Nauris Puntulis: Joprojām lido kara cirvji

„Es būtu pirmais, kas atbalstītu okupācijas pieminekļa nojaukšanu, bet... Ja es gribētu šī „pieminekļa” vietā uzbūvēt koncertzāli, es nesaņemtu politisku atbalstu. Parādiet man to politiķi, kurš varētu panākt politisku vienošanos un rīt pieņemt lēmumu nojaukt šo okupācijas simbolu. Es apzinos, ka man tas neizdotos. Maniem oponentiem būtu pietiekami daudz argumentu, kāpēc mēs to nevaram izdarīt,” runājot par jaunās koncertzāles vietu, teic kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Šodien – saruna par koncertzāli un citām tēmām.
11.07.2020. Elita Veidemane
 
©Oksana Džadana/ F64

Diskusijas par koncertzāli tomēr notiek - pretēji EP deputātes un bijušās kultūras ministres Daces Melbārdes (NA) pieņēmumam: „Ja sāksies diskusijas, kāpēc nacionālo koncertzāli nevar būvēt Elizabetes ielā 2, paredzamā nākotnē koncertzāli neuzcels.”

Daces doma bija: nevajadzētu pārmērīgi ieslīgt kārtējā diskusiju ciklā. Jebkurai diskusijai jābeidzas ar lēmumu. Mēs esam diskutējuši vairāk kā 16 gadus. Mēs to varam darīt vēl tikpat, bet tik un tā mans viedoklis būs pretējs Elitas Veidemanes viedoklim, bet Jānim Krūmiņam būs vēl trešais viedoklis. Tas tā, tēlaini. Bet savā būtībā tā ir atbilde - kāpēc joprojām nav nacionālās koncertzāles Rīgā. Arhitekts Juris Poga precīzi pateica: būs vienošanās - būs koncertzāle, nebūs vienošanās - nebūs koncertzāles. Uz vietu Elizabetes ielā 2 (Pasaules tirdzniecības centrs, PTC), pirmo reizi konsultējoties ar Latvijas arhitektūras padomi, piedāvāju raudzīties kā uz kompromisu. Es neteicu, ka visas iepriekš piedāvātās vietas nekam neder, ka koncertzāles vieta uz AB dambja ir nepiemērota, es cienu iepriekšējo izvēli. Turklāt es nebiju tas, kurš pārvilka svītru AB dambim...

... tas notika Daces Melbārdes laikā.

Tolaik bija nesaskaņas gan arhitektu, gan politiķu vidū. Tomēr darbs neapstājās, tika nodibināta koncertzāles attīstības komiteja, kurā bija piecu koalīcijas partiju izvirzītie pārstāvji. Visiem bija skaidrs, ka koncertzāli nav iespējams uzbūvēt bez politiskas vienošanās. Raudzījāmies pēc privātām zemēm, modelējām situācijas, domājām, kā rīkot godīgu un atklātu konkursu. Taču privāto zemju piedāvājumus ir grūti salīdzināt, lai viss būtu juridiski korekti, lai būtu līdzsvarā valstiskās un ekonomiskās intereses. Gada laikā kļuva skaidrs, ka nenonāksim līdz politiskas vienošanās punktam, ja izvēlēsimies privātu zemi - privātīpašnieku intereses varēja nonākt konfliktos un pretrunās... Bija skaidrs, ka jāmeklē valsts īpašumā esošās novietnes. Un tad izskatījām versiju par lokāciju Elizabetes ielā 2 - valsts īpašumu.

Kurš tad īsti bija šīs idejas autors? Ne jau jūs pēkšņi izdomājāt, ka koncertzāle jābūvē PTC vietā.

Tā tiešām nebija mana ideja. Par šo ideju izlasīju medijos. Precīzāk - Neatkarīgajā Rīta Avīzē.

Bet konkrēti - kurš cilvēks šo ideju bija izteicis?

Tā bija intervija ar Aigaru Štokenbergu (2019. gada 13. novembris, autore Anita Daukšte - E.V.), kurā viņam - aizvadītā gada rudenī, kad uzvirmoja kārtējās diskusijas par koncertzāles būvniecības neatrisināto jautājumu, - tika jautāts, kur, viņaprāt, būtu piemērotākā lokācija Rīgā.

Pirmajā mirklī, izlasot šo ideju, man šķita: nu, nē, tas ir ar dakšām ūdenī rakstīts. Sajūtot gaisā pirmos kara cirvjus (un tie tur lido joprojām), analizējot privātās zemes, sapratu: vienīgais veids, kā uzsākt koncertzāles tapšanas procesu, ir - atrast vietu, kas pieder valstij, nevis pašvaldībai vai privātīpašniekiem. Tad arī sāku pētīt sīkāk situāciju ar Elizabetes 2, jo iepriekšējos gados plaši apskatītās deviņas novietnes ne reizi nav atzītas par gana labām, ieguvušas visu iesaistīto pušu atbalstu.

Bet Rīgā taču vēl ir vietas, kas pieder valstij.

Varu atbildēt ar pretjautājumu - kā notika valsts īpašumu nacionalizācija pirms trīsdesmit gadiem, ja valstij piederošo zemju Rīgas centrā ir tik maz vai tās ir ar nopietniem apgrūtinājumiem? Jā, protams, ir - piemēram, Mūkupurvs...

Fantastiska vieta! Šo vietu var lieliski attīstīt, tādu infrastruktūru izveidot, ka Rīgas centrs blakus nestāvēs.

Tas ir cits jautājums. Mūsu galvenie parametri ir - valsts zeme un koncertzāles atrašanās centrā.

Nav obligāti.

Ir obligāti.

Kāpēc?

Koncertzāles ārpus centra atļaujas būvēt tikai megapoles. Aicinu analizēt, pasaules pieredzi, piemēram - stāts par jauno koncertzāli Budapeštā. Ja vēsturiskā koncertzāle centrā tur vienmēr ir pilna, tad jaunā, kas atrodas vienā no pilsētas apkaimēm, ar spožiem pārdošanas rezultātiem nevar lepoties. Mums ir jāņem vērā mūzikas pasākumu organizatoru argumenti gan par publikas ieradumiem, gan par šī mūzikas žanra mārketinga specifiku. Protams, enkurobjekti revitalizē apkaimes, piešķir tām jaunas ekonomiskās un sociālās attīstības perspektīvas. Manuprāt, viens no šādiem risinājumiem būtu konferenču centrs kādā no Rīgas apkaimēm!

Neredzu iemeslu, kāpēc gan lai koncertzāle nebūtu enkurobjekts.

Tādas pilsētas kā Rīga koncertzāles būvē centrā. Turklāt - ne tikai arhitektu, bet arī mūziķu viedoklis jāņem vērā. Un mūziķiem izsenis ir pamatota vēlme - koncertzāle Rīgas centrā. Piemēram, Nacionālais simfoniskais orķestris ir izteicis šādu aicinājumu.

Jā, nesen lasījām tādu atklāto vēstuli.

Arī iepriekš diskusijās viņi izteica šādu vēlmi. Šādu viedokli apstiprina tie, kuriem šie koncerti būs jāizpārdod. Mēs nedrīkstam būvēt koncertzāli Vecmīlgrāvī un pēc tam pārmest, ka koncertzāle darbojas nerentabli.

Pieņemsim, koncertzāli būvē PTC vietā. Vai ir aprēķināts, cik liela daļa no Kronvalda parka tiks izpostīta? Par cik kvadrātmetriem palielināsies izbūve?

Nesteigsimies ratiem pa priekšu. Esam apņēmības pilni sadarbībā ar profesionāļiem - arhitektiem, pilsētplānotājiem, antropologiem u.c. - veikt turpmāko procesu: tiek dibināta šo profesionāļu darba grupa, kuras uzdevums būs izveidot turpmākā procesa arhitektūru, tiks veiktas ēkas izpētes, rīkots arhitektu plenērs. Tas viss kļūs par pamatu arhitektu konkursa nolikumam. Un tikai paši arhitekti izlems, ko turpmāk darīt ar ēku - atstāt to pilnībā, daļēji vai nojaukt. Līdzīgu ceļu izvēlējās, būvējot Viļņas koncertzāli. PTC ēkas šā brīža platība ir ap 15 000 kvadrātmetru. Un koncertzālei nepieciešami 14 500 kvadrātmetri.

PTC kvadrātmetri ir vairākos stāvos.

Mēs pat neapsveram domu, ka koncertzāles platību varētu iegūt, ietiecoties parkā. Arhitektu veiktā izpēte liecina, ka koncertzāli var uzbūvēt esošajā būvapjomā. Mūsu galvenais uzstādījums ir šīs lokācijas atgriešana sabiedrībai, publiskai funkcijai. Un tieši šis funkcionalitātes jautājums ir jāvērtē kā primārais.

Pirms diviem gadiem tika pieņemts lēmums šo ēku iedalīt Ekonomikas ministrijas vajadzībām, bet tā līdz šim brīdim nav varējusi pieņemt lēmumu par pārcelšanos. Ja tas būtu noticis, ieguldot 30 miljonus, ēka skaistajā parkā plašākai sabiedrībai būtu nepieejama. Jā, katrā no mums ierunājas arī taupīgais latvietis: nu kā tad tā - plāno jaukt vai kardināli pārveidot funkcionējošu ēku? Bet tā nav funkcionējoša ēka! Ir tikai funkcionējošs karkass, kas ir labs un pamatīgs, viss pārējais, ieskaitot inženiertehniskās komunikācijas, ir jāmaina, lai tās būtu drošas un atbilstošas mūsdienu energoefektivitātes prasībām.

Paliek divas iespējas. Viena: investēt šajā karkasā miljonus, lai turpinātu nepareizo tradīciju - uzturēt biroja ēku parkā. Otrā: šīs ēkas sniegtās iespējas gudri izmantot, lai izveidotu tur publiski pieejamu celtni. Ar šīs ēkas īrniekiem visi līgumi beidzas nākamā gada pavasarī. Ja Ekonomikas ministrija būtu piekritusi - jā, ēkas renovācijas izmaksas būtu lielas, bet... Noteikti ierunātos citas pilsoniskās iniciatīvas ar skaļu jautājumu - kāpēc jāiegulda miljoni valsts pārvaldes biroju ēkā, kas atrodas galvaspilsētas centrālajā parkā.

Tāme jau ir gatava par kaut kur minētajām 30 miljonu eiro izmaksām renovācijai?

Ir sākotnējie aprēķini.

Kas tos veidoja?

Pamataprēķinus mūsdienu prasībām atbilstošas valsts pārvaldes biroju ēkas izveidei veica VAS „Valsts nekustamie īpašumi”, bet šie aprēķini noteikti būtu citādāki, ja tie būtu jāveic šī brīža diskusijas ietvaros, kad akcenti pārvirzās uz modernisma arhitektūras aizstāvību. Un te nu valsts nonāk dilemmas priekšā: vai nu saglabāt šo ēku kā autentisku modernisma pieminekli, ieguldot tajā vēl vairāk miljonus, sabiedrībai maz pieejamai funkcijai vai nu to pārveidot sabiedrības vajadzībām.

Sabiedrībā klīst stāsti par norunu starp NA un Jauno konservatīvo partiju (JKP): nacionāļiem koncertzāle, jaunkonservatoriem - cietums.

Nē, nav nekā tamlīdzīga. Man nepatīk šādi mīti. Iepriekšējā intervijā, atbildot uz jūsu jautājumiem par kompromisiem ar JKP attiecībā uz LU rektora Muižnieka palikšanu amatā, nejutos komfortabli. Šoreiz ir tieši otrādi: jūtos absolūtā saskaņā ar sevi, cenšoties panākt, lai koncertzāle atrodas izcilā vietā, Rīgas centrā, uz valstij piederošas zemes.

Skiču projekts jau top?

Lai nonāktu līdz skicēm, jāveic daudzi nepieciešamie priekšdarbi, ieskaitot arhitektu plenēru septembra otrajā pusē. Koncertzāles kompleksā tiks iekļauta arī līdz grausta statusā esošā ēka Kronvalda bulvārī 6. Starp citu, arī par šīs ēkas nākotni koncertzāles projekta kontekstā jau ir radīts mīts, ka šo ēku nojauks. Varu apliecināt, ka tās nākotne iezīmēta pilnīgi pretēja - šī ēka tiks atjaunota. Vēl viens ne līdz galam izprasts fakts - konferenču centra iekļaušana projektā Elizabetes ielā 2. Arī par šo varu teikt - mūsu iecere ir tikai nacionālās koncertzāles izveide, lai nepalielinātu apbūves platību pilsētas centrā. Konferenču centram, ja joprojām pēc tā ir nepieciešamība, jātop citur.

Un kas notiks ar autostāvvietām? Tā ir patiesība, ka tās pienāksies tikai mūziķiem un koncertzāles darbiniekiem?

Mēs nebūvēsim RIMI vai LIDL, kur obligāti jāpiebrauc ar savu auto, lai bagāžniekā pārkrāmētu iepirkumu ratiņu saturu. Kas attiecas uz koncertzāles apmeklētājiem - šī ir laba vieta arī no sabiedriskā transporta pieejamības viedokļa. Netālu atrodas pazemes autostāvvieta pie Kongresu nama. Un beigu beigās - pasaule strauji mainās, mainās arī attieksme pret privāttransportu. Esam jau pieraduši, ka uz Nacionālo operu ar savu mašīnu nevaram doties.

Ministrijā bija tikšanās ar Elizabetes ielas otrā nama arhitektu tuviniekiem. Pēc tam varējām lasīt preses relīzi par savstarpēju cieņu, izpratni utt., un tomēr - kāda patiesībā bija sajūta?

Es patiesi spēju saprast viņu emocijas, argumentus, atmiņas. Ja mans tēvs vai vecaistēvs būtu būvējis šo namu, arī man būtu savas emocijas. Arhitektu tuvinieki patiesi spēja būt konstruktīvi un vērsti uz cieņpilnu dialogu. Ļoti augstu to novērtēju. Sarunas laikā uzšķīlās arī labas idejas, ko centīsimies realizēt.

Es atvainojos viņiem arī par salīdzinājumu ar „komunisma rēgu”, skaidroju, ka tas nav iemesls, kāpēc izvēlējāmies šo vietu koncertzālei. Saprotu, ka arhitekti, būvējot šo ēku, vēlējās, lai tā kalpotu nākotnei, paveica labāko, bet pati šī nama būtība... Mana neapdomīgā frāze par „komunisma rēgu” varētu likt domāt, ka valdības lēmums tur būvēt kocertzāli ir emocionāls un spontāns, taču tā nav.

Šo lēmumu valdība pieņēma vienas sēdes laikā.

Nē, nē. Ar Arhitektūras padomi konsultējos jau maija otrajā pusē. Pirms valdības sēdes notika arī koncertzāles attīstības komitejas un sadarbības padomes sēdes. Jā, lēmums tika pieņemts strauji un tas nebija izdiskutēts sabiedrībā. Šī ir mana kļūme. Taču nepiekrītu, ka lēmums bija nesagatavots.

Daudz lielāks „komunisma rēgs” ir Pārdaugavas nepareizi nodrāztais zīmulis, pie kura katru gadu 9.maijā tiek „svinēta” Latvijas okupācija. Ko ar to darīsim?

Vajadzīga politiska vienošanās.

Ar ko? Ar Maskavu?

Vispirms jau savstarpēji.

Starp partijām? Vai tad šāda vienošanās - vismaz domās - jau nav panākta?

Manuprāt, ne.

Vai tiešām kāda no koalīcijas partijām atbalsta situāciju, ka Pārdaugavā atrodas okupācijas piemineklis, kas jau gadu desmitiem šķeļ sabiedrību?

Viena lieta ir publiska retorika, cita lieta - darbi. Parādiet man to politiķi, kurš varētu panākt politisku vienošanos un būtu gatavs virzīt lēmumu nojaukt šo okupācijas simbolu. Es zinu, ka man tas neizdotos. Maniem oponentiem būtu pietiekami daudz argumentu, kāpēc mēs to nevaram izdarīt. Es būtu pirmais, kas atbalstītu šā „pieminekļa” nojaukšanu, bet... Ja es gribētu šī „pieminekļa” vietā uzbūvēt koncertzāli, es nesaņemtu politisku atbalstu.

Jurists Juris Rudevskis savā nesenajā intervijā izteicās, ka politiķi ir pārēdušies ar varu un guļ diendusu. Varbūt tieši tāpēc mūsu politiķi absolūti ignorē to, kas patlaban notiek pasaulē, proti, to, ka rasistiskā kustība #BlackLivesMatter (BLM) uzņem apgriezienus. Tas nenotiek uz citas planētas, tas notiek blakus un skar arī Latviju. Kāpēc NA klusē? Vai arī šajā jautājumā jūs nesaņemtu politisko atbalstu?

Pirmkārt, patiešām nav laika uz visu reaģēt... Bieži darba dienas sākas ļoti agri un beidzas vēlās vakarstundās. Otrkārt, sabiedrības paradumi sociālajos tīklos mazliet attur no aktīvas viedokļa paušanas. Arī koncertzāles sakarā: mums katram ir savs viedoklis, bet mani pārsteidz tas naids...

Naids pret ko?

Naids pret citādu viedokli. Publiskajā telpā bija pausts vairāku izcilu kultūras personību viedoklis par atbalstu koncertzālei Elizabetes ielā 2, tam sekoja necienīga, asa reakcija. Pēc tam kultūras cilvēki labāk izvēlas paklusēt. Arī politiķi izvēlas neprovocēt uz lieku naidu. Bet attiecībā uz BLM... Ir tā, ka tiek mēģināts iedzīvināt toleranci ar netoleranci pret tiem, kuri tam nepiekrīt. Jāteic, ka šī tendence - iestigt tikai divās pozīcijās: balts un melns, labs un ļauns - ir bīstama. Mēs vairs neprotam vai negribam saskatīt vai saklausīt nianses, iedziļināties detaļās.

Sabiedrību patlaban satricinājusi Lato Lapsas grāmata „Viltvārdis” - par Valsts prezidentu Egilu Levitu. Nacionālā apvienība bija tā, kas aktīvi virzīja Egilu Levitu uz prezidenta amatu. Situācija, kas izveidojusies ap prezidentu, ir mulsinoša. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Es, patiesību sakot, nezinu, par ko jūs runājat. Neesmu redzējis šo grāmatu. Bet tas ir laika trūkuma, nevis neieinteresētības dēļ. Runājot par mūsu Valsts prezidentu, varu izteikties tikai cieņpilni. Pie šādas lietu kārtības esmu pieturējies, vērtējot arī iepriekšējos prezidentus. Taču vienu varu pateikt: kad Egils Levits prezentēja savu grāmatu „Valstsgriba”, zālē redzēju gan ultranacionālistus, gan ultraliberāļus. Domāju, ka prezidenta uzdevums ir pie viena galda sēdināt un veicināt visdažādāko uzskatu paudējus, būt vidutājam un vienotājam. Novēlu viņam spēku un prasmi godam veikt šo darbu arī turpmāk.