Karīna Tatarinova sarunā par Māri Čaklo
2020. gads bija dzejnieka Māra Čaklā jubilejas gads. Mākslinieki - aktrise un dziedātāja Karīna Tatarinova un mūziķis, komponists, producents, multiinstrumentālists Roberts Dinters - kā veltījumu autora jubilejai radīja programmu «Čaklais. Cits», kam teātrī bija jānotiek jau pagājušā gada nogalē, taču tas nenotika pandēmijas ierobežojumu dēļ. Vasaras izskaņā darbs pie sarunu koncerta tika atsākts, un skatītājiem to iespējams piedzīvot jau šajā nedēļas nogalē, 11. un 12. septembrī.
Koncertā izskanēs dziesmas ar Māra Čaklā dzeju, komponētas kinofilmām un teātra izrādēm, «Līvu» dziedātas un tautā mīlētas - populāras un mazāk zināmas, tostarp «Akāciju palags», «Dzeguzes balss», «Melnā aronija», «Viņi dejoja vienu vasaru» un vairākas citas. Dziesmas, kas tapušas sadarbībā ar Imantu Kalniņu, Ģedertu Ramanu, Ēriku Ķiģeli un citiem komponistiem, kā arī paša dzejnieka atmiņas par šīm sadarbībām, radīšanas procesu, laiku un laikabiedriem. Programmā iekļauti arī Māra Čaklā pēdējie dzejoļi, kas pirmo reizi publicēti 2014. gadā.
Abiem māksliniekiem palīdzēs arī video mākslinieks Dainars Albužis un gaismu mākslinieks Toms Streilis.
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi aktrisi Karīnu Tatarinovu, kura daudzu gadu garumā sevi pierādījusi arī kā multimākslinieci, izcilu dziedātāju un interpretētāju.
Kam pieder un kā dzima ideja par «citu Čaklo»?
Pagājušā vasarā teātrim radās doma par pagalma koncertiem «Vasaras vakari Liepājas teātrī», kuros daži no dziedošajiem aktieriem uzstājās ar savām sagatavotajām dziesmu programmām. Mēs ar ģitāristu Robertu Dinteru izveidojām koncertprogrammu ar Māra Čaklā dzeju. Imants Kalniņš, Ēriks Ķiģelis un citi... Bija Māra Čaklā jubilejas gads, un tas šķita tikai loģiski.
Kāpēc «cits» Čaklais?
Mēs šīs tik pazīstamās un iemīļotās dziesmas zinām to izpildītāju interpretācijās, kādās tās kļuvušas populāras - «Menuets», brāļi Ziemeļi, «Līvi», Austrasbērni... Tās ir ārkārtīgi skaistas, zināmas dziesmas, bet mēs šoreiz vairāk uzmanības pievēršam tieši dzejai. Pārlasot šos komponētos dzejoļus, atrauti no jau zināmās melodijas, gan man, gan Robertam radās citas emocionālās nianses, noskaņas un to tad arī realizējām skanējumā un aranžijās. Uz skatuves nav pilna sastāva rokgrupa un izpildītāji, esam tikai mēs divi. Ģitāru gan ir daudz, un ir vēl dažādi citi skaņas un arī balss pārveidotāji un efekti, kā arī vecs kasešu magnetafons un ar ripu griežams telefons. No astoņdesmitajiem, no Māra Čaklā laika.
Cik sen esi pazīstama ar Čaklā dzeju, vai atceries pirmo satikšanos ar šī dzejnieka daiļradi?
Pirmoreiz ar šo dzejnieku satikos, gatavojot un ierakstot disku «neFORMĀTS», kas iznāca izdevniecībā «Upe tuviem un tāliem». Tā bija programma ar Imanta Kalniņa dziesmām, un izrādījās, ka daudzas no tām ir ar Māra Čaklā tekstiem. Ieva Čaklā iedeva arī tobrīd vēl nepublicētos Māra Čaklā dzejoļus, un tie mani burtiski satrieca. Kaut kā pats par sevi sanāca, ka koncertos tos runāju, jo gribējās dalīties tajos ar citiem. Starp citu, tā radās vēl viens ar Māra Čaklā dzeju saistīts projekts - «Čaklais. Orbīta», kas nu jau pārtapis multimediālā projektā. Tas ir filmēts ar 360 grādu kameru un kopā ar mūziķiem Robertu Dinteru un viņa domubiedru Valdi Skarevicu esam radījuši šai dzejai muzikālu scenogrāfiju. Šajā projektā iesaistījām arī jaunos Liepājas teātra aktierus, kuri ir ļoti talantīgi. Šis projekts notika «dzīvajā» pagājušā gada rudenī, vienā dienā nospēlējām četras izrādes, un tagad, ierakstīts un apstrādāts, tas tiek nodots izglītības programmas «Skolas soma» vērtējumam. Iespēja vidusskolniekiem un ne tikai iepazīt dzeju. Māra Čaklā dzeju.
Cik daudz tu pati lasi dzeju?
Joprojām saku, ka ar dzeju esmu uz «jūs». Ne tāpēc, ka man tā nepatiktu, ka es to nelasītu. Nē, dzeju lasu diezgan daudz, bet... Tas ir tāds intīms process. Manuprāt, ļoti intīms un personisks gan pašam autoram, gan lasītājam. Un es joprojām tā īsti neuzdrīkstos dzeju lasīt skaļi, no skatuves. Čaklais pagaidām ir teju vienīgais, jo kaut kā ļoti īpaši rezonē manī. Domāju, nekad neviens neizlasīs dzejnieka sarakstīto ar tiem zemtekstiem, tām emocijām, kādās autors to ir radījis. To var tikai nojaust. Dzejas, tāpat kā citus mākslas darbus, ietekmē tas, kas notiek ar to radītāju - viņa emocionālais stāvoklis, dzīves notikumi... Tāpat arī lasītājam - katram tas rezonē, sasaucoties ar viņa dzīves pieredzi, notikumiem, dzīves uzskatiem. Man ir teikuši: Mārim patiktu, kā es to daru.
Ko skatītāji sagaidīs no jaunā sarunu koncerta? Par ko būs saruna?
Nav ne jausmas, ko sagaida skatītājs. Droši vien Imanta Kalniņa dziesmas ar Māra Čaklā dzeju - no izrādēm, kinofilmām, kas ir tikai loģiski, jo tas ir koncerts teātrī, kura nosaukumā ir Čaklā vārds... Saruna, protams, būs par Māri Čaklo. Un «runās» arī pats dzejnieks. Runās caur paša aprakstīto, izstāstīto, par saviem komponētajiem dzejoļiem, par laiku un apstākļiem, kādos tie radušies, par laikabiedriem. Šo viņa sacerējumu atradu viņa veidotajā mājaslapā internetā, un, jā, tas arī bija impulss šo programmu balstīt un veidot, balstoties uz paša Māra Čaklā tekstiem.
Kā pagāja tavs laiks pandēmijas dīkstāvē un cik radoši piepildīta bija vasara?
Darbīgi. Tā īsti dīkstāvi nepaguvu izjust. Pandēmijas teātra/koncertu dīkstāves rezultātā radās Liepājas Radio teātris, iestudējām 12 radioteātra raidījumus, kas izskanēja tobrīd vēl pastāvošā Rietumu radio ēterā. Arī Latvijas Radio1 radioteātris paņēma šos ierakstus, un zinu, ka kaut kas jau ir izskanējis vietnē «lsm.lv». Esmu saņēmusi labas atsauksmes. Turpat Latvijas Radio žurnālistes Māras Eglītes aicināta, režisēju divas Zanes Zustas grāmatas - tā saucamos «tarakānus». Tā bija ļoti lietderīga un interesanta pieredze, lieliska sadarbība ar skaņu režisoru un mākslinieku Ivo Tauriņu, kā rezultātā ir doma arī pašai mācīties šīs diezgan tehniskās lietas. Lai saprastu, lai varētu arī pati, piemēram, iet ielās, dabā un ierakstīt dažādas skaņas, trokšņus un tos apstrādāt. Veidot, kā es saku, audio scenogrāfiju. Esmu ļoti netehnisks cilvēks, tāpēc tas man ir tāds liels izaicinājums tuvākai nākotnei.
Vai arī šobrīd top kāds jauns radio ieraksts?
Jā. Liepājas Radio teātrī veidoju Noras Ikstenas «Jaunavas mācību», kuras pirmizrāde būs Latvijas Radio 1 no 2. līdz 13. novembrim. 10 raidījumi, tas ir daudz. Iecere ir to iestudēt, neko neīsinot. Tajā piedalās Liepājas teātra aktieri Inese Kučinska, Leons Leščinskis, Anita Kvāla un daudzi citi, kā arī ar Liepājas teātri saistītie - Madara Botmane un Regnārs Vaivars. Arī pati piedalos ne tikai kā režisore. Tas ir visgrūtāk, taču es ļoti paļaujos uz mūsu skaņu režisoru Jāni Straumi. Viņam ļoti uzticos. Manuprāt, audio izrādēm - nejaukt ar audio grāmatām! - ir liela nākotne. Dzirde un skaņa ir viena no spēcīgākajām iztēles rosinātājām. Un atkal jau - katram klausītājam, izejot no viņa emocionālās pieredzes un ne tikai, šī «bilde» veidojas citāda. Tātad - viņš ir līdzradītājs. Nu, jā, bet skatītāju pandēmijas laikā pietrūka. Pietrūka viņu klātbūtne, enerģijas apmaiņas, taču tās diezgan daudz bija darba procesā.
Un tev tās bija gan teātra pirmizrādes, gan kino projekts, gan koncerti.
Jā, ar aktieru ansambli «Drama» sadarbībā ar Raimondu Paulu un Latvijas Radio bigbendu izveidojām pilnīgi jaunu programmu ar Jāņa Petera dzeju. Tā izskanēja radio pirms Līgo svētkiem, tika arī nofilmēta Latvijas televīzijā. Šovasar nesanāca, bet tuvākā nākotnē ceram uz šīs programmas koncertiem Latvijas pilsētās.
Vēl ļoti īpaša man bija jaunas programmas izveide ar «Plenēra apvienību», ar kuru uzstājamies jau no 2012. gada. Par godu 4. maija svētkiem beidzot tika realizēta mana sena iecere - «Latvieša dziesmu klade», kur dažādu autoru zināmas dziesmas aranžēja gan grupas mūziķi, gan Jēkabs Nīmanis un Andris Sējāns. Tā tika nofilmēta kultūras pilī «Ziemeļblāzma» un bija skatāma kultūras pils vietnē internetā.
Sanāca arī filmēties - vācu daudzsēriju filmā «Sisi». Beidzot burtiski uz savas ādas sajutu, ko nozīmē īsta kostīmfilma.
Un, protams, teātra pirmizrādes, kas man bija veselas trīs! Slēgtās, savējiem. Bet tas pat bija vēl satraucošāk - spēlēt tiem, kuri piedalījušies izrādes veidošanā un labi pazīst tevi.
Vai sanāca izbaudīt arī vasaru, sauli, jūru? Kur biji, ko redzēji savā brīvajā laikā?
Es strādāju un dzīvoju pie jūras. Kūrortā! Un nu jau divus gadus man ir arī suns Sīpols. Gribi vai negribi, sauli un jūru baudi - katru rītu kopā rikšojam pa kāpām. Skatrē, kas ir netālu no Liepājas, man ir arī lauki, un Skatrē ir skaisti.
Kā tev iesākusies jaunā teātra sezona?
Ar divām jaunām koncertprogrammām teātra pagalmā - Raimonda Paula «Laternu stundā» un Imanta Kalniņa «Akāciju palagu», kurās skanēja dziesmas no savulaik Liepājas teātrī iestudētajām izrādēm.
Kāda solās būt jaunā sezona? Kur tevi varēsim redzēt, dzirdēt?
Tas joprojām atkarīgs no pastāvošiem ierobežojumiem. Teorētiski - pandēmijas laikā iestudētais jāparāda skatītājiem, gan izrādes, gan koncerti. Sestdien, 11. septembrī, pirmizrāde sarunu koncertam «Čaklais. Cits», kam par godu esam sagatavojuši vēl dažas dziesmu interpretācijas.
Vēlāk piedalīšos arī režisores Lauras Grozas jauniestudējumā «Teātris», kam pirmizrāde plānota nākamā gada sākumā, bet mēģinājumi sāksies jau novembrī.
Un, tā kā šogad ir Čaka jubilejas gads, veidoju un arī pati piedalos Liepājas Dzejas dienu pasākumā «Čaka spēle», un kopā ar kamermūzikas trio novembrī klausītāju vērtējumam nodosim kamermūzikas programmu «Kamermūzika. Čaks. Tēlojumi».
Kāds ir Tavs emocionālais noskaņojums, pavadot vasaru un sagaidot rudeni?
Es esmu rudenī dzimusi, man patīk rudens. Tāds vējains un smaržīgs. Patīk pa tādu klaiņot. Un arī tāds, kad var uz teātri un kino iet, uz izstādēm. Nu jau var. Ar draugiem satikties. Pastaigas un sarunas pandēmija nav atcēlusi.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
