Vanaga: Šuplinska skolotāju arodbiedrību sauc par blusām

„Ar ministri Šuplinsku var kaut ko sarunāt, vai nu glaudot pa spalvai, vai nu atrodoties boksa ringā. Ja gribam ar viņu komunicēt cieņpilni un korekti, ar profesionāliem, pētījumos pamatotiem argumentiem, ‒ šāda valoda neder. Ir vajadzīga tikai spēka un agresijas valoda, ir tikai – kurš kuru. Ja viņa man uzlej dubļu spaini un es viņai padodu roku, nākamajā reizē viņa man uzlies divus dubļu spaiņus. Bet ja es atnākšu uz ministriju un parādīšu – re, dubļu spaiņi man jau ir līdzi! – tad būs cita runāšana. Katrā ziņā LIZDA ir atvērta sadarbībai, tās pilnveidei, un to var uzlabot ministres attieksmes maiņa,” attiecības ar izglītības un zinātnes ministri Ilgu Šuplinsku (JKP) skaidro Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Inga Vanaga. Šodien – saruna ar viņu.
09.10.2020. Elita Veidemane
 
©Kaspars Krafts/F64

Nesen notika LIZDA kongress. Esmu runājusi ar daudziem skolotājiem un skolu direktoriem, viņi ir ļoti neapmierināti ar to, kas patlaban notiek izglītības sistēmā. Tas kongresā izskanēja?

Jā, protams. Mūsu organizācijā ir ap 23 000 biedru, un, ja ir kādas problēmas, reģionālie līderi par tām arī skaļi runā. Tas nav tā - piecietīsim, pievērsim acis... Kopš jaunā mācību gada sākuma ir pagājis nedaudz vairāk par mēnesi, bet jau ir nogurums, jūtama vēl lielāka profesionālā izdegšana.

Kāpēc?

Reformas! Protams, pārmaiņām jābūt, taču - ja tās ir bez seguma, tad cik ilgi skolotājs to visu var ciest? Tam vezumam tikai krāmē un krāmē virsū, nerēķinoties ar to, ka tas būs jāvelk. Tagad šis jaunais saturs - pilnvērtīgam darbam nav pietiekami daudz mācību līdzekļu...

Tos taču solīja jau pirms gada.

Mācību priekšmetu programmu paraugus izstrādāja, bet mācību līdzekļu nav pietiekami. Strādājot ar 1., 4., 7. un 10.klasi, skolotājam viss jārada pašam. Kongresā mēs tā arī pateicām - ja nav resursu, tad nevajag tādas reformas likt dienaskārtībā. Visam ir sava cena: maksā gan mācību līdzekļi, gan profesionālās pilnveides kursi, gan attālinātās mācības. Bet Darba aizsardzības likumā ir definēts attālinātais darbs, un tur norādīts, ka darba devējam jānodrošina visi atbilstošie resursi, kas pienākas darba ņēmējam attālinātā darba veikšanai. Jā, mēs varam iet uz daļēju digitalizāciju, bet nevajag prasīt, lai pedagogi no savas kabatas maksā par programmatūru, datoriem, mikrofoniem, austiņām, printeriem... Cik ilgi mēs no pedagogiem prasīsim: dāviniet sabiedrībai savu laiku, veselību un naudu! Mēs neesam pret pārmaiņām, bet neatstājiet to vienu skolotāju ar 28 vai 32 bērniem bez pedagoga palīga! Skolās nav pietiekams skaits psihologu, sociālo pedagogu. Ministrija tikai skatās: izdzīvos tas skolotājs vai neizdzīvos? Jaunie nenāk nozarē strādāt.

Kāpēc lai viņi nāktu, redzot to, kā pret pedagogiem izturas?

Varbūt jaunajiem ir aicinājums un vēlme kļūt par pedagogiem, bet viņi tiešām redz - cik daudz jāstrādā skolotājiem un cik maz viņiem par to maksā. Pedagogi pamet skolu, aiziet uz privāto sektoru, papildu ienākumu gūšanai aiziet uz interešu izglītību, tur viņi saņem daudz vairāk. Bet paši vien esam piestrādājuši pie skolotāja profesijas prestiža graušanas - pedagoga profesija ir trešajā vietā no beigām. Bet ko var gribēt, ja par 40 eiro algas pielikumu bija jācīnās gadiem ilgi?!

Par to jauno saturu... Vai varat elementāri paskaidrot, kas ir „kompetenču izglītība”?

Doma bija, lai mācību priekšmeti nebūtu katrs par sevi, bet tiktu zināmā mērā saistīti. Akcents tiek likts uz zināšanu praktisku pielietojamību, lai jaunajam cilvēkam būtu vairāk praktisku iemaņu. Bija skolas, kas jau realizēja šādu saturu, taču vairums īsti nesaprata, kā izveidot skolotāju savstarpēju sadarbību. Skolotāji nereti strādā divās vai pat trijās skolās, viņiem nav laika, lai apsēstos un pārrunātu, kā šo saturu īstenot...

... kā fiziku savienot, piemēram, ar literatūru. Neredzu, ka tas būtu vajadzīgs. Kāpēc man kā latviešu valodas un literatūras skolotājai vajadzētu sarunāt ar fizikas skolotāju par kopīgu tēmu apskati savās stundās? Un kādas var būt kopīgas tēmas?

Latviešu valodā tekstā par fiziku var analizēt gramatiku. Literatūras stundās var pilnveidot retorikas prasmes.

Tas ir kas cits.

Tāpēc skolotājiem vajadzētu saprast, kuros priekšmetos var un kuros priekšmetos nevar tēmas apvienot.

Nesaprotu, kāpēc tas vispār būtu vajadzīgs. Turklāt tā ir papildu slodze skolotājam.

Protams. Bet ko tagad paredz standarts - individuālu pieeju katram bērnam, ciešāku sadarbību starp pedagogiem - tam nepietiek laika.

Kāda individuāla pieeja? Ar 32 bērniem klasē? Un ja vēl tiek realizēta attālinātā izglītība?

Ministru Kabineta sēdē es pajautāju: pa kuru laiku lai skolotājs to visu izdara? Un ir tādi gadījumi, ka vienam skolotājam (jo viņu pietrūkst!) tiek divas audzināmās klases - katrā pa 30 bērniem. Daudzi nesaudzē sevi. Un tas ir skolotāja solis tuvāk profesionālajai izdegšanai - zogot laiku sev, savai ģimenei, savai dzīvei... Mūsu organizācija savu darbību nodrošina ar biedrunaudu, bet paliek bēdīgi ap sirdi, redzot, ka tas finanšu procents, ko izlietojam pedagogu veselības atbalstam, paliek arvien lielāks: onkoloģija, veģetatīvā distonija, citu slimību ārstēšanai. Ko vēl mēs varam pieprasīt no skolotāja, kam jātiek galā pašam ar sevi un vienlaikus jādod labākais jaunajai paaudzei?

Un tad mēs brīnāmies par skolotāja profesijas prestižu...

Viena pati LIZDA to nevar mainīt. Un ministrija ar skaistām frāzēm - arī ne. Ja partijas saņemsies ar kaut kādu lielāku atbalstu tikai vēlēšanu gadā, jaunie pedagogi uz skolām nenāks. Tāpēc ministre Šuplinska laikam cenšas panākt, lai Izglītības likumā ātrāk tiktu ielikta attālināto mācību definīcija - lai skolas cita ar citu slēdz līgumus, lai izdomā, kā savstarpēji norēķināties un ...

Paga, paga, es kaut ko nesapratu... Kādu „norēķināties”?

Nu, kā... Attālinātās mācības, Šuplinskasprāt, nav tikai kovidlaika risinājums: ja trūkst skolotāju (un augusta vidū Latvijā trūka ap 500 skolotāju) vai arī dažiem nav pietiekamas kvalifikācijas, tad skolas var slēgt savstarpējus līgumus, un tad to skolotāju, kurš vada stundu, piemēram, kādā Rīgas skolā, redz arī citu pašvaldību skolēni.

Atvainojos, vai tas ir joks? Tas nozīmē, ka skolas var slēgt ciet un ietaupīt naudu uz pedagogu rēķina?

Politiski šis priekšlikums iet uz pilnu jaudu. Šis priekšlikums ir iesniegts Izglītības likuma grozījumos uz otro lasījumu. Protams, krīzes gadījumos attālinātās mācības ir iespējamas, bet nevajag to ieviest kā pastāvīgu variantu! Bet tas, par ko es domāju... Nozares vadībai tomēr vajadzētu vismaz cienīt savus pedagogus. Kādam skolotājam kaut kas padodas, kādam - nepadodas, kāds ir vairāk izdedzis, kādam ir gaišāka dzirkstele acīs, bet visu laiku nosodīt, kritizēt - tas ir aplami. Skolotājam ir jāpalīdz, viņam jāpadod roka, nu, nevar taču visu laiku sist izglītības sektoru! Kādi tik, ministresprāt, ir tie skolotāji - nedisciplinēti, slinki, neatvērti pārmaiņām... Nesen bija politiķu „cepināšanas” pasākums (festivālā „Lampa”), kur Šuplinska skolotāju arodbiedrību nosauca par blusām...

Par blusām?!

Ministre pati komentēja savu rotu uz kakla...

... kas izskatās pēc siksniņas ar suņu žetonu.

Šuplinska skaidroja, ka tā viņai - Suņa gadā dzimušai - esot siksniņa pret blusām, tādām blusām kā skolotāju arodbiedrība. Tādā brīdī paliek bēdīgi, kaut gan mana humora izjūta neklibo... Ja runājam nopietni: ministrei pietrūkst profesionalitātes sadarbībā ar pedagogiem. Var būt atsķirīgi viedokļi, bet diskusijām jābūt cieņpilnām. Taču ministre pret pedagogiem attiecas ar sarkasmu, aroganci, negāciju... Ikvienu mūsu priekšlikumu viņa uztver kā kritiku. No ministres attieksmes cieš nozarē strādājošie. Tad varbūt ministrijai labāk vairāk pievērsties jaunā mācību satura izstrādei un ieviešanai?

Nuja, reformai taču paredzēti vairāk nekā 12 miljoni eiro. Nez, kur tie palikuši?

Nu, kā. Bija darba grupas, apspriedes, ir pat izstrādāti mācību priekšmetu programmu paraugi... Tad, kad Saeimā tika apstiprināts virziens uz reformām, mūs - LIZDA - kritizēja, ka mēr esam pret tām. Nē, mēs neesam pret. Bet skolotājiem, kuri piekrīt iet uz pārmaiņām, nav jāsēž un jādomā - būs man tie mācību līdzekļi vai nebūs, vai man būs vairāk laika bērniem, vai man pienācīgi par to samaksās? Ja visu laiku mēs nedraudētu ar piketiem, valdība skolotājiem nedotu ne eirocentu vairāk. Un vēl tas noteikums: nauda seko skolēnam. Daudzās skolās audzēkņu skaits samazinās, un tas atsaucas uz skolotāju algām.

Bet skolotāji taču nav vainīgi, ja skolēnu paliek mazāk!

Protams, ka viņi nav vainīgi. Veikala pārdevēja minimālā alga netiek aprēķināta no tā, cik mēnesī bija klientu, ja strādā astoņas stundas dienā. Bet skolotāja alga ir atkarīga no klientu skaita! Un tā skolotājs ir spiests skraidīt vēl uz citām skolām un pulciņiem, lai sagrabinātu naudu iztikai.

Ja skolotājam alga tiks pacelta, teiksim, līdz 2000 eiro, vai tad uz skolām strādāt nāks vairāk cilvēku?

Ne tikai alga ir svarīga. Pirms diviem gadiem LIZDA veica pētījumu par profesionālo atbalstu. Vienlīdz svarīgi bija sabiedrības attieksme, profesionālais atbalsts, darba samaksa. Iepriekšējais pētījums parādīja, ka vecāki un skolēni pedagogus novērtē augstāk nekā paši pedagogi. Svarīga ir politikas veidotāju attieksme, bet ko cilvēki redz? Ka pedagogiem tikai krauj un krauj virsū pienākumus. Ka nozares vadītāju publiskie izteikumi ir pazemojoši. Un skolotājs savu galvu liec arvien zemāk un zemāk. Ja tu pats sevi necieni, tad... Es runāju ar skolotājiem par pašcieņu, jo pašupurēšanai jābūt kaut kādām robežām. Jāprot arī pašiem sevi aizstāvēt.

Skolotājiem, manuprāt, ir grūti aizstāvēt sevi pret skolēniem. Un sevī nepārliecināts skolotājs, kurš arī ne visai labi izskatās, diez vai varēs būt ar autoritāti skolēnu vidū.

Ir izglītības iestādes, kur ir laba alga, un tādēļ skolotājs vizuāli var labi izskatīties. Bet tur ir citas problēmas - vecāki un viņu tiesības, bērnu tiesības, skolas prestižs. Ir gadījumi, kad labajās skolās notiek tiesību sadursmes, un pat tad, ja skolotājam ir taisnība, direktors nostājas vecāku un skolēna pusē, jo tas ir skolas prestižs, nedod, dies, kāds medijs uzzinās par šo sadursmi. Nu un tad, ja kāds skolēns tevi publiski apsaukāja, ja ar krēslu pa celi iebelza, ja tev briļļu stiklu pārsita un tagad operācija acij jātaisa, kuš, kuš, par to nerunāsim!

Šādi gadījumi tiek noklusēti?

Nereti vēršas pie mums. Mēs cenšamies risināt šos gadījumus. Bet princips „nauda seko skolēnam” iedragā morālo ietvaru: aizies viens vainīgais skolēns, viņam sekos vēl kādi, naudas paliks mazāk... Ar jebkuru institūciju runājot - ar policiju, tiesībsargu, sociālo dienestu, pašvaldībām utt., - viss notiek vienos vārtos: bērns pirmajā vietā.

Neviens jau par to nešaubās. Bet bērnam vajadzētu būt arī pienākumiem, ne tikai tiesībām ņirgāties par skolotāju. Un tad, ka pienākumu un atbildības nav, pazūd arī cieņa pret skolotāju. Prestižs automātiski krītas...

Protams. Ir arī drosmīgi direktori. Piemēram, skolā notiek pusaudžu kautiņš. Direktoram vajadzētu rīkoties pēc protokola, saukt policiju utt. Bet kamēr tā atbrauks, tie pusaudži būs jau cits citu sadauzījuši. Direktors paķer aiz rokas vienu, paķer otru, un vienam pusaudzim uz rokas paliek zilumi. Vecāki sūdzas: lūk, pedagoga vardarbība pret bērnu! Izglītības likumā jāpalielina vecāku un bērnu pienākumi un atbildība, jāstiprina pedagogu tiesības. Bet likumdevējam nav politiskās gribas to darīt: vecāki taču ir vēlētāji! Dažās valstīs ir paredzēts pat kriminālsods par emocionālu vardarbību pret skolotāju, nerunājot nemaz par fizisku. Un tā - skolotāja profesijas prestižu veido gan tiesību un pienākumu balanss, gan darba slodze un profesionālais atbalsts, gan sociālās garantijas un darba samaksa... Viss kopā.

Tieši par to būtu vērts runāt ar ministri Šuplinsku.

Ar ministri var kaut ko sarunāt, vai nu glaudot pa spalvai, vai nu atrodoties boksa ringā. Ja gribam ar viņu sarunāties cieņpilni un korekti, ar profesionāliem, pētījumos pamatotiem argumentiem, - šāda valoda neder. Ir vajadzīga tikai spēka un agresijas valoda, ir tikai - kurš kuru. Ja viņa man uzlej dubļu spaini un es viņai padodu roku, nākamajā reizē viņa man uzlies divus dubļu spaiņus. Bet ja es atnākšu uz ministriju un parādīšu - re, dubļu spaiņi man jau ir līdzi! - tad būs cita runāšana. Šobrīd skolotāju arodbiedrība ir tikai LIZDA. Var jau būt, kādreiz būs vēl citas, bet šobrīd ir tikai viena - kā sadarbības partneris. Bet ja Šuplinska kaut kādā veidā nelauzīs savu darba stilu, tad sastrādāties būs... neiespējami.

Kā vajadzētu būt?

Ir jābūt prioritāro darbu sarakstam - kas vajadzīgs un kad tas notiks. Protams, viss nevar būt uzreiz. Bet laika gaitā viss noteikti jārealizē. Tad būs stabilitātes sajūta nozarē strādājošajiem. Patlaban tā nav iespējama.

Par streiku skolotāji nav domājuši?

Skolotājiem, protams, jābūt pacietīgiem ar skolēniem, vecākiem, kolēģiem. Par sevi jāiestājas aktīvāk, tur pacietības dažkārt par daudz. Bet tad, kad mērs ir pilns, tad gan... Tad var būt arī streiks. Un ar katru kaut kādas reformas ieviešanu, ar katru ministrijas attieksmes izrādīšanu tā pacietības krūzīte pildās. Drīz ies pāri malām. Šeit, Latvijā, palikuši strādāt tie cilvēki, kuriem mūsu valsts vēl kaut ko nozīmē. Un tas ir jebkurā jomā - izglītībā, zinātnē, medicīnā, drošībā... Politikas veidotājiem es ieteiktu nepārbaudīt mūsu pacietību un laikus mūs sadzirdēt.