Izglītības ministre un izglītības nozare sēž katrs savā ziloņkaula tornī. Un kāpt lejā nedomā. Izskatās, ka nolēmuši pat nesarunāties, tikai sabļaustīties dažādās platformās, sākot no medijiem un beidzot ar Saeimas komisiju.
Bet ikvienam, kam patiešām rūp valsts un savu bērnu nākotne, ļoti gribas to TOP 100 (nu, kaut vai TOP 500) Eiropas augstskolu reitingā gribas to Nobeli un Oskaru arī gribas. Gribas gan izcilību, gan vienkārši jēgu un kvalitāti augstākajā izglītībā.
Latvijas Zinātņu akadēmija, Latvijas Rektoru padome, Latvijas Universitāšu asociācija uzskata, ka “grozījumi Augstskolu likumā ir pretrunā ar fundamentālajiem Eiropas augstskolu pastāvēšanas un attīstības pamatiem - augstskolu autonomiju, augstākās izglītības kvalitāti un akadēmiskās vides demokrātiju, kā arī ir pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām Eiropas Savienības augstākās izglītības vienotajā telpā”.
Veselas15 ar izglītību saistītas organizācijas, tostarp Latvijas Studentu apvienība kā iecerēto pārmaiņu vistiešākais objekts, papildina: "Nedemokrātiskā procedūrā IZM ir radījusi likumprojektu, kas tā vietā, lai veicinātu sabiedrības iesaisti augstskolu pārvaldībā, augstskolās notiekošos procesus pakļauj ministrijas ierēdņu un politiķu tiešai kontrolei, būtiski ierobežojot augstskolas personāla spēju ietekmēt un lemt par savu un augstskolas nākotni."
Juristi brīdina: "daudz jautājumus izraisošs un juceklīgs likumprojekts".
Šiem signāliem vajadzētu būt pietiekamiem, lai iedegtu sarkanu spuldzīti valdībai un tās vadītājam Krišjānim Kariņam. Taču nekā - reforma esot tīri laba, pēc sīkiem uzlabojumiem vispār būs lieliska; ministrei “pilna uzticība” un karogs rokā, bet nozares iebildumi - nu, ko var gribēt no tiem, kas pretojas pārmaiņām…
Vai Saeima pratīs būt tas mediators, kas vēsu galvu izvērtēs, kur šajā strīdā graudi, kur pelavas? Diemžēl ir šaubas, jo balsošanas mašīna “asarām netic”; tā balstās uz citiem pamatiem. Partiju atbildības jomas, koalīcijas stabilitāte, “dzeltenās kartītes”, nu, jūs jau zināt šo stāstu. Tāpēc ministre kā tāda Oļiņiete ar “izcilības” un “ekselences” vārdu uz lūpām turpinās bezkompromisu cīniņu ar saviem oponentiem, kam patiesībā vajadzētu būt viņas tuvākajiem sabiedrotajiem. Un ar katru šādu uzvaru mēs būsim tālāk no TOP 500, no Nobela un Oskara.
