Sergejs Dolgopolovs, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas priekšsēdētājs, SC .
Viedokļi Ilglaicīga attīstība, plānošana, nākotnē vērsti plāni un uzdevumi ir iespējami tikai tad, kad šīs attīstības plānotājiem ir skaidri spēles noteikumi un ir pārliecība, ka tie nemainīsies ik pēc pāris mēnešiem. Šis princips, pirmkārt, attiecināms uz uzņēmējdarbību, un šis pats princips vislielākā mērā attiecināms arī uz pašvaldību pastāvēšanu un funkcionēšanu. Galvenais dokuments, kurā tiek noteiktas valsts un pašvaldību prioritātes, ir budžets, kas tiek apstiprināts katru gadu. Un katru gadu pašvaldībām jāizcīna strīdi par to, cik procentu no iedzīvotāju ienākumu nodokļa – galvenā vietējo varu ienākuma avota – nonāks viņu budžetos. Pat likumā ierakstītās nodokļu likmes un sadalījums, kā rāda pieredze, negarantē to, ka, pieņemot ikgadējo budžetu, nebūs kādas izmaiņas. Vēl viena ļoti nozīmīga pašvaldību budžeta un plānošanas sastāvdaļa ir projekti, kas tiek realizēti, piesaistot Eiropas Savienības fondu līdzekļus. Taču šobrīd valsts ir radījusi tādas birokrātiskās procedūras, kuru dēļ projektus nav iespējams saskaņot gadiem un bieži līdzekļi tā arī paliek neapgūti. Nauda no rīta, funkcijas – vakarā Kas ir vēl būtiskāk – katru gadu mēdz mainīties arī funkciju sadalījums starp valsti un pašvaldībām, kas pilsētām un novadiem sagādā vēl lielākas galvassāpes. Pašvaldības ir stipri atkarīgas no valsts budžeta – tās nevar apstiprināt savu gada budžeta, nesagaidot valsts galvenā budžeta likuma gala ciparus. Bez šaubām, vislielākos satricinājumus pašvaldības pārdzīvoja ekonomiskās krīzes laikā – tieši uz pašvaldību budžetu rēķina valsts lielā mērā risināja krīzes sekas. Pašvaldību budžetiem novirzītie līdzekļi tika samazināti vairāk nekā uz pusi. Tajā laikā valsts pārstāja finansēt lielāko daļu atlaižu sabiedriskajā transportā, samazināja dotācijas pārvadājumiem un ceļu remontiem, sporta treneru algām, skolām un daudzām citām funkcijām. Valdība pārāk bieži ir bijusi neuzticams partneris, tāpēc nav jābrīnās, ka tagad pašvaldības, piemēram, nevēlas piedalīties elektroenerģijas pabalstu izdalīšanā, jo valdība negarantē naudu šiem pabalstiem ilgāk par 2016. gadu, un nav pārliecības, ka šī funkcija, tāpat kā daudzas citas, netiks vienkārši pārlikta uz pašvaldību pleciem. Funkciju audits ir tas, kas steidzami nepieciešams, lai veiksmīgi veidotu pašvaldību un valsts finansiālās attiecības. Ja pašvaldībām jāpilda papildu funkcijas, valstij arī precīzi jānosaka šo funkciju finansēšanas avots. Nav finansējuma, nav funkcijas, tāda vienmēr ir bijusi pašvaldību nostāja, tomēr pēdējo 20 gadu laikā šis princips ne vienu vien reizi ir pārkāpts. Vietējās varas zina labāk Vietējā vara vienmēr ir bijusi tuvāk iedzīvotājiem nekā centrālā. Pašvaldības vienmēr labāk un precīzāk zina par savu iedzīvotāju ikdienas problēmām un to iespējamajiem risinājumiem. Arī daudzas funkcijas pašvaldības spēj pildīt labāk nekā valsts, bet ar vienu vienīgo nosacījumu – ja tām ir paredzēts ilgtspējīgs finansēšanas avots. Pasažieru pārvadātāju nedienas ir labs piemērs tam, kādas problēmas var radīt valsts, paredzot funkciju un neparedzot tai finansējumu. Nepārdomāta finansēšanas modeļa dēļ, daudzi vietējie pasažieru pārvadātāji šodien ir uz bankrota sliekšņa, bet iedzīvotāji varētu palikt bez iespējas nokļūt novadu un reģionu centros vai blakus esošajās pašvaldībās. Eiropas pašvaldību hartā ir teikts, ka tās parakstītāji uzskata, ka viens no katras demokrātiskas iekārtas galvenajiem pamatiem ir vietējās varas, un apzinās, ka vietējās pašvaldības aizsardzība un nostiprināšana dažādās Eiropas valstīs ir svarīgs ieguldījums tādas Eiropas veidošanā, kas balstās uz demokrātijas un varas decentralizācijas principiem. Diemžēl pie mums šī pašvaldību stiprināšana tiek izprasta visai ačgārni un beidzas ar to, ka «no augšas» notiek mēģinājumi regulēt pašvaldību deputātu skaitu, tiek doti norādījumi par to, kurš drīkst un kurš nedrīkst būt deputāts un citi «vērtīgi» padomi. Šīs darbības nenes nekādu labumu pašvaldībām un bieži pat ir diezgan pazemojošas attiecībā pret to iedzīvotājiem. Savulaik prezidenta izveidotā komisija jau ir sniegusi atzinumu, ka deputātu skaits būtu jānosaka pašai pašvaldībai, bet, piemēram, pašvaldību saistošie noteikumi, tāpat kā visi pārējie normatīvie akti valstī, būtu jāsaskaņo ar Tieslietu ministriju, nevis Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, kā tas notiek tagad. Saliekot kopā šos faktus, nav jābrīnās, ka Eiropas pašvaldību hartu Latvija nav ratificējusi pilnā apmērā. LPS jāaudzē muskuļi Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) – vietējo varu pārstāvis un valdības sociālais partneris – pēdējā laikā diemžēl bieži ir palikusi nesaklausīta un nespējīga ietekmēt valsts reģionālo politiku. Visticamāk, arī pašu savienību ir skārusi budžeta veidošanas problēma. Nav noslēpums, ka no 119 pašvaldībām vairāk nekā 90 ir dotējamās – tās spēj izdzīvot, tikai saņemot dotācijas no valsts un finansējumu no pašvaldību izlīdzināšanas fonda. LPS būtu jādomā par savas darbības pilnveidošanu, par muskuļu uzaudzēšanu, lai iespēja panākt skaidrus un prognozējamus spēles noteikumus kļūtu reāla. Situācija, kad pašvaldību vadītājiem katru gadu jāpiedalās sacensībās «kurš pirmais nokļūs pie valdības vadītāja vai ministriem vai sarunās kādu finansējumu ar atsevišķām Saeimas frakcijām», nav produktīva un nevar nodrošināt stabilu attīstību. Pašvaldībām precīzi jāzina tās funkcijas, kuras būs jāpilda un finansējuma apjoms, kas tam tiks atvēlēts, vadoties pēc skaidri noteiktiem, caurspīdīgiem un saprotamiem principiem. Savukārt Saeimai un valdībai vajadzētu sniegt pašvaldībām palīdzību, nevis izdomāt dažādus šķēršļus un noskatīties, kā vietējās varas tomēr izdzīvo.
