingemas novusa klubs, kuru palīdz vadīt prezidents Mārtiņš Vīksna.
Ik gadu Birmingemā tiek rīkotas Dzejas dienas: «Tajās esam godinājuši gan Ojāru Vācieti, gan Māri Čaklo un Imantu Ziedoni, gan Māru Zālīti un Vizmu Belševicu. Šogad paredzēts godināt Āriju Elksni. Šajos pasākumos cilvēkiem ļoti nopietnā līmenī atgādinām par dzeju, jo, manuprāt, cilvēki pašreiz ir kļuvuši ļoti pavirši un daudzām lietām skrien pāri. Pērn mums bija īsts šoks, jo «vidējais» diasporas latvietis nezināja, kas ir Vizma Belševica.» Bet bijis ļoti patīkami ieraudzīt skatītāju pārpilno zāli. «Tas nozīmē, ka cilvēkiem ir interese par dzeju, kas, protams, priecē.»
Protams, «breksits» pirms trim gadiem radīja dažādas pārmaiņas, galvenokārt apturēja strādātgribošo latviešu plūsmu no Latvijas uz Lielbritāniju. «Taču Anglijā joprojām strādā gana daudz latviešu, un viena no funkcijām, kuru uzņēmies mūsu vadītais Kultūras centrs, ir palīdzēt cilvēkiem. Protams, ļoti daudz nācās palīdzēt pandēmijas laikā, kad glābām cilvēkus arī burtiskā nozīmē. Un, ja zinām labāk, kā rīkoties dažādās situācijās, tad abi ar Daci labprāt to darām, jo katrs esam specializējušies dažādās jomās.»
To stāstot, Ingmārs min arī konkrētu piemēru - Lielbritānijas veselības sistēmu, ar kuru ik pa laikam iznāk saskarties ikvienam Anglijā dzīvojošajam latvietim. «Ir jāzina daži noteikumi, kuri nav tādi kā citur pasaulē. Ir tautības, kuras pie šīs sistēmas ir ļoti ātri «piešāvušās» un zina - lai panāktu ātru rezultātu, burtiski jāieslēdz sava mentalitāte un pie ārsta jāiet ar kliedzienu. Man ir nācies teikt latviešiem - ja tu gribi saņemt palīdzību, tev jādara tāpat kā viņiem, un izdomā - tu gribi saņemt palīdzību vai rīkosies tā, kā tev šķiet pieņemami? Visas šīs lietas lēnām esam apjautuši, tāpēc varam reāli palīdzēt cilvēkiem, sniedzot drauga plecu. Mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Birmingemas pašvaldību: esam viņiem gan krīzes menedžeri, gan informatīvais kanāls, par atsevišķām detaļām informējot savējos un veicinot komunikāciju. Tas ir darbs, kas netiek apmaksāts. Tas ir mūsu dāvinājums.»
Pirms diviem gadiem ar Ingmāra un Latviešu Kultūras centra Birmingemā līdzdalību tika izveidota Pasaules Latviešu amatieru teātru savienība jeb «PLATS», kurā apvienojušies divdesmit latviešu diasporas teātri visā pasaulē un kas šogad svin divu gadu jubileju. «Esam sagatavojuši diasporas teātru festivālu «Dāvana Latvijai», kas dziesmu un deju svētku laikā norisināsies kultūras pilī «Ziemeļblāzma» un kura laikā vienā dienā - 1. jūlijā - ikvienam interesentam būs iespēja noskatīties četras 2022. gadā diasporas teātru saietā «PLATS solis» Stokholmā godalgotās, atzinību guvušās un ekspertu - Māras Ķimeles, Lauras Grozas, Ata Rozentāla un Dzintara Krūmiņa - atzinīgi novērtētās latviešu teātru izrādes, kas tapušas Dānijā, Īrijā, Norvēģijā un Lielbritānijā.»
Visu četru izrāžu pamatā ir latviešu un Latvijā dzīvojošu autoru dramaturģija, kura iestudēta diasporas teātros un kuru uz skatuves spēlēs diasporas amatierteātru aktieri. «Piedāvāsim gan «PLATS solis» «Grand Prix» ieguvējus - izrādi «Miglas pilnas acis» no Norvēģijas, gan sudraba balvas ieguvējus - Birmingemas Mazā teātra izrādi «Čir, čir!», dziesmu spēli «Miglā iesprostotie» no Īrijas, kas festivālā saņēma bronzas balvu, gan arī Kultūras centra izvēlēto izrādi «Edas zvaigžņu stunda», kuru uz Rīgu vedīs teātris no Dānijas.»
Ingmārs uzsver - šī dāvana Latvijai gatavota ar lielu rūpību, un «mēs tiešām esam pateicīgi par iespēju teātriem būt Rīgā laikā, kad šeit pulcējas latvieši ne tikai no daudzām pasaules valstīm, bet arī no visiem Latvijas novadiem».
