Daugavpils “Rotko centrā” no igauņu mākslinieka Sandersa Raudsepa darbu izstādes aizvākti trīs objekti. Šis notikums varbūt paliktu plašākai sabiedrībai nepamanīts, ja vien sociālajos tīklos atsevišķi cīnītāji par “mākslinieciskās iztēles” brīvību nesaceltu traci.
Uzreiz jāsaka, ka šajā stāstā labo nav. Aizvāktie izstādes objekti (par mākslas darbiem tos grūti nosaukt) ir ar apšaubāmu, varbūt pat nekādu estētisko vērtību. Ar nullei tuvu tirgus vērtību. Diez vai kāds par savu naudu (nevis valsts naudu) šo “mākslu” būtu gatavs pirkt un turēt savā mājā. Latviešu valodā tādām lietām ir samērā vienkāršs, bet labi saprotams apzīmējums - mēsls.
Diemžēl Daugavpils amatpersonas nav demonstrējušas kaut par matu augstvērtīgāku sava darba kvalitāti un tā vietā, lai noorganizētu šo objektu aizvākšanu no izstādes kā neatbilstošus “Rotko centra” augstajiem mākslinieciskajiem standartiem, to izdarījuši ar idiotiskāko iespējamo pamatojumu - lai novērstu ticīgo reliģisko jūtu aizskaršanu. Gluži kā tādā Putina Krievijā. Nav brīnums, ka viss mazliet velk uz filmas “Dumjš un vēl dumjāks” pusi.
Tieši šī darbu aizvākšanas sakabināšana ar “ticīgo jūtām” deva iemeslu dažādiem sabiedrības debilizācijas apoloģētiem kliegt - Uzmanību! Briesmas! Tiek ierobežota vārda brīvība! Atpakaļrāpuļi pret mākslu!
Fokuss sekmīgi pārbīdīts. No tā, ka izstādē eksponēts sūds, uz to, ka šīs sūds esot aizskāris tādas cilvēku grupas jūtas, kura šo pašiedomāto “gaismas nesēju” acīs nav aizsargājama. Ticīgos, atbilstoši šo “gaismas nesēju” morāles kodeksam, drīkst izsmiet, apņirgt, mobingot, likt viņiem justies pazemotiem un tā tālāk. Tas skaitās labi un atbalstāmi. Atšķirībā no daudzām citām grupām, kuras aiztikt nedrīkst nekādā gadījumā. Pat aplinkus. Atcerēsimies svēto sašutumu par saldējuma nosaukumu “Melnītis”. Tāpat apņirdzamo, mobingojamo, morāli iznīcināmo kategorijā ierindojams katrs, kurš šīs neaizsargātās grupas cilvēkus gatavs aizstāvēt. Tāda nu viņiem tā morāle, tāda empātija, tāds ētiskais pārākums.
Skaidrs, ka šajā situācijā diskusiju viegli ievirzīt ierastajā mitoloģiskās apziņas plāksnē - nebeidzamajā gaismas un tumsas cīņā, kur Daugavpils domes “atpakaļrāpuļi” pašsaprotami pārstāv “tumsas” spēkus, bet “mēsla tiesības eksponēties” un ticīgo jūtu kājām bradātāji - “gaismas” priesterus. Ar sekojošu fanu sadalījumu pa komandām - kas pie vieniem, kas pie otriem. Kā vienmēr. Kā parasti.
Tagad par pašu strīdus objektu. Ja reiz kādu lietu saucam nelāgā vārdā, tad tas arī jāpamato. Apzināti šim rakstam ilustrācijai nepievienoju šo diskutablo izstādes objektu. Ja kādam interesē, tad to viegli atrast internetā. Man to vēlreiz eksponēt nav vēlēšanās.
Kādas ir galvenās mākslinieciskās pretenzijas pret šo “Rotko centrā” izstādīto un tagad aizvākto objektu? Ārkārtīgā, pat piedauzīgā banalitāte. Krusts un vīrieša dzimumloceklis. Vai mūsdienu mākslā var iedomāties kaut ko vēl neoriģinālāku, vēl nodrāztāku, vēl garlaicīgāku? Varbūt šāds salikums būtu kaut kas revolucionārs un vienreizēji oriģināls pirms simts gadiem. Lai gan arī tad diez vai, jo stilizēti krāniņi, visticamāk, zīmēti uz sienām un sētām jau kopš Mozus laikiem.
Mākslā nemitīgi jārada kaut kas jauns. Vērtība ir novitātē. Kas ir Kazimira Maļeviča slavenākais darbs - “Melnais kvadrāts”? Ar melnu krāsu nokrāsots kvadrātveida auduma gabals. Nekā cita tur nav. Absolūti. Bet šedevrs. Mākslas darbs bez cenas, jo to nav iespējams ne nopirkt, ne pārdot. Glezniecības eksperti var censties novērtēt krāsas klājuma vienmērību, gludumu, tonalitātes viendabību un citas sīkas tehniskas nianses, taču šī mākslas darba patiesā vērtība slēpjas tā oriģinalitātē. Pirmreizīgumā. Tu vari būt kaut Pikaso vai Dali, bet otru melno kvadrātu vairs neuzgleznosi. Tas jau būs atdarinājums. Otrais uzlējums.
To pašu var teikt par mūziku. Džona Keidža pasaulslaveno skaņdarbu 4’ 33” var sakomponēt tikai vienreiz, ņemot vērā, ka šajā skaņdarbā nav nevienas nots, un netiek izdota neviena mūzikas instrumenta skaņa. Četras minūtes un 33 sekundes klausītāji ieklausās klusumā, kurš atbilstoši Keidža koncepcijai dabā nemaz nepastāv. Vienreiz ar šādu piegājienu auditoriju var pārsteigt, taču ja kāds gribētu līdzīgi sarakstīt, teiksim, 5’ 44”, tad tas būtu tikai pakaļdarinājums, ko neviens par ģeniālu skaņdarbu vairs neatzītu.
Līdzīgi ir ar Raudsepa “mākslu”. Kur tajā novitāte? Kliedzoši banāls mākslinieciskais risinājums. Ne mazākās oriģinalitātes. Kāda novitāte ir krustam ar krānu? Šis salikums ir kā bārdaina, parupja, nesmieklīga anekdote, kuru, ja kāds to publiski sāk stāstīt, tad visi pārējie izjūt vien mulsu kauna sajūtu.
Mākslai nav visiem jāpatīk. Mākslai jāprovocē. Mākslai jārada skatītājiem zināma neērtības sajūta, jāizgrūž viņus no komforta zonas, skaidro mākslas zinātāji. Piekrītu, bet tas jādara smalki, estētiski nevainojami, meistarīgi, nevis rupji, prasti, neprofesionāli. Arī konkrētajā izstādē daži Raudsepa mākslas darbi ir pat ļoti atzīstami. Taču ne visi. Katrā ziņā krusts ar krānu ir tāds bezgaumības kalngals, ka kauns to par mākslas darbu saukt. Vienalga no kāda rakursa skatoties.
Vēlreiz atkārtoju, ka nav runa par to, kas kādam patīk vai nepatīk, kādu aizskar vai neaizskar. Tiklīdz aizslīgstam šajā virziena, tā patiešām viegli aizslīdēt līdz Krievijas, Irānas vai Ķīnas līmenim. Runa ir par ko citu. Par attiecīgā objekta māksliniecisko kvalitāti. Lai gan arī par to var būt plašas diskusijas - vai netīru smilšu čupa uz muzeja zāles grīdas var būt mākslas objekts, un kurā brīdī tā no apkopējas saslaucītiem gružiem kļūst par mākslinieka radošās izdomas augli.
Diskutablais jautājums par to, kas ir māksla, un kas tikai cenšas par mākslu uzdoties, smalki iztirzāts zviedru kinematogrāfa šī brīža spožākās zvaigznes, režisora Rūbena Eslunda filmā “Kvadrāts” (2017), kurā galvenais varonis ir modernās mākslas muzeja direktors. Filmā jau no tās pirmajiem kadriem tiek uzskatāmi demonstrēta lielas mūsdienu mākslas daļas bezjēdzīgā, pati sevī iekapsulējusies būtība, kura spēj sevi uzturēt tikai pateicoties dāsnam valsts un ar to saistītu fondu finansējumam.
Ja jau Zviedrijas pats izcilākais un modernākais režisors - divu Kannu festivāla Zelta palmas zaru (2017. un 2022. gadā) laureāts - atklāti iesmej par to, pret ko daži mūsu pusē joprojām izturas ar godbijīgu pietāti un dēvē par “mākslu”, tad skaidrs, ka visa šī pseidomākslinieciskā cilvēku intīmo vietu eksponēšana kombinācijā ar reliģisko jūtu apņirgšanu ir iestrēgšana pagājušā gadsimtā. Eiropas nomalē. Pažobelē. Šodien kaut ko tādu izrādīt nozīme sevi parādīt kā atpalikušu, bezideju provinciāli, kas atkārto to, kas citur tiek uztverts kā sen noiets etaps.
Žēl, protams, ka Daugavpils dome sevi parādīja kā vēl atpalikušāku, vēl provinciālāku, padomijā iestrēgušu pašvaldību un deva iespēju zemjostasvietas estētikas cienītājiem gandrīz vai gūt virsroku viņiem tikpat kā bezcerīgā pozīcijā. Tomēr jānovērtē daļas latviešu sabiedrības gatavība beidzot pateikt to, ko atļaujas pateikt Eslunds savā filmā - tā smilšu čupa taču nav nekādā māksla. Tas ir objekts-naudas pumpītis, kurš mums visiem ap mākslas medus podu spietojošajiem ļauj tērpties dārgās, zīmolotās drēbēs, ēst greznos restorānos, dzīvot labā rajonā un braukt ar prestižu elektromobili. Citiem vārdiem, tas, ko mēs uzdodam par mākslu, protams, ir mēsls, bet mums izdevīgs mēsls.
Spriežot pēc diskusijām sociālajos tīklos, tad lielākie “banalitāšu mākslas” aizstāvji ir tieši tie, par kuriem ironizē Eslunds. Tie, kuri ne tikai lekni dzīvo, bet arī katru vakaru var atļauties sēdēt dažādās “Bolderājās” uz valsts, uz visādu kultūrkapitālu un citu fondu rēķina. Un ražot mēslus. Ne tikai mākslā. Arī savā darba kabinetā.
