Tiesa Dzenīti pilnībā attaisno

Māris Dzenītis: “Vairāk nekā desmit gadus mani publiski nepatiesi apvainoja un piecus no tiem es sēdēju uz apsūdzēto sola, lai advokāts Vonsovičs varētu pelnīt naudu no aizsaulē aizgājušā mecenāta Borisa Tetereva, kuram pret mani pretenziju nebija.”
12.10.2020. MKMāris Krautmanis
 
©Rūta Kalmuka/F64

Pirms desmit gadiem parādījās ziņas, ka Jūrmalas uzņēmējs Māris Dzenītis, kurš pazīstams arī kā aktīvs pilsētas politiķis, apsūdzēts briesmīgā noziegumā - viņš darījis pāri vēlākam mākslas mecenātam Borisam Teterevam, mēģinot viņu apkrāpt. Uz apsūdzēto sola sēdās vēl arī citi cilvēki. Kāpēc vēl nesēžat cietumā?

Tāpēc, ka arī apelācijas instances tiesa beidzot ir spriedusi, ka acīmredzami absurdā apsūdzībā par krāpšanas mēģinājumu es esmu bez vainas. Lai atbildētu uz jautājumu, man jāizstāsta, cik nu īsi iespējams, kas notika.

Bija tā, ka manis pārstāvētās firmas ‒ zemes īpašnieki Jūrmalā, Vaivaros trim zemes gabaliem, kur atrodas kempings un “Nemo” parks, 2004. ‒ 2005. gadā izdomāja attīstības plānu - būvēt daudzfunkcionālu atpūtas kompleksu, kurā būtu segtā kalnu slēpošanas trase…

Tādu kā arābu bagātajās valstīs, kā Lietuvā Druskininkos?

Tieši tā. Mēs pat būtu Druskininkus apsteiguši.

Tāda bija doma, un to ar diezgan lielām grūtībām virzījām caur Jūrmalas domi, ņemot vērā, cik sensitīva ir attieksme vispār pret jebkādu apbūvi Jūrmalā. Bet doma tomēr uz priekšu virzījās, un ieguldījām simtiem tūkstošos mērāmus naudas līdzekļus gan pētījumos, gan saskaņojumos, gan starptautiski atzītos arhitektos. Izstrādājām detālplānojumu ar grandiozu būvi, kas būtu 80 metru augstumā. Tur būtu arī viesnīcas un viss, kas vajadzīgs atpūtai, izklaidei un veselības uzlabošanai. Izstrādājām delālplānojumu, kas, starp citu, ir iestrādāts arī pilsētas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam un pilsētas teritoriālajā plānojumā. Interesanti, ka tas līdz pat šai dienai ir šajā teritoriālajā plānojumā. Pārliecinājām sabiedrību un pašvaldību, kas šis projekts un plāns ir labs.

Ar projektu un investīciju plānu mēs piedalījāmies dažādās starptautiskās izstādēs un forumos Londonā, Kannās, Sočos un citur. Starptautiskos arhitektūras žurnālos tas tika atzīts kā viens no pasaules līmeņa nākotnes projektiem.

2007. gadā, kad projekts jau bija sasniedzis augstu kvalitātes pakāpi, notika darbs ar dažādiem investoriem, taču pienāca 2008. gads ar finanšu un ekonomisko krīzi, un ar investoru piesaisti viss apstājās. 2009. gadā tika noslēgti līgumi ar vairākiem, tai skaitā vietējiem mākleriem, kuri apņēmās atrast investorus. 2009. gada septembrī viens no tiem mums paziņoja, ka ir atradis investoru un pieprasīja uztaisīt papildu novērtējumu tam visam.

Investoru mums nosauca - Boriss Teterevs. Bija dzirdēts par viņu kā par veiksmīgu autotirgotāju Krievijā. Iepazīstoties detalizētāk, bija redzamas ziņas, ka viņš ir Latvijas izcelsmes miljonārs, kurš darbojas pa Maskavu. Viņam bija “Mūsa motors”, un bija redzams, ka savu daļu uzņēmumā pirms krīzes viņš ir veiksmīgi pārdevis par iespaidīgu summu, kas mērāma daudzos simtos miljonu. Presē tolaik varēja lasīt, ka viņš plānojot arī investēt Latvijā. Tātad varēja domāt, ka viņam ir gan finanšu līdzekļi, gan interese par jauniem projektiem.

Uzradās viņa pārstāve Jeļena Lapsa, kuru iepazīstinājām ar plāna detaļām. Vēlējos tikties ar pašu Tetereva kungu, bet viņa paskaidroja, ka viņš nevēlas tiešas tikšanās ar biznesa partneriem - tam viņam ir pilnvarotas personas, un viņa ir šī pilnvarotā persona. Pats viņš ik rudeni ārstējoties Šveicē un nekomunicē ar ārpasauli.

Bet nav jau joka lieta - darījums ir par ļoti lielām summām. Principā gan tā nav neparasta prakse, ka lieli uzņēmēji mēdz paši neiesaistīties konkrētu lietu kārtošanā, jo biznesi mēdz būt pa visu pasauli. Ja vēl cilvēks nejūtas vesels, ir saprotams, ka strādā viņa pilnvarotas personas. Pārbaudījām pilnvaras, noskaidrojām, ka pilnvarotā persona ir veikusi neskaitāmus darījumus pilnvardevēja vārdā. Un tad notariālā akta formā ‒ tas ir, kad arī notārs pārbauda un ir atbildīgs par dokumentu, ‒ noslēdzām līgumu un parakstījām atsavināšanas nostiprinājuma lūgumus zemesgrāmatai uz projekta zemi.

Tomēr es vēlējos sazināties ar pašu Teterevu. Telefoniski tas neizdevās. Publicējām preses relīzi par to, ka nupat viss notiks un ir investors, bet nākamajā dienā piezvanīja kāds žurnālists un vaicāja: “Vai jūs zināt, ka Teterevs nemaz negrasās īpašumu pirkt?” Tas bija diezgan šokējoši, jo šādu pavērsienu nebiju gaidījis.

Es ar jaunu sparu visādi mēģināju ar viņu pašu sazināties, jo plāns jau bija ieguvis reālas juridiskas aprises - līgums ir noslēgts, nostiprinājuma lūgums parakstīts utt. Labi vēl, ka nostiprinājuma lūgums palika notāres seifā, neatdots pircējam, gaidot nomaksu.

Turpināju mēģinājumus sazināties ar pašu Teterevu. Uzzināju, ka viņš ir Maskavā. Tajā brīdī bija Rīgas domes organizēts pašvaldības un uzņēmēju brauciens uz Maskavu, kuram kopā ar savu advokāti devos līdzi, lai tur tiktos ar Teterevu. Viņš izvairījās ar mani runāt, bet atsūtīja uz tikšanos ar mani trīs dīvaina izskata cilvēkus, kuri sāka kaut ko draudēt. Paskaidroju, ka mēs pat esam gatavi atkāpties no tā līguma, lai neviens nav zaudētājs - vienkārši vienosimies par kaut ko konkrētu, un viss. Bet nevienojāmies.

Tālāk process gāja savu gaitu, apmaksu termiņi sāka iestāties. Teterevu vārdā citas pilnvarotās personas, kā izrādās, bija jau iesniegušas iesniegumu ierosināt kriminālprocesu uz tā pamata, ka viņa izdotā pilnvara it kā bijusi nelikumīga. Pēc tam lietas gaitā apstiprinājās, ka pilnvara ir bijusi īsta.

Tālāk lietā pieslēdzās vadība no vienas tolaik vēl ietekmīgas, bet tagad jau neietekmīgas komercbankas, kurā pats Teterevs arī, iespējams, bija viens no slēptajiem līdzīpašniekiem. Visas šīs lietas kārtoja šīs bankas vadība caur vienu no meitaskompānijām.

Tālāk šajos procesos kā Teterevu ģimenes pārstāvis parādījās zvērināts advokāts Romualds Vonsovičs. Bija ierosināts kriminālprocess, kurā es biju liecinieks. Paralēli bija vēl civilprocesi par līguma atzīšanu par spēkā neesošu. Līguma lieta 2010. gadā tika izskatīta Rīgas apgabaltiesā, kur tas tika atzīts par likumīgu. Turklāt prāvas laikā piedalījās arī pats Teterevs, un bija konfrontācija ar tiem, kurus viņš apvainoja par sevis apkrāpšanu - pret paša pilnvaroto personu. Tālāk civilprocess noslēdzās, un kļuva skaidrs, ka Teterevs nekāds investors nebūs. Es piekritu mierizlīgumam pie noteikumiem, lai tiktu segti mani zaudējumi, kas bija radušies. Tie bija noteikti konkrētā summā. Nenotikušais investors uz to piekrita, taču noteiktās kompensācijas no viņa puses nebija. Arī šo lietu Teterevs nekārtoja pats, bet uz to pilnvaroja Vonsoviču. Lūk, tur gan jau var runāt ne par krāpniecības mēģinājumu, kā inkriminēja man, bet par notikušu krāpniecību! Bet nu civilprocesā tika noslēgts mierizlīgums, un ne Teterevam, ne viņa sievai pretenziju pret mani nebija. Kriminālprocess dēļ tā, ka tam nav nekāda pamata, tika izbeigts.

Taču pēc laika uz Vonsoviča iesnieguma pamata prokuratūrā šī lieta piepeši tika atjaunota. Lieta nonāca pie tās pašas izmeklētājas, pie tās pašas uzraugošās prokurores, es un vēl viens cilvēks pārvērtāmies no lieciniekiem par aizdomās turamajiem un pēc tam par apsūdzētajiem. Tas ir absurdi, jo sanāk, ka iepriekš panāktais mūsu mierizlīgums tika pārkāpts.



Acīmredzot tas bija vajadzīgs, lai noņemtu mani no politiskās skatuves, kas tobrīd bija diezgan sakarsusi Jūrmalas pilsētā. Bija mēģinājums ierosināt vēl vienu krimināllietu, kuru bija iniciējuši mani politiskie konkurenti. Tur krimināllieta Finanšu policijā netika ierosināta, jo pamata nebija nekāda.

Viena krimināllieta nesanāca, un bija vajadzīga cita.

Pēc visa spriežot, manuprāt, Vonsovičam ir ietekme dažādās tiesībsargājošajās struktūrās, un krimināllieta tika ierosināta. Notikumi tika traktēti kā krāpšanas mēģinājums, jo pati krāpšana nekādi nesanāca - ne jau mēs ieguvām naudu, bet zaudējām to. Laime, ka nostiprinājuma lūgumi neaizgāja pie pretējās puses.

Kad uzraugošā prokurore man uzrādīja apsūdzību, es viņai pajautāju, vai viņai praksē ir bijis kāds gadījums par krāpšanas mēģinājumu, un viņa sacīja, ka vienreiz šo lietu jau slēgusi. Kad es vaicāju, kāpēc tad atkal ir atjaunojusi, viņa parādīja ar pirkstu uz augšu un teica: “Priekšniecība.” Tātad laikam priekšniecība lika šo lietu atjaunot.

Notika vairāk nekā piecus gadus ilga tiesāšanās. Tas prasīja daudz nervu un naudas, milzīgu kaitējumu manai reputācijai. Viss tikai tāpēc, lai kāds varētu apmierināt ambīcijas… Pat ne tikai ambīcijas - lai kāds advokāts varētu gūt peļņu. Tas advokāts, kurš pārstāvēja tā saucamo cietušo pusi. Viņš ir arī plātījies presē, ka viņa viens no lielajiem ienākumiem ir no šā turīgā pāra, kas ir arī mākslas mecenāti. Acīmredzot viņam bija interese vilkt šo procesu garumā pēc iespējas ilgāk, lai saņemtu lielāku honorāru. Tāpēc tas process bezjēdzīgi ilgi vilkās gan pirmajā, gan otrajā instancē, kur tas ir noslēdzies ar pilnīgu manis attaisnošanu.

Kur palika pilnvarotā persona Jeļena Lapsa?

Interesanti tas, ka šī persona ir nodalīta atsevišķā kriminālprocesā un viņu neviens nekad nav meklējis - viņa it kā esot pazudusi, bet viņu neviens nav meklējis - ne policija, ne cits kas. Varbūt ir meklējis, bet nav atradis… Es pieļauju, ka bija radušās kādas nesaskaņas starp viņu un Teterevu - nezinu, kādas, un vai bija. Bet kāda mums atbildība un kāds mums sakars ar viņu attiecībām?

Acīmredzot, ja lieta ir pret politisku personu, tad patiesības noskaidrošana var pagaidīt. Galvenais, lai lieta notiek un advokāts var saņemt honorārus.

Vai viss jau beidzies?

Krimināllieta pirmajā un otrajā instancē ir beigusies ar manis attaisnošanu. Tāpat arī civillietā Apgabaltiesa ir lēmusi, ka līgums ir bijis likumīgs. Grūti spriest, kas var notikt tālāk. Teorētiski var būt prokuratūras protests, kas šo lietu var ievirzīt uz Augstāko tiesu. Tas būtu absolūts absurds, bet nu tā var būt. Ceru, ka tā nenotiks. Es ļoti ceru, ka tagad Ģenerālprokuratūrā varbūt ir kaut kas mainījies uz labo pusi, jo tai ir jauns vadītājs. Dzirdēju vienā no viņa intervijām plašsaziņas līdzekļos, ka viņš ir solījies prasīt atbildību par šādām lietām, kad prokurori ir rosinājuši lietas, lai gan tam nav bijis pamata. Mans gadījums ir tieši tāds. Te varētu paprasīt atbildību no iesaistītiem prokuroriem. Te varētu paprasīt, kuri prokurori un kādā veidā ir izpalīdzējuši advokātam Vonsovičam. Varbūt to prokuratūrā ir vērts iekšēji pārbaudīt un par to arī atbildēt?

Šā procesa gaitā man ir bijuši vairāki gadi nemitīga stresa. Ir bijuši lieli izdevumi, lai nodrošinātu savu aizstāvību. Tāpat tas ir bijis arī vairākiem citiem cilvēkiem. Ir cietusi mana reputācija, jo ilgus gadus par mani publiski stāstīja šausmu lietas, un tagad politikā atgriezties man būtu diezgan sarežģīti. Bet tas nav viss - arī valsts līdzekļi ir pietiekami daudz tērēti! Tiesu vara ir strādājusi tukšgaitā, lai gan kopš pirmā brīža bija skaidrs, ka krimināllietai nav nekāda pamata. Tās ir nebeidzamas stundas, dienas, mēneši un gadi, kuru laikā kavējās citu, īstu krimināllietu iztiesāšana. Man pat ir sajucis, cik tiesas sēžu ir bijis. Dabiski, ka arī bizness ir cietis un attīstības projekts ar slēpošanu kā Druskininkos. Šis sapnis ir izsapņots, jo milzīgi resursi bija jāpatērē, lai aizstāvētos un pierādītu savu nevainīgumu.