Lilita Beķere: Grāmatvežiem ir milzīga atbildība, bet ir pamaz valstiska atbalsta

Saruna ar Latvijas Republikas Grāmatvežu asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieci Lilitu Beķeri
16.09.2021. MKMāris Krautmanis
 
"Gadījumos, ja tiek konstatētas kādas noziedzīgu nodarījumu pazīmes, tad šādu piekļuvi grāmatvedības datiem VID var pieprasīt. Ja šāda informācija nokļūst negodprātīgās rokās, tad, protams, riski pastāv" ©Oksana Džadana/ F64

Valdība nemitīgi izdomā kādu jaunu kārtību, jaunus grozījumus likumos, kuriem visu laiku jāseko līdzi. Tagad atkal būs jaunumi - no 2022. gada 1. janvāra.

Tie šoreiz nav grozījumi likumā, bet stāsies spēkā pilnīgi jauns Grāmatvedības likums. Vecais likums tika izstrādāts pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā un ir nemitīgi lāpīts un uzlabots. Nevar teikt, ka jaunajā likumā būtu kaut kas kardināli jauns. Tagad tas būs pārskatāmāks. Jaunums ir tas, ka ir mainīts fokuss no papīra grāmatvedības uz elektronisku grāmatvedības uzskaiti. Vecajā likumā pirmajā vietā bija papīra grāmatvedība un pēc tam nāca elektroniskās lietas, bet tagad šis uzsvars ir apgriezts otrādi. Ir dotas arī lielākas iespējas uzņēmuma vadītājiem noteikt, kā tiek veikta grāmatvedības uzskaite uzņēmumā. Ieviešot uzņēmumā pārdomātu grāmatvedības politiku, daudzas lietas varēs darīt vienkāršāk, piemēram dokumentu aprite un apstiprināšana, rēķinu izrakstīšana, elektroniskie rēķini.

Jaunajā likumā ir iestrādāta nodaļa par to, kurš ir tiesīgs kārtot grāmatvedību uzņēmumā. Jau no šī gada 1. jūlija ir spēkā likuma norma par ārpakalpojuma grāmatvežu licencēšanu. Jaunajā likumā ir noteikts, kurš ir tiesīgs saņemt licenci un kādos gadījumos šo licenci var anulēt.

Kas slēpjas zem idejas, ka valsts ar likuma normu grib ierakstīt, ka ir jānodrošina attālinātā piekļuve grāmatvedības programmām audita nolūkos?

Jaunajā Grāmatvedības likumā šādas normas nav, bet to var atrast likumā “Par nodokļiem un nodevām”. Tur ir 15. pants, kurā ir noteikti mūsu kā nodokļu maksātāju pienākumi. Tieši tur ir pateikts, ka nodokļu maksātājam jānodrošina nodokļu administrācijai piekļuve jebkurai papīra formā un elektroniski apstrādātai un glabātai ar saimniecisko darbību saistītai informācijai un datu nesējiem, kā arī citai informācijai, kas ietekmēja vai varēja ietekmēt nodokļu aprēķinu un samaksu, un nodrošināt iespēju nodokļu administrācijai no attiecīgā datu nesēja nolasīt kontroles pasākumu veikšanai nepieciešamos datus, kā arī iegūt funkcionāli identisku attiecīgā datu nesēja kopiju. Grāmatvedības likumā šādas prasības nav, bet likums “Par nodokļiem un nodevām” ir primārais, tāpēc šī piekļuves nodrošināšanas prasība izriet no tā.

Pašlaik vēl apstiprināšanas stadijā ir Ministru kabineta noteikumi par grāmatvedības kārtošanu. Šajos jaunajos noteikumos, ja tos apstiprinās esošajā redakcijā, būs noteiktas grāmatvedības datorprogrammu lietošanas prasības, piemēram, tikai tādu grāmatvedības datorprogrammu, kuras izmantošanas tiesības ir apliecinātas saskaņā ar Autortiesību likumu. Praksē tas nozīmē, ka jābūt programmas lietošanas vai iegādes līgumam ar izstrādātāju vai arī atbilstoši līgumam uzņēmumam nodotas autora mantiskās tiesības, ja grāmatvedības datorprogrammu ir izstrādājis pats uzņēmums, piemēram, uzņēmuma darbinieks, pildot darba uzdevumu, vai pieaicināts speciālists, pildot noslēgtajā uzņēmuma līgumā paredzēto pienākumu.

Ir definētas arī vesela virkne prasību, kādām grāmatvedības datorprogrammām ir jāatbilst.

Kādas grūtības vai riskus tas var radīt uzņēmējiem un grāmatvežiem?

Uzņēmumi jau arī pašlaik nedrīkst izmantot nelicencētas programmas. Uzņēmumam jābūt noslēgtam vai nu programmas lietošanas, vai iegādes līgumam ar grāmatvedības programmu izstrādātājiem.

Grūtības ar jauno prasību ievērošanu var rasties no tā, ka IT nozarē ir daudz specifisku terminu, kuros grāmatvedis nepietiekami labi orientējas un nepārzina. Tas var radīt bailes un apjukumu. Un diemžēl uzņēmumu vadītāji, izvēloties grāmatvedības programmu, šo atbildību mēģina uzlikt uz grāmatvežu pleciem. Grāmatvedības programma ir jāizvēlas tāda, kura ir piemērota konkrētā uzņēmuma vajadzībām. Tikai uzņēmuma vadītājs var pateikt, kādus datus un kādā griezumā viņš vēlas redzēt. Un tad, kopā ar grāmatvedi un programmu izstrādātāju, saprotot katras sistēmas funkcionalitāti, var pieņemt lēmumu par grāmatvedības programmas iegādi.

Tas, ko likumdevējs grib pateikt ar jaunajām prasībām, ir maksimāli izvairīties no nesankcionētas datu dzēšanas un labošanas, jo grāmatvedībā visam jābūt izsekojamam. Ne tikai kontrolējošajām iestādēm, bet arī pašam uzņēmumam ir jābūt drošam par to, ka netiek apzināti sagrozīti dati, kā arī kurš un kādas darbības grāmatvedības programmā ir veicis.

Ko lai dara - pasaule iet aizvien tālāk jauno tehnoloģiju izmantošanā. No vienas puses, būtu jābūt vienkāršāk, bet diemžēl bieži redzam, ka pasaule kļūst aizvien sarežģītāka. Agrāk pastāvēja iespēja, ka kāds var ielauzties uzņēmumā un nozagt dokumentus; tagad visa informācija ir datorā, grāmatvedības programmās, serveros un “mākoņos”. Riski mūsdienās ir pavisam citi. Piemēram, risks, ka hakeri var uzlauzt uzņēmuma informāciju. Ir bijuši tādi gadījumi praksē - iespējams, tāpēc, ka nav bijusi veltīta pietiekama uzmanība savu datu aizsardzībai, nav atjauninātas programmas un paroles. Ja parādās kādi “drošības caurumi”, tad rodas risks uzņēmumam, ka tā dati var tikt nozagti. Tagad ir jāizturas ļoti atbildīgi pret drošības pasākumiem datu aizsardzībā.

Kas notiek gadījumā, ja tiek uzlauzta uzņēmuma grāmatvedības programma un nozagti dati? Informācija kļūst publiski pieejama, bet vēl var būt gadījumi, ka hakeri šantažē uzņēmumu, prasot izpirkuma maksu. Uzņēmējs var pazaudēt krietnu naudas summu, lai atgūtu nozagto informāciju, bet arī samaksājot vēl nav garantijas, ka dati tiks atgūti iepriekšējā veidolā. Uzņēmuma darbība var tikt paralizēta, un finansiālie zaudējumi kļūst neizbēgami.

Vēl jau var būt informācijas izmantošana reiderismam - lai pārņemtu uzņēmumu, iegūtu tā daļas. Vai šāda veida informācija nevar noplūst tad, kad uzņēmums veic saziņu ar valsts iestādēm?

Tā tam nevajadzētu būt, bet, protams, ir dzirdēti dažādi stāsti. Grāmatvedībai ir vairāki veidi. Pirmā ir finanšu grāmatvedība, kas tiek regulēta ar likumu. Tā sevī ietver uzņēmuma saimniecisko darījumu reģistrāciju. Tai jāuzskaita uzņēmuma aktīvi un saistības. Izejot no grāmatvedības datiem, grāmatveži gatavo finanšu pārskatus. Šie dati ir publiski pieejami trešajām personām.

Otrā sadaļa ir vadības grāmatvedība. Šī sadaļa tiešām satur komercnoslēpumu. Tie ir pašizmaksu aprēķini, cenu veidošana, uzņēmuma budžeta izpilde u.c. Šī informācija ir komercnoslēpums, kas nav pieejams trešajām personām. Valsts ieņēmumu dienests pēdējā laikā uzdod jautājumu, kā uzņēmums veido savu produktu cenu. Manuprāt, tas nav korekti, jo šī sadaļa tomēr jau attiecas uz to informāciju, kura ir aizsargāta saskaņā ar Komercnoslēpuma aizsardzības likumu.

Vēl ir nodokļu grāmatvedība, kas publiski nav pieejama, bet ir redzama Valsts ieņēmumu dienestam (VID). Mēs visi esam nodokļu maksātāji, un mūsu pienākums ir maksāt nodokļus. Gadījumos, kad VID nāk uz pārbaudi uzņēmumā, uzņēmuma pienākums ir sniegt visu informāciju, kas parāda, kā ir aprēķināti un maksāti nodokļi. Agrāk VID nāca uz vietas uzņēmumos un skatījās visus dokumentus. Tagad tā vairs nenotiek - VID ir kļuvis daudz prasmīgāks un šos datus no uzņēmējiem pieprasa elektroniskā formā. Uzņēmējiem arī ir daudz vienkāršāk datus iedot elektroniski. Manā praksē nav bijis gadījuma, kad VID prasa pieeju sistēmai. Protams, ka tas rada bažas uzņēmējiem, jo tu nekad nezini, cik godīgs cilvēks ir otrā galā.

Gadījumos, ja tiek konstatētas kādas noziedzīgu nodarījumu pazīmes, šādu piekļuvi grāmatvedības datiem VID var pieprasīt. Ja šāda informācija nokļūst negodprātīgās rokās, tad, protams, riski pastāv. Vienmēr, ja kaut ko dodam uz ārpusi, pastāv teorētisks risks, ka ar šādu informāciju var nodarīt kaitējumu uzņēmumam. Arī gatavojot jebkurus finanšu pārskatus, grāmatvedim ir jādomā, kā pareizi un precīzi uzrādīt informāciju, ko likums prasa uzrādīt. Par uzņēmuma partneriem vai par iepirkumu cenām tā ir tikai uzņēmuma iekšējā informācija.

Ir jaunais Grāmatvedības likums, ir Ministru kabineta noteikumi, ir vēl virkne visādu likumu, kas attiecas uz grāmatvedību. Vai tas nav pārāk samudžināti? Kā šajos normatīvo aktu blāķos orientēties?

Jā, grāmatvežiem nekad nav garlaicīgi. Mums nemitīgi ir jāmācās, jo citādi vairs neesi konkurētspējīgs. Likumu, kas attiecas uz mums, ir daudz un dažādi. Latvijā likumi ir samudžināti. Tas nevienam nav noslēpums. Jā, un tad vēl arī Ministru kabineta noteikumi. Tie nedrīkst paplašināt likuma normas. Noteikumiem jābūt pieņemtiem, balstoties uz likumu. Ja šis princips netiek pārkāpts, tad orientēties ir iespējams. Lielākais drauds profesijai ir tas, ka daudzi grāmatveži nevis lasa likumus un noteikumus, lai izprastu situāciju, bet meklē atbildes “Facebook”.

Katrā ziņā grāmatvežiem dzīve nav garlaicīga un ir nemitīgu pārmaiņu pilna. Mēs visu laiku mācāmies.

Tagad arī nevainojama reputācija grāmatvežiem tiek prasīta? Šķiet, tas ir Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas likumā...

Jā, tiem, kas sniedz grāmatvedības pakalpojumus, jābūt labai reputācijai.

Grāmatvežiem ir ļoti liela atbildība, taču vai no valsts saņemam atbalstu? Ne vienmēr. Labi, ka vismaz licencēšanu ieviesa, tādējādi kaut nedaudz, bet sakārtojot tirgu.

Ir jāizpilda noteiktas prasības, lai varētu iegūt licenci. Agrākos laikos jebkurš varēja būt grāmatvedis, arī ārpakalpojumus varēja veikt jebkurš, kaut gan likumā jau bija teikts, kurš ir tiesīgs būt par grāmatvedi. Šis ir vēl viens klupšanas akmens Latvijas likumdošanā - mēs izvirzām, prasības, bet nekontrolējam to izpildi. Tagad ir noticis mēģinājums šo jomu sakārtot tā, ka ir izvirzītas noteiktas prasības, lai persona varētu sniegt grāmatvedības pakalpojumu. Skatīsimies, kādu efektu tas dos - redzēsim. Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus…