Viņi nebija ne Romeo, ne Džuljeta. Viņiem abiem bija jau pāri statistiskajam pusmūžam. Proti, abiem piecdesmit ar astīti. Tāpēc šis mīlas stāsts atgādina rudens rasā piemirkušus vilnas svārkus. Laba, kvalitatīva drēbe. Bet slapja kļūst ļoti smaga. Ļoti.
Ar šo sievieti iepazinos kādā ceļojumā. Viņa bija neliela auguma, ļoti smalka, blondiem matiem. Lellīte, bet ne caca. Acis gan viņai bija skumjas. Ceļojuma vadītāja mūs «sapāroja» - dzīvojām vienā istabiņā viesnīcā un vienā kajītē uz kuģa visas desmit dienas. Viņa bija par mani vecāka savus divdesmit gadus. Pieredzējušāka. Sarunās par attiecībām brīvāka. Es vairāk klausījos. Kādus padomus ar savu vienas laulības pieredzi gan varēju dot... Tāpēc gandrīz visu laiku klusēju. Viņai bija vajadzīgs tieši tas. Jo viņa jau zināja visu, arī to, kas nebūs. Un viņai nebija neviena, kam varētu izstāstīt. Bet te... Ceļojums un nezināma ceļabiedre. Diez vai vēl kādreiz satiksimies.
Mēs sapratāmies uzreiz. Vecuma starpību neizjutu, jo pati neesmu gaisagrābsle. Attiecības un ģimene man ir saudzējamas vērtības. Es ļāvu viņai runāt. Tas sākās kādā vakarā, un desmit dienās viņa izstāstīja, šķiet, visu vilnas smagumā pielijušo mīlas stāstu.
«Tu esi precējusies? Tev ir bērni? Ak ir. Esi laimīga? Redzu, ka tev rozā brilles uz acīm. Tad jau vēl laimīga. Man ir divas pieaugušas meitas, joprojām tā pati laulība un tas pats vīrs. Apprecējos jauna tāpat kā tu, tagad meitas pieaugušas un savā dzīvē. Vīrs man labs. Tiešām! Sākumā, kamēr nostājāmies uz kājām, strādājām kā neprātīgi, bet vakaros bijām kopā. Vēlāk, kad jau bija pašiem savs dzīvoklis un pirms algas naudu nevajadzēja meklēt pa visām kabatām, abi nomainījām darbavietas. Es beidzot varēju darīt to, kas man patika un padevās, arī vīrs vairs nebija melnstrādnieks, bet izveidoja uzņēmumu. Savu.
Viņš bieži brauca un lidoja komandējumos. Mana darbavieta reizi pa reizi komandējumos sūtīja mani, jo protu vairākas svešvalodas. Tiklīdz vajadzēja kādu, kurš spēj sarunāties krieviski, franciski vai itāliski, es biju tā, kura devās līdzi priekšniekam uz dažādām valstīm.
Apnikums, tu jautā... Man nav iebildumu pret savu vīru. Bet es viņu pazīstu tik sen! Ir sajūta, ka esmu viņu izpētījusi līdz beidzamajai molekulai. Viņš ir rūpīgs, gādīgs, uzticīgs, jauks, miermīlīgs. Viņš man, meitām un sev nodrošina stabilitāti. Viņš man ir kā enkurs. Kad to iemet, tad kuģis stāv uz vietas, vai tad ne?
Tā mēs dzīvojām. Nē, nelauzīju galvu par to, vai man ir labi. Ir labi! Jo man taču viss ir. Vīrs, meitas, darbs, nodrošināta dzīve.»
«Pirms trim gadiem man bija jādodas komandējumā, lai atkal tulkotu šefam. Tas bija izdevīgs projekts. Ļoti vērtīgs. No tā bija atkarīgs arī mans atalgojums. Aizlidojām. Iekārtojāmies viesnīcā. Melotu, ja teiktu, ka iepriekš vīrieši nepievērsa man uzmanību. Pievērsa. Bet... Viņi bija un izbija. Es vienmēr atgriezos mājās, atgriezos ģimenē, jo nekas un neviens nebija tā vērts, lai kaut ko mainītu. Parasti tas bija tikai flirts. Tu izskaties izbrīnīta. Tu domā, ka laulībā ir atļauts mīlēt tikai vīru? Muļķīte...
Un arī toreiz nekas nesolīja satricinājumu. Šefs runāja, es tulkoju. Piecas dienas intensīva darba. Sestajā dienā mūs uzaicinājusī puse rīkoja atpūtas vakaru. Man negribējās iet, biju redzējusi gandrīz visus uzaicinātos, biju ar viņiem runājusi, tulkojusi viņu sacīto. Nekā īpaša. Tomēr saņēmos - kā nekā etiķete, arī priekšnieks prasa, lai esmu klāt...
Jutu, nojautu, sapratu, ka viens no šī saieta viesiem ir manī ieinteresēts. Maza auguma, nedaudz korpulents. Seja - nepavisam ne Delons jaunībā un pat ne pusmūžā. Ja Rīgā man tāds ietu garām, es viņa virzienā neskatītos. Viņš aizsāka sarunu tikai ar mani. Tikai ar mani! Nekāda koķetērija un vulgaritāte, tikai cieņa un atbruņojoša pietāte. Elegance. Zināšanas. Pašcieņa. No viņa strāvoja aristokrātisms un godīgums. Mēs runājām visu vakaru. Jutos brīvi un viegli. Viņš bija delikāts vīrietis un zinošs sarunbiedrs. Atvadoties viņš noskūpstīja man roku un lūdza atļauju nākamajā dienā parādīt pilsētu. Piekritu.
Nākamā diena bija mūsu. Visa!
Staigājām, runājām, vakaru pavadījām restorānā. Ne man, ne - esmu pārliecināta - arī viņam nebija «kreisu» nodomu. Tas būtu pretīgi. Atvadoties viņš atkal noskūpstīja man roku un lūdza iespēju sazināties. Redzēju, ka viņš apzinās: šī viņam nav tikai tikšanās. Redzēju, ka viņš redz: arī man šī nav vienkārši tikšanās. Bet iedevu viņam vien savu e-pastu, ne telefona numuru.»
«Viņš man uzrakstīja un pateicās par kopā pavadītajām stundām. Es atbildēju un... gaidīju nākamo tikšanos, lai gan nezināju, vai tāda maz būs. Godīgi teikšu - nespēju noticēt, ka savdabīgajam Puaro vizuāli līdzīgs vīrietis man varētu likt justies tā. Rakstījām viens otram desmitiem reižu dienā. Dienām un nedēļām ilgi. Mums bija par ko runāt. Nē, par mīlestību un jūtām tur nebija ne vārda. Drīzāk starp rindiņām lasāms apmulsums, ka tas notiek ar mums. Abi jutāmies sastapuši dvēseles pusītes, kas gribētu būt kopā. Abiem bija ģimenes. Pienākums. Vainas sajūta. Apmulsums. Neizpratne. Laime. Un dzīvojam katrs savā valstī.
Es neticu sakritībām, bet... Pēc mēneša šefs uzrakstīja rīkojumu par komandējumu. Man vienai jābrauc un jāpārstāv darbavieta. Uzrakstīju par to viņam, savam Puaro līdziniekam. Ja tas nebūtu noticis ar mani, tad neticētu. Bet! Arī mans Puaro tika komandēts uz šo pasākumu. Mēs tiksimies!
Satikāmies. Zini, man patīk tas vecumposms, kad jaunības trakums ir garām. Sekss... Tas, protams, šajās attiecībās bija, un labāks nekā ar vīru. Bet! Es vispirms iemīlu vīrieša intelektu. Sekss ir nozīmīgs attiecībās, tomēr saku, ka vispirms novērtēju sava Puaro smadzenes, attieksmi pret mani, zināšanas, pieredzi, audzināšanu... Tā nebija vulgāra, miesiska kaisle, bet gan mīlestība. Abpusēja. Mēs bijām kā magnēta poli - pievilkāmies viens pie otra ar līdzvērtīgu spēku.
Šim komandējumam bija turpinājums. Un ne viens vien. Tā kā katrs dzīvojam savā valstī, tad lieliski sapratām, ka tikties varēsim kaut kad un kaut kur. Un to, ka tādā gadījumā nāksies melot saviem tuvākajiem. Neticami - tolaik dzīve sakārtojās tā, ka mēs varējām satikties. Reti, toties uz vairākām dienām. Banāls salīdzinājums, taču tās dienas bija līdzvērtīgas mēnešiem un pat gadiem. Bijām neprātīgi laimīgi. Vienas dvēseles divas daļas. Esam bijuši kopā četrdesmit trīs dienas divu gadu laikā. Es izrēķināju. Redzu, tu nesaproti. Tu esi mīlestību nepieredzējusi.
Sākumā satikāmies komandējumos. Vēlāk mēdzām norunāt valsti, kurā būsim kopā pusceļā it kā no komandējuma uz komandējumu. Tos paši izgudrojām, lai nesāpinātu savas ģimenes. Man bija vienkāršāk. Vīrs bieži nebija mājās, bet mana Puaro sieva bija mājsaimniece. Viņš negribēja darīt pāri viņai, un es arī to negribēju. Un nevēlējos mocīt savu vīru, jo cienu viņu, un arī mans Puaro apzinājās, ka nespēju ņirgāties par sava dzīvesbiedra jūtām. Mans vīrs un mana Puaro sieva savā mīlestībā pret katru no mums bija atbruņojoši... Bet mēs bijām nelaimīgi. Abi sapratām - mūsu mīlestība ir tik smaga, ka no tās izejas nav. Diviem jābūt nelaimīgiem. Un tie divi esam mēs. Jo mēs šo putru ievārījām, kaut negribējām. Varbūt tiešām dievs ir un, iespējams, viņa plāns bija tāds, taču man no tā vieglāk nekļūst.»
«Savam Puaro izstāstīju skolā literatūras stundā analizēto Ernesta Birznieka-Upīša stāstu «Šūpotnes». Puisis Lieldienās šūpoja divas māsas, no kurām vienu viņš mīlēja un gribēja precēt. Bet no šūpolēm izkrita un savainojās otra māsa, kuru puisis nemīlēja. Tolaik viņam apstākļi un sirdsapziņa lika apprecēt nemīlamo. Atceros, ka skolotāja teica: «Cēla rīcība, kas padarīja nelaimīgus trīs cilvēkus.» Tikai tagad saprotu, ko viņa domāja, to sakot. Es un mans Puaro neatkarīgi viens no otra zinājām, ka kopīgas nākotnes mums nav. Būsim nelaimīgi vai nu mēs, vai arī mūsu tuvinieki: mans vīrs, viņa sieva, bērni, radinieki... Mēs divi bijām laimīgi četrdesmit trīs dienas. Es to zinu, jo skaitīju un rēķināju. Mums abiem tas bija dots.
Reiz pēc kopā pavadītajām divām dienām sapratu, ka tas ir viss. Nevaram būt kopā. Nevaram un nevarēsim. Neesam jauni, mums vairs nav daudz iespēju. Pēc tam nosūtīju savam Puaro fotogrāfijas no mūsu kārtējā «komandējuma». Par laimi, mana intuīcija brīdināja, ka nevajag pievienot tās, kur esmu redzama es. Viņš man uzrakstīja, ka sieva sarīkojusi skandālu - kas tās par bildēm, kurš fotografēja. Kā sieviete zināju: viņa nojauš. Viņa nojauš, ka viņš viņu nemīl. Ka viņš paliek ģimenē pienākuma dēļ. Ka viņam ir cita. Tā esmu es. Ka arī manā ģimenē ir vīrs. Ka mēs visi esam nelaimīgi.
Kādā pēcpusdienā neizturēju uz izstāstīju vecākajai meitai. Viņa teica - nojautusi, ka tētis nav vienīgais vīrietis manā dzīvē. «Ja tu viņu mīli, tad ej pie viņa,» meita sacīja par Puaro, «tētis sapratīs, bet es gan viņam neko neteikšu.» Bet es nespēju.
Vairāk nekā gadu centos no viņa atbrīvoties. Abi reizi no reizes norunājām, ka viss. Atvadījāmies. Uz mūžu. Es mocījos. Psiholoģe ieteica šo pieķeršanos atlaist kā balonu. Lai lido! Aizbraucu uz jūrmalu, gulēju smiltīs, skatījos debesīs un iztēlojos balonu, kurš ceļas gaisā. Un atvadījos, un atvadījos... Palīdzēja.»
To stāstot, viņai bija skumjas acis. Makā viņai bija šī vīrieša fotogrāfija.
Kad pēc desmit dienu ilgā ceļojuma nokļuvu mājās, aizgāju uz tiesu un iesniedzu laulības šķiršanas pieteikumu, jo man vajadzēja tikai grūdienu, lai beidzot rīkotos un neturpinātu savas ģimenes dzīves agoniju. Manu laulību izšķīra pēc trim mēnešiem.
Pēc tam satiku viņu pie Raiņa pieminekļa. Nejauši. «Ei, kā tev iet?» viņa uzsauca, un viņai bija tās pašas skumjās acis. «Tagad jau labi,» atbildēju, «izšķīros.» Viņa neuzzināja, ka bija pie tā «vainojama». Ja satiktos tagad, pateiktu paldies par šo uzticēšanos, kas man ļāva pieņemt pareizāko lēmumu dzīvē.
