Raimonds Elbakjans: Nevajag jauniešus mānīt un gatavot viņus vieglai dzīvei, jo tā nebūs!

Raimonds Elbakjans sabiedrībā zināms gan kā “Ghetto Games” dibinātājs un līderis, gan kā sabiedriski aktīvs cilvēks ar savu viedokli, kurš ne visiem un ne vienmēr glauda pa spalvai.
Raimonds Elbakjans: “Ir īstais laiks valdības vīriem paskatīties spogulī un izlemt, kas viņi vēlas būt – vai viņi grib būt “tēvzeme” vai neveiksmīga uzņēmuma īslaicīgi direktori. ©Privāts arhīvs

Vairāk par dzīvi un cilvēkiem, tostarp jauniešiem, “Neatkarīgā” vaicā Raimondam Elbakjanam.

Šogad “Ghetto Games” aizvada jau 14. sezonu. Vai esat vēl tajā vecumā, kad jauniešu auditorijai mērķēti pasākumi ir aktuāli arī jūsu dzīvē?

Pilnīgi noteikti vēl esmu tajā vecumā! Pirmām kārtām jau tāpēc, ka laiki ir mainījušies un tagad visā pasaulē par jauniešiem uzskata cilvēkus arī ap 40 gadu vecumu. Taču manā gadījumā “Ghetto Games” aktuāls ir ne tik daudz manai personīgajai dzīvei, bet manu četru bērnu dēļ, kuri ir astoņus, trīspadsmit un divi piecpadsmit gadus veci. Līdz ar to man ir kas mājās pasaka priekšā jauniešiem super aktuālās lietas un es visu varu izdzīvot gluži vai otro reizi. Vēlāk skatīsimies, varbūt visu pieaugšanas ceļu izdosies izdzīvot arī caur maniem mazbērniem.

Strādājot ar jauniešiem, šo gadu laikā ir izveidojies gluži vai algoritms, kas tīri profesionāli ļauj aprēķināt, kas mūsdienu jaunietim ir pats nepieciešamākais. Nav jau nekāds noslēpums, ka daļu jauniešu interesē tikai tusiņš un piedzeršanās - tādi vienmēr ir bijuši un būs. Taču ir daļa jauniešu, kuriem aktuāls ir aktīvs dzīvesveids. Pieņemu, ka daļa mūsu auditorijas dara gan vienu, gan otru, tāpēc mūsu organizācijas uzdevums ir pievērst maksimālu jauniešu laiku, uzmanību un iesaistīt aktīvā dzīvesveidā, kurā netrūkst sacensību gara, ambīciju, sevis pārvarēšanas izaicinājumu, draudzības, līdzcietības un citu vērtību, ko mūsu organizācija jau gadiem nes līdzi un pauž plašam sabiedrības lokam.

Kādi ir jūsu novērojumi - vai 14 gadu laikā jaunā paaudze ir mainījusies?

Jaunieši savā būtībā nav mainījušies, tie alkst ātrāk iepazīt pasauli, bet izpausmes veidi gan ir citi. Ja savulaik mēs varējām runāt par ielas bērniem un aiz bezdarbības veiktiem noziegumiem, tad šobrīd aktīvam dzīvesveidam lielākais konkurents ir mobilais telefons un ļoti aizņemti vecāki, kuriem ļoti daudz laika jāvelta, lai nopelnītu naudu un pabarotu savu ģimeni, bet nepietiek spēka un laika paša bērniem. Tajā pašā laikā mobilajā telefonā interneta vidē ir atrodams viss - kā, piemēram, “pranki”, kas ir sava veida izjokošana, bet nereti šī izjokošana robežojas ar reālu mobingu. Ja senāk tas bija retums, tad tagad ne tikai internetā, bet katrā klasē ir pa kādam jokdarim ar “norautu jumtu”, jo tas ir tik populāri.

Esmu novērojis, ka, tāpat kā mūsu valstī kopumā bagātie paliek bagātāki un nabagie nabagāki, tā arī jauniešu vidū jaudīgākie, spējīgākie un motivētākie kļūst vēl jaudīgāki, bet švakie paliek arvien švakāki un grimst dažādās tik populārajās depresijās. Šodien, lai cilvēks varētu nopelnīt naudu, viņam ir jābūt ļoti daudzpusīgam - vairs nepietiek ar vienas jomas pārzināšanu, jo jomas pārklājas un viena otru papildina. No cilvēka tiek ļoti daudz prasīts - ir jādara savs darbs, ir jāprot komunicēt, nereti pārvaldīt sociālos tīklus, ir jāspēj uzņemties arī vecāku lomu - visu to paveikt ir ļoti sarežģīts uzdevums. It kā jau viegli par to runāt, bet izdarīt ir grūti. Mums vairs nav plānveida ekonomikas, kurā bija skaidri zināms, cik celtnieku mums vajag, cik šuvēju un cik ārstu. Šodien viss mainās ļoti dinamiski, tāpēc nevaram konkrēti pateikt, ko jaunietim mācīties, lai pēc 10 gadiem viņš būtu tur vai tur un galu galā finansiāli nodrošināts. Varbūt mākslīgais intelekts ņems virsroku un aizstās cilvēkus...

Vai jums ir kāda konkrēta recepte, lai mūsu jaunieši sasniegtu savus mērķus - būtu jaudīgi un daudzpusīgi?

Katram jaunajam cilvēkam jau no bērnības ir jāstāsta, ka tikai viņš pats ir atbildīgs par savu dzīvi un nākotni. Vecāki bieži pieļauj kļūdu - mēģina palikt zem sava lolojuma visus iespējamos spilvenus, ucinās un pasargā no dzīves. Bet viņam taču ir jāiemācās dzīvot, viņam ir jākļūst par krietnu cilvēku, protams, vecākiem ir jārāda piemērs, jo personības veidojas ģimenēs. Tādā ziņā arī “Ghetto Games” ir īstā vietā, kur jaunietis var atnākt un izmēģināt savus spēkus caur sportu, caur kultūru, caur hiphopa “batliem”, caur dejām un cīņām. Sākumā var atnākt kā vienkāršs skatītājs un iepazīties ar citiem jauniešiem. Jaunietim ir jākļūst apzinīgam un disciplinētam, saprotot, ka tālāk būs arvien grūtāk. Mums nemitīgi kaut ko stāsta un melo, arī reklāmas saukļos izskan, ka būsi absolūti laimīgs, ja nopirksi jaunāko telefona modeli vai iegādāsies kārtējo lupatas gabalu.

Ja pirms 20 gadiem mēs teicām, ka jaunietim ir jāiedod makšķere, lai viņš pats var noķert zivi, tad tagad jaunietis ir jāiemāca uzbūvēt savu makšķeri. Kamēr viņš atrod īsto stibiņu, piesien šņorīti un uztaisa āķīti, viņš iemācās radīt, jo tikai tas, kurš iemācīsies radīt, spēs izdzīvot šajā pasaulē. Ja neiemācīsies radīt, nāksies izdzīvot, darot ļoti primitīvus darbus: vai tas ir tas, ko jaunietis vēlas? Izvēles jāizdara katram pašam.

“Es neslēpšu: man, Raimondam Elbakjanam, katra diena ir grūta un paliek arvien grūtāk, jo es gribu “Ghetto Games” arvien lielāku, arvien skaistāku, arvien vērienīgāku. Es gribu ne tikai Latvijā un Baltijā, es gribu tālāk plašajā pasaulē. Gribu, lai “Made in Latvia” izskan visur pasaulē,” uzsver “Getto Games” līderis / No R. Elbakjana personīgā arhīva

Esat stāvējis klāt mūsu 3x3 basketbola komandas dibināšanai. No kurienes nāca šie jaunieši, kas, nevienam negaidot, kļuva par olimpiskajiem čempioniem?

Jā, tas ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kas parāda, ka, nonākot īstajā vietā un laikā un saņemot nesavtīgu atbalstu, cilvēkam rodas iespēja parādīt sevi, atrast domubiedrus un darīt lielas lietas. Piemēram, Nauris Miezis bija no basketbola savienības izmests un diskvalificēts sportists, savukārt Edgars Krūmiņš spēlēja otrās līgas komandā un neviens viņam neredzēja vietu lielajā basketbolā, arī Kārlis Lasmanis nederēja nevienai nopietnai komandai. Izrādījās, ka visi šie “miskastē izmestie” basketbolisti ir īstas zvaigznes, kas varēja sevi pierādīt caur “Getto Games” pasākumiem un vēlāk arī olimpiskajās spēlēs. Mūsu organizācijā šādu piemēru ir daudz, jo mēs nākam uz darbu ar konkrētu mērķi - palīdzēt jauniešiem atrast savu vietu dzīvē. Tas nav viegli!

Motivētie jaunieši, visticamāk, iemācīsies uztaisīt to makšķeri, bet ko darīt ar tiem, kuriem nav nekādas intereses iet un to makšķeri būvēt?

Tas, ka mēs sakām: ar motivētajiem viss būs kārtībā, ir milzīga kļūda! Tieši ar motivētajiem ir jāstrādā, ko ļoti intensīvi dara arī organizācija “Ghetto Games”. Jo vairāk būs to motivēto, kurus mēs aizvedīsim līdz augstiem mērķim un rezultātiem, jo lielāki ieguvēji būs visa sabiedrība. Padarot spēcīgos vēl spēcīgākus, mēs radām cilvēkus, kuri ir spējīgi palīdzēt vājākajiem. Tikai svarīgi ir, lai spēcīgie izaugtu ar krietnām vērtībām un augstu sociālo atbildību. Apbižoto un vājo vienmēr būs vairāk nekā motivēto un spēcīgo, un tā ir auditorija, uz kuru ļoti efektīvi pirmsvēlēšanu runās iedarbojas populisms. Tikko es saku, ka jāstrādā ir ar spēcīgajiem, kuri var kļūt par līderiem un palīdzētu citiem, man pretim ir bars ar populistiem, kuri uzskata, ka jāpalīdz ir tikai vājajiem. Mūsu organizācija strādā gan ar vieniem, gan ar otriem, bet valsts kopumā ir uzbūvēta uz populisma idejām, kurās tiek žēloti vājie - viņu ir daudz, tāpēc vēlēšanu rezultāti ir tādi, kādi tie ir.

Iezīmējiet savu ideālo programmu, kas varētu nest lietderīgus augļus nākotnē!

Sākot ar premjerministru, prezidentu un visiem ministriem, katram pašam godprātīgi ir jāizdara savs darbs. Visām partijām un valdības vīriem ir jāiznāk pie tautas un godīgi jāpasaka: “Mīļie draugi! Būs jāstrādā! Būs jāceļas agri, jāiet uz darbu un jāstrādā tik labi kā nekad iepriekš.” Ja katrs politiķis to uzdrošināsies pateikt un tā arī pats darīs, tikai tad mēs varēsim runāt par ideālo programmu. Kamēr godprātīgs darbs nebūs ģimenes galvenā vērtība, tikmēr mūsu valstij nav nekādu izredžu. Ideālā formula sākas mājās - ar izslaucītām un tīrām grīdām, sakārtotām drēbēm un labi padarītu darbu. Vērtības, vērtības un vēlreiz vērtības. Katram Latvijas iedzīvotājam uz mājas izejas durvīm ir jābūt rakstītam: “Tikai neatlaidība un smags darbs mūs padarīs par tiem, kas mēs patiesi vēlamies būt.”

Līdz ar karu Ukrainā aktualizējies ir nacionālais jautājums. Vai “Getto Games ” iesaistās arī krievvalodīgie? Kā jūs risināt viņu integrācijas jautājumu?

Ļoti vienkārši - sākumā mēs ar viņiem runājam krievu valodā, bet jau pēc divām nedēļām visi runā latviski. Manī pašā ir septiņas asinis, tajā skaitā latviešu, krievu, ukraiņu, armēņu, vācu, zviedru un poļu, tāpēc nekad cilvēkus neesmu dalījis tautībās un rasēs. Es ar katru esmu mēģinājis atrast kopēju valodu, runājot tajā mēlē, ko saprotam mēs abi. Neviens sevi cienošs cilvēks citus nevērtē pēc tautības un dzimtās valodas.

Mazākumtautību jauniešu “Ghetto Games” ir daudz - aptuveni puse. Visi savā starpā labi satiek, un viena no mūsu vērtībām ir nepieļaut strīdus par valodas lietošanu. Lai par to strīdas politiķi - mēs tik zemu nenolaidīsimies.

“Ghetto Games” aug ar katru gadu - vai nekļūst par grūtu?

Es neslēpšu: man, Raimondam Elbakjanam, katra diena ir grūta un paliek arvien grūtāk, jo es gribu “Ghetto Games” arvien lielāku, arvien skaistāku, arvien vērienīgāku. Es gribu ne tikai Latvijā un Baltijā, es gribu tālāk plašajā pasaulē. Gribu, lai “Made in Latvia” izskan visur pasaulē. Arī savai komandai es saku: vieglāk nepaliks - paliks tikai grūtāk. Ja tu gribēsi uzzīmēt smukāku gleznu, būs jāzīmē ilgāk un cītīgāk, ja gribēsi uzrakstīt labāku dziesmu, būs jāpasēž un jāpadomā. Arī valstij, kura vēlas kļūt labāka, ar katru soli uzdevumi paliks arvien sarežģītāki. Vai mēs varam teikt, ka pirmajā klasē mācīties ir grūtāk nekā 12. klasē? Nē, jo tālāk mācāmies, jo sarežģītāki uzdevumi! Nevajag jauniešus mānīt un gatavot viņus vieglai dzīvei, jo tā nebūs! Viņiem ir jāsaprot, ka nāksies baigi rukāt. Tikai ir viens jautājums: vai viņi rukās, vicinot Latvijas karogu virs savām galvām, un sauks Latviju par tēvzemi, kas viņam palīdzējusi izaugt un attīstīties, vai arī šo valsti uztvers kā neveiksmīgu uzņēmumu, kas pret viņiem ne visai labi ir izturējies un mānījis viņus. Ir īstais laiks valdības vīriem paskatīties spogulī un izlemt, kas viņi vēlas būt - vai viņi grib būt “tēvzeme” vai neveiksmīga uzņēmuma īslaicīgi direktori. Es gribu dzīvot valstī, kurā es varu uzticēties katram pretimnācējam, jo esmu pārliecināts, ka viņš ir godīgs cilvēks.