Andris Bite: “Karavela” ved produkciju uz 45 valstīm

Zivju konservu kombināta “Kaija” pārsaukšana par “Karavelu” tik tiešām ir mainījusi uzņēmuma produkcijas eksporta ceļus. Gadu desmitiem ilgi uzņēmumā ražoto šprotu vešana uz Krieviju līdzinājās kaiju pārlidojumiem atbilstoši katras putnu sugas iedzimtajiem instinktiem, bet tagad produkcija nonāk tur, kur to nogādāt izlēmuši uzņēmuma vadītāji. Par šīm izmaiņām un izredzēm Covid-19 kontekstā Neatkarīgajai stāstīja SIA “Karavela” līdzīpašnieks un valdes loceklis Andris Bite.
22.05.2020. Arnis Kluinis
 
SARAŽO ĻOTI DAUDZ. SIA “Karavela” līdzīpašnieks un valdes loceklis Andris Bite zivju konservu ražošanas cehā, kura aprīkojums atspēko aizdomas, ka uzņēmumā viss balstās tikai uz roku darbu ©Vladislavs PROŠKINS, F64 Photo Agency

‒ “Karavelai” ir privilēģija skatīties uz Covid-19 krīzi no tādām pozīcijām, kurās nav problēmu ar darbības apstāšanos vai vismaz ar pasūtījumu kritumiem. Mums ir tieši pretēji. Krīze ir stimulējusi konservu un vispār ilgstoši glabājamu produktu ražošanu. Mēs gan arī pirms krīzes konstanti un diezgan strauji augām, bet tagad aktivitāte vēl jo vairāk palielinājās ne gluži pa reizēm, bet pa 30% noteikti. Mūsu produkcijas pārdošanas apjomi Eiropas tirdzniecības tīklos strauji pieauga, un mums bija jārisina cita veida problēmas, kā saražot nepieciešamo apjomu.

‒ Kā jūs ieguvāt zivis un visas citas izejvielas laikā, kad vismaz sākotnēji valstis sacentās par to, kura nobloķēs garāku automašīnu rindu pie savas robežas?

‒ Jā, pašā sākumā piegādes kavējās it sevišķi no Ķīnas, no kurienes mēs saņem kaut nelielu daļu no vajadzīgajām izejvielām. Riskanti kļuva paļauties uz piegādēm no Dienvideiropas valstīm, kur vīrusa iedarbība bija sevišķi spēcīga, taču piegādes neapstājās. Valdības tur tomēr rūpējās par ekonomiku un iepakojumu ražošanu neapturēja, lai gan notiekošo šajās valstīs kopumā varēja saukt par lockdown [blokādi]. Mēs tādā gadījumā kombinējām dažādus ražošanas veidus, ātrāk pārmetāmies no vienas ražošanas līnijas uz citu, lai bez darba pārtraukšanas sagaidītu tās izejvielu kravas, kas bija aizķērušās. Otra - un daudz interesantāka - lieta bija darbaspēka piesaistīšana.

‒ Skaļāk par skaļu tiek apgalvots, ka darbu zaudējuši desmitiem tūkstošu cilvēku.

‒ Uz krīzes rēķina “Karavelai” it kā vajadzēja atrisināt darbaspēka trūkuma problēmas, ar kurām bijām dzīvojuši pēdējos gadus, kad ražošanas apjomu varējām palielināt vairāk nekā piesaistīt ražošanai cilvēkus. Pirms krīzes Latvijā skaitījās 6% bezdarbnieku, bet dabūt viņus uz uzņēmumu nebija iespējams. Tāpēc mēs izmantojām viesstrādnieku darbaspēku pamatā no Ukrainas. Ņemot vērā to, ka darbaspēka pieejamība Ukrainā arī jau iet uz beigām un par ukraiņiem cīnās daudzu valstu uzņēmēji, sākām lūkoties uz Vjetnamu un citām eksotiskām valstīm. Līdz šādu cilvēku piesaistīšanai nenonācām, bet pēc krīzes nāksies pie šiem projektiem atgriezties.

‒ Cik atsaucīgi ir vietējie iedzīvotāji jūsu darba piedāvājumiem vismaz krīzes laikā?

‒ Vispirms mēs palaidām ziņu citiem uzņēmumiem, kuru darbību ir nācies apturēt, lai viņi savus darbiniekus neatlaiž, bet nosūta strādāt pie mums uz diviem trijiem mēnešiem: mēs maksāsim viņiem algas un samaksāsim darbaspēka nodokļus, viņi paliks pie sava uzņēmuma, kam pēc tam nebūs darbinieki jāmeklē. Reāli šāda sadarbība izveidojās ar vienu uzņēmumu, kas varēja dot tikai nelielu skaitu no tiem aptuveni 90 cilvēkiem, cik mums vajadzēja. Nācās meklēt darbiniekus starp tiem, kas darbu jau zaudējuši. Atsaucība bija ļoti liela - no divsimt līdz trīssimt cilvēkiem dienā, tiklīdz paziņojām, ka meklējam darbiniekus. Vajadzīgo skaitu ļoti ātri savācām un daudzi tiešām strādā labi, par spīti tam, ka visā iepriekšējā mūžā pieraduši pie cita profila un līmeņa darbiem (ir mūziķis, ir pasākumu vadītājs, ir šefpavārs), bet ļoti liels procents darbinieku atnāk un aiziet nedēļas laikā. Kāpēc tā - man īsti nav skaidrs.

‒ Tā viņi laikam izsaka savu vērtējumu par darba un algas attiecību uzņēmumā.

‒ Līdz šim mums pamatā bija gabaldarbs, bet tagad, saprotot to, ka nāks daudzi cilvēki bez iepriekšējas pieredzes zivju pārstrādē, mēs vienkāršojām darba apmaksu līdz 6 eiro stundā, kas gandrīz atbilst vidējai likmei valstī un noteikti ir vairāk nekā piedāvā “Maxima” vai “Rimi”. Izrādījās, ka strādāt par šādu naudu nav gatavi jaunie cilvēki vecumā līdz 30 gadiem. Ne visos gadījumos var teikt, ka cilvēkus neapmierināja darba apstākļi vai slodze, jo viņi līdz darba vietām nemaz nenonāca. Piemēram, uz šodienu [5. maiju] bijām nokārtojuši pieņemšanu darbā pieciem cilvēkiem to vietā, kas bija mūs pametuši pirms maija svētku brīvdienām. No pieciem uz darbu atnāca divi. Situācija krīzē izrādās tāda pati kā pirms krīzes. Nesākšu apgalvot, ka vaina nekad un nemaz nav mūsos, bet šajā reizē “Karavela” tiešām centās dot darbu vietējiem iedzīvotājiem. Līdz ar algu un nodokļiem mūsu standartā ietilpst arī transportēšana un ēdināšana. Tomēr cilvēki izturas ļoti bezatbildīgi ne tikai pret saviem darba pienākumiem, bet pret darbu kā tādu. Pēdējos gados tā tas jau bija iegājies, bet es cerēju, ka krīze kaut ko mainīs. Nē, neko nemainīja. Tad jau laikam bezdarbnieku un dīkstāves pabalsti ir pietiekami, lai cilvēki dzīvotu tikpat vieglprātīgi kā līdz krīzei.

‒ Liecība par Latviju kā par attīstītu Eiropas valsti, kur jāstrādā pārsvarā viesstrādniekiem.

‒ Tik tikko pārskatījām aprīļa bilanci un konstatējām, ka esam atlaiduši vairāk darbinieku nekā pieņēmuši. Cilvēku lielo masu pieņēmām martā, bet šobrīd tā vairs nevarētu, jo pieteikumu darbā ir maz. Paliek patīkamā iespēja skatīties uz tiem centīgajiem un aktīvajiem cilvēkiem, kuri palikuši darbā kopš marta un kuriem mēs piedāvāsim palikt un veidot tālāko karjeru “Karavelā”. Stāsts par kritisko situāciju valstī ar šādu realitāti kopā neiet. Es teiktu tā, ka cilvēki nesaprot vai negrib pieņemt to, ka situācija valstī tiešām ir kritiska.

‒ Politiķi un ierēdņi rāda piemēru, ka viņiem viss ir labi un aizvien labāk, gan par spīti krīzei, gan pateicoties krīzei.

‒ Valsts līmenī šī ir otrā reize, kad iestādes reaģē pareizi vai nepareizi, bet reaģē ātri. Pirmā reize bija 2015. gadā, kad Krievija aizvēra savu tirgu pārtikas precēm no Latvijas. Toreiz likumi ļoti ātri tika sakārtoti tā, lai uzņēmumi drīkstētu atlikt nodokļu maksājumus. Tas deva iespēju ne visiem, bet daudziem uzņēmumiem pārkārtot savu ražošanu un izdzīvot. Šoreiz krīzes ietekme ir daudz plašāka un atbildes reakcijām jābūt daudz vairāk. Tādas reakcijas ir, bet ierēdņi turas pie principa, ka nedrīkst izpildīt visu, ko bizness prasa. Nav runa par mani, bet par tādām uzņēmēju organizācijām kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera. Uzņēmēji kopš paša sākuma teica, ka nodokļu parādus nedrīkst izmantot par iemeslu palīdzības atteikšanai, bet tik un tā palīdzībai tika uzlikts šis un vēl citi filtri, kurus tikai tagad un ļoti lēnām sāk vājināt. Pirmajā piegājienā izdevās novērst to, ka palīdzība tiktu piešķirta tikai atsevišķām nozarēm, jo vienas nozares ietvaros krīzes ietekme var izpausties pilnīgi dažādi. Zivju pārstrādes nozarē ir uzņēmumi, kuriem iet tikpat labi kā mums, un ir pilnībā apstājušies uzņēmumi, jo tie strādāja uz sabiedrisko ēdināšanu.

‒ Tomēr šādas ķibeles nenovērš darbaspēka nepietiekamību kaut uz krīzes brīdi.

‒ Tā ir problēma, ko sabiedrība negrib skaļi apspriest un negrib atcerēties, kā pagājušā gadsimta 30. gados Latvijā tika ievesti 40 tūkstoši laukstrādnieku no Lietuvas un Polijas. Padomju laikā nodarbināja ukraiņus lauksaimniecībā un celtniecībā un bija tikuši līdz vjetnamiešu nodarbināšanai vieglajā rūpniecībā. Viesstrādnieki ir resurss, par kuru visā Eiropā cīnās. Vācija vai Anglija pašlaik ieved laukstrādniekus, bet Latvijā ierēdņi turpina saukt uzņēmējus par nespējīgiem modernizēt ražošanu tā, lai nevajadzētu nekādu strādnieku un tātad arī ne viesstrādnieku.

‒ Līdz kādam viesstrādnieku skaitam “Karavela” bija nonākusi, un kas ar viņiem notika Covid-19 dēļ?

‒ Mūsu uzņēmumu grupā strādāja maksimāli 80 Ukrainas pilsoņi. Daļa no viņiem bija atbraukusi tieši uz Latviju, daļa savākta caur Polijas uzņēmumiem, kas nodarbojas ar ārzemnieku piesaistīšanu. Esam gājuši un stāstījuši valdībai, kādas sekas ir tam, ka imigrācijas politika nav dzīvotspējīga. Tad viesstrādnieki Latvijā nonāk šā vai tā, bet nodokļus par viņiem iekasē Polijā. Šobrīd no ukraiņiem pie mums palikusi puse, kas strādā - strādā, nevis tikai nāk uz darbu, - un arī pelna ne mazāk par vidējo darba algu Latvijā.

‒ Tātad aprēķināt 1100 eiro mēnesī un atrēķināt nodokļus Latvijai vai Polijai?

‒ Jā, bet Latvijas valsts grib dabūt vēl vairāk. Politiķi brīžiem nevietā izmanto apgalvojumu, ka Latvijas uzņēmumi rada ļoti mazu pievienoto vērtību, lai gan nekur nav skaidri definēts, kas tad ir augsta pievienotā vērtība. Politiķi, kas tautsaimniecībā pa īstam neorientējas, augstu pievienoto vērtību saredz tikai tur, kur viņi ierauga datoru. Ja “Karavela” nopērk vislētāko Baltijas jūras zivi brētliņu par 25 eirocentiem kilogramā un saražo produktu, ko Francijas lielveikali uzpērk par 17 eiro kilogramā, tad tā tomēr nav ražošana ar augstu pievienoto vērtību, jo lauksaimniecībā, pārtikas rūpniecībā un kokapstrādē augstas pievienotās vērtības vispār nevar būt. Dažkārt politiķi iet vēl tālāk un šaubās, vai Latvijā vajadzīga jebkāda rūpniecība. Piemēram, kad es TV diskusijā teicu, ka jāizmanto krīzes situācija, lai pārvilktu uz Latviju uzņēmumus no Skandināvijas, Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle iebilda, ka par to vēl jāpadomā, vai Latvijā vispār vajag ražošanu. Tai taču paliek ekoloģiskās pēdas, bet mūsu nākotne varbūt esot kur citur - es gan nesapratu, kur tieši.

‒ Paradīzes dārzos!

‒ Un kā tur nokļūt? Es esmu pieredzējis to, kā “Karavela” ar ļoti smagu darbu un dažiem veiksmes momentiem ir pacēlusies no ļoti riskantas situācijas un nonākusi Rietumeiropas tirgos. Jā, valsts arī ir palīdzējusi, ļaujot izmantot Eiropas Savienības fondus uzņēmuma modernizācijai, bet vai tagad no tā visa atteiksimies un ko liksim vietā? Latvijā joprojām ir pieejama visa nepieciešamā infrastruktūra, lai ražošanas būtu daudz vairāk, bet valsts sapratne, aktivitāte un pat vēlme ir ļoti maza, lai tā notiku.

‒ Politiķiem un ierēdņiem toties ir sapratne un vēlme rīkoties tā, lai jūs viņus mazāk traucētu.

‒ Protams, rūpniecības piesaistīšana prasītu risināt daudzus jautājumus. Par darbaspēka trūkumu mēs jau runājām. Tālāk ir darbaspēka nodokļi, kas ir augstākie Baltijā, ir dārgākā elektrība ne tikai trijās Baltijas valstīs, bet visā Baltijas jūras reģionā, un ir aizvien lielāka un dārgāka masa valsts pārvaldē nodarbinātu cilvēku. Šādā gadījumā iespējami tikai divi risinājumi - vai nu valsts pārvaldei jākļūst lētākai, vai biznesam jākļūst lielākam. Tagadējais bizness pat labos laikos nespēj uzturēt esošo infrastruktūru, kas prasa labot ceļus un algot ne tikai ierēdņus, bet arī ārstus un skolotājus. Pozitīvais piemērs šajā ziņā ir Liepāja ar tādu domi un speciālās ekonomiskās zonas pārvaldi, kuras drasē pa Skandināviju un individuāli mēģina pierunāt turienes uzņēmumu īpašniekus pārcelt ražošanu tieši uz Liepāju. Dažkārt tas arī izdodas, bet, lai tas notiktu daudz lielākā mērogā, Latvijai ir radikāli jāmaina pieeja nodokļu rēķināšanai. Mūsu Finanšu ministrija kaut ko tādu darīt atsakās, jo ir dabūjusi OECD [Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija] izziņu, ka nodokļi Latvijā esot gandrīz vai zemākie pasaulē. Jā, nodoklis par dividendēm ir zems, tikai uzņēmumi līdz dividenžu izmaksām parasti netiek, un iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa likme nav augsta pati par sevi, taču nodokļa slogs ir liels, jo ar nodokli neapliekamā ienākumu minimuma Latvijā praktiski nav, t.i., nekur citur nav tik maza minimuma. Labi, Ķīnā varbūt ir vēl skarbāk, bet nevienu šeit neinteresē, kādi ir nodokļi Ķīnā. Uzņēmējus interesē, kādi ir nodokļi Latvijā, salīdzinot ar Igauniju, Lietuvu un Poliju. Ja neapliekamo minimumu Latvijā paceltu līdz konkurētspējīgam līmenim tuvējo valstu grupā, nodokļu ieņēmumi valstij augtu, jo cilvēki izietu no pelēkās ekonomikas. Viņi taču tur atrodas ne tāpēc, ka kāds zog naudu, bet tāpēc, ka vairāk samaksāt valstij viņi nespēj. Nodokļu likmēm ir jābūt tikai tik augstām, lai cilvēkiem nebūtu izdevīgi no nodokļiem izvairīties. Valsts iestādes nemitīgi runā par ēnu ekonomikas apkarošanu. Ja pieļaujam, ka vārdiem sekos darbi, valstī paliks kaut vai divi uzņēmumi, kas maksās kaut vai 100% no jebkā, ko tie darīs, taču valsts ieņēmumu nebūs praktiski nekādu. Mums jāsaprot, ka ražošanas Latvijā ir par maz. Uz vienu nodokļu maksātāju šeit ir trīs nodokļu tērētāji - bērni, pensionāri un valsts kalpotāji. Šobrīd Latvijā pietrūkst 400 tūkstošu darbspējīgu cilvēku, lai varētu uzturēt esošo infrastruktūru.

‒ Ja viņi gribētu strādāt, un ja uzņēmēji prastu šo darbu izmantot.

‒ Mums ir radikāli jāmaina ekonomikas struktūra un domāšana. Mūsu reliģijai jābūt eksportam. Šeit uz vietas cilvēku kļūst aizvien mazāk. Iznīcībai lemti tie uzņēmēji, kas domā tikai par vietējo tirgu un neiesaistās eksportā vai eksporta apkalpošanā. Svarīga ir ne tikai valsts politika, bet pašu uzņēmēju ticība un ambīcijas. Daudziem tās nav lielākas par vietējo tirgu, bet ir piemēri, ka tieši “Karavela” ir pavilkusi uz eksportu arī citus uzņēmumus. Mēs pārdodam produkciju uz 45 valstīm un joprojām meklējam jaunus tirgus.

‒ Cik daudz produkcijas, turklāt eksportējamas produkcijas “Karavela” saražoja pa mūsu sarunas stundu?

‒ 27 tūkstošus konservu kārbu.

‒ Kā tās tiks sadalītas pa dažādām valstīm vai valstu grupām?

‒ Rietumeiropa saņems 60-70%, bet no atsevišķām valstīm lielākās patērētājas ir Zviedrija, kur mēs esam pilnīgi visos veikalos.

‒ Kā jūs varējāt iespiesties Zviedrijā, kur zivrūpniecība attīstījusies kopš tā brīža, kad pirmais zviedrs nokāpa no koka un noķēra pirmo zivi?

‒ Tā bija viņu kļūda, ko mēs cenšamies neatkārtot. Proti, konkurentu nenovērtēšana, pat ja konkurenti ir no valstīm bez skaļa vārda pārtikas rūpniecībā. Zviedri šādu kļūdu pieļāva 2011. gadā, kad mēs investējām lielu naudu un skandināvi uz mums skatījās kā uz neprātīgiem. Par šo naudu mēs iegādājāmies jaunu produktu ražošanas līniju - nolēmām nevis iemācīt viņus ēst to, ko mēs ražojam, bet saražot to, ko viņi ēd. Viņi skatījās uz mums kā uz krieviem, kas neko nesaprot no zivju pārstrādes. Mēs pa pāris gadiem iekļuvām viņu tirdzniecības tīklos, un tad jau bija līdzvērtīga spēkošanās. Viņu plusi ir uzkrātais kapitāls un zemas elektrības cenas bez kādām OIK, bet mīnusi ir tik izlaidusies sabiedrība, ka dabūt cilvēkus uz darbu pie konveijera gandrīz nav iespējams. Mēs bijām mobilāki, elastīgāki un lētāki, mēs sākotnēji neorientējamies uz peļņu, bet uz apjomu, un tagad esam vienīgie Zviedrijas tirgū. Dānijā mēs konkurējam ar vienu veiksmīgu turienes uzņēmumu. Otrajā vietā pēc mūsu produkcijas patēriņa ir Vācija, kurā mēs iegājām, nopērkot un slēdzot turienes uzņēmumu. Mums izdevās izdarīt tieši tāpat, kā rietumeiropieši bija regulāri rīkojušies Latvijā. Tā Latvijā nonāca tiesības ražot produkciju ar vāciešiem pazīstamu preču zīmi “Larsen”. Trešais lielākais patērētājs ir Lielbritānija, tālāk - Dānija un vēl tālāk visvisādas valstis katrā pa druskai. No tālākām zemēm 10-15% kopā paņem ASV un Kanāda, kur noiets aug ļoti strauji. Latvijā paliek 0,7% no šeit saražotās produkcijas - turēšanās Latvijas tirgū mums ir dārgs hobijs. Krievijā mēs esam vienīgie no Latvijas, kam tur nezin kāpēc atkal atļauts pārdot konservus, taču pārdodam maz, apmēram 1,5% no mūsu produkcijas noieta. Tas tirgus Latvijas zivrūpniecības nozarei ir zudis, pat ja Krievija ļautu un aicinātu visiem Latvijas uzņēmumiem pārdot tur savu produkciju. Mēs tur varam būt tikai ekskluzīvo preču kategorijā veikalu plauktu izgreznošanai, esam kā dārgs konjaks. Austrālija un Japāna mūsu produkciju pieņem arī kā ekskluzīvu preci, bet gadu desmitiem ilgusī sapņošana un runāšana par milzīgo Ķīnas tirgu ir beigusies ne ar ko. Jo - ķīnieši vispār neēd konservētus produktus, viņi pērk to, kas svaigs.

‒ Tā tas bija līdz brīdim ar vienu nelaimīgu sikspārņa pirkumu Uhaņas tirgū, kas mainīja visu pasauli.

‒ Kamēr pasaule vēl tikai mainās, mēs ejam ierasto ceļu uz valstīm, kur sajūtam veiksmi. Strādājot šajā uzņēmumā un vispār zivrūpniecībā kopš 1995. gada, esmu ieguvis spēju no tā, kas redzams uz pārtikas veikalu plauktiem vienā vai otrā valstī, saprast, vai tur būs vieta tādai produkcijai, kādu spēj saražot “Karavela”. Tas nenozīmē, ka visās valstīs viss notiek pēc viena šablona. Dažādu tautu ieradumi ir ļoti atšķirīgi. Tādās valstīs kā Zviedrija, Dānija un Norvēģija ir bezcerīgi piedāvāt kaut ko jaunu. Tur cilvēki no dzimšanas līdz nāvei iztiek ar vienu garšu vienādā iepakojumā. Bet ir valstis ar lielu un dažnedažādu jūras produktu patēriņu, kur iedzīvotāji mīl eksperimentēt. Tādi ir japāņi, kas pērk mūsu šprotes ar nosaukumu “oil sardine” ar trifeļu eļļu un visādām citādām eļļām.