Dzīvē var gadīties daudzas situācijas, kas teorētiski spētu «salauzt» cilvēku – slimības, tuvinieku zaudēšana, izjukušas attiecības vai citi satricinājumi. Daži tad tūliņ padodas un ilgi nespēj atgūties, bet citi ātri adaptējas jaunajos apstākļos un reizēm pēc krīzes dzīvo vēl labāk nekā pirms tās. Tam izskaidrojums – viņiem piemītošais psiholoģijā salīdzinoši nesen parādījies jēdziens – dzīvesspēks.
Spilgts piemērs, kā cilvēks spēj pieņemt sevi, savu nelaimi un dzīvot pilnvērtīgi, ir sportisti invalīdi. Kāda sieviete piedzīvoja trīs (!!!) kuģu avārijas, bet tik un tā turpināja savu sapņu darbu - uz kuģa. Taču ne jau tikai romānos, filmās vai tālu plašajā pasaulē ir ļaudis, ko apbrīnot par viņu spēku tikt pāri dzīves grūtībām un pilnvērtīgi dzīvot tālāk. Arī mums līdzās tādi ir - kolēģi, paziņas, draugi, kaimiņi, kuri spējuši pārvarēt traumatiskus notikumus un nesalūstot droši soļo tālāk. Bieži vien mēs šīs klusās uzvaras pat neesam pamanījuši.
Kā radies un ko saprotam ar jēdzienu - dzīvesspēks
Angļu valodas vārds «resilience» cēlies no latīņu valodas vārda «resilire», kas tiešā tulkojumā nozīmē «atlēkt atpakaļ» un psiholoģijā ienācis no fizikas, kur ar to saprot materiālu, piemēram, gumijas, spēju atjaunot formu pēc mehāniska spiediena.
Visbiežāk lietotais «resilience» tulkojums latviski ir «dzīvesspēks». Vēl tiek izmantoti tādi vārdi kā psiholoģiskā noturība, elastība, dzīvotspēja, bet dzīvesspēks atzīts par vistuvāko psiholoģiskās «resilience» būtībai.
Dzīvesspēka pētījumi kā atsevišķa tēma psiholoģijā sākās 20. gadsimta 70. gados. Vairākiem bērniem, kuru mātēm bija šizofrēnija, par spīti grūtajiem un sarežģītajiem apstākļiem, dzīve nebūt neizrādījās nolemta drūmam liktenim. Tas noveda pie mēģinājumiem izprast individuālās atšķirības, kā cilvēki reaģē uz likstām.
Viens no pirmajiem pētījumiem par dzīvesspēku bija attīstības psiholoģijas zinātnieces Emijas Verneres un pētnieku komandas četrdesmit gadus ilgušais pētījums par Havaju salu bērniem. Tajā tika identificēti nelabvēlīgie faktori, kuru dēļ bērnus varētu klasificēt kā riska grupu: zems sociāli ekonomiskais stāvoklis ģimenē, garīgi traucējumi vecākiem, vardarbība, katastrofāli dzīves notikumi. E. Vernere atklāja, ka, atrodoties līdzīgos nelabvēlīgos apstākļos, divas trešdaļas bērnu jau pusaudžu gados demonstrēja destruktīvu uzvedību: bezdarbs, kaitīgo vielu lietošana, agrīna bērnu dzimšana. Tajā pašā laikā trešdaļai pusaudžu šāda uzvedība nepiemita. Viņi spēja izrauties no negatīvās vides ietekmes, guva labas sekmes skolā, vēlāk bija veiksmīgi darbā un ģimenes dzīvē.
Pētījums bija veltīts tādu psiholoģiskās aizsardzības mehānismu vai citu faktoru meklēšanai, kas atšķir bērnus ar veselīgu adaptāciju no tiem, kuri līdzīgos dzīves apstākļos adaptējās mazāk veiksmīgi. Pēc tam tika identificētas trīs faktoru grupas, kas ietekmē dzīvesspēka attīstību: pašu bērnu rakstura īpašības (aktīva problēmu risināšana; spēja konstruktīvi uztvert traumatiskos apstākļus; spēja pozitīvi mijiedarboties ar citiem), ģimenes apstākļi un sociālās vides īpatnības. Lai apzīmētu īpašību kopumu, kas piemīt indivīdiem, kuri spējuši izrauties no riska faktoru piesātinātas apkārtējās vides, Emija Vernere lietoja jēdzienu «resilience».
Pašlaik psiholoģijā pastāv vairākas teorijas par dzīvesspēku, taču tās vieno izpratne, ka dzīvesspēks ir dinamisks process, kas laika gaitā var mainīties. Pētnieki sliecas atzīt, ka indivīda spēja veiksmīgi adaptēties un citas dzīvesspēka izpausmes atkarīgas no specifisku aizsargfaktoru vai riska faktoru mijiedarbības.
Kā tad varētu formulēt, ko psiholoģijā saprot ar dzīvesspēku? Dzīvesspēks ir iedzimta dinamiska personības īpašība, kas labāk, nekā varētu gaidīt, ļauj izrauties no smagiem materiāliem, sociāliem un/vai psiholoģiskiem apstākļiem; konstruktīvi pārvarēt stresa situācijas un grūtos dzīves periodus, saglabājot stabilu psiholoģiskās un fiziskās funkcionēšanas līmeni; veiksmīgi atgūties un pielāgoties dzīvei pēc krīzes, traumatiskiem notikumiem vai citām nelabvēlīgām pārmaiņām un pat kļūt stiprākiem.
Dzīvesspēks nenozīmē neuzvaramību, bet iekšēju spēku pārvarēt dzīves sarežģījumus, sadziedēt brūces, kļūt stiprākam un iegūtās atziņas izmantot, risinot tālākos dzīves uzdevumus. Tā nav tikai izturība un sīkstums, bet aktīva mijiedarbība ar notiekošo, meklējot labāko veidu, kā dzīvot iespējami pilnvērtīgi. Grūtības, ar kurām saskaras, uz dažiem cilvēkiem iedarbojas kā katalizatori, mobilizējot spēkus un iekšējus resursus, par kuriem viņi pat nenojauta. Tad cilvēks pēc traumatiskā pārdzīvojuma vai grūtu dzīves apstākļu pārvarēšanas spēj sasniegt vēl augstāku psiholoģiskās labklājības līmeni nekā pirms traumas un izteiktāk novērtēt pozitīvo savā dzīvē.
Dzīvesspēks kā īpašība veidojas cilvēka mijiedarbībā ar savu vidi un mainīgajā pasaulē nevar palikt nemainīgs. Vienā stresa situācijā cilvēks demonstrē augstu dzīvesspēku, bet tas var neizpausties, ja rodas grūtības kādā citā jautājumā.
Kādi faktori nosaka dzīvesspēku
Pētnieki atklājuši vairākus svarīgus faktorus, kas veicina dzīvesspēka attīstību un saglabāšanos dzīves laikā.
Pirmais no tiem ir cilvēkam piemītošās rakstura īpašības - tādas kā neatlaidība, centība, mērķtiecība un spēja sasniegt ilgtermiņa reālistiskus mērķus; pozitīvs pašvērtējums un pārliecība par saviem spēkiem un spējām; komunikācijas un problēmu risināšanas prasmes; emocionālais intelekts (spēja izprast savas un citu emocijas un kontrolēt savas emocijas), spēja pielāgoties iespējamām izmaiņām un citas rakstura iezīmes, kas ļauj efektīvi pārvarēt grūtības.
Otrs faktors - pozitīvas emocijas un smiekli. Empīriskie pētījumi apstiprinājuši saistību starp pozitīvajām emocijām un dzīvesspēku. Pozitīvu emociju saglabāšana dzīves grūtībās mazina stresu, kā arī palīdz atgūties no stresu izsaukušajiem notikumiem.
Pie ārējiem dzīvesspēku veicinošiem faktoriem pieder labvēlīga sociālā vide: ģimene, kurā indivīdam ir emocionāli tuvas attiecības ar vismaz vienu tās locekli, emocionāli stabils partneris; atbalsts no kolēģiem, aktīva iesaistīšanās dzīvē, kopības izjūta ar apkārtējiem cilvēkiem un plašāko sabiedrību utt.
Dzīvesspēku traucējošie faktori ir komunikācijas un mīlestības trūkums, vientulība, personiskās īpašības, finansiālās grūtības, ārējie apstākļi un citu cilvēku attieksme.
