Par laimi, novecojis ir teiciens, ka vīrietim dzīvē jāpaspēj iestādīt koku, nosist čūsku un izaudzināt dēlu. Toties katram latvietim, šķiet, jāpaspēj apmeklēt kapusvētkus vismaz vienu reizi. Ne velti kapu kopšanas tradīcija ir iekļauta arī Latvijas kultūras kanonā. Paši mēdzam pasmaidīt par to, kā vārds «kapusvētki» tiek tulkots citās valodās, tomēr, ja ne jaunībā, tad brieduma gados šos «svētkus» lielākoties vairs neignorējam. Mūsu dzīvē tie ieņem citu nozīmi.
Īsumā: kapusvētku svinēšana ir 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā kristietības ieviesta tradīcija, kas tautas tradīcijās papildināta ar radinieku kopā sanākšanu un dzimtas saišu stiprināšanu.
Ielūkojoties Latvijas kultūras kanonā, atrodam filozofes Māras Mellēnas rakstīto: «Daudzviet mirušo apglabāšanas vietas tiek uzskatītas par svētām, bet arī sekulārs skatījums paredz cieņas izrādīšanu un noteiktu uzvedības kodu kapsētā - klusinātu balsi, neskriešanu, apcerīgumu, nekā līdzi neņemšanu no kapiem un kārtības uzturēšanu. Katrā konkrētā sabiedrībā attiecības starp mirušajiem un dzīvajiem, proti, uzmanība, kāda tiek veltīta aizgājējiem un viņu piemiņai, ir atšķirīga, bet Latvijas kultūrtelpā mēs varam runāt par laika gaitā mainīgām, bet noturīgām, regulārām kapu apmeklēšanas un kopšanas tradīcijām vairāku gadsimtu garumā.»
Tomēr pirms vairāk nekā 10 gadiem bija saklausāmas bažas, ka šī tradīcija mainās. Viens no iemesliem - krīzes dēļ (2008.-2009. gads) pašvaldībām trūka naudas, lai atbalstītu draudzes. Otrs - mainoties paaudzēm un jaunākiem ļaudīm aizbraucot peļņā uz ārzemēm, transformējusies arī izpratne par kapusvētkiem. Tolaik Krimuldas draudzes mācītāja palīdze Inese Ādamsone sarunā ar «Neatkarīgo Rīta Avīzi» rosināja aizdomāties par kādu tendenci: «Zinām, ka uz kapiem brauc vecāki cilvēki - 50-60 gadu veci. Vai stafete tiek nodota nākamajai paaudzei? Vai tie, kas tagad dzīvo, piemēram, Anglijā, atbrauks, lai sakoptu tuvinieku kapavietas? Varbūt kapusvētki vairs nebūs vajadzīgi? Ko varam piedāvāt šīs garīgās aprūpes vietā?»
Dzīve pierādījusi, ka pagaidām kapa kopiņas daudzviet nav pamestas novārtā. Jo īpaši laukos, mazajās kapsētās, netiek aizmirsta neviena atdusas vieta, pat ja tai ikdienā nav sava kopēja. Un vairākus simtus kilometru attālumā no Rīgas kapsētu sakārtošanā tikuši iesaistīti arī vietējie skolēni - saikne ar gadsimtiem senu tradīciju netiek pārrauta.
Kapusvētki tradicionāli notiek vasarā, kad luterāņu un katoļu draudzes aicina atcerēties aizgājējus. Sabiedriskos kaрusvētkus рarasti rīkoja jūlijā vai augustā, reliģiskos - seрtembrī vai oktobrī, bet bieži vien sabiedriskie un reliģiskie kaрusvētki notika vienā dienā. Laukos pēc kapusvētkiem notika zaļumballes.
Atgriežoties pie tradīcijas rašanās, atkal jāatsaucas uz Māru Mellēnu: arheologu pētījumi parāda, ka gan kuršu ugunskapi, gan sēļu uzkalniņi stāsta par izrādītu cieņu aizgājējiem. 16. un 17. gadsimtā, kad Kurzemes hercogistē un zviedru Vidzemē cēla baznīcas, par lielskungu, mācītāju un citu izcilu personu apbedījumu vietu kļuva dievnamu velves un pagalmi, tomēr zemniekus joprojām glabāja kapu uzkalniņos.
Toties kapakmeņi ar iecirstiem vārdiem, ģerboņiem un piemiņas zīmēm Rīgā sāka izplatīties jau 15. gadsimtā. Kad likums noteica apbedīšanas vietas ierīkot tikai ārpus pilsētas, 1773. gadā rīdzinieki ieguva Lielos kapus.
Ārpus Rīgas latviešu zemnieku vidū par kapu izdaiļošanu ar ziediem pirmie esot gādājuši Brāļu draudzēm piederīgie ap Valmieru un Cēsīm 18. gadsimta beigās. Kurzemes zvejniekciemos cieņā bijusi kapu krusta rotāšana ar kokgriezumiem, lentēm un prievītēm.
Tomēr jauna apbedījumu kultūra Latvijā iezīmējas 19. gadsimta pirmajā pusē. To noteica šim laikam raksturīgās sociālās pārmaiņas, arī centieni iedzīvināt latviešos kristīgo dzīvesveidu, kura luterāniskajā izpratnē īpaša vieta ir kapsētai kā dārzam, kas veicina apceri gan par laicīgām, gan pārlaicīgām lietām. Ne velti kurzemnieki uz nopirktās zemes savai saimei un radiniekiem ierīkoja kapsētiņu, kas vēlāk izveidojās par vietējās apdzīvotās vietas kapiem.
Tiek norādīts, ka oficiāli kapusvētkus Latvijā atzīmēja 1911. gadā un šos svētkus ieviesis rakstnieks un mācītājs Andrievs Niedra. Bet 19. gadsimta presē var atrast jēdzienus «kapsētas svētki», «kapsētas dievkalpojums», kapusvētki», arī «miroņu svētki», raksta sabiedrisko mediju portāls «lsm.lv». Kapusvētku jēdziens latviešu presē parādās jau 1854. gadā, kad laikraksts «Latviešu Avīzes» apzīmē Nītaures draudzes kapsētā notikušo pasākumu.
Filmās un dokumentālos raidījumos droši vien būsiet redzējuši, kā izskatās kapsētas citās zemēs. Daudzviet apbedījuma vietā novietots tikai piemiņas akmens, bet kapa kopiņa nolīdzināta līdz ar zemi - lai vieglāk kopt. Māra Mellēna norāda, ka latvieši kapsētas kopj kā dārzus, un ainavu arhitekti atzīst, ka Latvijas kapsētas var uzskatīt par savdabīgiem parkiem. Tāpēc kapu kopšanas tradīcija Latvijā ir bagāta ar daudzveidīgu radīto kultūras mantojumu - kapos ir atrodami dažādi seni krustakmeņi, krusti un to rotājumi, pieminekļi, kapu kopiņas ainaviskie plānojumi, kapu dekorējumi, metāla kroņi, kroņu vannas u. c.
Kapi un svētki - jēdziens ietver gan skumjas, kas saistās ar sērām, tuvinieka zaudējumu, gan svētkus, kuru galvenais saturs ir prieks, kam var pievienot arī zināmu svētuma devu, jo vārda izcelšanās varētu būt saistīta ar senkrievu «svjatok» - svēts, vai indoeiropiešu «svēts» - gaisma, atspīdums, baltā krāsa.
Cilvēki rada, veido, attīsta un uztur tradīciju. Arī kapusvētki daudziem nozīmē nevis sērošanu, bet atceri un kopā būšanu, vērtību apziņu, piederību.
Kapusvētkus svin vasarā, katrā kapsētā savā noteiktā dienā. Cilvēki ir pieraduši, ka tas notiek nemainīgi, un draudzes arī necenšas ieviest izmaiņas. Kristīgajā tradīcijā ierasts, ka kapusvētkos mācītājs notur sprediķi un atgādina dzīvajiem par ciklisko dzīves ritējumu, bet laicīgajā tradīcijā - ka cilvēki sakopj tuvinieku atdusas vietas. Kapusvētkiem vismaz latviešu kultūrā ir plašāka nozīme, par kuru ikdienā, šķiet, neaizdomājamies - latvieši un lietuvieši ir gandrīz vienīgie Eiropā, kas ik gadu aizgājējus godina kapusvētkos. Kapu kopšanas tradīcijas dažādos Latvijas vēsturiskajos novados atšķiras.
Starp citu, Romas katoļu Tinistas titulārbīskaps Jānis Cakuls savā grāmatā «Katoļu Baznīcas loma Latvijas tautas vēsturē XIII-XIX gs.» uzsvēris, ka kristīgie kaрusvētki рadomju gados bija vienīgie atļautie reliģiskie рasākumi ārрus kulta celtnēm.
Šī kapsēta ir viena no neparastākajām kapsētām pasaulē. Tā ir plaši pazīstama ar krāsainajiem un apgleznotajiem kapu pieminekļiem, kas ataino tur apglabāto cilvēku dzīvi. «Cimitirul Vesel» jeb «Jautrā kapsēta» ir atzīta par UNESCO Pasaules mantojuma vietu un tagad tiek uzskatīta par ideālu vietu, kur pārvarēt bailes no nāves, izmantojot ironiju un pieminot tuviniekus ar smaidu uz lūpām.
Zināms, ka krustu un pieminekļu apzīmēšanu pagājušā gadsimta 30. gados aizsāka vietējais koktēlnieks Stans Joans Patra, kurš nolēma izveidot sev kapa pieminekli - atdarinot mazpilsētu kultūru, Patra sāka eksperimentēt ar sarežģīti izgrebtiem zīmējumiem un satīriskiem pantiem. Jau jaunībā Patru interesēja māksla: viņš gleznoja, rakstīja dzeju un veidoja koka skulptūras, tāpēc tieši viņam tika uzticēts izgatavot kapu pieminekļus, kas šajā vietā tradicionāli tika izgrebti no ozolkoka. Patra 1935. gadā pirmo reizi sāka pievienot saviem grebtajiem kapa pieminekļiem nelielus poētiskus tekstus, aprakstot nelaiķa raksturu, profesiju vai svarīgu dzīves notikumu pirmajā personā un vietējā dialektā. Drīz viņš sāka pievienot spilgti gleznotu reljefu, lai ilustrētu šos uzrakstus. Patra izmantoja īpašu zilu krāsu, gleznojot ainu naivisma stilā zaļā, dzeltenā, sarkanā un melnā krāsā. Dominējošā krāsa uz krustiem ir īpašs zilās krāsas tonis, kas pazīstams kā «Sapanta blue»; zaļā krāsa apzīmē dzīvību, dzeltenā - auglību, sarkanā - kaislību, bet melnā - nāvi.
Patra izveidoja aptuveni 700-800 kapa pieminekļu. Pēc viņa nāves 1977. gadā darbu turpināja viņa skolnieks Dumitru, kurš pārcēlās uz Patras māju netālu no kapsētas.
Krusti simbolizē nevis sēras par cilvēka nāvi, bet prieku par viņa nodzīvoto mūžu. Katrs dzejolis vai epitāfija, kas uzrakstīti uz krusta, ir rakstīti pirmajā personā. Tiek rakstītas arī anekdotes, kas top, iepazīstot mirušo no viņa tuvinieku stāstītā. Dzejoļus vai epitāfijas var rakstīt arī mūžībā aizgājušā cilvēka ģimenes locekļi, un tad bieži vien teksti ir vēl smieklīgāki. Kapsētas epitāfiju kolekcija piedāvā ētikas standartu un sociāli uztvertu normu kopumu, kas ir būtisks vietējai sabiedrībai, parādot humoristiskas un galvenokārt pozitīvas personiskās īpašības. Šīs pamatvērtības svārstās no godīga un smaga darba līdz stiprai ticībai un pienākuma apziņai.
Tiek uzskatīts, ka saknes melnajam humoram, kas izteikti parādās «Jautrajā kapsētā», meklējamas Rumānijas un tieši Dacias reģiona vēsturē. «Šeit cilvēki sagaida nāvi ar saviem neprātīgajiem smiekliem un izsmieklu par iespējamo nāvi, kas viņu gaida. Grieķijas vēsturnieks Hērodots reiz rakstīja, ka dacietis smiesies, kad kāds nomirs, jo uzskatīs, ka mirušais atradīs ceļu uz labāku pasauli, un tas ir iemesls viņa priekam,» teikts kādā pētījumā.
Uz dažiem krustiem ir attēlots, kā cilvēks ir atvadījies no dzīves vai arī viņa hobiji un profesijas - tātad lietas, kas viņus darījušas laimīgu. Runājot par gleznojumiem, kas rotā kapa pieminekļus: papētot tos, varam redzēt, kurš ir bijos policists, kurš - skolotājs, kurai meitenei bija divi puiši, kurš lauza citas sirdis... Interesanti, ka gandrīz visām sievietēm ir melnas šalles un viņas ir mājās: virtuvē vai viesistabā; ir attēlotas arī puišiem piederējušās lietas: mašīnas, traktori, zirgi, aitas vai pudeles…
Tiek uzsvērts, ka šīs kapsētas neparastākā iezīme ir tā, ka tā atšķiras no Rietumeiropas sabiedrībā dominējošā uzskata: nāve ir kaut kas svinīgs. Nav noslēpums, ka lielā daļā rietumvalstu kapsētās, apglabājot aizgājēju, valda skumja gaisotne un zaudējuma sajūta; īpaši brīdī, kad aizgājēja šķirsts tiek nolaists kapā. Savukārt šajā Rumānijas kapsētā kapu pieminekļi un krusti izkrāsoti dinamiskās krāsās un tos rotā dzīvespriecīgi zīmējumi, kas padara to par vietu, kur svinēt dzīvi. Un, ja rietumvalstu kapsētās cilvēki savu piederīgo atdusas vietas apmeklē individuāli, tad «Jautrajā kapsētā» cilvēki no visas pasaules ierodas, lai apskatītu personalizētos kapa pieminekļus, apbrīnotu to skaistumu vai pat uzzinātu kaut ko par šeit apglabāto cilvēku dzīvi.
DER ZINĀT
Ilgstoši nekoptas kapavietas tiek aktētas. Katrai pašvaldībai ir izstrādāti saistošie noteikumi, kuros izskaidrota arī kapavietu aktēšanas kārtība.
Piemēram, nekoptā kapavieta tiek apsekota trīs gadus pēc kārtas. Katru gadu tiek sagatavots apsekošanas akts un kapavieta marķēta ar noteikta parauga brīdinājuma zīmi.
Ja kapavietas uzturētājs vai viņa pilnvarota persona pēc vairāku aktu sagatavošanas noteiktā termiņā neierodas pie kapsētu apsaimniekotāja un nesakopj kapavietu, tad attiecīgā komisija rosina izbeigt kapavietas uzturēšanas tiesības.
Kapavieta pāriet pašvaldības valdījumā un tiks ierādīta citam uzturētājam.
Pašreiz reliģiskā organizācija «Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze» brīdinājusi par vairāku kapavietu uzturēšanas tiesību pārtraukšanu Ivana kapsētā Rīgā, liecina paziņojums «Latvijas Vēstnesī». Draudze aicina kapavietas uzturētāju vai viņa pilnvarotu personu viena mēneša laikā sakopt kapavietu un ierasties pie Ivana kapsētas pārziņa.
