Emigrants no Krievijas: Putins ieslīdējis bijušā Portugāles diktatora Salazara plānprātības trajektorijā

Krievijā jebkāda privātā iniciatīva, arī valsts varu atbalstoša, ir aizliegta. Varai paniskas bailes no visa, kas nepakļaujas tās kontrolei. Šādos apstākļos privātai iniciatīvai nav vietas ne tikai politikā, bet arī biznesā – intervijā “Neatkarīgajai” stāsta viens no “start-up” kustības pamatlicējiem Krievijā, uzņēmējs IT jomā Konstantīns Sinjušins.
04.04.2022. Andris KĀRKLIŅŠ Abonē digitālo avīzi Neatkariga.lv bez maksas
 
“Start-up” kustības pamatlicējs Krievijā, uzņēmējs IT jomā, šobrīd rīdzinieks Konstantīns Sinjušins uzskata, ka Krievijas diktators Vladimirs Putins šobrīd atrodas bijušā ilggadējā Portugāles diktatora Antoniu di Oliveiras Salazara trajektorijā, kurš beidzamos valdīšanas gadus sirga ar demeci un insultu un kuram sulaiņi speciāli drukāja visas pasaules preses izdevumus, izņemot no tiem publikācijas, kuras vadoni varētu sarūgtināt ©F64

Viens no Luksemburgā dibinātā investīciju fonda “The Untitled Ventures” līderiem K. Sinjušins pirms aptuveni pieciem gadiem saprata, ka darboties neatkarīgā privātā starptautiskā biznesā, atrodoties Krievijā, ir neiespējami. Par savu jauno dzimteni viņš izvēlējās Latviju, Rīgu, kurp pārcēlās dzīvot un strādāt pirms četriem gadiem.

Kādēļ nācās pieņemt tik radikālu lēmumu pamest dzimteni Krieviju?

Es pēdējos desmit gadus nodarbojos ar privātajām riska investīcijām. Bet nav jau kur investēt, jo nevienu Krievijas aktīvu aiz robežām pārdot nav iespējams. Un nevienu Krievijas aktīvu iekšzemē nav piespējams pārdot par konkurētspējīgu cenu. Tie cilvēki, kuri šodien pamet Krieviju, būtiski atšķiras no tiem, kuri paliek dzīvot Krievijā. Sniedzu vairākas intervijas vairākiem izdevumiem angļu valodā, kuru laikā esam radījuši jaunu terminu no Krievijas izbraukušo apzīmēšanai - “eurorussian” (Eiropas krievi). Šiem “eurorussians” ir Krievijas Federācijas pases, un mentāli viņi sevi pieskaita krievu kultūrai, taču viņi pilnībā pieņem un atbalsta Eiropas kultūru un Eiropas vērības. Tie, kuri pēdējos gados pamet Krieviju, ne tuvu nav tie ļaudis, kuri dodas lētas un garšīgas desas meklējumos. Cilvēki pamet Krieviju tādēļ, ka dažādu iemeslu dēļ viņiem nav iespējas sevi realizēt, dzīvojot Krievijā. Putins ir izveidojis tādu sabiedrības modeli, kurā valsts regulē gandrīz ikvienu dzīves jomu. Tādēļ daudziem radošiem cilvēkiem un tiem, kuri darbojas starptautiskā biznesā, nav iespējas sevi realizēt. Krievijas Federācijā esošais bizness darbojas divos dažādos atšķirīgos segmentos. Ir konkurences bizness, kurš orientēts uz ārējo starptautisko tirgu, kurš ir cieši integrēts pasaules ekonomikā, un ir rentes bizness, kurš gūst ienākumus valsts iekšienē no noteiktām valsts preferencēm. Šo biznesu savstarpējā saskarsme ir ļoti niecīga, pareizāk būtu teikt, ka tie vispār nesaskaras. Situācija konkurējošā biznesā pasliktinājās pēdējos 10-12 gadus. To būtiski veicināja tādi faktori kā uzņēmēju neapmierinātība ar to, kas valstī notiek. Ar to, kas notiek, daudzi vēl būtu gatavi samierināties, bet galvenā problēma - viņiem tiek liegts likuma ietvaros brīvi strādāt. “De facto” valda liegums darboties savā profesijā.

Notiekošo nosacīti var pielīdzināt pirmajam emigrācijas vilnim no Krievijas uzreiz pēc 1917. gada revolūcijas. Vienīgā atšķirība - šodien Krievijā vēl nešauj nost. Pēc revolūcijas izmukušos no padomju Krievijas pirmajos gados Rietumos sagaidīja kā varoņus. Šodien aizmukušie no Krievijas Rietumos tā īsti netiek saprasti. Tieši pirms mūsu sarunas biju izlasījis krievu emigrācijas simtgadei veltītu publikāciju. Par daudziem šeit Rīgā dzīvojošiem slaveniem krievu emigrantiem, izrādās, līdz tam neko nebiju zinājis. Par aktieri Mihailu Čehovu (rakstnieka Antona Čehova brāļa dēlu), mākslinieku Nikolaju Bogdanovu-Beļski, mākslinieci Aleksandru Beļcovu, uzņēmēju Matveju Kuzņecovu zināju, bet par daudziem citiem - neko. Viņi visi šeit dažādos laikos ar savu darbošanos ir snieguši Latvijai savu neatsveramo pienesumu.

Esmu cilvēks jau gados un visticamāk savā dzimtenē vairs nekad neatgriezīšos. Tādu kā es ir ļoti daudz. Mums visiem ir vajadzīga šī otrā dzimtene. Cilvēkam dzimtene ir nepieciešama. Viņš visu savu dzīvi nevar būt klejotājs. Cilvēkam vajadzīga vieta, kurā viņš vij savu ligzdu, kur dzimst viņa bērni. Mums, krieviem, tā šobrīd ir problēma. Spriežot pēc publikācijām presē, Eiropā šo problēmu ne pārāk apzinās.

Jūsu stāsts ir ļoti līdzīgs tiem Krieviju pametušo cilvēku stāstiem, kuri apmetušies Eiropā, jo nespēj dzīvot valstī, kuru pārvalda diktators. Ko mēs visi varam darīt šajā situācijā?

Sākt kaut vai ar to, ko pašlaik darām - izmantot plašsaziņas līdzekļu spēku. Mediji formulē sabiedrisko vēstījumu. Politiķiem ir savi signāli, sava pārliecība un apsvērumi, kurus mēs, tauta, ne vienmēr līdz galam saprotam. Svarīgi ir ne tas, ko domā politiķi, svarīgi, ko domā parastie pilsoņi. Mēs vēlamies nodot sabiedrībai vēstījumu, ka pašreizējās Krievijas emigrācijas pārstāvji, kā minimums, nav Latvijas ienaidnieki. Viņi nav revolucionāri, kuri būtu gatavi iet uz barikādēm un cīnīties ar Putinu, taču viņi pavisam noteikti nav Latvijas ienaidnieki, eiropeiskās vērtības viņiem ir nesalīdzināmi tuvākas nekā tās, kuras patlaban ir uzvarējušas viņu valstī. Mēs ļoti vēlētos, lai tieši šos vārdus sabiedrība no mums sadzirdētu. Uzsveru - mēs, kā minimums, neesam ienaidnieki un, kā maksimums, esam draugi. Mēs šeit ierodamies ne tikai paši, bet gan kopā ar savu biznesu.

Ko jūs visvairāk vēlētos par sevi pastāstīt?

Šogad aprit 30 gadu, kopš strādāju biznesā. Ne reizes biznesā neesmu strādājis ar valsti. Nekad neesmu saņēmis no valsts kapitālu. Viss nopelnītais un iegūtais ir manis un manu partneru radīts ar mūsu spējām un talantiem. Man savulaik piederēja vairākas IT kompānijas. Trīs no sešām kompānijām biznesā guva labus rezultātus. Visa nauda, ko esam nopelnījuši, nākusi no ārvalstu avotiem. Vienu mūsu kompāniju pārdevām Vācijas “Softwahre AG”. Tā ir otra lielākā Vācijas IT kompānija aiz “SAP AG”. Otru pārdevām ASV korporācijai “EMC Inc.”. Tā arī ir IT transnacionālo kompāniju reitinga augšgala desmitniekā. Tagad šī kompānija ir apvienojusies ar “Dell” un saucas “Dell-EMC”. “Dell” atrodas IT kompāniju reitinga pašā augšgalā, piecniekā.

Trešā kompānija “ePam” - tas arī ir interesants stāsts par “self made man” (cilvēks, kurš pats saviem spēkiem kļuvis par cienījamu vīru). Ir tāds cilvēks kā Arkādijs Sorkins. Viņš cēlies no Baltkrievijas. Jaunībā aizbraucis uz ASV un tur nodibinājis kompāniju, kura rada programmatūras pasūtītājiem. Šī kompānija jau vairāk nekā desmit gadu kotējas Ņujorkas biržā, un tās akciju vērtība nemitīgi kāpj. Es biju šīs kompānijas mazākuma akciju īpašnieks. Savu daļu es arī pārdevu. Ar to vēlos uzsvērt, ka viss kapitāls, kuru esmu nopelnījis, nekādā veidā nav saistīts ar Krieviju. Pēdējos gados nodarbojos ar privātām investīcijām. Pirms vairākiem gadiem piedalījos riska investīciju tirgus ieviešanā Krievijā. Biju viens no šīs programmas ieviešanas autoriem. Diemžēl pēc tam, kad uz sabiedriskiem pamatiem bija paveikts milzu darbs, izrādījās, ka Krievijas Federācijas valdībai tas nepavisam nav vajadzīgs un tā nav noskaņota atbalstīt privātās iniciatīvas. Tajā mirklī sāku saprast, ka ir izveidojies strupceļš - ar valsti strādāt nevēlos, bet bez valsts nekādu darbību izvērst nav iespējams. Tā arī bija galvenā motivācija pamest Krieviju. Šeit kopīgi ar Rietumu partneriem plānojam izveidot apjomīgu starptautisku riska investīciju fondu, kurš investētu tajos projektos, kuri spiesti pamest Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu. Investīcijām tiek caurskatīti tikai augsto tehnoloģiju projekti, kuros ir zinātniskās jaunrades komponente. Pagājušajā rudenī Rīgā atvērām investīciju fonda operāciju biroju. Mūsu loģika par labu birojam Rīgā - operāciju birojam jāatrodas netālu no fondu interesējošo valstu robežām. Pats fonds dibināts Luksemburgā, un šim fondam nav nekādas saiknes ar naudu no Krievijas Federācijas. Šajā fondā ar Krievijas Federācijas pasi es esmu vienīgais. Esam jau investējuši trijos projektos. Divi no tiem tiek attīstīti šeit Rīgā. Viens no tiem - vietējie puiši ir radījuši unikālu plazmas izsmidzināšanas tehnoloģiju. Tā paredzēta ūdeņraža ieguves elektrodiem. Ar šīs tehnoloģijas palīdzību elektrodi tiks pārklāti daudz efektīvākā un ekonomiskākā veidā. Uz ūdeņraža ieguves elektrodiem jāuzklāj platīns. Pašreizējās uzklāšanas tehnoloģijas tērē ļoti daudz platīna, un klājums uz elektroda virsmas ir nevienmērīgs, dažāda biezuma. Platīns ir dārgs metāls. Ja to nevienmērīgi un neekonomiski uzklāj, rodas zaudējumi, taču tā ir pusbēda. Ja uz mazas elektroda vietas tiek uzklāta pārāk plāna kārta vai tā vispār netiek uzklāta - elektrods izdeg. Vietējie puiši ar savu uzklāšanas tehnoloģiju panāca ļoti vienmērīga un visaptveroša slāņa uzklājumu. Tādējādi tiek ekonomēts ne tikai platīns, bet arī pagarināts elektroda kalpošanas mūžs. Puiši plāno šos elektrodus ražot un tos piegādāt ūdeņraža ražotnēm. Tā ir ļoti perspektīva investīcija. Galu galā, tiek investēts zaļajā enerģijā.

Otrs projekts - maza izmēra, līdz 25 kilogramiem, bezpilota lidaparātu ražošana šeit Rīgā. Ražotni izveidoja no Sanktpēterburgas uz Rīgu pārcēlusies komanda. Jau ir uzstādīta pilna ražošanas līnija. Uzņēmumā nodarbināti 25 cilvēki, no kuriem 10 ir pēterburdzieši un 15 vietējie speciālisti. Arī šis draudzīgais kolektīvs strādā, lai ražotu produkciju starptautiskam tirgum. Latvijā vēl neviens lidaparāts nav pārdots. Vietējie uz viņu produkciju raugās ļoti piesardzīgi. Pirms iegādāties, viņi izpēta Uzņēmumu reģistra datus un ierauga, ka dibinātāji ir ar Krievijas pasēm. Baidās pirkt. Piesardzība pret pilsoņiem ar Krievijas pasēm. Šī ir reāla problēma, un tā ir radusies, sākoties karam.

Trešais projekts arī ir ļoti interesants. Tas tiek realizēts Gdaņskā Polijā, un to dara no Lukašenko režīma aizmukušie baltkrievi. Ar baltkrieviem ir tas pats stāsts, kas ar mums, krieviem. Arī uz viņiem Eiropā raugās ļoti piesardzīgi, pat neņemot vērā, ka viņi mukuši no Lukašenko. Visi šie trīs projekti attīstīti pēdējo triju mēnešu laikā, un mēs savu darbību plānojam turpināt.

Vai jums izdodas iekarot atpazīstamību arī Rīgā, Latvijā?

Pirms kara nevienu neinteresēja, ko mēs šeit Rīgā, Baznīcas ielā, darām. Tagad uz mums sāk uzmanīgi raudzīties un interesēties, kas šeit īsti notiek, kas mēs esam, no kurienes, ko mēs darām, kuram no tā kāds labums. No vienas puses, tas jau ir ļoti labi. Mēs esam atvērti un gatavi par savu darbu visiem visu stāstīt un visu paskaidrot.

Piemēram, paraudzīsimies uz Izraēlu, kura vēl pirms trīsdesmit gadiem bija militāra agrārā valsts. Nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka Izraēlā iespējama inovāciju biznesa attīstība. Kas notika šo trīsdesmit gadu laikā? Ļoti vienkārša lieta. Sākot no deviņdesmito gadu sākuma, Izraēlā no PSRS repatriējās milzīgs skaits ebreju, kuri atšķirībā no daudziem vietējiem ebrejiem bija ļoti labi izglītoti. Šie izglītotie ebreji no PSRS piepildīja Izraēlas uzņēmumus, tur čakli strādāja un Izraēlas zemē izaudzināja savus bērnus. Šie viņi bērni Izraēlu padarīja par pasaules tehnoloģiju lielvalsti. Latvijai nav tik milzīgas emigrācijas ārvalstīs, kura tādā apjomā varētu atgriezties un radīt līdzīgu pienesumu. Taču tas nekas. Izmantojiet mūs! Mēs esam tam gatavi!

Esmu maskavietis piektajā paaudzē. Maskavā dzimis, mācījies, beidzis skolu, absolvējis Maskavas Augstāko tehnisko koledžu programmēšanas specialitātē. No 1988. līdz 1993. gadam strādāju Krievijas zinātniski pētnieciskā institūtā, kurš projektēja kosmiskos kodolreaktorus. Strādāju nodaļā, kura nodarbojās ar orbitālajiem izmēģinājumiem. Darbs institūtā man deva labu inženiertehnisko skolu un prasmes. Šo triju gadu laikā piedalījos neskaitāmu inovāciju radīšanā un to izmēģināšanā. Tas bija tāds laiks, kad uzsākt biznesu ar lielu kapitālu nebija iespējams. Nejauši dzīve mani ievirzīja IT biznesa jomā. IT tehnoloģiju biznesa priekšrocība ir tāda, ka, lai taisītu biznesu, vajadzīgas divas lietas - galva un dators, un tu jau vari sākt pelnīt naudu.

Kad pieņēmāt lēmumu pamest Krieviju, kāpēc izvēlējāties doties tieši uz Latviju, nevis Lietuvu, Igauniju vai Poliju?

Labs jautājums. Lēmumu pamest Krieviju pieņēmu pirms aptuveni pieciem gadiem. Taču, lai to realizētu, vajadzēja pabeigt Krievijā iesāktos darbus. Sapratu, ka dzīvot starp divām valstīm nespēšu. Ģimenē lēmām: ja pārceļamies, tad pārceļamies pavisam. Tagad jau būs vairāk nekā divi gadi, kopš es dzīvoju Rīgā. Pusi no aktīviem mēs paguvām izdabūt no Krievijas, bet otru pusi nepaspējām, un izskatās, ka tie būs vienkārši jānoraksta. Nekādas ekonomiskās atdeves no biznesiem Krievijā nebūs. Tie ir zaudējumi, ar kuriem jau sen kā esam samierinājušies. Šeit esam iegādājušies divus dzīvokļus. Esam jau iedzīvojušies.

Bet kāpēc izvēlējāties tieši Rīgu?

Izvēloties jauno dzīvesvietu aiz robežām, raudzījos nevis kur var vienkārši brīvi un labklājīgi dzīvot, bet kur arī ir mums saprotama kopiena un ģeogrāfiskā tuvība, robeža ar Krieviju. Tādas valstis ir tikai Igaunija, Latvija, Lietuva. Sakām pētīt, kā katra valsts atbalsta inovācijas un “start-up” programmas biznesā. Secinājām, ka Rīgā ir vislabvēlīgākie nosacījumi. Turklāt mums ar iepriekšējo Latvijas investīciju un attīstības aģentūras vadību bija izveidojušās labas attiecības. Tur strādāja Olga Baretu-Gonsalvesa, kura nodarbojās ar “start-up”. Tagad viņa ir Latvijas Jaunuzņēmumu asociācijas izpilddirektore. Tas bija racionālais faktors. Vēl izšķirošu lomu nospēlēja emocionālais faktors. Man Rīga patīk daudz vairāk nekā Tallina vai Viļņa. Pirmkārt, Rīga ir ļoti skaista pilsēta. Otrkārt, tā man kā maskavietim ļoti patīk tādēļ, ka tā ir ļoti kompakta. Mēs ar sievu pa Rīgas centru pārvietojamies tikai kājām. Automašīna šeit nav vajadzīga. Arī no bērnības par Rīgu man palikušas jaukas atmiņas. Mēs ar mammu šurp bieži braucām atpūsties.

Kā jūs uztver latvieši?

Mums ir vietējie draugi. Mums ir labas attiecības ar latviešiem. Es daudz strādāju un ar panākumiem latviešu valodas apguvē pagaidām nevaru lepoties. Ja ar tekstiem vēl tieku galā, tad ar runāšanu gan tā pavāji. Savukārt sieva aktīvi apgūst valodu. Vēl nedaudz, un viņa jau spēs komunicēt pilnīgi brīvi, līdzvērtīgi ar vietējiem iedzīvotājiem. Mūsu pārliecība - valoda ir jāzina. Jāatzīst, Rīgā dzīvo ļoti laipni cilvēki. Mums līdz šim vēl nav nācies sastapties ar situāciju, kad ar mums nerunātu tādēļ, ka mēs runājam krieviski. Bija gadījumi komunikācijā ar jauniešiem, kuri krieviski vienkārši neprata. Mēs tūlīt pārgājām uz angļu valodu. Nav šaubu, runājot vietējā valodā, ir iespējams uztvert smalko kontekstu gammu un ir iespējams izveidot daudz ciešākas attiecībās.

Cik droši jūs šeit Rīgā jūtaties?

Absolūti droši! Ne reizi nav bijuši nekādi incidenti. Tagad ir kara situācijas specifika. Man zināmi vairāki cilvēki, kuri šurp atmukuši no Krievijas ar auto ar Krievijas numuriem. Viņi stāstīja, ka uz viņiem raugoties tā, ne pārāk. Taču mēs pret šādu attieksmi attiecamies ar izpratni. Gan jau tas viss norimsies un šejienes ļaudis sapratīs, ka, ja cilvēks ir no Krievijas atmucis, tad tas nav tāpat vien.

Ko saka jūsu intuīcija, iekšējā sirdsbalss - izdosies Vladimiram Putinam paplašināt Krieviju PSRS robežu apjomā?

Es ļoti skeptiski attiecos pret Putinu. Viss, ko viņš dara, tā ir refleksija, kurā redzams, ka viņš nesaprot, ka viņa laikmets ir pagājis, ka tagad ir privāto iniciatīvu laikmets, kreatīvās ekonomikas laikmets. Viss, ko viņš cenšas darīt, ir adaptēt vecās padomju laika receptes. Šo PSRS recepšu dēļ PSRS arī sabruka, un cietīs fiasko arī viņa receptes. Taču tas nenotiks ātri. Atminieties, cik gadu vajadzēja, lai sabruktu PSRS. Šajā gadījumā gan starptautiskās sankcijas procesu paātrinās. Ja runājam par šo kara avantūru, tad izskatās, ka viņš dzīvo kaut kādās savās ilūzijās. Cik saprotu, viņi cerēja, ka Ukraina padosies trīs dienu laikā, bet plāna, ja Ukraina nepadodas, viņiem nemaz nebija. Tagad notiek šā konflikta iesaldēšana. Sliktākais, kas var būt - uz daudziem gadiem tiks izveidotas nocietinājumu līnijas, kuru starpā notiks militārās sadursmes. Krievijai nav militāro resursu, lai ietu tālāk. Tad ir jāizsludina mobilizācija. Putins mobilizāciju nevēlas izsludināt, jo tā grautu viņa reitingu. Viena lieta - raudzīties uz attēliem televizoros, cita lieta - saņemt vēstules no dēliem frontē.

Pieļauju, ka arī Krievijā, īpaši lielajās pilsētās Maskavā, Sanktpēterburgā, Jekaterinburgā, daudzi ir pret karu. Ja tas ir tā, tad kādēļ valstī netiek mainīta vara?

Tur jāpaiet laikam. To man vaicā arī mani šejienes draugi. Varam salīdzināt, ar ko tagadējā situācija atšķiras no 2014. gada. Atšķirība ir tāda, ka 2014. gadā Putins ieguva Krimu bez asinsizliešanas. Lielākā daļa cilvēku apzinās, ka izliet asinis ir slikti. Putina reitinga straujais kāpums 2014. gadā izskaidrojams ar to, ka viss notika bez asinsizliešanas. Tagad viss ir citādi un citāda ir arī sabiedrības reakcija.

Kāds Latvijas ekonomikai labums no inovāciju biznesa pārstāvju ieplūšanas Rīgā un citās Latvijas pilsētās? Tas nozīmē tikai jaunas darba vietas vai vēl ko citu?

Mana pirmā doma bija izceļot uz Portugāli. Tad vienā brīdī mēs ar sievu sapratām, ka tā ir pavisam cita pasaule. Varbūt kā tūrists es uz Latviju nebrauktu, bet, tā kā man bija jāizvēlas otrā dzimtene, tad analīzei piegājām nesalīdzināmi rūpīgāk. Sapratām, ka Portugālē neiejutīsimies tik labi kā Latvijā. Latvija ir saprotama zeme, pat neraugoties uz to, ka Krievijas televīzijā tās tēls tiek pamatīgi demonizēts. Turklāt Latvijā, salīdzinot ar pārējām Eiropas valstīm, ir fantastiski laba nodokļu sistēma. Pirmajās nedēļās pēc ierašanās šeit mēs bijām šokā no tā, ka vietējiem viss, kas ir šeit, ļoti nepatīk. Bet mums gan viss patika. Kādu pienesumu mēs varam dot? Pirmkārt, Latvijas jurisdikcijā tiek nodibināti uzņēmumi, kuri gūst ieņēmumus no eksporta. Tie nav biznesi, kuri konkurēs iekšējā tirgū, piemēram, ar garšīgo sieriņu “Kārums” ražotāju. No makroekonomiskā viedokļa raugoties, labklājību nosaka ieņēmumu daļas proporcija no eksporta. Ja no eksporta Latvijā ieplūst nauda, tas jau ir labi, jo tā nosēžas vietējās bankās, kuras spēs izsniegt lielākus kredīta apjomus ar kredīta ņēmējiem labākiem nosacījumiem. Galvenais jau ir tas, ka tie, kuri šeit ierodas, ir labi apmaksāti speciālisti. Piemēram, ja Latvijā vidējā alga ir nedaudz virs tūkstoša eiro, tad tie, kuri ierodas šeit no Krievijas, viņu vidējā alga mēnesī sākas no trim tūkstošiem eiro. Šo naudu viņi tērē šeit - iet uz restorāniem, pērk un remontē mājokļus. Būtiski, ka no šo cilvēku ieņēmumiem tiek maksāti nodokļi. Pētīju statistiku. Latvijā eksporta ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju starp Baltijas valstīm ir visaugstākie. Tas nozīmē, ka vairumā gadījumu pat pats mazākais uzņēmums, kurā strādā kaut vai tikai desmit cilvēku, cenšas savu produkciju eksportēt.

Ar ko beigsies karš Ukrainā Krievijai un Putinam?

Krievijai tas noteikti beigsies slikti, bet Putinam atkarībā no tā, cik viņš vēl taisās dzīvot. Kad grasījāmies pārcelties uz Portugāli, pētīju Portugāles vēsturi, kura mums ir praktiski nezināma. To 40 gadus valdīja Antoniu di Oliveira Salazars. Viņa valdīšanas laika pirmajā pusē Portugāle fantastiski uzplauka. Tad vienā brīdī viņš sajuka prātā. Tā mēdz būt ar cilvēku, kurš ir pie varas vairāk nekā divdesmit gadu. Arī Salazarā aizsākās neatgriezeniski procesi. Plānprātībai vēl pievienojās insults. Neraugoties uz to, viņš joprojām bija svētā govs - Portugāles galva. Nonāca tik tālu, ka speciāli viņam vienā eksemplārā drukāja visu pasaules presi, lai tādējādi aizvāktu tās publikācijas, kuras Salazaru varētu sarūgtināt. Rodas iespaids, ka Putins atrodas Salazara trajektorijā. Nebrīnīšos, ja viņam arī tiek gatavotas ziņas, lai viņu nesarūgtinātu. Nespēju racionāli izskaidrot neko no tā, ko viņš dara. Vai nu tās ir demences sekas, vai arī cilvēks realizē savus bērnības kompleksus. Pēc visa šī Krievija ļoti ilgi atgūsies, līdzīgi kā pēc PSRS kraha.

Jūs redzat protestus iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā. Latvija līdzīgi kā citas Eiropas valstis palīdz Ukrainai un Ukrainas bēgļiem. Kur jūs saredzat savu lomu šajā procesā?

Arī mēs palīdzam Ukrainai. Sadarbībā ar mūsu kolēģiem palīdzam Ukrainas jaunuzņēmumiem, kuriem sabombardēts ofiss vai aizgājuši bojā darbinieki. Nākamos darījumus noteikti veiksim ar Ukrainas jaunuzņēmumiem. Turklāt mēs piedalāmies vairākās labdarības programmās. Nupat apmaksājām 100 Ukrainas bēgļu transportēšanu no Ukrainas - Polijas robežas līdz viņu izmitināšanas vietai Vācijā. Finansiāli atbalstām arī daudzas citas iniciatīvas.

Jūs esat izglītots, zinātkārs cilvēks un protat atrast informāciju atbilstoši savām prasībām un izpratnei, bet, piemēram, traktora vadītājs Irkutskā visticamāk bauda to informāciju, ko viņam pasniedz valsts televīzija, tādēļ liela tautas daļa notiekošo Krievijā atbalsta. Vai tādējādi netiek kaitēts pašai Krievijai?

Tā tas ir, bet tur neko nevar padarīt. Lasīju Otrā pasaules kara memuārus, kuri padomju laikā bija aizliegti. Memuārus bija sarakstījis kāds padomju armijas leitnants. Viņš aprakstījis, kā 1945. gadā pie Elbas upes Vācijā saticis amerikāņu kareivjus. Viņi, dzerot alkoholu, savā starpā mēģinājuši sarunāties un stāstīt viens otram, kā viņi katrs dzīvo. Amerikānis neizpratnē klausījies par ļauno Staļinu un tad vaicājis: bet kādēļ jūs viņu nepārvēlat? Lūk, raksturīgi. Arī tagad ārpus Krievijas vaicā: kādēļ Putinu nepārvēlat? Nu tādēļ jau arī nepārvēlam, ka nav vēlēšanu. Jau ir pierādīts, ka visas vēlēšanas Krievijā tiek falsificētas. Mums pat nav zināms, ko domā cilvēki. Manā rīcībā ir Krievijā strādājošas neatkarīgas socioloģisko pētījumu kompānijas veiktā pētījuma dati. Tie liecina, ka 38% iestājas pret karu. Liels procents arī ir tādu, kuri šaubās. Vairāk nekā 50% karu atbalsta. Bet ir jāsaprot arī, kādā informatīvā vakuumā tauta dzīvo. Rietumu plašsaziņas līdzekļi atsaucās uz pētījumiem, kas ir Krievijas propagandas avoti, un tie uzrāda ļoti niecīgu kara pretinieku loku. Jāņem vērā, ka Krievijā jau sen vairs nav objektīvas, neatkarīgas socioloģijas, tāpat kā nav godīgu, taisnīgu, demokrātisku vēlēšanu. Trakākais, ka 3/4 respondentu šai kompānijai vispār atteicās atbildēt uz jautājumiem. Tas rada milzu grūtības iegūt objektīvus datus. Interesanti, ka vēl aptaujā figurē dalījums pēc ienākumiem. Izrādās, cilvēki ar zemākiem ienākumiem mazāk atbalsta notiekošo karu nekā cilvēki ar lieliem ienākumiem. Tas ir netipiski. Mēs šo jautājumu ar draugiem apspriedām. Daudzi atminas veco labo anekdoti par Gorbačovu, kurš pacēla cenu šņabim. Dēls atnāk pie tēva un vaicā: tēt, tu tagad mazāk dzersi? Tētis atbild: nē, tu mazāk ēdīsi! Jā, varbūt manieru ziņā es esmu smalkāks nekā traktorists no Irkutskas. Bet, ja nopietni, nav viennozīmīgas korelācijas.

Kādēļ Krievijā ilgstoši vērojama ļaužu politiskā pasivitāte?

Šo pasivitāti ilgus gadus tautai ieaudzināja. Jūs brīnīsieties, bet valsts uz šo brīdi ir aizliegusi visas privātās iniciatīvas, arī tās, kuras atbalsta karadarbību. Ir Krievijā tādi sabiedriskās domas paudēji, kuri saka: vajag iekarot, vajag pievienot. Bet arī viņi atrodas ciešā valsts kontrolē. Valsts baidās no jebkurām nesankcionētām izpausmēm, pat ja šīs izpausmes ir pašreizējo varu atbalstošas. Valsts domā tā: tas, ka šodien viņi atbalsta, vēl nenozīmē, ka viņi atbalstīt arī rīt - labāk lai klusē. Ja paraudzīsieties uzmanīgi Krievijas TV kanālus, ieraudzīsiet, ka tur no tautas runā vienas un tās pašas sejas. Valsts vara ir savākusi grupu aktieru, kurai noteiktos laikos noteiktos kanālos jāierunā noteiktas frāzes par noteiktu atlīdzību.

Ja Krievijā notiktu taisnīgas, objektīvas valsts prezidenta vēlēšanas, par ko jūs balsotu?

Sen ne par vienu neesmu balsojis, jo visas vēlēšanas bija pilnīga imitācija. Kandidāts, par kuru balsot, ir, bet mēs par viņu neko nezinām. Bet viņš noteikti ir. Mēs viņu nezinām tādēļ, ka šobrīd visa publiskā telpa ir ierullēta asfaltā. Kamēr mēs šo asfaltu neuzlauzīsim, mēs neko neuzzināsim. Gadījums ar Navaļnija indēšanu apliecina, ka varai nav nekādu aizturu. Terorisms ir normāla prakse. Vara nežēlīgi sit pa tiem, kuri pārāk izbāž galvu.