Uldis Biķis: Mūsu lielākā vērtība ir cilvēki un daba

Saruna ar AS “Latvijas finieris” padomes priekšsēdētāju Uldi Biķi par to, kā kokrūpniecības nozari skārusi krīze; kādu palīdzību šajā situācijā varētu sagaidīt no valsts; par mežu ciršanas noteikumu izmaiņām un to ietekmi uz dabu.
27.05.2020. BLBens Latkovskis
 
Domāju, ka koksnes izmantošana tikai pieaugs. Tas gan nebūs pandēmijas dēļ, to noteiks Eiropas nospraustais zaļais kurss. Turklāt koksnes lietojums kļūs arī zinātniski ietilpīgāks un līdz ar to daudzpusīgāks. Jau tagad redzam, ka pakāpeniski notiek koka māju renesanse, tagad no koka būvē arī daudzstāvu mājas un pat debesskrāpjus ©Oksana Džadana/ F64

Kā jūsu uzņēmumu skārusi krīze?

‒ Krīze, kuru izraisīja Covid-19 pandēmija, ir skārusi visus, un droši var teikt, ka tā ietekmēs pārmaiņu procesus visā pasaulē. Šobrīd notiek sistēmu adaptācija, lai saprastu, kā sadzīvot ar vīrusu. Vēlāk sekos strukturālas, ilgtermiņa izmaiņas, kuras mūsu vērtējumā notiks divu trīs gadu laikā. Katru sabiedrību, izejot no tautsaimniecības struktūras, pārmaiņas skars citādāk. Mēs Latvijā zinām, kuras nozares ir visvairāk cietušas un kuras ilgi izjutīs ienākumu kritumu. Tas nozīmē, ka daudziem, piemēram, būs jāmaina profesijas. Globāli paredzams, ka lielie pasaules reģioni centīsies vairāk virzīties uz pašpietiekamiem tautsaimniecības modeļiem. Piegādes ķēdes saīsināsies, vienlaikus saglabājoties aktīvai savstarpējai zināšanu pārnesei. Mums šajos procesos noteikti nav jānovelk robeža ap Latviju vai Baltiju, ar mūsu kopējo reģionu jāsaprot Eiropas ekonomiskā zona. Turklāt ne tikai skatoties uz preču un pakalpojumu savstarpējo tirdzniecību, bet arī no kopīgo vērtību viedokļa. Šī ir iespēja mums kā sabiedrībai vēl vairāk mācīties no rietumvalstīm ar daudz ilgāku vēsturi sabalansētas, ilgtspējīgas attīstības veidošanā.

Ja runājam par “Latvijas finieri”, tad, reaģējot uz vīrusa pandēmiju, primārais bija pēc iespējas drošas darba vides nodrošināšana. Tagad savus iekšējās drošības principus pakāpeniski pielāgojam faktam, ka ar Covid-19 būs jāsadzīvo pietiekami ilgu laiku. Kas attiecas uz situāciju tirgos, tad tā šobrīd ir nepārtraukti mainīga un atšķiras gan pa valstīm, gan nozarēm un konkrētiem sadarbības partneriem. Līdz ar to plānošana uzņēmumā tiek veikta divu trīs nedēļu robežās, un mūsu šodienas prioritāte ir būt konkurētspējīgiem un ātriem, izpildīt visas pircēju izvirzītās prasības korekti un labā kvalitātē. Mūsu politika ir, tā sakot, investēt atpakaļ tirgū. Tas nozīmē īstermiņā atdot pircējiem atpakaļ daļu ienākumu, ko ieguvām normālos apstākļos, tādā veidā saglabājot pārdošanas apjomu un līdz ar to arī darba vietas ražošanas struktūrvienībās. Uzskatām - pat ja samazinās darba apjoms, šobrīd nebūtu jāsamazina darbinieku skaits, jo darbinieki mums ir zelta vērti. Līdz maija vidum mums ir izdevies saglabāt ražošanas apjomus lielākajā daļā rūpnīcu un saražoto saplākšņa kubikmetru ziņā “Latvijas finiera” rādītāji ir pat ļoti labi. Tomēr finansiālais kritums, salīdzinot ar sekmīgo 2018. gadu, ir 20%. Vasara būs grūta, un kritums varētu būt pat lielāks. Daudzās valstīs, kas smagāk cieta no pandēmijas, bija lieli ražošanas pārtraukumi un pieprasījums pēc mūsu produkcijas no rūpniecisko patērētāju puses samazinās.

Kur jums ir galvenie noieta tirgi?

‒ Pamatā tās ir Eiropas ekonomiskās zonas valstis, kur nonāk ap 80% mūsu bērza saplākšņa produkcijas. Šobrīd pilnīgs piegāžu pārtraukums nav nevienā tirgus segmentā, jautājums ir par apjomiem.

Tātad tirgus pilnībā nav apstājies nevienā virzienā?

‒ Īslaicīgi tas bija apstājies Itālijā, Spānijā, bet uz to ir jāskatās plašākā mērogā. Mēneša ietvaros trīs nedēļu piegāžu pārtraukums ir tirgus apstāšanās, bet gada griezumā - ne.

Kokapstrādes nozarē pieprasījuma kritums bija vērojams jau pirms krīzes.

‒ Lielai daļai (bet ne visai) kokrūpniecības 2019. gads nebija viegls, arī mēs ar pietāti skatījāmies, kā veidosies šis saimnieciskais gads. Bet grūtības jau tikai nostiprina, un “Latvijas finiera” gadījumā ieguldītais darbs produktu un klientu apkalpošanas servisa attīstībā, kā arī visu uzņēmuma procesu efektivizācijā noteikti palīdz arī 2020. gada grūtību pārvarēšanā, jo sabalansētībai uzmanība bija jāpievērš laikus. Tas mums ļauj domāt, ka izaugsmes brīdī iziesim ārā vēl spēcīgāki ar pietiekami lielām spējām augt. Ja mēs piepildīsim tās ražošanas iespējas, kādas mums ir, mūsu izaugsmes potenciāls varētu būt pat 30%.

Jūs teicāt, ka pasaule mainīsies un daudziem būs jāmaina darbošanās, pat profesijas. Kā mainīsies kokapstrādes nozare un vispār pasaules attieksme pret koksni?

‒ Domāju, ka koksnes izmantošana tikai pieaugs. Tas gan nebūs pandēmijas dēļ, to noteiks Eiropas nospraustais zaļais kurss. Turklāt koksnes lietojums kļūs arī zinātniski ietilpīgāks un līdz ar to daudzpusīgāks. Jau tagad redzam, ka pakāpeniski notiek koka māju renesanse, tagad no koka būvē arī daudzstāvu mājas un pat debesskrāpjus. Ļoti attīstās koksnes ķīmiskā pārstrāde - to sadalot pamatsastāvdaļās, tālāk var iegūt ļoti daudz produktu, kas aizvieto šobrīd ikdienā lietotos naftas pārstrādes produktus. Tas ir stāsts par to, kādu oglekli mēs izvēlamies patērēt - fosilās izcelsmes vai biomasas. Domāju, ka attīstība par labu bioekonomikai ir nenovēršama. Protams, naftas izmantošana pilnībā netiks pārtraukta, bet tā noteikti saruks. Pasaulē vienā laika vienībā izaug 20 reizes vairāk biomasas nekā tiek izpumpēta nafta. Tas nozīmē, ka izmantot koksni naftas vietā ir vairāk nekā iespējams.

20% ienākuma kritums, turklāt pret 2018. gadu, nevis iepriekšējo, ir nepietiekams, lai kvalificētos valdības noteiktajam atbalsta kritērijam - mīnus 30%. Vai saņemat kādu atbalstu no valsts, un ko vispār šajā situācijā primāri sagaidāt no valdības?

‒ Mēs negribam būt iedomīgi un uzskatīt, ka mums nekad nevajadzēs saņemt no valsts kādu palīdzību - katram var gadīties brīži, kad iet ļoti grūti. Tāpēc rūpīgi sekojam līdzi, kādus instrumentus valsts izstrādā, cik tie būtu pieejami un atbilstoši mūsu vajadzībām. Piemēram, eksporta garantiju jautājums ir ļoti būtisks. Šobrīd pasaulē strauji mainās daudzu uzņēmumu finanšu situācija un klasiskie apdrošināšanas instrumenti tik labi vairs nestrādā. Kas šādā brīdī uzņemas risku? Vai 100% to uzņemas ražotājs, kā mēs, vai arī, veidojot jaunus apdrošināšanas instrumentus, pārvaram grūtības kopā? Šāds instruments būtu ļoti nepieciešams, jo visiem uzņēmumiem nebūs tik vienkārši atjaunot naudas plūsmas. Daudzās valstīs, kur pandēmijas dēļ ilgāku laiku ražošana bija pilnībā apstājusies, uzņēmumu finanšu rādītāji ir pasliktinājušies un parādās maksājumu grūtības. Tai skaitā, mūsu sadarbības partneriem.

Citiem vārdiem, jūs gribētu sagaidīt valsts apdrošinātas eksporta garantijas, ja pasūtītājs nespēj norēķināties par jūsu piegādāto preci. Kāda šobrīd ir situācija šajā jomā?

‒ Mēs cenšamies sastrādāties ar “Altum” un saprast iespējas papildināt tos instrumentus, kurus jau pirms tam izmantojām.

Šobrīd pastāv dažādi viedokļi par to, kādām jābūt valsts un sabiedrības attiecībām šajā krīzes situācijā. Kādu to redzat jūs?

‒ Pirmkārt, jānošķir atbalsts fiziskām personām un uzņēmumiem. Tie ir divi dažādi jautājumi. Ja grūtībās nonāk fiziska persona vai mājsaimniecība, tad visiem - valdībai, Labklājības ministrijai, pašvaldībai - jāskatās, kā iziet cauri krīzei un šos cilvēkus atbalstīt. Uz uzņēmējdarbību tomēr ir jābūt citam skatījumam. Uzņēmējdarbībā pastāv riski. Krīzes brīdī vājākie pārtrauc savu darbību un atbrīvo vietu tiem, kas spēj izdarīt labāk. Tāpēc palīdzība uzņēmējdarbībā ir nepieciešama, bet jābūt zināmiem kritērijiem, tai skaitā vērtējot iepriekšējo nodokļu nomaksu. Skatoties, kā rīkojas Ministru kabinets, šķiet, ka izvēlēts pareizs virziens. Iet soli pa solītim, un uzreiz nesākt plašu palīdzības programmu. Pareiza ir orientācija uz eksporta atbalstu, jo tā ir sfēra, kas ienes valstī naudu. Nākamais būtu vēl vairāk vērtēt iekšējos faktorus, kas ietekmē mūsu uzņēmumu konkurētspēju eksporta tirgos. Tie var būt arī mazi solīši. Ja mums atsevišķi resursi ir dārgākie reģionā, tad jāskatās, vai nevaram situāciju mainīt? Piemēram, slimības lapu apmaksas kārtība. Ja blakus valstī darba devējam ir jāapmaksā divas reizes īsāks laiks nekā Latvijas darba devējam, tad tas ir nopietns konkurētspējas mazināšanas faktors. Nākamais jautājums ir elektroenerģijas gala cena, kas sadalās trijās komponentēs, un visās esam dārgākā valsts reģionā. Ja nevaram uzreiz visās trijās cenu samazināt, tad koncentrējamies kaut vai uz vienu. Tā, pa atsevišķiem, maziem solīšiem ejot, mēs varam atrast daudz lietu, kas traucē paaugstināt Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspēju.

Vai redzat, ka valdība pie šiem jautājumiem strādā? Tas pats OIK jautājums, šķiet, ir bezcerīgi iestrēdzis dažādās darba grupās.

‒ Ja mēs paskatāmies, kā bija, teiksim, pirms sešiem gadiem, tad elektroenerģijas cenu starpību [ar kaimiņvalstīm] esam samazinājuši uz pusi. Ja trijos četros gados noietu atlikušo ceļa posmu un cena izlīdzinātos ar mūsu tuvākajiem konkurentiem ES, tad uzdevums būtu izpildīts. Virzība ir pareiza, būtu labi, ja šī krīze mūs paskubinātu visu izdarīt līdz galam ātrāk.

Vai pareizi sapratu, ka attieksmē pret fiziskām personām valstij būtu nepieciešams demonstrēt lielāku humānismu, bet attiecībā pret uzņēmumiem valsts varētu piekopt stingrāku politiku - lai izdzīvo stiprākais?

‒ Es gribētu nošķirt. Uzņēmums ir uzņēmums, un cilvēks ir cilvēks. Pret cilvēkiem... humānisms tomēr ir pasaules virzītājs, un mēs ejam uz humānāku pasauli visā sabiedrībā. Cilvēks ir pamatvērtība. Mums Latvijā ir cilvēks un ir daba. Tas arī veido mūsu sabiedrību.

Latvija ir viena no koksnes resursiem bagātākā ES valsts. Tajā pašā laikā mums ir samērā stingri koku ciršanas noteikumi, kurus mežu apsaimniekotāji vēlas atvieglot, kamēr citi, sauksim viņus par vides aktīvistiem, šo mežu ciršanas noteikumu maiņai pretojas. Kāda ir jūsu nostāja šajā strīdā?

‒ Jautājums ir raibs kā dzeņa vēders. Ir ļoti daudzas atbildes, un visas savā ziņā pareizas. Mēs mežsaimnieki (arī “Latvijas finieris” nodarbojas ar mežsaimniecību) uzskatām, ka koku varam izaudzēt ātrāk un iegūt pārstrādei nepieciešamo kokmateriālu īsākā laikā, nekā tas bija agrāk. Tieši pateicoties aktīvai saimnieciskai rīcībai, veicot regulāru meža kopšanu. Agrāk tika uzskatīts, ka bērzs līdz izmantošanai finiera rūpniecībā izaug 70 - 80 gados, bet tagad tādu pašu rezultātu mēs varam iegūt 40 - 50 gados. Jautājums, kā saskaņot ar sabiedrību normatīvos aktus, jo mums Latvijā ir ļoti reglamentēta vide. Mežsaimniecība grib būt efektīvāka, produktīvāka un saražot vairāk produkcijas noteiktā laika posmā. Mežu pareizāk apsaimniekojot, tā vērtības pieaugumu var palielināt par 25%. Savukārt pievienoto vērtību, kas veidojas koksnes tālākā apstrādē, varētu pat dubultot. Te jau ir runa par koksnes ķīmisko pārstrādi, kas būtu Latvijā jāatjauno un jāpaceļ jaunā, augstākā kvalitātē. Arī mēs šajā jomā strādājam, un “Latvijas finieris” šobrīd būvē nelielu eksperimentālu rūpnīcu betulīna ekstrakcijai no bērza mizas.

Kas tas ir par produktu? Kur to izmanto?

‒ Pateicoties savām unikālajām īpašībām, betulīns nākotnē varētu būt pieprasīts pārtikas rūpniecībā, kosmētikas ražošanā un, iespējams, pēc ilgākiem pētījumiem varētu aiziet arī līdz farmācijai.

Jautājums vairāk bija par filozofiju. “Vides aktīvisti” mežu uztver vairāk kā estētisku kategoriju un pārmet mežu apsaimniekotājiem, ka tie mežu uztver kā ekonomisku kategoriju, kurā redz tikai “ievāktu ražu”, nesaskatot šo estētisko komponenti.

‒ Pamats ir zemes izmantošana un šajā procesā iegūtais rezultāts. Latvijas eksportā zemes izmantošana ienes ap 40% no visas vērtības. Šobrīd pandēmijas ietekmē droši vien pat vairāk. Šo vērtību veidojot, noteikti jābūt sabalansētiem arī vides jautājumiem, jābūt sadarbībai ar vides aktīvistiem. Piekrītu, ka bioloģiskā daudzveidība un ainava ir viens no diskusijas pamatelementiem. Arī man kā cilvēkam patīk daudzveidība un atšķirīgais, ko var ieraudzīt dabā. Jautājums ir, cik mēs veidojam mežus dabas daudzveidībai ar minimālu cilvēka darbības klātbūtni un cik daudz izmantojam mežus saimnieciskajā apritē sabiedrības labklājībai. Un te noteikti nav runas par masīvām monokultūru plantācijām, kādas var redzēt tropu zonas valstīs, vai viena vecuma meža audzēm. Tādu Latvijā nav un nebūs. Koku aprite mežā notiek nepārtraukti, kokmateriāli mums ir vajadzīgi tagad un būs vajadzīgi pēc 10 un 50 gadiem. Tāpēc būtiskākā ir sabiedrības spēja vienoties par spēles noteikumiem. Jo vairāk mēs viens otru papildināsim, jo labāk būs visiem. Mēs nedrīkstam sevi viens otram pretnostatīt tiktāl, ka nemākam viens otrā ieklausīties un nespējam otru sadzirdēt.

Labi jau skan - ieklausīties, vienoties, bet praksē mēs redzam ļoti neiecietīgu nostāju.

‒ Tas ir izdzīvošanas jautājums. Daba mums dod ēdienu, siltumu un mājokli. Nevar pastāvēt cilvēks, kurš neēd, kurš nerūpējas par siltumu un kuram nav mājoklis. Jautājums ir - no kā mēs mājokli būvējam, no kā iegūstam siltumu un ēdienu? Varbūt mēs varam iztikt bez lauksaimniecības un mežsaimniecības, bet tad tā būs pavisam cita sabiedrība. Vai mēs to gribam? Neesmu pārliecināts. Tā ka šī nepieciešamība vienoties ir eksistenciāls jautājums.