Dainis Īvāns: Izgāju no mājas, paņemot līdzi zobu birsti, pasi un personīgo ieroci. Nezināju, kad atgriezīšos

“Kad televīzijā beidzu uzrunu tautai, izgāju no studijas un... ieraudzīju: no Zemgales puses tuvojas milzīga tanku kolonna. Pēc pāris sekundēm sapratu: tie nav tanki, tā ir lauksaimnieku smagā tehnika, kas pāris stundu laikā ir savākusies, koncentrējusies un milzīgā straumē nāk Rīgā iekšā... Tā nobloķēja pieejas Vecrīgai, Zaķusalas TV ēkai, Ministru kabinetam... Tai bija izšķiroša nozīme,” atceras Dainis Īvāns mūsu sarunā par Barikādēm un Brīvību.
©Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Atceries, kas notika 1991. gada barikādēs. Kādas bija sajūtas? Spriedze? Priekšnojautas? Cerības?

Spriedzē dzīvojām jau kopš 1990. gada nogales. Novembrī manā Rīgas dzīvoklī notika tāda kā Latvijas vadības apspriede. Virtuvē pie tekoša krāna, lai čeka nevarētu noklausīties... Runājām par to, ka viens cilvēks ar Augstākās Padomes pilnvarām ir sūtāms uz ārzemēm. Mums bija ziņas par to, ka būs mēģinājumi ieviest tiešo prezidenta pārvaldi.

Jau 1988. gadā toreizējais PSRS augstākās padomes priekšsēdētājs Lukjanovs man vaicāja: kas tā Elita Veidemane tāda ir, kura uzdrošinās necienīgi rakstīt par padomju veterāniem? Šajā sarunā viņš arī piekodināja: ja mēģināsit izstāties no PSRS, tad mēs jums sarīkosim anklāvu Daugavpilī, lietuviešiem - Visaginas rajonā, bet igauņiem - Narvā. Padomju vara nekad nav bijusi īpaši oriģināla...

Vairumam bija viedoklis, ka uz ārzemēm jābrauc man. Bet es aizbildinājos ar četriem maziem bērniem, labāk sūtīsim LTF frakcijas vadītāju Jāni Dinēviču. Un tā viņš Zviedrijā atradās līdz Ziemsvētkiem.

Atceros, gada beigās bija daudz provokāciju - sprādzieni dažādās vietās, gan padomju pieminekļi, gan leģionāru pieminekļi tika spridzināti.

Jā. Tas pats scenārijs, ko Kremļa čekisti izmanto joprojām: sarīkosim provokācijas, apmuļķosim pūli, iebāzīsim svešā zemē savu “stingro roku” un imitēsim “tautas atbalstu”.

Saskaņā ar to un “pēc darbaļaužu gribas” mēs 1991. gada 2. janvārī jau pamodāmies ar OMON ieņemtu Preses namu. Visus normālos, kompartijai nepakļāvīgos preses izdevumus izlika uz ielas. 7. janvārī sekoja PSRS aizsardzības ministra Jazova pavēle sākt gūstīt Baltijas jauniešus, kuri ir jauniesaucamo vecumā.

Tā kā Padomju Savienībā gūstīt bez tiesas lēmuma formāli nebija ļauts, vajadzēja tiesas lēmumu, bet... Latvijas tiesas bija pārgājušas jaunās, demokrātiski vēlētās varas pusē. Tā mēs izjaucām veselus divus latviešu iesaukumus padomju armijā! Tas Jazovu briesmīgi saniknoja. Viņš “dezertieru” tvarstīšanai solīja ievest divas desantnieku divīzijas. It kā ar 200 000 Baltijas kara apgabala armijnieku te būtu par maz...

Interesanti, ka tolaik notika arī dažādas konferences.

1991. gada 10. janvārī Helsinkos sākās Baltijas jūras valstu konference. Ielūdza arī neatzīto Baltijas valstu pārstāvjus. Tolaik biju AP priekšsēdētāja pirmais vietnieks un vadīju Latvijas delegāciju. No Helsinku tribīnes atgādināju, kādā apdraudējumā atrodamies un ka mūsu gājumu uz neatkarību un Eiropu ik brīdi var pārtraukt Maskavas varmācība.

Izjutām milzīgu spiedienu. PSRS delegācijas vadītājs, PSRS Tautību padomes priekšsēdētājs Kalmikovs pieprasīja baltiešus izraidīt no Somijas parlamenta ēkas. Mēs “nepārstāvot neko”.

Turpat rosījās Latvijas AP deputāte no komunistu frakcijas “Līdztiesība” Tatjana Ždanoka. Šķiet, pēc Somijas komunistu ielūguma. Darīja to pašu, ko tagad dara Eiropas Parlamentā - gānīja Latvijas politiku un atmaskoja “latviešu fašistus”, kas “raujoties pie varas”.

Somijas parlamenta vadība padevās. Mūs izraidītu, ja vien norvēģu delegāti nesavāktu parakstus pret to. Tikām pamanīti. Helsinkos mūs sāka pazīt pat uz ielas. Savukārt es Somijas parlamenta vestibilā nejauši sadzirdēju Kalmikova instrukcijas Maskavas delegācijai: esot jāatmasko baltiešu “terorisma” daba, bet par to, lai “nacionālistu” viedokļi no Baltijas valstīm neizkļūtu Rietumos, parūpēšoties padomju “īpašie dienesti”.

Tas skanēja diezgan draudīgi...

Vēlāk sapratu, ko nozīmēja “parūpēšanās”... Pēc pusotras nedēļas Rīgas OMON uzbruka Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijai, bet “īpašo dienestu” killeri Bastejkalnā nogalināja kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni. Tam acīmredzot vajadzēja kļūt par signālu “varonīgās un neuzvaramās” izvešanai no kazarmām, PSRS prezidenta tiešās pārvaldes ieviešanai un tā sauktās Vislatvijas glābšanas komitejas kronēšanai Augstākās Padomes namā.

Čekistu plānus izjauca barikāžu aizstāvju drosme un garaspēks. Arī krasā pasaules sabiedriskās domas maiņa. Lai to veicinātu, Augstākā Padome pieņēma īpašu lēmumu, kas mani kā vienīgo tajā brīdī ārzemēs esošo valsts augstāko amatpersonu pilnvaroja tur pārstāvēt mūsu Augstāko Padomi arī tās varmācīgas likvidēšanas gadījumā.

Tomēr kolēģu prasībai taisnā ceļā doties uz Zviedriju nepaklausīju. Kopā ar delegāciju 12. janvārī atgriezos mājās. Tallinā auto radio vēl dzirdēju krieviski uzstājamies igauņu Tautas frontes līderi Marju Lauristinu.

“Lielā pārbaudījumu stunda ir pienākusi,” viņa uzrunāja Igaunijas krievvalodīgos, “un no mums visiem - gan igauņiem, gan neigauņiem - atkarīgs, vai paliksim pie sasniegtā un iesim tālāk, vai kopā ar PSRS gāzīsimies atpakaļ ellē…” Apmēram tā.

Vēlu vakarā Rīgā vēl nebija beigusies AP prezidija sēde. Gaidījām no Maskavas pēc sarunām ar Gorbačovu atlidojam Godmani un Gorbunovu. Viņiem tur bija iestāstīts, ka nākamajā dienā paredzētā Tautas frontes manifestācija Lietuvas atbalstam ir atceļama un ka nekas ļauns nenotikšot, ja mēs paši to neizprovocēšot.

Negribas ticēt, ka Gorbačovs neko nezināja par padomju armijas tajā brīdī jau gatavoto uzbrukumu Viļņas televīzijas tornim. Prezidija vairākumam gan kaut kāda nojauta neļāva no Maskavas atvestos mierinājuma vārdus ņemt par pilnu, un plānotā manifestācija netika atcelta.

Es pats pēc šīs sēdes mājās ātri vien aizmigu. Bet ne uz ilgu laiku. Ap vieniem naktī mani pamodināja zvans no Ārlietu ministrijas: Lietuvā šauj, Lietuvā tanki! Ieslēdzu Latvijas Radio, kas jau translēja krievu sagrābtā Kauņas radio palīgā saucienus. Tad bija vārdos neizsakāma trauksmes sajūta. Izgāju no mājas, līdzi paņemdams vien zobu birsti, pasi un personīgo ieroci. Nezināju, kad atgriezīšos.

13. janvāra rītā Augstākajā Padomē notika vairāku deputātu sanāksme...

Jā, sazvanīju Pēteri Laķi un Jāni Škaparu. Sāka ierasties arī citi deputāti. Tika nolemts, ka jāgatavojas LTF plānotajai manifestācijai, bet ar to vien ir par maz. Jāgatavojas nevardarbīgai cīņai. Jāsauc kopā Latvijas cilvēki. Jāaizsargā parlamenta nams, radio un televīzija. Tautas fronte un tautfrontinieciskās pašvaldības jau tam bija gatavas.

Manā kabinetā sanāca vairāki cilvēki, un Odisejs Kostanda ierosināja: “Ceļam barikādes.” Nebija pat nekādu īpašu diskusiju.

Bet man, kamēr pārējie deputāti un jau sazvanītie ministri sāka gatavoties valsts un Rīgas aizsardzībai, kolēģi lika doties uz Latvijas Radio. Pusčetros no rīta. Doma laukuma studijā. 20 minūtes latviešu un krievu valodā. Ieraksts nav saglabājies, bet es teicu, ka mēs nedrīkstam atkāpties ne soli, jo esam izdarījuši ļoti daudz, ka nav tādas cenas, par ko būtu vērts atgriezties pagātnē un samierināties, turklāt mūsu ienaidnieka ieroču spēks ir vājāks par mūsu tautas gara un brīvības spēku, ka jāceļas un jāiet, jo šī var būt arī pēdējā iespēja.

Latvijas Radio iegāju pustumsā, Doma laukumā nebija neviena cilvēka. Kad nācu ārā, skatos, sapulcējušies jau simti... Ap sirdi palika gaišāk. Kad pirms deviņiem devos uz televīziju vēstīt par to pašu, Doma laukumā jau viļņojās cilvēku jūra. Vārds bija mūsu Atmodas spēcīgākais ierocis. Vārds iedrošināja, vārds mobilizēja, vārds saliedēja. Pietika tikai pateikt, ka, nākot uz Daugavmalas manifestāciju, mums jābūt ļoti savaldīgiem, disciplinētiem, jāapzinās briesmas, bet jānāk, un ļaudis nāca kā uz kauju, gatavi upurēties Latvijai.

Un, atstādams televīzijas studiju, ziemas rīta gaismā ieraudzīju ko gandrīz neticamu - no Zemgales puses Salu tiltam tuvojas milzīga tanku kolonna. Tikai pēc pāris sekundēm sapratu: tie nav tanki, tā ir smagā tehnika, kas pāris stundu laikā pēc lauksaimniecības ministra Ģēģera un transporta ministra Janovska aicinājuma bija savākusies un milzīgā straumē plūda Rīgā no dažādām Latvijas vietām. Šī smagā tehnika veikli aizšķērsoja visus krievu armijai pieejamos ceļus, nobloķēja pieeju Vecrīgai, Zaķusalas TV ēkai, Ministru kabinetam...

Rīgā tolaik bija ārkārtīgi daudz Rietumu žurnālistu.

Aptuveni 1500. Turklāt tie bija īsti Rietumu žurnālisti, nevis Maskavā akreditētie - un bieži vien Kremļa uzpirktie. Rietumniekiem bija labi sakaru līdzekļi. Atceros kādu somu žurnālisti, viņai bija satelīttelefons. Viņa bija nobijusies, sēdēja AP preses centrā zem galda, raudāja, bet tajā pašā laikā ziņoja pasaulei par notiekošo.

Paralēli mobilizēti bija mūsu svešvalodu studenti, kuri lasīja ziņas angļu, vācu, skandināvu valodās. Tā sagrāvām Kalmikova cerības bloķēt informāciju.

Gan mūsu pašu žurnālisti, gan tu ar savu “Atmodas” komandu, gan radio un televīzija - visi darīja visu, lai pasaule uzzinātu, kas pie mums notiek patiesībā.

Bet tev taču vajadzēja doties uz Rietumiem.

Piemērotākais brīdis, lai pamestu Latviju, bija manifestācija: tolaik visi interfrontes un, domājams, arī PSRS VDK spēki bija koncentrēti uz to, lai uzmanītu manifestāciju, armijas helikopteri bārstīja skrejlapas ar tekstu par “fašistiem”, un es nemanīts varēju aizbraukt.

Mani līdz Tallinai pavadīja Jānis Kinna, pirms aizbraukšanas iepazīstinādams ar kādu jaunu, rudmatainu puisi, kuram bija kinokamera. “Viņš nofilmēs, ja tevi nošaus,” vienā mierā skaidroja Kinna. Viņš kopā ar puisi brauca žigulī aiz mūsu volgas - ja nu gadījumā kas notiek, puisis filmēs...

Pēc pāris dienām jau biju nokļuvis ASV, kur mani visur pavadīja Ojārs Kalniņš, notika nemitīgas tikšanās, biju arī Baltajā namā. Ojārs teica: “Tagad šī nama durvis mums atveras viegli, bet tad, kad būsim neatkarīgas valsts, mēs tik vienkārši tur iekšā netiksim.”

Kad 20. janvārī Rīgā pie Bastejkalna un Iekšlietu ministrijā notika šaušana, man Amerikas naktī piezvanīja un par notikušo ziņoja Jānis Dinēvičs. Sešos no rīta devos uz interviju Vašingtonas radio. Pie durvīm ievēroju, ka melnādains sargs maziņa televizora ekrānā vēro reportāžu no Latvijas. Tur ieraudzīju to, ko vēl nebiju redzējis: šaušanu pie Iekšlietu ministrijas, degošo Alfrēda Čepāņa dienesta auto. Nākamajos kadros - rokās sadevušos barikāžu aizstāvjus, aktieri Hariju Liepiņu, kurš uzvaroši smaidīja.

Kad radio vajadzēja runāt, teicu, ka ir grūti ko pateikt, jo pirms dažām stundām nošauts mans draugs Andris Slapiņš. Nav pat svarīgi, ko pateicu, fenomenāla bija vienkāršo amerikāņu reakcija. Viens otrs pilnīgi nepazīstams cilvēks mani pat uzmeklēja un teica: mēs jūs atbalstām, mēs piespiedīsim to darīt arī savu administrāciju!

Tiku uzaicināts piedalīties laikraksta “The New York Times” redkolēģijas sēdē: viņi gribēja noskaidrot Latvijas nostāju un cerības. Ilgi runājām... Pēc pāris dienām Viljams Sefairs, Pulicera prēmijas laureāts, laikrakstā publicēja ievadrakstu par to, ka amerikāņu Neatkarības deklarācijas autors Tomass Džefersons ir simboliski licis cilvēkiem saprast, ka pasaulē ir tāds Brīvības koks. Bet tas ik pa brīdim jāaplaista ar tirānu un brīvības cīnītāju asinīm. Raksta galvenā doma bija: atcerieties, amerikāņi, ka naktī uz 20. janvāri ar savām asinīm mums visiem nepieciešamo Brīvības koku ir dzirdījuši latvieši.

Tu teici, ka vienubrīd tevi bija pārņēmusi trauksmes sajūta. Bet kā ir tagad? Arī šobrīd mums nav pilnas informācijas par to, ko gaidīt, mēs nezinām, ko atkal izdomās austrumu plānprātīgais agresors...

Drošības līmenis mums tagad nesalīdzināmi augstāks. Mēs esam pasaulē spēcīgākās militārās alianses dalībvalsts. Bet šodienas neziņas sajūta ir ļoti līdzīga tai - pirms 31 gada. Mēs nezinām, ko Kremlis perina. Neko labu. Tomēr neko jaunu.

Kad Krievija ar savu karaspēku izveidoja bezcerīgu bēdu ieleju Piedņestrā, kad notika tās iebrukums Gruzijā, kad tika anektēta Krima - atcerējos jau pieminētos Anatolija Lukjanova draudus izveidot prokrieviskos anklāvus, tādus “russkij mir” apendiksus arī pie mums. Ar rupju militāru spēku vai - kā Džemma Skulme teica pirms 31 gada - ar vecišķu patoloģiju, ārprātu un fanātismu.

Tāpēc šobrīd svarīgi atcerēties barikāžu laiku: tā taktika bija daudz smalkāka, spēcīgāka, pārāka par to, ko viņi varēja un var likt mums pretim. Mums arvien jādomā par iekšējās solidaritātes uzturēšanu. Turklāt mums visu laiku jāatrodas zināmā saspringtībā un gatavībā, lai aizstāvētu sevi un savus sabiedrotos. Svarīgi ir arī solidarizēties ar Ukrainu, kur tomēr ir frontes līnija, uz kuras ar ukraiņu asinīm tiek laistīts arī mūsu Brīvības koks.

Lai Krievija liekuļo: NATO paplašinās! NATO nepaplašinās. Vienkārši mēs, kuri dzīvo šīs Krievijas kaimiņos, ieskaitot pašus krievus, mūk prom no Putina krieviem.

Tu pieminēji iekšējo solidaritāti. Pirms 31 gada tautu no radio uzrunāji tu, un nevienam nebija šaubu, ka jāiet un jāaizstāv Latvija un Brīvība. Bet kurš šodien uzrunās tautu? Nevienu neredzu!

Kādreiz mums nebija citas motivācijas iet politikā kā vien par Latviju. Latvija bija galvenā, kopīgā. Šobrīd... Lielai daļai politiķu motivācija ir - uzvarēt vēlēšanās, lai pašiem labāk iekārtoties. Netiek runāts par augstāko mērķi - par Latviju, kuras dēļ nāktos gan upurēties, gan uzņemties pienākumus. Valsts ir milzīgs pienākums.

Bet, lai nebūtu tik patētiski, varu teikt: tas ir pienākums pret mūsu bērniem. Protams, viņi varētu izaugt jebkur, varētu funkcionēt un veģetēt arī tajā sistēmā, kāda mums reiz bija, kāda ir Krievijā un Baltkrievijā, kur cilvēks režīmam neko nenozīmē. Var jau asimilēties arī Rietumos. Bet tad mūsu dzīve zaudē jēgu. Tad tā zaudē pārlaicīgumu.

Atceries, Latvijas Tautas frontes laikā kopumā latviešiem nebija šaubu: brīva Latvija bija lielais mērķis. Juris Rubenis 2. LTF kongresā teica: varam jau mēs tagad sašķelties un visai pasaulei parādīt, ka mēs neesam tās cienīgi. Pierādījām, ka esam. Un arī šobrīd vēl vairāk nepieciešami politiķi - līderi, kuri uzsvērtu tieši šo - Latvijas - kā mūsu pašu esības augstāko jēgu.

Atmodu, Barikādes un LTF nevar uzskatīt par pagātni. Patiesībā tā ir nākotne. Vienotības, solidaritātes, mērķtiecības, pašorganizēšanās nākotne, līdz kurai varbūt neaiziesim nekad. Bet uz to jātiecas.

Tāpat kā uz ideālu.

Kurš neļauj aizmigt pelēkajā un aprēķina pilnajā ikdienā. Bez tā nav jēgas dzīvot. Bez tā nav jēgas arī Latvijai.

Bet kurš stāvēs par Latviju? Lūk, tikko ir uzrādīta apsūdzība Gundaram Kalvem, kurš nogrāva okupantu pieminekli Jēkabpilī, viņam pat draud cietums. Turklāt viņš ir atstādināts no dienesta Zemessardzē. Kurš tad aizsargās Latviju? Prokuroriņi?

Ļoti labi pazīstu Gundaru Kalvi. Patriotisks, godīgs cilvēks. Kopīgi ar viņu Jēkabpils Latviešu biedrībā reiz pieņēmām lēmumu, ka pašvaldībai beidzot ir jānovāc kauna traips - sarkano krievu lielgabals, kas pavērsts pret Krustpils kultūras namu. Mēs pat runājām: ja neviens to nedarīs, tad saņemsimies un nograusim to paši.

Gundars ir mūsu dienu varonis, ideālists, jo to, ko gadiem nedarīja valsts un pašvaldība, viņš ir paveicis. Viņš pārcirtis vismaz vienu liekulības ķēdīti, ar ko ienaidnieks vēl sasaistījis mūsu brīvību. Viņam - tāpat kā mums daudziem - tuvinieki ir gājuši bojā represijās, un viņam pavisam noteikti bija pazemojoši samierināties, ka kaimiņvalsts propagandisti ik dienu ar šo okupācijas armijas ieroci spļāvuši latviešu dvēselēs, nekaunīgā agresijā iesaistīdami pat par Staļina režīma kritušo pīšļus. Turklāt nav jau pat zināms, vai tādi tur vispār ir. Tas nevienu kaimiņvalstī nav interesējis un neinteresē. Pretējā gadījumā jau sen būtu veikti izrakumi ar cieņpilnu pārapbedīšana kapos.

Gundars Kalve vien aktualizējis to, ka mums ir bijusi darīšana ar neķītru, netīru varu, kas arvien spēj paralizēt gan Latvijas valsts, gan pašvaldību, pat tiesību sargājošo iestāžu darbinieku gribu. Ja tā, tad jārīkojas pilsoņiem. Atceramies, kā mūsu neatkarības sākumā Vidzemes priekšpilsētas amatpersonas, klātesot deputātam Jurim Dobelim, arestēja divus nekaunīgus un kleptokrātiskus krievu ģenerāļus. Pamatoti, kaut arī Maskava draudēja ar Pleskavas divīziju. Vēl viens ar netaisnību un pazemošanu savā zemē nesamierināms pilsonis bijis Dainis Rūtenbergs, kurš salauza Krievijas karoga kātu “krievu pasaules” paplašinātāju mītiņā par godu Krimas okupācijai. Tagad viņam piebiedrojies Gundars Kalve. Īstenībā gan viņam, gan Rūtenbergam vajadzētu piešķirt apbalvojumu.

Tas, ka Gundars Kalve atstādināts no zemessarga pienākumu pildīšanas, ir nepieņemami. Ar to tikai veicinām Latvijai naidīgu “pieminekļu” pielūgsmes kultu un mudinām daļu Krievijas vājprāta burbulī dzīvojošu pilsoņu turpināt patoloģiskās, agresīvās orģijas pie “uzvaras” pieminekļa Rīgā katru gadu 9. maijā.

Galu galā, okupantu piemineklis latviešu nacionālās armijas Uzvaras laukumā arī ir smalka ņirgāšanās par mūsu valsti. Kamēr vien tur neatradīsies vismaz informatīvā plāksne ar vēsturiskās patiesības skaidrojumu...