Oskars Smoļaks: Baznīcas sirds ir cilvēki

„Baznīcu mūri ir skaisti un baudāmi, bet baznīcas patiesā sirds ir cilvēki,” saka Oskars Smoļaks, viens no Latvijas jaunākajiem luterāņu mācītājiem. Arī viņš kopā ar savām draudzēm piedalīsies Baznīcu naktī, kas notiks šo sestdien un zem zvaigžņotajām Latvijas debesīm atklās brīnišķīgus un skaistus noslēpumus.
©Ģirts Ozoliņš/F64

Kur jūs kalpojat?

Es kalpoju Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcā un Bolderājas baznīcā. Esmu latgalietis un luterānis. Tā ir ģimenes tradīcija: mani mazu nokristīja luterāņu baznīcā, Balvos bija liela luterāņu draudze, un mana vecvecmamma, kas bija aktīva luterāne, mani ieveda ticības ceļā. Ja reiz Dievs tā bija sakārtojis, tad man tur arī bija jābūt.

Ko jums pašam nozīmē Baznīcu nakts? Tā tomēr ir visai nesena tradīcija...

Baznīcu nakts man ir satikšanās ar cilvēkiem, kuri varbūt neatnāk uz baznīcu, lai piedalītos dievkalpojumā vai kādā draudzes ierastā pasākumā. Tā ir tāda kā panākšana pretim, jo ir cilvēki, kuriem ir diezgan grūti pārkāpt baznīcas slieksni, varbūt ir kāda iekšēja neērtība vai aizspriedumi. Evaņģēlijā Nikodems pie Jēzus nāca naktī... Šī Baznīcu nakts ir palīdzība iepazīt baznīcu.

Kā jau teicu, es kalpoju arī Bolderājas baznīcā, un tas ir visai noslēgts Rīgas mikrorajons, kur daudzi cilvēki cits citu pazīst, un Baznīcu nakts arī ir Bolderājas aktīvo cilvēku satikšanās vieta un laiks, kurā baudīt maizi dvēselei un garam. Tāpat kā citviet Latvijā - Bolderājā baznīca ir arī viena no centrālajām kultūrvietām.

Vai ir cilvēki, kuri pēc Baznīcu nakts atklāsmēm sāk regulāri apmeklēt baznīcu?

Neesam tā īpaši pētījuši, bet iespējams, ka nākamā reize, ienākot baznīcā, būs jau drošāka... Domāju, ir dažādi. Viena daļa ir kristieši, kuri izmanto iespēju arī iepazīt citas baznīcas un draudzes, pēc tam viņi atgriežas savā baznīcā. Zinu arī dažus tādus cilvēkus, kuriem Baznīcu nakts ir palīdzējusi atgriezties baznīcā.

Mārtiņš Luters kādreiz ir teicis: „Bībele ir mūsu vīnadārzs. Tajā visiem būs strādāt un nopūlēties.” Jūs Bībeli noteikti ņemat rokās bieži - tāds darbs. Bet ko jūs teiksit cilvēkiem, kuri to vēl nav darījuši? Kā jūs mudinātu viņus izlasīt Bībeli?

Jā, mana profesija to prasa - ņemt rokās Bībeli, lasīt un pārlasīt to. Bet tā ir arī mana personīga nepieciešamība - kā kristietim. Es Bībeli lasu ne tikai kā mācītājs, bet arī kā Dieva bērns, kā cilvēks, kurš grib tuvāk iepazīt Dievu, iemīlēt Viņu, saprast, kāds ir Viņa plāns un nodoms attiecībā uz manu dzīvi. Protams, mēs katrs dabiski ilgojamies pēc Dieva, bet tikpat dabiska ir arī pretošanās.

Tādas garīgas disciplīnas, tostarp arī Dieva vārda lasīšana prasa piepūli un rakstura rūdīšanu, un ar to es saskaros kā jebkurš ticīgs cilvēks. Bet tā ir garīga augšana, kurā netrūkst ne klupienu, ne kritienu. Bibliskais, kristīgais mantojums mūs visus ir veidojis, un, izlasot Rakstus, mēs labāk saprotam, kas mēs patiesībā esam.

Ja kāds grib sākt lasīt Bībeli, es ieteiktu neuzlikt sev ambīciju izlasīt uzreiz visu Bībeli, bet sākt ar kādu no evaņģēlijiem Jaunajā derībā. Tad atklāsies Kristus dzīve, atklāsies tas, ar ko tā ir īpaša. Tas viss ir mūsu mākslā, mūzikā, tas ir mums līdzās. Uzskatu, ka Bībele ir spogulis, kas visskaidrāk - cik vien tas šajā pasaulē ir iespējams, - parāda pašu cilvēku. Un tā cilvēkam atklāj Dievu - tā, kā Viņš pats ir vēlējies sevi atklāt.

Bet tas, ka Bībele ir vīnadārzs - ir patiesība? Garīgas baudas avots?

Arī Jēzus ir teicis, ka Dieva vārds - tas ir kā maize. Psalmos teikts: „Cik saldi ir Tavi Vārdi manai mutei, saldāki nekā medus manām lūpām.” Latgaliešiem pat ir tāds izteiciens: „Oi, Jezu, soldonais!” (Ak, Jēzus, saldais! - latgaliski.) Dieva vārds ir kaut kas salds dvēselei - dzīves rūgtajā, nereti saindētajā vidē, kaut kas tāds, kas mūs iepriecina.

Debesu valstība ir šis vīnadārzs. Un to mēs atklājam caur Svētajiem rakstiem. Bet Kristus arī saka: „Debesu valstība ir jūsu vidū.”

Tagad notiek karš. Kas ir mainījies jūsu uzrunās cilvēkiem?

Notikumu konteksts nevienu cilvēku nevar atstāt vienaldzīgu. Arī uz sprediķošanu tas attiecas. Kad sākās karš, man iekrita sprediķis tieši svētdienā pēc kara sākuma. Un tajā svētdienā vajadzēja kāpt kancelē, bet es pat nespēju padomāt. Tas bija manas līdzšinējās kalpošanas visgrūtāk tapušais sprediķis.

Pēc trakā, šķeļošā kovidlaika mēs bijām spiesti piecelties no saviem dīvāniem, lai kļūtu par vienotu sabiedrību - Ukrainas atbalstam. Pēc sprediķa draudzes cilvēki sacīja, ka tā bijusi īpaša Dieva klātbūtnes sajūta, kas valdījusi dievkalpojumā.

Kas cilvēkiem ir svarīgs? Miers. Un Kristus saviem mācekļiem ir teicis: „Savu mieru es jums atstāju.” Miers ticīgam cilvēkam ir paša Kristus mantojums. Patiesībā tas stāsts ir par to, ka man ir jāmeklē nevis miers, bet pats Kristus. Tur, kur ir Kristus, ir miers. Viss kovidlaiks, viss kara laiks - tas ir laikposms, kurā mums jāuzdod jautājumi pašiem sev: kas ir pamats, uz kura balstīties? Tas reizēm ir tik trausls, ka viens mirklis var visu apgriezt kājām gaisā. Tad paliek tikai Dieva radītais pamats, kas nezūd pat tad, ja ir pazudis viss cits.

Bet kā tad sanāk? Krievijas pareizticīgie, kuri arī pielūdz Jēzu Kristu, atbalsta savu garīgo (?) priekšstāvju sātaniskās darbības, atbalsta zvērisko karu Ukrainā.

Arī Jēzus Kristus ir teicis: „Ne visi, kuri saka - Kungs, Kungs, - ieies Debesu valstībā.” Te nu ir pilnīgs Jūdas stāsts. Zviedrijā pie Krievijas vēstniecības notika pikets, un kāds zviedru bīskaps bija uzrakstījis patriarham Kirilam vēstījumu, ka viņš lūdz patriarhu atgriezties un nekļūt par šā laika vislielāko Kristus nodevēju un mūsu dienu Jūdu. Te ir tas stāsts, ka viens otrs iedomājas, ka ir kristietis, bet patiesībā viņš nemaz nepazīst Jēzu. Kristus ir teicis, ka ikviens tiks pazīts pēc augļiem.

Domāju, ka Krievijā šobrīd ir daudz patiesi ticīgu cilvēku, bet viņiem ir aizbāztas mutes. Krievijā pie varas ir Dieva noliedzēji, un tā vairs nav patiesa baznīca. Un patriarhs Kirils drīzāk šobrīd ir sātana, ne Dieva kalps. Bet tā notiek, ka cilvēks spēj apmaldīties. Lai Dievs dod, ka paši neiekrītam kādos ļaunos maldos, skatīdamies uz tumsu un domādami, ka tā ir gaisma.

Kad mēs lūdzam par Ukrainu, mēs lūdzam arī par Krieviju - lai viņi atjēdzas no tumsas, kurā viņi iekrituši.

Lai nu tā būtu. Bet ko piedāvāsit savās baznīcās šajā skaistajā Baznīcu naktī?

Ar visas Latvijas Baznīcu nakts programmu var iepazīties vietnē baznicunakts.lv un ikviens var izvēlēties sev vēlamu maršrutu. Tik daudzi mākslinieki un radoši cilvēki ar saviem talantiem piepildīs dievnamus un priecēs Baznīcu nakts apmeklētājus. Arī Bolderājas un Vecās Ģertrūdes baznīcās sagaidāmi skaisti mirkļi. Būs koncerti, lūgšanas un kopā būšana, būs iespēja satikt draudzes cilvēkus, jo baznīcas sirds ir cilvēki. Baznīcu mūri ir skaisti un badāmi, bet tie „dzīvie akmeņi” - tā ir reālā, patiesā baznīca.