Vācijas kancleres nodoms ierasties Sočos uzjundīja austrumeiropiešu tradicionālās bažas un neirozes par jaunas "Jaltas – Maltas" iespējamību. Īpaši baltiešos un, protams, arī Kijevā – jau iepriekš tika īpaši uzsvērta Angelas Merkeles vēlme bez daudzām citām tēmām ar Vladimiru Putinu apspriest Ukrainas krīzes iespējamos risinājumus.
Kijevas satraukumam - bailēm vai tomēr cerībām? - par to, ka "lielvaras ierasti vienosies uz mūsu rēķina" ir savs zemteksts. Prezidents Petro Porošenko, valdība un Ukrainas politiskā elite pietiekami skaidri apzinās: valsts sāktā pašnorobežošanās no separātistu kontrolētajām teritorijām, atstumjot tās "dziļāk Krievijā" un iznīcinot iespējas realizēt Minskas vienošanos, padara viņus krietni nepopulārus šī līguma "garantu" - Vācijas un Francijas - un Eiropas Savienības vadības acīs.
Bažām gan nav nopietna pamata, jo Merkeles mērķi ir krietni vien piezemētāki, piesardzīgāki un praktiskāki. Tikšanos ar Putinu, ļoti ticams, drīz vien varētu "līdzsvarot" viņas atkārtota tikšanās ar ASV prezidentu. Tad pavisam klaji atklātos, ka Vācijas kancleres ārpolitiskā aktivitātes ir pilnībā pakļautas, iespējams, vislielākajam, smagākajam, nežēlīgākajam pārbaudījumam viņas dzīvē - rudenī gaidāmajām bundestāga vēlēšanām.
Ārpolitikas ekspluatācija tīri iekšpolitisku problēmu risināšanai ir sena varas cīņu metode, kas īpaši "atguvusi popularitāti" pēdējo gadu laikā. Pat neraugoties uz to, ka bijušais britu premjers Deivids Kamerons pats iznīcināja savu politisko karjeru, vieglprātīgi iekustinot "Brexit" lavīnu. Viņa pēcteces Terezes Mejas autoritāte praktiski veidojās tikai no viņas patlaban tīri retoriskās spēkošanās ar Briseli, savukārt Donalds Tramps, šķiet, savas iekšpolitiskās manipulācijas ar starptautisku saasinājumu palīdzību ir jau pārvērtis par rutīnu.
Merkeli sagaida ļoti grūta, nepateicīga kampaņa. Jau tāpēc vien, ka arī viņas un vācu konservatīvo partiju CDU-CSU vēlētājs jau jūtas noguris no savas "Mutti"*. Gan no viņas gādības, gan stingrības. Pie visa labā, ko kancleres vadītā valdība ir nācijai nodrošinājusi, jau sen ir pierasts, tas šķiet pašsaprotams.
Tagad Martins Šulcs, bijušais Eiropas Parlamenta vadītājs prot iekārdināt Vācijas sabiedrību ar sociāldemokrātijas renesanses solījumu. Otrā flangā arvien vairāk dzirdīgu ausu un atbalstītāju atrod nacionālradikālā "Alternatīva Vācijai".
Vecajās Rietumu demokrātijās ir pašsaprotami, ka partijas, to biedru masas izteiktā griba dzen cīņā savus līderus. Pat ja pati Merkele to vēlētos, viņa nevar izstāties no cīņas. Tāpēc vien, ka problēmas, ko - valdībai, CDU un valstij - radīja bundeskancleres pateiktais "Willkommen" patvēruma meklētājiem, var atrisināt un nolīdzināt tikai viņa - protams, ja saglabā savu amatu.
Te sen vairs nav nekādu privātu ambīciju - piemēram, vēlmes pārsniegt sava "politiskā tēva" Helmūta Kola rekordu - kanclera amatā nostrādātos16 gadus. (Merkele Vācijas federatīvo valdību vada no 2005. gada 22. novembra.)
Kanclerei ir vajadzīgs jauns politiskais oreols, kas apburtu vācu nāciju. Viņa cenšas pieradīt, ka spēj būt "Mutti" ne tikai Vācijai vai ES, bet visai pasaulei. Vienlaikus tas ir jaunas lomas, pat misijas apsolījums Vācijas sabiedrībai: mūsu valsts kļūs par globālās politikas smagsvaru un moderatoru, kura autoritāte balstās - vismaz pašiem vāciešiem - neapstrīdamās kvalitātēs: nacionālajā kultūrā, zinātnē un tehnoloģijā, ekonomikas varenībā (un eksporta ekspansijā) un nācijas strādīgumā, likumā un kārtībā. Vārdu sakot - “deutsche Orgnung”. "Mēs ieņemam to vietu, ko esam sen nopelnījuši".
Merkele cer aizraut nāciju ar apziņu, ka Vācija var būt pasaules patiesais līderis - piesardzīgi apelējot pat pie vācu pašapziņā (ne visai) dziļi apslēptā "Ūberalles indervelt"...
Skaidrs, ka kancleres globālā oreola veidošanai par maz ir piedāvāt viņas starpniecību, lai panāktu mieru Jemenā. Kaut arī tas patiesībā nozīmē organizēt izlīgumu starp Saūda Arābiju un Irānu, samierināt sunnītus un šiītus. Pasaules līdera reputāciju nevar panākt bez kontaktiem ar abiem patlaban galvenajiem «sliktajiem puišiem» - Trampu un Putinu - un bez apliecinātas ietekmes uz viņiem. Pat ja tā ir iluzora. Tāpēc arī Merkele posās uz Sočiem.
Uz spēles ir likts pārāk daudz, lai kanclere varētu paļauties uz to, ka jūlijā paredzētajā G-20 sanāksmē abu lielvaru līderi paši ierastos ciemos pie viņas kā pasākuma namamātes. Gan Tramps, gan Putins var atļauties savā rīcībā un izteikumos daudz vairāk improvizācijas nekā citu valstu vadītāji.
Kāds no abiem var vienkārši uz šo pasākumu neierasties, vai amerikāņu un krievu prezidenti tur sāktu savstarpēji konfliktēt. Vai vienkārši apmainīties nekaitīgām dzēlībām. Merkeles oreola veidošanai tas noteikti nelīdzētu. Tāpēc arī viņas tagadējiem ārpolitiskajiem centieniem tiek izvēlēti daudz formālāki, kontrolējamāki un iespējamo seku ziņā nekaitīgāki formāti.
Lai arī kāds būs rezultāts, Merkeles izbrauciens uz Sočiem kārtējo reizi pierāda, kā vadošo valstu līderi ārlietas pakārto iekšzemes vajadzībām. No mūsu valdības puses, tas gan varētu šķist dīvaini, vai ne?
--------------------
* Vāciski - māmiņa, mammucis
