Aivars Borovkovs: Runājiet ar vecākiem un vecvecākiem, kamēr viņi vēl dzīvi

“Izmantojiet laiku. Kamēr vēl iespējams – parunājiet ar saviem vecākiem un vecvecākiem. Uzziniet par notikumiem, piemēram, “Hruščova atkušņa”, Atmodas laikā. Ja atrodat kādus fotoattēlus – saglabājiet tos. Jo cilvēki un lietas aiziet, pazūd. Daudziem mājās ir atmiņu krājumi, kas nevienam nav vajadzīgi. Un tomēr... tie ir vajadzīgi. Tā ir tautas atmiņa, kas jāuzkrāj,” aicina Aivars Borovkovs, jurists, fotogrāfs, dzīvnieku tiesību aizstāvis un – kopā ar kolēģi Ainaru Brūveli – pasaules kultūrvēsturiskās enciklopēdijas “timenote.info” veidotājs. Tumšajā veļu laikā – domāsim kopā.
©Oksana Džadana/ F64

Aivars Borovkovs: - Ikviens totalitārs režīms kā pašu pirmo nepieciešamo darbu veic nācijas kolektīvās atmiņas dzēšanu. Tāpēc mūsu uzdevums ir - šo atmiņu saglabāt pēc iespējas efektīvāk. Kuri vēsturnieki visos laikos rakstījuši vēsturi? Lielākoties tie, kuri ir varai pietuvināti un valdošajai kārtībai lojāli. Pat ne ļaunu domu vadīti, viņi kaut kādus vēstures faktus pieklusina, bet citus - tieši otrādi - pastiprina. Viņu pieraksts un stāstījums vienmēr būs subjektīvs. Tas ir tikai un vienīgi loģiski. Taču ir tā: jo vairāk būs subjektīvu atmiņu, jo objektīvāka veidosies vēsturiskā kopbilde. Turklāt tā veidosies divos griezumos - cilvēka personiskās atmiņas un kolektīvā atmiņa.

Tāpēc mēs aicinām: ikviens likteņstāsts ir svarīgs, šie stāsti jāpieraksta. Gan no rietumu latviešiem, gan no austrumu latviešiem, gan tiem, kuri ir šeit uz vietas. Tā, piemēram, Krievijā mēs sadarbojamies ar cilvēkiem, kuriem ir saglabājusies pieeja arhīviem, tostarp ir tādi, kuri sākuši auditēt šāvēju atskaites. Tāds un tāds šāvējs ir nošāvis tādus un tādus konkrētus cilvēkus konkrētā datumā. Liels ir baltiešu sektors. Daudziem ir latviski uzvārdi.

Runa ir par 30. gadiem?

Jā, 30. gadu otrā puse, kad cilvēku atšaušana bija kā sociālistiskā darba sacensība ar plānu un papildus izsniegtām kvotām. Nenormāls laiks, ko grūti ar prātu aptvert. Atklājas, ka par daudziem nošautajiem Latvijā nemaz nav zināms. Tas nozīmē, ka nav kaut kas kārtībā ar arhīviem vai arī šie cilvēki ir nonākuši Krievijā ārpus represijām. Liels emigrācijas vilnis bija ap 1905. gadu, pēc tam - Pirmā pasaules kara laikā, ap 1914. gadu. Ir ļoti daudz individuālo vēstures pētnieku, un mēs aicinām - rakstiet mūsu enciklopēdijā vai vismaz dalieties. Mēs esam atvērti ikvienam. Rakstiet. Cilvēki, par kuriem ir ieraksti mūsu “timenote.info”, parādās un paliek pasaules kontekstā.

Ikvienā arhīvā un digitālajā enciklopēdijā - arī tevis un Ainara veidotajā - var iegrimt uz ilgu laiku...

Vēsturiskās atmiņas nav tikai spainis ar asarām. Vēsture var būt interesanta un ļoti smeķīga. Viena no lielākajām atklāsmēm kontekstā ir, ka viss uz pasaules ir sasodīti tuvs un saistīts. Iespējams, mūsu senči, radinieki vai pat mēs paši esam kādu notikumu liecinieki vai pat dalībnieki.

Un tā, piemēram, ir viens stāsts, ko pētu jau ilgi. Varbūt ir dzirdēts par Robertu Maksvelu - viņš bija viens no lielākajiem un ietekmīgākaiem preses magnātiem pasaulē. Pēc 1991. gada augusta puča, kad Maskavā pa logiem sāka krist cilvēki, kuri bijuši tuvumā PSKP naudas pārvaldīšanai, Maksvels jūrā izvēlās no savas lepnās jahtas un noslīka. Arī Maksvels bija viens no tiem, kuri pārvaldīja PSKP finanšu līdzekļus. Pēc tā laika ASV dolāru pirktspējas 600 miljoni bija ievērojama naudas summa. Kaut kur dienestu gaiteņos runāja, ka, iespējams, “Sofitel” viesnīcu tīkls ir veidots par PSKP naudu, bet tik dziļi es vēl neesmu aizracies.

Savukārt Maksvels ir atslēgas persona stāstam ar nosaukumu “Profjumo skandāls”. Taču tad jāsāk ar Staļina laiku. Bija tāds Žeņa Ivanovs, viņš draudzējās ar Staļina dēlu Vasiliju. Izskatīgais un gudrais Žeņa nokļuva GRU skolā un vēlāk kļuva par tā dēvēto piesegdiplomātu, nonāca Londonā kā GRU rezidents Lielbritānijā, Rietumu specdienestu vidē gūstot iesauku “sarkanais Džeimss Bonds”.

Tas ir viens zars. Cita atzara sākumā atrodam britu aristokrātus un viņu izklaides pēckara gados, kuri 1947. gadā pēckara Londonā nodibināja tā dēvēto Ceturtdienas klubu, kur aristokrātu un tiem pietuvinātu aprindu vīriešiem bija iespēja pulcēties, iedzert viskiju, uzspēlēt biljardu, uzpīpēt cigārus... Princis Filips kā īsts hedonists, kuram, kā atrodam laikabiedru atmiņās, bija visai garlaicīgs Vindzoras pils uzliktais dzīvesveids un stīvums, bija šī kluba sirds un dvēsele. Laikabiedri viņu atceras kā īstu dzīves baudītāju un arī pleiboju. Kā meitenes mēdza teikt: grēka vērts vīrietis...

Uz to visu attiecas tēma par 50. gadu vidu, kad pasaule emocionāli atradās augšējā punktā: karš ir beidzies, visi ir laimīgi. Londonā parādījās pirmās rokgrupas, pirmie rokmūzikas andergraundklubi, pirmās meitenes - tusētājas un mērķtiecīgas grūpijas (neviens viņas nenosodīja, bet uzskatīja par tādām, kurām ir paveicies), pirmie narkotiku lietotāji, tirgotāji un dīleri... Ceturtdienas kluba džentlmeņi nolēma “atšķaidīt” rutīnas pelēcību, uz tikšanās reizēm pieaicinot augstākās klases meitenes.

Pamazām jautrība un izpriecas Ceturtdienas klubā sāka pārvērsties par kārtīgām orģijām, kas turklāt tika dokumentētas, proti, gan fotografētas, gan filmētas. Tas notika ar kluba biedru ziņu, jo foto un filmēšana deva papildu asumiņu.

Pēc noteikumiem katrs kluba biedrs varēja ņemt līdzi kādu viesi, un viens no tiem bija Žeņa Ivanovs, kuram iespēju kļūt par viesi deva viņa čoms - karaliskās ģimenes ārsts Stīvens Vords, kurš atver vēl kādu blakus pētniecības virzienu, kas Rietumu sabiedrībai kā pirmais zināmais dziednieks parādīja alternatīvo ājurvēdisko medicīnu ar akupresūrām, akupunkūrām un citiem Austrumos apgūtiem smalkumiem. Starp viņa klientiem bija ne tikai karaliskā, bet arī Čērčila ģimene, Frenks Sinatra, Gandijs, Volstrītas baņķieri, šovbiznesa zvaigznes, izsmalcināti intelektuāļi un citas pazīstamas tā laika ietekmīgas personas...

Vords nodrošināja Ceturtdienas kluba kompāniju ar skaistumu, starp kurām bija divas favorītmeitenes Kristīne Kīlere un Mariella Novotnija. Kristīne dzīvoja pie Stīvena. Savukārt viņai bija vēl divi pielūdzēji - muzikanti, no kuriem viens bija arī narkodīleris. Viņš, greizsirdības pārņemts, sašāva Stīvena dzīvokļa durvis. Ieradoties policijai un veicot apskati, tika atrasta kaudze ar fototgrāfijām ar daudziem nepazīstamiem dibeniem, toties ar pazīstamām sejām...

Šī lieta mirklīgi kļuva slepena, tomēr līdz presei nonāca ziņa, ka Lielbritānijas aizsardzības valsts sekretāram (vēlāk amats pārveidots par aizsardzības ministru) Džonam Profjumo un GRU rezidentam Londonā Žeņam Ivanovam ir kopīga mīļākā... 1963. gada 4. jūnijā Profjumo britu parlamentā, protams, meta krustus un zvērēja, ka “tur nekas nebija”. Vēlāk gan atzinās, ka vienreiz kāja ir slīdējusi... Profjumo skandāls iegājis vēsturē kā iemesls 1963. gada rudenī atkāpties Maksmiliana valdības kabinetam.

Ap šo notikumu, protams, bija citi notikumi, par kuriem detaļas var uzzināt visslepenākajos arhīvos, taču bija lietas, kas bija acīmredzamas. Pirmais pāragri dzīvi beidza karaliskās ģimenes fotogrāfs Neihums Beirons. Pazuda vairākas meitenes. Mariella (kuras radniecība ved uz Čehoslovākijas valdības namu) ASV mēģināja iedzīvoties ar atmiņu stāstiem par tuvību ar brāļiem Kenedijiem, kuri bija paspējuši viesoties lorda Astona villā.

Stīvens Vords saprata, ka viņam nav lemts mirt gultā, tāpēc atdeva arhīvu Žeņam Ivanovam, kurš to nekavējoties nogādāja Padomju Savienībā, kurā sākumā bija “ak un vah”, bet tad tika nolemts to nedaudz pieturēt, lai nesagrautu britu monarhiju, kura, kā izrādījās, Karību krīzes laikā vairāk simpatizēja sovjetu pozīcijai, izrādot nepatiku jeņķu vēlmei izvietot Eiropā savas raķetes. Šajā laikā Padomju Savienībā arī notika cīņa par varu - brežņevieši gatavojās gāzt hruščoviešus. Īsāk sakot, arhīvs pazuda, bet, kā rādās - ne ar galiem...

Jāpiebilst, ka Profjumo afēras stāstam ir saites ar jau pieminēto Robertu Maksvelu. Varu tikai pateikt, ka pasaules pedofilu karalis Džefrijs Epšteins bija Roberta znots... Pasaules varenajiem ir cits dzīves lauks.

Būtu interesanti, ja arhīvs tiktu publicēts. Turklāt - tu savā “timenote.info” tīklā atradīsi daudzas sakarības, jo, atrodot vienu cilvēku, tā sakarību ķēde aiziet tālāk.

Mēs veidojam šo aptverošo enciklopēdijas principu, mēģinot atbildēt uz trim pamatjautājumiem - kas, kur un kad? Ikvienam cilvēkam var norādīt, kur audzis, karojis, strādājis, ārstējies, bijis brīvības ierobežošanas vietā u.tml. Tas automātiski veido nosauktās vietas vēsturi. Varam atrast savstarpējas sakarības. Tur var veidot ikviena cilvēka dzīves karti.

Tā, piemēram, es rakstu par Rīgas 6. vidusskolu, kurā savulaik mācījos. Tas ir punkts kartē. Katrs notikums, katrs pedagogs rada notikumu un cilvēku ķēdi. Mazs piemērs. Raimonds Pauls uzdāvināja šai skolai koncertu, kurā piedalījās ansamblis “Modo” pilnā sastāvā. Tur bija Boldirevs, Bannihs, Mitrohins, Bumbiere, Lapčenoks... Viņi tur muzicēja tā, ka no rezonanses balkonā ieplīsa sienas apmetums. Zāle bija pārpildīta. Tas ir notikums, kas jāfiksē, un cilvēki, kuri tajā piedalījās - arī. No viņiem mēs varam aiziet tālāk uz citiem cilvēkiem...

Mēs kontaktējamies ar saviem lieliskajiem domubiedriem, kurus dēvēju par vēstures maniakiem. Labā nozīmē, protams. Reiz nopublicējām ziņas par mūsu dziedātāju Ojāru Grinbergu. Trīs stundu laikā saņēmu Ojāra vecvecāku laulības reģistrācijas apliecības kopiju. Dzimtas kokus veido ļoti daudzi pasaulē, taču no dzīves pieredzes zinu, ka sociālais koks ir daudz dinamiskāks - tas ir daudz dzīvīgāks par radniecības koku. Kaimiņi, draugi, skolasbiedri, kolēģi, priekšnieki un padotie, varmākas un upuri... Sociālās lomas ir tik dažādas.

Tavs stāsts par Ceturtdienas klubu to apliecina.

Ir vēl viens stāsts. Daudzi domā, ka otrs varenākais cilvēks aiz Staļina bija Berija. Nekā tamlīdzīga. 1927. gadā Staļinam nomainījās miesassargs: par to kļuva kāds baltkrievu puisis ar ļoti zemu izglītības līmeni. Viņš brīnījās: nu kā es varu sargāt vadoni, ja viss notiek “pa vienkāršo” - ārpilsētas vasarnīcai vārtiņi vaļā, apkārt neviena sarga... Priekšnieki pateica: tev ir neierobežoti resursi, dari, veido sistēmu, sargā vadoni.

Īsā laikā šis puisis izveidoja necaursitamu drošības dienestu ar aptuveni 10 000 cilvēku. Šis puisis faktiski bija loģistikas ģēnijs. Viņam bija aģentūras lietas par katru māju, kas atradās Staļina pārvietošanās maršrutos, par katru cilvēku, kas tajās dzīvoja. Bija aģentūras lietas par katru dārznieku, pavāru un apkalpotāju. Viņš zināja visu par katru skolēnu, kuri mācījās vienā klasē ar Staļina bērniem, par skolotājiem, kuri strādāja skolā.

Šo vīru sauca Nikolajs Vlasiks. Viņš noteica, ka jebkuras lidmašīnas lidojums virs Maskavas jāsaskaņo ar viņa vadīto drošības dienestu. Viņš arī bija tas, kurš kara laikā organizēja Ļeņina pīšļu evakuāciju uz Kuibiševu.

Domāju, ka nekļūdīšos, ja pieņemšu, ka Staļins beigu beigās pavēlēja nošaut Vlasiku.

Staļins nodeva Vlasiku. Berija un viņam padotie cilvēki mēģināja nobīdīt Staļinu no varas, bet tas, protams, nebija iespējams - arī Vlasika dēļ. Kaut kā Vlasiku vajadzēja novākt malā, un, pateicoties Berijas intrigām, Staļins atdeva Vlasiku čekas saplosīšanai, taču Vlasiks tā arī nesalūza. Pateica vien to: ja manis nebūs, tad nebūs arī vadoņa. Tā arī notika... Vlasiks, protams, bija sistēmas cilvēks, taču nebija aptraipīts ar represiju organizēšanu un veikšanu.

Šoreiz tika pieminēti notikumi pasaules vēsturē, un tas varētu apliecināt, ka mēs ikviens dzīvojam savu dzīvi un pat nenojaušam, kas notiek dažkārt mums līdzās, ar mūsu līdzcilvēkiem. Šie notikumi var mūs skart, bet tikpat labi - paiet secen un nekādi neietekmēt mūsu dzīvi.

Mēs visi esam daļa no šodienas, kas rīt jau ir vēsture, - saistībā ar konkrētām vietām, notikumiem un cilvēkiem tajos. Tā ir milzīga puzle, ko varam kopīgi aizpildīt. Ikviens cilvēks ir pelnījis, lai viņu neaizmirst un ieraksta. Ir milzums ļaužu, kuri ir krietni dzīvojuši, bet par viņiem pēdas vēsturē nav palikušas. Aicinām joprojām ikvienu sekot tiem 29 641 enciklopēdijas līdzrakstītājiem. Šobrīd jau ir vairāk nekā 61 miljons lapu ar iespēju veikt ierakstus 11 valodās. No katra likteņstāsta līdz nācijas vēsturei. Stāstiet par savējiem, par vēsturi, kas veidojas ap katru. Rakstām vēsturi kopā!