Veide: Ir būtiski palielinājusies ģimenes ārstu emocionālā slodze

Par ģimenes ārstu lomu un grūtībām cīņā ar Covid-19, krīzes uzspiestajām izmaiņām veselības aprūpes sistēmā un pacientu sadzīvošanu ar kompensējamo medikamentu izrakstīšanas jauno kārtību "Neatkarīgās" intervija ar Latvijas Ģimenes ārstu asociācijas vadītāju Sarmīti Veidi.
06.05.2020. Baiba Lulle
 
Sarmīte Veide: Diemžēl ģimenes ārstiem joprojām jāpilda SPKC funkcija, nododot informāciju par izveseļojušos pacientu arī policijai ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

Kā ģimenes ārstu slodzi un ikdienu mainījusi ārkārtas situācija un Covid-19?

‒ Ģimenes ārsti daudz vairāk konsultē pacientus attālināti ‒ pa telefonu. Pacienti praksē uz vietas tiek pieņemti tikai ar iepriekšēju pierakstu, novēršot saskarsmi ar citiem pacientiem. Tiek atliktas profilaktiskās apskates, hroniskiem pacientiem, ja nav veselības stāvokļa pasliktināšanās, bet ir nepieciešamas ikdienā lietojamās zāles, tās tiek izrakstītas e-veselībā pēc telefoniskas konsultācijas. Ģimenes ārsti arī ārkārtas situācijā turpina veikt vakcināciju.

Savukārt karantīnā esošos un ar Covid-19 inficētos pacientus ģimenes ārsti uzrauga attālināti ‒ katru dienu sazinoties pa telefonu un pārrunājot pacientu pašsajūtu un citus veselības rādītājus, nosūtot uz Covid-19 testiem gan pirmreizēji, gan atkārtoti uz kontroles testiem.

Ir būtiski palielinājusies emocionālā slodze. Jāteic, ka telefonkonsultācija, salīdzinot ar klātienes konsultāciju, ir sarežģītāka.

Ciktāl iespējams Covid-19 slimnieku ārstēt attālināti?

‒ Tā kā nav citu iespēju, ģimenes ārstam ir jānodrošina šo pacientu veselības stāvokļa uzraudzība un simptomātiska ārstēšana. Svarīgi ir laikus novērtēt stāvokļa pasliktināšanos un nepieciešamības gadījumā nosūtīt uz slimnīcu.

Kā vērtējat pastāvīgi mainītos nosacījumus ģimenes ārstiem, lai nosūtītu pacientus uz Covid-19 testiem?

‒ Pielāgojamies. Ģimenes ārsti jau ir pieraduši pie striktiem un mainīgiem nosacījumiem valsts apmaksāto pakalpojumu sniegšanā.

Vai bija gadījumi, kad ģimenes ārstu sūtītiem pacientiem uz valsts apmaksātiem testiem tie tika atteikti?

‒ Man nav zināmi šādi gadījumi.

Vai, jūsuprāt, šajā kārtībā kaut ko vajadzēja darīt savādāk?

‒ Problēmas radīja ilgā gaidīšana uz testa veikšanu un atbildes saņemšanu ‒ būtu labi, ja tas notiktu operatīvāk.

Kur ģimenes ārsti gūst zināšanas par šā vīrusa diagnosticēšanu un ārstēšanu, turklāt neredzot pacientus? Vai Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), Veselības ministrija, vai kādas citas autoritatīvas iestādes, vai epidemiologi sniedza instrukcijas, apmācības, vadlīnijas vai arī katrs ārsts pats meklēja kaut ko internetā?

‒ SPKC regulāri sūtīja informāciju par Covid-19 aktualitātēm. Latvijas Ģimenes ārstu asociācija biedriem izsūtīja materiālu par darba organizāciju praksē Covid-19 pandēmijas laikā, par telefonkonsultācijas vadīšanu pacientiem ar aizdomām par Covid-19 infekciju un inficētu pacientu uzraudzību. Manuprāt, ģimenes ārsti seko SPKC rekomendācijām, kuras balstītas uz Pasaules veselības organizācijas ieteikumiem. Tā kā Covid-19 ārstēšana ir simptomātiska, kas nozīmē, ka specifisku medikamentu nav, jālieto paracetamols pret paaugstinātu temperatūru, nepieciešams dzert daudz šķidruma, vēdināt telpas. Epidemiologi pārsvarā informē ģimenes ārstus par karantīnā esošiem un Covid-19 inficētiem pacientiem. Nepieciešamības gadījumā ir iespējams konsultēties.

Kā vērtējat to, ka Covid-19 slimnieki nevar nekur ambulatori veikt izmeklējumus, lai turpinātu ārstēties mājās, bet, tikai slimībai krasi saasinoties, to var darīt, ārstējoties slimnīcā?

‒ Šāda taktika ir atbilstoša, lai novērstu vīrusa izplatīšanos medicīnas iestādēs.

Vai bija skaidra kārtība, kā noņemt no uzskaites vīrusa inficētos pēc tam, kad uzrādīti negatīvi testi? Esmu runājusi ar Covid-19 skartajiem, kuri stāstījuši, ka noticis garš "futbols" no SPKC pie ģimenes ārsta, pie vietējiem epidemiologiem utt., un tikai ar zināmu neatlaidību viņi panākuši izņemšanu no inficēto saraksta, bet arī vēl pēc tam pašvaldības policija apciemojusi, pārbaudot karantīnas ievērošanu.

‒ Kārtība bija zināma: ģimenes ārstiem jāziņo SPKC, bet problēma radās SPKC kapacitātes trūkuma dēļ, tāpēc policija ne vienmēr ziņas saņēma laikus. Diemžēl ģimenes ārstiem joprojām jāpilda SPKC funkcija, nododot informāciju par izveseļojušos pacientu arī policijai, jo informācijas aprite starp dienestiem joprojām nefunkcionē bez aizķeršanās.

Kā ģimenes ārstu darbu ietekmēja liegums ar citām kaitēm sirgstošajiem pacientiem nokļūt uz dažādiem izmeklējumiem un pie speciālistiem ārkārtas situācijas laikā? Kādās saslimšanās tas kaitējis visvairāk?

‒ Akūtas situācijas tas neietekmēja, jo pacienti palīdzību saņēma, kā arī tika nodrošināti vairāki svarīgi pakalpojumi, piemēram, zaļais koridors, onkoloģisko pacientu aprūpe. Savukārt hroniskiem pacientiem bez paasinājumiem kontroles izmeklējumi ir atliekami.

Daudzi draud, ka jāgatavojas vēl grūtākam rudenim, ziemai. Kā būtu jāgatavojas? Kas būtu jāmaina ģimenes ārstu darbā, sistēmā, finansējumā?

‒ Par nākotnes epidemioloģisko situāciju jājautā epidemiologiem un infektologiem. Par nepieciešamajām izmaiņām būtu pāragri spriest, bet pirmie secinājumi noteikti jāizdara. Arī ierobežojumu apstākļos pacientiem ir iespējams saņemt nepieciešamo steidzamo palīdzību.

Valdība piešķīrusi 2,5 miljonus eiro piemaksām iekšlietu sistēmas pārstāvjiem un mediķiem, tostarp ģimenes ārstiem. Cik lielas piemaksas varētu būt ģimenes ārstiem, un kā tās sadalīs?

‒ Finansējums piemaksām par darbu martā piešķirts apmēram 660 eiro uz ģimenes ārstu praksi, par darbu aprīlī un maijā tiek plānoti apmēram 440 eiro mēnesī uz praksi.

Tajā pašā laikā ārstu praksēs ir palielinājušies izdevumi par dezinfekcijas līdzekļu un aizsarglīdzekļu papildu iegādi, kuru izmaksas ir vairāki simti eiro. Sadalot piešķirto finansējumu uz ģimenes ārstu, prakses māsu un ārstu palīgu (apmēram 60% prakšu ir arī otra māsa vai ārsta palīgs), pielikums nesanāk vairāk par 16 ‒22% no Ministru kabineta noteikumos Nr. 555 noteiktās darba samaksas par martu un ne vairāk par 11 ‒15% par aprīli un maiju (atkarībā no prakses darbinieku skaita).

Cik tas būtu absolūtos skaitļos?

‒ Ar darba devēja nodokli no 660 eiro paliek 531,87 eiro uz papīra, sadalot uz ārstu un divām māsām vai ārsta palīgiem, tie varētu būt, piemēram, 140 eiro uz papīra māsai vai ārsta palīgam jeb 95 eiro māsai pēc nodokļu nomaksas, ārstam 251,87 eiro jeb 171,78 eiro pēc nodokļiem. Aprīlī un maijā attiecīgi tas būtu par 33% mazāk. Bet tā būtu, ja visu šo papildus piešķirto finansējumu izmaksātu darba samaksā, bet no tā vēl ir jāsedz prakses zaudējumi saistībā ar aizsarglīdzekļu un dezinfekcijas līdzekļu papildu iegādi.

Arodbiedrības prasa garantēt pieaugumu veselības aprūpes nozarei, arī vīrusa krīze parādīja gan sistēmas, gan mediķu riska zonas, vienlaikus ir skaidrs, ka krīze, kura tik drīz nebeigsies, samazinās iekšzemes kopprodukta pieaugumu, un naudas apjoms visām nozarēm var sarukt. Vai ģimenes ārstiem ir bažas par turpmāko nozares finansējumu?

‒ Ģimenes ārsti gadiem ir aktīvi prasījuši adekvātu finansējumu nozarei un mediķu atalgojumam. Šī ārkārtas situācija vēl vairāk izgaismo nepieciešamo izšķiršanos par prioritātēm atbilstoši sabiedrības interesēm.

Vai nevajag atgriezties pie atceltā Veselības aprūpes finansēšanas likuma sakārtošanas?

‒ Veselības nozares finansējuma apjoms ir politiska izšķiršanās! Savukārt likums un finansēšanas modelis ir pakārtoti un paši par sevi finansējumu nepalielina.

No šā gada 1. aprīļa, ārstam izrakstot kompensējamos medikamentus, receptē jānorāda aktīvā viela, nevis konkrēta medikamenta nosaukums, ko drīkst darīt tikai noteiktos gadījumos un ierobežotā skaitā. Statistika rādot, ka aprīlī 88% gadījumu receptē bija minēta aktīvā viela, kamēr martā tikai 15% gadījumu. Kā, jūsuprāt, norit šī pāreja, vai tas sekmē medikamentu cenu kritumu, vai pacienti, lielākoties, ir apmierināti?

‒ Diemžēl ar 1. aprīli valsts ir liegusi pacientiem brīvu kompensējamo medikamentu izvēli! Latvijas Ģimenes ārstu asociācija jau noteikumu grozījumu projekta apspriešanas laikā norādīja uz riskiem. Neskatoties uz gadiem piemeklētu medikamentu terapiju, pacientam nākas to mainīt, un tas varētu daļai pacientu pasliktināt veselības stāvokli. Pastāv būtisks risks, ka medikamenti, kuri nav "references" jeb lētākie un kuriem samazināsies pārdošanas apjoms, pazudīs no Latvijas. Savukārt pacientu ārstēšanai, kuriem "references" medikaments nedos vēlamo terapeitisko efektu, samazināsies izvēles iespējas un pieaugs risks, ka piemērota ārstēšana būs apgrūtināta vai pat neiespējama.

Mēs praksē novērojam pacientu neapmierinātības pieaugumu. Daļa pacientu, kuri var finansiāli atļauties, ir spiesti atteikties no valsts kompensējamiem medikamentiem un pirkt iepriekš lietotos medikamentus par pilnu cenu, tomēr grūti pateikt, cik ilgi viņi to varēs atļauties un cik ilgi šie medikamenti būs Latvijas tirgū pieejami.