Aleksandrs Kiršteins: Tas nav pareizi, ka zemessargiem atņēma ieročus
Kāda šobrīd ir Latvijas drošības situācija? Kā Latvijai patlaban pietrūkst visvairāk?
Par to varētu runāt ilgi, bet sāksim varbūt ar krāpniecību. 30 gados Latvija ir iztērējusi vairākus miljardus eiro bruņojumam. Par šo naudu mēs varējām noklāt visas pilsētas ar pretraķešu aizsardzības sistēmām, varējām apbruņoties līdz zobiem. Kur tas viss ir?
Vai mazai valstij kaut ko dod liels skaits lielgabalu? Krievija, iebrūkot Ukrainā, varēja izšaut ap 20 tūkstošiem artilērijas lādiņu. Patlaban uz krievu 10 tūkstošiem izšautu lādiņu dienā ukraiņi var atbildēt tikai ar tūkstoti.
Dzirdējām, ka Ramštainas sanāksmēs piedalījās vairāk par 50 valstīm, ar kopējo IKP virs 40% no pasaules IKP, kamēr Krievijai tas ir tikai 1,5% no pasaules IKP. Bet tad ir jautājums: kāpēc Krievija gadā var saražot divus līdz trīs miljonus lādiņu, bet ES 2022. gadā apsolīja ukraiņiem miljonu lādiņu un saražoja tikai 300 tūkstošus? Vēlāk šī spēja palielinājās līdz 600 tūkstošiem, taču tas nav miljons. Rezultātā Ukrainai joprojām trūkst lādiņu.
Domāju, ka mazām valstīm drīzāk ir jāpieņem tāds modelis, kāds bija Čečenijā vai Afganistānā, vai Somālijā. Kāpēc PSRS un vēlāk ASV zaudēja karu Afganistānā, bet krievi nekontrolē Čečeniju? Nu labi, var teikt: kalni traucēja. Bet kāpēc amerikāņi pameta Somāliju? Tāpēc, ka jebkurā valstī var iebraukt ar modernu tehniku, bet, ja tauta bruņota, tad vietējie atklāj uguni - izrādās, Afganistānā daudziem, sākot ar pusaudžiem un beidzot ar vecām tantēm, ir automātiskie ieroči.
Paskatīsimies uz Somiju! Tā ir tikai 2,9 reizes lielāka par Latviju, bet pirmajās kara dienās viņi var iesaukt 300 000 cilvēku un pēc tam dažu nedēļu laikā palielināt šo skaitu līdz 900 tūkstošiem.
Cik vajadzētu mums?
Dalīsim ar trīs. Iebrukuma gadījumā mums salīdzinoši vajadzētu būt 100 000 karavīru. Vai mēs vēl pēc kāda laika varam mobilizēt vēl 300 000 vīru? Droši vien, ka ne. Mēs arī 10 000 nevaram mobilizēt. Tad rodas jautājums: kāpēc 30 gados izdarīts tik maz?
Bet parādās iepirkumi, piemēram, pārtikai par 220 miljoniem eiro vai vecai bruņutehnikai ar milzīgu degvielas patēriņu. Tie jau nebija nejauši iepirkumi, tas notika daudzus gadus, un to nevarēja bez Aizsardzības ministrijas vadības ziņas izdarīt.
Piemēram, tika nozagtas nakts tēmēšanas ierīces, kas bija ASV dāvinātas. Vai kāds sēž cietumā? Neviens. Vai ir atbrīvots NBS komandieris vai kāds no vadības? Kādu virsnieciņu pārstūma uz citu amatu, pat neatlaida no darba, prēmiju neiedeva.
Ja runājam par ieročiem, tad Somijā ir vairāk ieroču uz vienu cilvēku nekā ASV! Tas ir tāpēc, ka somi reāli jūt apdraudējumu no Krievijas.
Vai latvieši nejūt apdraudējumu?
Acīmredzot nejūt. Bet, piemēram, Šveicē katram vīrietim mājās ir seifs ar automātiskajiem ieročiem.
Kāpēc mums nav?
Mums nav arī strēlnieku klubu, kur brīvdienās cilvēki brauktu ar visām ģimenēm un mācītos šaut ar dažādiem ieročiem. Mums laukos nav bruņotu zemessargu. Zemgales pierobežā, kas blakus Lietuvai, zaga kombainus un citu lauksaimniecības tehniku. Saimnieks pamostas, un viņa dārgais traktors ir pazudis - viņš par bankas kredītiem ir nopircis “John Deere” traktoru, kas maksā vairākus simtus tūkstošu eiro. Viņš zvana policijai, taču tā ir tikai tuvākajā pilsētā 35 kilometru attālumā un nemaz tik ātri nevar atbraukt. Bet kur tad ir zemessargi?
Mums bija aizsargi, kuru organizāciju 1919. gadā izveidoja pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Miķelis Valters, lai tie cīnītos frontes aizmugurē ar laupītājiem un sarkanajiem teroristiem. Viņš teica, ka armija nevar nodrošināt cilvēku aizsardzību laukos, ja tur nebūs uz vietām bruņotu aizsargu, kas aizstāvēs savu ģimeni un īpašumu. Ko varam mācīties no citām valstīm? Ja, piemēram, Izraēlā izlien kāds terorists, tad viņu nošauj minūtes laikā, jo visiem ir ieroči.
Mums teiks: “Zemessargiem savulaik bija ieroči, bet viņi dzēra un šaudījās.” Varbūt daži tādi arī bija. Bet ja nebūs ieroču, tad daudzi desmiti tūkstošu cilvēku pazudīs - kā tas notika deportācijās 1941. un 1949. gadā.
Pirmais un galvenais jautājums ir: kāpēc 30 gadu laikā saglabājusies situācija, ka latvieši nav aizsargāti? Kā var būt, ka 33 gadus pēc neatkarības atgūšanas 16. martā, ejot pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu latviešu leģionārus, atskan kaut kādi svilpieni? Ja būtu “dzīvas” aizsargu organizācijas, tur neviens nepasvilptu pat ne minūti, bet izpeldētos kanālā.
Nē, nē, mēs esam pārāk toleranti, mēs nemetīsim svilpējus kanālā.
Kad veidoja zemessargu organizāciju, diskusijas bija par to, ka nosaukumā nevar organizāciju dēvēt par aizsargiem, jo viņi piedalījās 1934. gada 15. maija apvērsumā. Nu labi - nosauca par zemessargiem. Bet ideja jau bija, ka tā būs latviešu tautas aizsardzība pret dažāda veida noziedzniekiem vai provokācijām, ko organizēs kolonisti un okupantu līdzskrējēji.
Kas tagad notiek? Var mierīgi noplēst Ukrainas karogu, tiek piekauts jaunietis, kurš iet ar Ukrainas karogu - cilvēki nav aizsargāti, bet bieži pašvaldības policija pat nereaģē kā nesenajā gadījumā pie Krievijas vēstniecības, kur tika sabojāti Ukrainas plakāti.
Tāpēc, ka zemessardzei ieročus atņēma un tie ir novietoti speciālās ieroču glabātavās, paši ieskaitījās Bruņoto spēku sastāvā, bet kārtības uzturēšanā var piedalīties tikai pēc policijas uzaicinājuma. Var jau turēt mājās kādu revolveri vai bisi, ja zemessargam ir atļauja vai viņš ir mednieks, taču nav tādas sistēmas kā Šveicē vai Somijā, kur lielākajai daļai vīriešu mājās ir ieroču seifi, un nav mums strēlnieku klubu, kur trenēties šaušanā. Tad cilvēki justos, ka viņi ir aizsargāti, un nevienam nenāktu prātā līst pie mums pāri robežai.
Pastāsti, kas sagaida Latviju nākotnē?
Varbūt nevajadzētu lietot tādus modernus vārdus, piemēram, restarts vai tamlīdzīgus, bet domāju, ka nākamajā Saeimā vajadzētu apturēt valstiskuma pamatu noārdīšanu, kas patlaban notiek. Apturēt to, kas notiek ar ģimenes vērtību pārdefinēšanu.
Mums nav jāvēršas pret viendzimuma pāriem, lai viņi dzīvo, kā grib. Bet nevajag visu laiku propagandēt, ka partnerattiecības ir “visāda veida ģimenes”! Jauna ģimene tiek dibināta tikai laulībā.
Jāizbeidz nodokļu maksātāju naudas šķiešana. Patlaban kāds pusotrs miljards eiro tiek izmests “zaļajam kursam”, 500 miljoni eiro nākamajā gadā būs jāmaksā tikai procentos par aizņēmumiem. Šogad atkal valdība aizņemas trīs miljardus. 2009. gadā, kad pirmoreiz tika izveidota Dombrovska valdība, ārējais parāds bija astoņi, tagad tas pieaudzis līdz 20 miljardiem eiro.
Ja nenotiktu naudas šķiešana, varētu nodrošināt ģimenei ar trim vai četriem bērniem kādus 3000-4000 eiro ienākumus mēnesī, lai jaunajām māmiņām - kamēr bērni mazi - nebūtu jāskrien uz darbu. Tas pat miljardu neprasītu.
Vajadzētu apturēt daudzus nejēdzīgos projektus, kas prasa milzīgus līdzekļus. Tūlīt “airBaltic” vadība nāks pie valdības prasīt naudu, jo ir absolūti nerentabla kompānija. Par “Rail Baltica” projektu neviens Satiksmes ministrijā mums nevar pateikt: vajadzēs trīs, astoņus vai daudz vairāk miljardu.
Patlaban viss notiekošais valdībā atgādina absurda teātri - ar apšaubāmām reformām un skolu “optimizēšanu” izglītības sistēmā, lauku depopulāciju, nesaprotamiem projektiem valsts iepirkumos, kā arī Latvijas zemes un mežu izsolīšanu ārzemju uzņēmēju vēja parkiem.
Šajā procesā būtiska loma ir premjeram un finanšu ministram. Uzskatu, ka valdība varētu sastāvēt tikai no premjera un finanšu ministra, bet pārējie varētu būt departamenti. Veselības, kultūras un zemkopības ministri vaid: “Man Finanšu ministrija neiedeva naudu.” Bet kas tad tu esi par ministru? Tad jau tu vadi departamentu, nevis ministriju, ja tev jālūdz nauda finanšu ministram.
Cerams, ka nākamās Eiropas Parlamenta vēlēšanas daudz ko izmainīs un ES politika kļūs saprātīgāka. Cerams, ka no Vācijas, Francijas un Itālijas nāks politiķi, kuri atgriezīsies pie racionāla līdzekļu izlietojuma un nepārspīlēs cīņu pret klimata izmaiņām, šķērdējot mūsu kopējo nodokļu naudu.
Bet galvenais valsts drošības garants, protams, ir stabilas ģimenes un pietiekama dzimstība. Mums Latvijā nākamajos gados tā būtu jāpalielina vismaz par vairākiem tūkstošiem bērnu gadā.
Tas ir reāli paveicams, ja atbrīvosim mātes no pienākuma celties pussešos, lai bērnus sapostu un vestu pāris kilometrus līdz pieturai, lai gaidītu skolas autobusu. Mazās skolas daudzās vietās ir slēgtas, tāpēc IZM izstrādājusi noteikumus, ka bērnus kā kartupeļu maisus var stundu vest līdz lielai skolai. Praksē gan bieži gadās, ka lauku ceļi ir dubļaini vai sniegs nav notīrīts, tāpēc jābrauc daudz ilgāk. Lētāk būtu saglabāt mazās skoliņas pie bērnu dzīves vietām.
Skolas var eksistēt arī ar dažiem bērniem. Tā tas ir, piemēram, vairākās Skandināvijas valstīs reti apdzīvotos kalnu vai ziemeļu reģionos, kur vienu klasi ierīko pašvaldības ēkā, bet skolotājs atbrauc no tuvējās pilsētas.
Latvijā daudzas sievietes, kurām ir mazi bērni, bieži ir spiestas strādāt, lai viņus uzturētu. Ģimenes pabalsts ir par mazu. Ja vienā darbā maksā pamaz, tad pagūst vēl otru darbu. Tādā stresā paiet dienas, izjūk ģimenes, jo tāds ritms nav izturams. Nekādu dzimstības pieaugumu Latvijā nesasniegsim, kamēr māmiņas nebūs nodrošinātas ar visu nepieciešamo bērnu audzināšanai ģimenē un krasi netiks celts daudzbērnu ģimeņu prestižs sabiedrībā. Protams, tikai ar materiālo pabalstu neko neatrisināsim, nemainot valdošo patēriņa sabiedrības ideoloģiju.
Naudas izglītībai un ģimeņu atbalstam būs pietiekami, ja to pārdalīsim no murgaini utopiskiem “zaļajiem” projektiem un nepārdomātiem valsts iepirkumiem. Sāksim valsts aizsardzību stiprināt ar administratīvās reformas kļūdu labošanu, atjaunojot pagastu pašpārvaldi, aizsargu organizācijai līdzīgu zemessardzes atjaunošanu laukos, mazo skoliņu atvēršanu pie bērnu dzīves vietām! Ja neredzam briesmas, ko valsts drošībai rada lauku depopulācija (jau trīs pagastos vidējais iedzīvotāju blīvums ir nokritis līdz vienam cilvēkam uz kvadrātkilometru), un nesākam rīkoties, tad nav lielas jēgas ieguldīt naudu arī valsts aizsardzībā.
Nezinu, kā to nosaukt vienā vārdā, bet saprotu šo procesu tā, ka tuvākajā nākotnē pirmajā posmā mēs varam panākt un panāksim, lai tiek apturēta valstiskuma pamatu noārdīšana.
***
Politisko reklāmu apmaksā Aleksandrs Kiršteins
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
