Augstās elektrības cenas Latvijā ir mākslīgi radītas

Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju dzīvi praktiski neatvieglo tas, ka tieši šodien Lietuva ar NordPool elektrības biržas cenas rekordu 478,16 eiro par megavatstundu mazliet pārspēj Latviju ar 470,38 eiro par megavatstundu.
©Depositphotos.com

Enerģētika attaisno daudzu ārzemnieku pārliecību, ka Latvija un Lietuva taču esot viens un tas pats. Atšķirība starp 478,16 un 470,38 nav būtiska, ja šos skaitļus salīdzina ar 231,12 kā šodienas vidējo NordPool cenu. Turklāt atšķirībai starp cenām Latvijā un Lietuvā ir nejaušības raksturs. Aizvakar Latvijai un Lietuvai vienādie 424,23 eiro par megavatstundu bija augstākie lielākajā daļā Eiropas, ko pārklāj elektroenerģijas tirdzniecība Nordpool biržā. Svarīgi piebilst un paturēt prātā, ka šeit nosauktas elektrības cenas Latvijai, Lietuvai utt., nevis elektrības cenas Latvijā, Lietuvā utt. Biržas cena ir tikai izejas punkts gala cenu aprēķināšanai, pieskaitot biržas cenai elektrības pārvades un sadales tarifus, nodokļus un slēptos nodokļus, kādu piemērs Latvijā pazīstams ar apzīmējumu OIK.

Veļa naktīs jāmazgā nevis Rīgā, bet Stokholmā

Ekrānšāviņš

Elektrība Latvijā un Lietuvā ir relatīvi dārga jau gadu desmitiem. Jaunums ir tikai tas, ka atšķirības pārtapušas no procentiem un desmitiem procentu par reizēm un desmitiem reižu, līdz kurām atšķirības uzlec tad, ja salīdzina nevis cenas vidēji diennaktī, bet atsevišķās diennakts stundās un vietās. Piemēram, 14. septembris plkst. 00.00 sākās ar elektrību Stokholmā 33,38 eiro par megavatstundu, bet Rīgā - ar 612,35 par to pašu. Tālākā nakts pagāja ar elektrības cenas svārstībām tajos pašos līmeņos, ar kādu tā katrā no pilsētām sākās. Tādējādi drīzāk nederīgs nekā derīgs padoms ir apgādāties ar viedo elektrība patēriņa skaitītāju, noslēgt līgumu par elektrības apmaksu atbilstoši biržas cenu svārstībām un negulēt naktis, izmantojot tās veļas mašīnas vai betona maisītāju darbināšanai. Jā, mēdz gadīties stundas, kad elektrības cena Latvijā kaut cik pietuvojas elektrības cenām Eiropā, bet nav pārliecības, vai gatavošanās elektrības patēriņam tieši šajās retajās stundās neizmaksās dārgāk par ietaupījumiem no sekošanas gudrajiem padomiem.

Ignalinas slēgšanas faktors

Elektrības dārdzība Latvijā un Lietuvā ir mākslīgi radīta, piespiežot Lietuvu slēgt Ignalinas atomelektrostaciju (AES). Tas tika izdarīts ar draudiem neuzņemt Lietuvu Eiropas Savienībā, kuras teritorijā nedrīkstot atrasties tāds grausts un drauds kā padomju laikā būvēta AES. Īstenībā arī šī AES bija stipra un droša, ko lieku reizi apstiprina tas, kā Krievijas apšaudes iztur Zaporižjes AES Ukrainā. Prasības mērķis bija radīt enerģijas deficītu Baltijā. Šodienas vidējā elektrības cena Igaunijā 94,62 eiro par megavatstundu ir gandrīz tāda pati kā Stokholmā un nostiprina igauņu pārliecību, ka viņu valsts nav Baltijas valsts, bet ir Ziemeļvalsts.

ES noveda Lietuvu un netieši arī Latviju gan enerģētiskā, gan finansiālā atkarībā. Rezultātā “latvieši ir maza tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd desas”. Speciāls stāsts par to tika pieskaņots brīdim pagājušā gada nogalē, kad Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes (NIPP) 2014.-2020. gadam kaut ar novēlošanos tika aizvietotas ar NIPP 2021.-2027. gadam. Tādā reizē valsts iestādes nevarēja izvairīties no atskaitīšanās par NIPP vecā atskaites perioda rezultātiem, kas lieku reizi apliecināja, ka rūpniecība Latvijā izzūd. Šeit atgādinātā raksta virsrakstu var izteikt arī tā, ka latvieši dzīvo caurmērā ļoti pieticīgos mājokļos (saspiesti, bez iespējām amortizēt mājokļu nolietošanos) un pamatā ražo nevis rūpniecības preces, bet daudzmaz derīgus darbiniekus (arī līgavas u.tml.) ar baltu ādas krāsu darba devējiem Rietumeiropā. Latvijā viss notiek atbilstoši plānam, pēc kura Latvija tika uzņemta ES ar nosacījumiem, kādiem Latvijas iedzīvotāju vairākums piekrita referenduma veidā.

Ignalinas elektrības vietā Latvijai un Lietuvai tika apsolītas tiesības saņemt lētu elektrību no Skandināvijas, kur dabas apstākļi ļāvuši ierīkot milzīgas hidroelektrostacijas un jau ieguldīti līdzekļi AES uzcelšanā un iedarbināšanā. Atlika uzbūvēt elektropārvades līnijas, kas jau gadus 15 tiek darīts, bet nav izdarīts tādā veidā, lai lētā elektrība tik tiešām varētu atplūst līdz Latvijai/Lietuvai ne demonstratīvā, bet elektrības cenas izlīdzinošā daudzumā. Faktiskais rezultāts starpsavienojumu būvēšanai ir tāds, ka starpsavienojumi Latvijai izmaksā dārgāk, nekā Latvija iegūst no tiesībām importēt lētāku elektrību par to, kādu spētu saražot, dedzinot dabasgāzi Rīgas termoelektrocentrālē. Līdz patērētājiem nonākusi elektrība ir dārgāka, nekā rāda tās cena biržā, jo biržas cenai jāpieskaita arī “Augstsprieguma tīkla” tarifi.

Pārvades jaudu būtu jādubulto

Latvijas iedzīvotāju acu priekšā ir divas augstsprieguma līnijas ziemeļu-dienvidu virzienā, pa kurām no ziemeļiem Latvijā ienāk lētāka elektrība. Pēc “Latvenergo” Tirdzniecības daļas vadītāja Ingus Štūlberga teiktā, cenu izlīdzināšanai pietiekama elektrības importa sasniegšanai pārvades jaudu vajadzētu vēl dubultot. Viņš ļoti sarūgtināja ar atzinumu, ka tehniski nav iespējams piekārt vēl pa vienam vadam jau esošo pārvades līniju balstiem. Nē, balstu nestspēja aprēķināta tikai tiem vadiem, kuri balstos jau karājas. Nākamais vads radītu tādu slodzi, ko esošie balsti neizturētu. Tātad jābūvē jaunas līnijas, kas prasa ne vien tūkstošiem tonnu metāla un dzelzsbetona kopā ar izdevumiem par šo izejmateriālu pārvēršanu elektropārvades līnijās un darbu šo līniju uzturēšanai, bet arī tūkstošiem hektāru lauksaimniecībai, mežsaimniecībai un cilvēku mājokļiem atņemtas zemes. Atbilstoši zemes zudumam aug pārtikas un mājokļu cenas, kā arī tagad jo īpaši pamanāmās dedzināmās koksnes cenas.

Visas cerības liktas uz zilu gaisu

Latvijas konkurētnespēja gan rūpniecības, gan cilvēku dzīves kvalitātes uzturēšanā ir ieplānota un gadu desmitos pierasta, bet tagadējais elektrības cenu lēciens liecina, ka kaut kas nogājis greizi ne Latvijas, bet visas ES plānos. Par pielāgošanos tagadējai situācijai enerģētikā atbildīgā Ekonomikas ministrija uz jautājumiem par elektrību nevēlējās atbildēt tieši tāpat, kā pēdējā laikā neatbild uz jebkuru jautājumu par enerģētiku. Pēc ilgas pierunāšanas Ekonomikas ministrijas ierēdņi uzrādīja Neatkarīgajai šādu domu graudu:

Depositphotos.com

- Turpinot darbu pie energoapgādes drošuma ilgtermiņā, paredzēts īstenot virkni pasākumu energoresursu piegāžu un piegādātāju diversifikācijai, kā arī vienlaicīgi preventīvi tiek strādāts pie krīzes koordinācijas plāna ārkārtas situācijām un nepieciešamajiem tiesiskajiem un administratīvajiem regulējumiem valsts enerģētikas uzņēmumu rīcībai krīzes situācijā.

Tālāka izjautāšana par pasākumu virknes iespējamo saturu atklāja, ka visas cerības tiek liktas uz “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežu” kopprojektu par lielas jaudas vēja staciju izveidi un līdzīgi uz Latvijas un Igaunijas kopprojektu par liela vēja parka izbūvi Baltijas jūrā. Ja šie pasākumi vispār kaut ko dos, tad ne ātrāk par 2026. gadu. Līdz tam jāiztiek ar atvieglotām administratīvajām procedūras atjaunojamo energoresursu izmantošanas jaudu paplašināšanai. Te vienīgi jāatgādina, ka šīs procedūras jau bija ļoti, ļoti atvieglotas ap 2010. gadu un noveda līdz tik būtiskam elektrības sadārdzinājumam ar OIK, ka tās nācās praktiski izbeigt, lai glābtu, kas vēl glābjams no Latvijas rūpniecības pēc nelāgā gadījuma ar “Liepājas metalurgu”. Tas gan prasa speciālu pētījumu, cik lielā mērā OIK izputināja uzņēmumu ar elektrības dārdzību, bet cik lielā mērā - kā iegansts, ar kādu īpašnieki tika vaļā no pašu izzagtā uzņēmuma.

I. Štūlbergam atlika apstiprināt oficiālo viedokli, ka “gaidām vēja parkus, nekā cita īstermiņā nebūs”. Viņš sarūgtināja vēlreiz ar brīdinājumu, kāpēc šī gaidīšana būs finansiāli grūta. Proti, ar cenām kaut vai par sadzīvei nepieciešamo dabasgāzi Latvijas iedzīvotājiem nāksies konkurēt ar Ķīnu u.tml. ražotājvalstīm, kur rūpniecība tagad iet uz augšu, lai izpildītu ES valstu pasūtījumus vēja parku un citu “zaļā kursa” elementu ražošanai. Savukārt gāzes cena diktē un diktēs elektrības cenu, padarot Latviju par aizvien nepievilcīgāku vietu ražošanai un dzīvošanai.