Rīga saražo aptuveni 40% no kopējā atkritumu apjoma

Pasaules kontekstā mēs Latviju vēlamies definēt kā “zaļāko” valsti. Šajā jēdzienā ietvertas ne tikai mūsu dabas bagātības, bet arī spēja videi draudzīgi apsaimniekot atkritumus un nākamajām paaudzēm nodot tīru un nesabojātu vidi.
17.11.2021. DSDaiga Stokenberga
 
©Publicitātes foto

Kādas tendences vērojamas atkritumu apsaimniekošanas jomā, “Neatkarīgā” vaicā Latvijas atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu asociācijas (LASUA) izpilddirekcijas vadītājam Armandam Nikolajevam.

F64

Šogad aprit 25 gadi, kopš dibināta LASUA. Kādi bija šīs organizācijas dibināšanas mērķi?

Dibinot atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu asociāciju, lielais mērķis bija vienā frontē apvienot visus Latvijā strādājošos nozares uzņēmumus, tostarp gan pašvaldību pārziņā esošos pakalpojumu sniedzējus, gan arī privāto nozares sektoru. Uzsvēršu, ka vēl šodien esam vienīgā nozares asociācija, kurā apvienojušās privātās un pašvaldību kapitālsabiedrības. Tas liecina, ka atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi kopā cīnās par mērķu sasniegšanu, nevis tirgus daļu.

Strādājot kopā, mums ir labākas iespējas palīdzēt ierēdniecībai likumdošanas pilnveidošanā, lai sistēma būtu saskaņā ar ES direktīvām un vienlaikus nodrošinātu augstas kvalitātes pakalpojumus iedzīvotājiem.

Kā Latvija izskatās uz vecās Eiropas fona?

Ja mēģinām salīdzināt Latviju ar veco Eiropu, tad gribu teikt: mūs reizēm uztaisa melnākus, nekā patiesībā esam. Nemaz tik slikta situācija Latvijā nav, turklāt jāņem vērā jau pieminētās vēsturiskās tradīcijas - vecās Eiropas valstu cilvēku šodien aktīvā paaudze ir izaugusi sistēmā, kur atkritumu apsaimniekošana ir virzīta uz ilgtspējīgu vides saglabāšanu, tostarp atbildīgu atkritumu šķirošanu.

Latvijā šie jēdzieni ienāca tikai divtūkstošo gadu sākumā. Ņemot vērā šo faktu, situācija ir pietiekami laba un turpinās uzlaboties, jo ekonomiskajā apritē ienāk jaunie cilvēki, kuriem ir skaidri saprotams ilgtspējīgas atkritumu apsaimniekošanas jēdziens.

Drusku nesaprotama ir nepieciešamība cīnīties... par ko cīnīties, ja noteikumi par atkritumu apsaimniekošanu ir strikti noteikti un skaidri?

Vienmēr atradīsies kāds “melnais punkts”, kāda aktualitāte, kas prasa papildu lēmumus un risinājumus. Piemēram, 10 gadus atbalstījām Latvijas Lielās talkas, kuru rezultātā Latvija tapa daudz tīrāka un sakoptāka - iztīrījām mežus un citas teritorijas. Savākto atkritumu apjoms gadu no gada samazinājās, un tad pamanījām citu tendenci - zinot, ka būs Lielā talka, atkritumu īpašnieki tos izgāza neatļautās vietās, zinot, ka talkā tos savāks un aizvedīs bez maksas. Tas ir jautājums, kas prasa risinājumu.

Kāds ir jūsu vērtējums: cik plašu soli atkritumu apsaimniekošanas jomā Latvija ir spērusi šo 25 gadu laikā?

Solis ir bijis ļoti plašs - 25 gadu laikā strauji tuvojamies vecās Eiropas valstu līmenim. Pirmām kārtām ir būtiski manījies atkritumu poligonu izvietojums un tehnoloģijas - no vairāk nekā 500 mazajām izgāztuvēm esam atvadījušies, un tagad Latvijā atkritumi nonāk 10 atkritumu noglabāšanas poligonos. Pirms noglabāšanas praktiski viss poligonā ievestais apjoms tiek pāršķirots, nodalot otrreiz izmantojamos materiālus, kas būtiski samazina noglabājamo atkritumu apjomu. Atkritumu apsaimniekošanas valsts plāns paredz, ka 2025. gadā atkritumu noglabāšana notiks tikai sešos poligonos. Eiropas vecās valstis par šiem jautājumiem ir sākušas domāt vairākus gadu desmitus agrāk, nekā Latvijā tas kļuva iespējams. Tā nav tikai infrastruktūra un likumdošana - svarīga arī cilvēku domāšana, kuru nevar mainīt desmit gadu laikā.

Ne vienmēr cilvēkiem ir lielas izvēles iespējas, un dažos gadījumos legāla atkritumu nodošana ir praktiski neiespējama. Te es runāju par šīferi, kas ir bīstamais atkritums, un tā nodošana izmaksā tikpat, cik jauns jumts. Cilvēks ir situācijas ķīlnieks. Ko darīt?

Šīferis ir stāsts ar bārdu. Pieļauju, ka daudziem tā arī palika nezināms fakts, ka ES programma atbalstīja šīfera jumtu nomaiņu pret citu materiālu jumtiem. Šobrīd šādas programmas nav un nav indikāciju, ka programma tiks atjaunota. Līdz ar to tagad katram pašam ir jāmaksā par šīfera nodošanu. Dažkārt mani izbrīna valsts ierēdņu teiktas, kuri pamāca lauku cilvēkiem šīfera lauskas no vecā jumta iestrādāt lauku ceļos vai atrast tam izmantojumu citādi. Acīmredzami trūkst informācijas par šīfera bīstamību - tas ilgtermiņā piesārņos zemi, tāpēc šīfera norakšana vai iestrādāšana ceļā nav pieļaujama.

Šobrīd Latvijā ir tikai viena vieta, kas pieņem šīferi noglabāšanai. Pārējās pieņemšanas vietās ir pieļaujama tikai īslaicīga tā uzglabāšana.

Ja šīferis ir bīstamais atkritums, tad vides saglabāšanas kontekstā ir jārod risinājums tā drošai utilizēšanai par cilvēkam pieejamu cenu. Šobrīd cenas ir nesamērīgi augstas...

Jā, mums ir jārēķinās ar to, ka katram pašam par atkritumu apsaimniekošanu ir jāmaksā. Lētāki šie pakalpojumi nekļūs, jo drīzumā stāsies spēkā jaunais dabas resursu nodoklis, kas atkritumu nodošanu padarīs vēl dārgāku. Iespējams, ka ir jārunā ar VARAM, Ekonomikas vai Finanšu ministriju, lai rastu risinājumus, kas padarītu legālu šīfera nodošanu cenas ziņā pieejamāku.

Šobrīd pieminētā ES programma ir nokavēta. Informācijas pieejamība ne tikai attiecībā uz šīferi, bet arī citām uz privātpersonu atbalstu vērstām programmām ir visai ierobežota. Tā tiek publicēta oficiālajās mājaslapās, kuras ne vienmēr skatās vienkāršie iedzīvotāji. Mans ierosinājums ir plašāk informēt sabiedrību par aktuālajām ES atbalsta programmām tieši privātpersonām. Šobrīd kopā ar VARAM un VVD esam aktualizējuši jautājumu par būvgružu apsaimniekošanu privātajā sektorā - tiks izgatavoti informatīvie materiāli un paredzētas publikācijas par būvniecības procesā radīto atkritumu savākšanu un nodošanu.

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu partneris ir pašvaldības. Vai sadarbība vienmēr ir pozitīva?

Vienmēr būs situācijas, kas prasa kompromisus. Mēs priecājamies, ka atkritumu apsaimniekošanas jomā Rīga ir spērusi lielu soli uz priekšu - tiek meklētas vietas jauniem šķiroto atkritumu konteineru laukumiem, ir uzsākta bioloģiski noārdāmo atkritumu savākšanas konteineru uzstādīšana. Procesi Rīgā ir ļoti nozīmīgi kopējā kontekstā, jo Rīga saražo apmēram 40% no visā valstī radītajiem atkritumiem. Patlaban Rīgā ir uzstādīti jau vairāk nekā 1000 bioloģiski noārdāmo atkritumu konteineru. Atzinīgi jārunā arī par SIA “Getliņi”, kur tiek īstenoti arvien jauni un efektīvi atkritumu apsaimniekošanas projekti. Piemēram, nākamā gada sākumā darbu uzsāks pirmā bioloģisko atkritumu pārstrādes rūpnīca.

Piebildīšu, ka vidēji sadzīves atkritumu konteineros ir ap 40% bioloģisko atkritumu - tas nozīmē, ka, atšķirojot bioloģiju, mēs varam būtiski samazināt izmaksas par atkritumu izvešanu, jo par bioloģisko tāpat kā citu šķiroto atkritumu izvešanu cilvēkiem jāmaksā krietni zemāka maksa. Ir jārēķinās, ka atkritumu apsaimniekošanas izmaksas tuvākajos gados strauji kāps, tāpēc šķirošana ir viens no veidiem, kā kompensēt šo izdevumu sadaļu.

Pārējā Latvijā bioloģisko atkritumu savākšana būs jānodrošina no 2023. gada. Lai īstenotu šo mērķi, vēl piecos poligonos ir sākusies bioloģiski noārdāmo atkritumu pārstrādes rūpnīcu projektu virzība.

Pēdējos gados arvien biežāk runā par tekstilizstrādājumu apsaimniekošanu. Kādi ir risinājumi?

Negaidot ES direktīvā noteikto 2025. gadu, jau šobrīd vairāki atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi ir uzsākuši tekstila pieņemšanu. Jaunajā valsts plānā ir paredzēts, ka visā Latvijā tekstila atkritumu šķirošana būs pieejama jau 2023. gadā. Jāsaka gan, ka pagaidām tekstila atkritumu utilizācija ir ierobežota, bet gaidām, kad Somijā tiks atklāta šo atkritumu pārstrādes rūpnīca. Tā būs jauna iespēja tekstila atkritumu utilizācijai.

Šobrīd ar sabiedrības izglītošanu nodarbojas atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi pēc saviem ieskatiem. Līdz ar to informācijas pieejamība, izglītojošais process, dažādas akcijas Latvijas reģionos ir atšķirīgas. Varbūt vajadzētu veidot vienotu sistēmu?

Neviens cits labāk par atkritumu apsaimniekotājiem nepārzina šo sfēru, tāpēc likumsakarīgi, ka sabiedrības izglītošanu pamatā veic nozares uzņēmumi. Mūsuprāt, būtu veselīgi, ja arī no VARAM vai IZM tiktu paredzēta kāda naudas plūsma vai kampaņu koordinācija, izglītojošo materiālu izveidošana, publicēšana medijos, radio un TV. Priecē, ka lielajos poligonos, kas faktiski ir kļuvuši par aprites ekonomikas centriem, ir izveidotas arī izglītojošās programmas, kas paredzētas dažāda vecuma cilvēkiem. Mēs kā nozares speciālisti gribam saglabāt arī izglītojošo funkciju, taču varam sniegt visu nepieciešamo informāciju, lai tās apstrāde un nodošana plašākai sabiedrībai norit saskaņā ar VARAM, IZM un, iespējams, arī citām valstiskām institūcijām.

Kādi soļi ir jāveic tuvāko gadu laikā, lai Latvija kļūtu par atkritumu nepiesārņotu valsti ar saprotamu un ilgtspējīgu atkritumu apsaimniekošanas sistēmu?

Mēs uz to esam ceļā! Taču lielāka uzmanība ir jāvelta sabiedrības izglītošanai - visiem iespējamiem līdzekļiem ir jāaizklauvējas līdz cilvēku izpratnei par atkritumu ietekmi uz vidi ilgtermiņā. Ļoti svarīgi ir motivēt ražotājus izmantot videi draudzīgas izejvielas, samazināt iepakojuma apjomu vai arī to ražot no viegli pārstrādājamiem materiāliem. Katram pašam ir jāpārvērtē gan savi iepirkšanās paradumi, gan atkritumu apsaimniekošanas veids. Mēs katrs pats esam atbildīgi par to, kāda būs mūsu Latvija!