Pēteris Apinis: vecāki sargā bērnus no iesnām, bet nesargā no agrīna infarkta

Pēc šā gada aprīlī publiskotajiem Veselības ministrijas datiem, liekais svars ir 35% Latvijas iedzīvotāju un 24% raksturīga vēl arī aptaukošanās, 20-30% bērnu dažādās vecumgrupās no septiņiem līdz 15 gadiem ir ar lieko svaru. Kurp virzāmies veselīgā dzīvesveida piekopšanā un jaunatnes izglītošanā par veselīgu dzīvesveidu?

Valsts Izglītības un satura centrs nolēmis, ka gandrīz puse no vidusskolas sporta stundām jāaizvieto ar militāro mācību, tātad sporta stundu būs vēl mazāk, bērni būs vēl mazkustīgāki un resnāki. Visi sporta darbinieki pie sevis vaimanā, taču publiski pret to neiebilst.

Bet vai tad sporta un fizkultūras nodarbības nav vajadzīgas arī prāta spējām un mācību sekmēm?

Pēc kovidpandēmijas un mājsēdes lasīšanas kompetence Latvijas skolēniem, salīdzinot ar 2018. gadu, ir statistiski nozīmīgi samazinājusies, un OECD valstu grupā Latvija kļūst par valsti ar bērnu vāju lasītprasmi, bet, kas īpaši būtiski - vājām zināšanām dabaszinātnēs. Par bērnu sliktām zināšanām pirmām kārtām “paldies” bijušajam veselības ministram Pavļutam un bijušajai izglītības ministrei Šuplinskai, kuri vienīgie Eiropā panāca pilnīgu sporta nodarbību ierobežojumu bērniem. Patiesībā viņi abi būtu tiesājami par genocīdu pret bērniem.

Šobrīd Latvijā 32% bērnu ir ar lieko svaru vai adipozitāti, sauksim skaidrā latviešu valodā - resni. Tieši attieksmē pret bērnu un arī vecāka gadagājuma ļaužu veselību mēs visvairāk varam redzēt to birokrātisma neprātu, ko pieminēja Edgars Rinkēvičs savā inaugurācijas runā.

Kā to saprast?

Katru dienu Latvijā no sirds un asinsvadu slimībām, kā arī no vēža nomirst 50 līdz 60 cilvēku, no kovida tiešā veidā nomira daži, turklāt galvenokārt tie, kam bija smagas blakusslimības. Taču Pavļuta vadītā ministrija ierobežoja vēža diagnostiku un sirds slimību ārstēšanu. Ka tik nenomirst viens ar kovidu, bet nieks, ja simti pēc tam mirs no vēža.

Dakteris Pēteris Apinis un profesors Andrejs Ērglis protestēja gan pret mājsēdi un sporta ierobežošanu 2020. gadā, gan tagad - pret sporta stundu samazināšanu. Vai sporta sabiedrība jūs abus atbalsta?

No sporta departamenta tika aizrotēts (izskatījās - nekorekti padzīts) tā profesionālais un pieredzējušais vadītājs Edgars Severs, viņa vietā par departamenta direktora vietas izpildītāju piestrādāja valsts sekretāra vietniece, kura pat nenojauta - ko, kāpēc un kur viņa dara. Tagad IZM ir atrasts sporta departamenta direktors - Daugavpils Olimpiskā centra vadītājs Vladimirs Šteinbergs, kuram, manuprāt, būs vajadzīgs ļoti ilgs ieskriešanās periods, kamēr viņš sāks saprast sporta sabiedrību, tās formālos un neformālos līderus, finanšu un informācijas zemūdens plūsmas.

Sporta federācijas pieklājīgi klusē, nelec acīs ierēdņiem, jo cer saņemt kādu nelielu valsts budžeta naudiņu. Olimpiskajai komitejai nocirta galvu: padzina prezidentu, tāpēc dažus mēnešus nebija Latvijas sporta dzīves līdera. Savukārt IZM Sporta departamenta vadītājas vietas izpildītāja par sportu pat nenojauš.

Tomēr esmu atradis divas reālas atbalstītājas cīņā par sporta stundām - aizsardzības ministri Ināru Mūrnieci un veselības ministri Līgu Meņģelsoni. Ināra saprot, ka šādi - nesportojot - puiši kļūst resni un mazkustīgi, telefonā ar acīm un pirkstiem ieurbušies, pie stieņa pievilkties neprot, ezerā - slīkst, skrienot - aizdusa. Karotāji šie nebūs, un pat kamuflāžas auduma XXXXL formām nepietiks. Līga saprot, ka visi tie, kam bērnībā lieks svars, slimos ar cukura diabētu, sirds un asinsvadu slimībām, vēzi un radīs izdevumus veselības budžetam.

Ir runa tikai par puišiem, varbūt meitenes arī var dienēt?

Ar meitenēm mums ir vēl sliktāk. Savulaik Pavļuta centieni piespiest visus bērnus sēdēt mājās nozīmē to, ka vismaz katrai piektajai meitenei nebūs iespējams dzemdēt vai dzemdībām būs vajadzīga ļoti nopietna ginekologa un reproduktologa palīdzība.

Un bieži ar to arī nepietiks. Vislabāk par meiteņu resnumu, mazkustību un iespējamām reprodukcijas problēmām runāja bijušā prezidenta kundze, ginekoloģe Andra Levite, bet viņas teikto nesaklausīja ne prese, ne valdība.

Vai nav tā, ka bērni neapmeklē sporta stundas arī tādēļ, ka viņiem ir visdažādākie attaisnojumi un zīmes no ārstiem?

Tā ir vispārēja Latvijas slimība - mēs sargājam bērnus no iesnām, bet nesargājam no hiperholesterinēmijas, diabēta, osteoporozes un agrīna infarkta. Mēs baidāmies, ka viens bērns sporta stundā nokritīs un sasitīsies, bet nebaidāmies, ka meitenes Latvijā nevarēs dzemdēt un puiši šīs meitenes nevarēs pacelt uz rokām pat kāzu fotogrāfijā.

Zini, kāds ir Valsts izglītības un satura centra pamatojums aizstāt sporta stundas ar militāro mācību?

Ka varbūt arī militārajā mācībā būs kaut kādas fiziskās aktivitātes?

Pamatojums ir tieši tāds. Taču, izlasot Valsts aizsardzības mācības programmu, var ieraudzīt, ka 90% apmācību paredzēts skolas solā (autori, šķiet, programmu tulkojuši no Padomju Savienības mācību programmas).

Tās retās fiziskās nodarbības ir maršēšana ierindā, ziņošana komandierim un kompasa apmācība stundas garumā stadionā. Patiesībā jau kompasu bērns iepazīst piektajā klasē ģeogrāfijā. Tā vietā, lai ielaistu bērnus mežā “Magnētā” stundu ar kompasu paskriet, bērniem būs jāstāv stadionā un jāklausās - kā instruktors saprot sarkano un zilo bultiņu.

Kāpēc Anda Čakša grib samazināt sporta nodarbes?

Lēmumus un plānus radīja jau iepriekš. Iespējams, Anda visam nespēja izsekot. Izglītības ministrija četrus gadus bija Konservatīvās partijas pārraudzībā. Tā bija partija, kas skaļi cīnījās pret korupciju, bet Satiksmes ministrijas paspārnē radīja karteļus. Lielākais Konservatīvo panākums izglītībā bija labi apmaksātas, patiesībā nevajadzīgas padomes pie augstskolām. Un - izvarota sporta dzīve. Ceru, ka Andai Čakšai izdosies ne tikai nepieļaut saplānoto sporta nodarbību skaita mazināšanu, bet tieši otrādi - sasniegt, ka ikviens Latvijas bērns katru dienu nodarbojas ar sportu un fiziskām aktivitātēm. Mums taču vajag veselīgu nāciju, bērnu sports nozīmē labākas sekmes skolā, labākus topošos dzimtenes sargus un arī lielāku dzimstību Latvijā.

Bet kā tad ar Valsts aizsardzības mācību?

Noteikti bērniem vidusskolā jāmāca valsts aizsardzības pamati. Taču šiem pamatiem nevajag būt automāta izjaukšanai un tukšmuldēšanai par patriotismu, bet labām datorzinībām, zināšanām sniegt pirmo palīdzību, izdzīvošanas prasmēm.

Šobrīd Latvijas bērniem ir daudz nejēdzīgu priekšmetu, galvenokārt dažādas sociālās un ētikas lietas, kuras visas sabāztas mācību programmā, lai izpatiktu modernajai liberālai domāšanai.

Slikti jau atsaukties uz padomju armiju, bet tad, kad es tiku vairākkārt iesaukts pārapmācībai jau kā ārsts un vecākais leitnants, man nācās lēkt ar izpletni, ar visu bataljonam paredzēto medicīnisko aprīkojumu uz muguras (50 kg) veikt pārgājienu - 40 kilometrus pa tundru, peldēt pāri upei un vēl mācīt zaldātus. Militārā mācība nedrīkst būt mīkstpēdiņu vāvuļošana. Ļoti vēlos, lai bērniem tiktu mācīti valsts aizsardzības pamati, bet ne - uz sporta nodarbību rēķina.

Darbojaties arī Olimpiskās komitejas izpildkomitejā. Kas jums tur notiek?

Katrai lietai ir savi cēloņi un sekas. Cēloņi sporta nozares pagrimumam ir trīs - savulaik finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, labu gribēdama, veica neveiksmīgas izmaiņas likumā par uzņēmumu PVN. Uzņēmumiem un iestādēm tika atņemta vēlme atbalstīt sportu. Kopš tā laika gandrīz visi sporta izdevumi ir uzkrauti valsts budžetam. Olimpiskā komiteja vēlas sportistus nosūtīt uz olimpiskajā spēlēm - stāv rindā pie finanšu ministra. Federācija vēlas rīkot Eiropas vai pasaules čempionātu - meklē draugus Ministru kabinetā vai Nacionālajā sporta padomē, pietrūkst naudas sporta skolai - sakumpušu muguriņu dodas lūgties kādu izglītības ministres biroja slīmestu.

Otro cēloni es jau minēju - tā bija Konservatīvā partija, kas saprata, ka viņi tagad ir muižnieki, bet sporta organizatori - dzimtcilvēki. KP sava runasvīra - pie motocikla fotografētā un garā pārliecinātā ministrijas parlamentārā sekretāra Riekstiņa - personā paziņoja, ka viņam gribas naudu dot tikai vienai organizācijai, bet tās vadībā būtu jābūt viņam (Konservatīvajai partijai) lojālam cilvēkam.

Tā tika uzsākta vardarbīga Olimpiskās komitejas, sporta federāciju padomes, Paralimpiskās komitejas, sporta spēļu asociācijas apvienošana. Patiesībā tas neatbilst Starptautiskās Olimpiskās komitejas, starptautiskās Paralimpiskās komitejas statūtiem, jēgai un funkcijām, tas ir bezjēdzīgs process, kas ne ar ko nebeigsies. Riekstiņš jau sen izmests politiskās vēstures miskastē, bet viņa vēlme vadīt sportu un šņakarēties pa valsts naudu ir palikusi.

Trešais iemesls ir fakts, ka sportam naudas kļuvis mazāk - vairs netiek saņemts “Latvijas valsts mežu” finansējums tieši, bet šī finansējuma ceļš caur valdību nozīmē, ka liela daļa naudas valsts kasē tiek novirzīta - pēc Ašerādena domām - būtiskāku uzdevumu risināšanai.

Žorža Tikmera noņemšana bija saistīta ar naudas trūkumu federācijām?

Visām federācijām izdevumi pieauguši, valsts finansējums mazinājies. Visi federāciju vadītāji skatījās uz Žoržu ar domu: aizej uz Izglītības ministriju un paņem vēl. Bet pie Izglītības ministrijas durvīm jau priekšā stāv Vanaga (LIZDA vadītāja) un par naudas trūkumu kliedz skaļāk. Nu grūti bija no pieklājīgā, introvertā Tikmera izveidot harismātisku arodbiedrības līderi, kurš celtu barikādes no bruģakmeņiem Smilšu ielā.

Vēl viens iemesls bija naudas sadale. Katrs federācijas līderis saprot, cik viņa sports ir svarīgs un ka tieši viņa sportam pienākas vairāk naudas uz citu federāciju rēķina. Bet lielie sporta spēļu federāciju vadītāji jutās apdalīti, jo nauda tika dalīta arī mazākām olimpiskām federācijām, piemēram, loka šāvējiem vai modernajai pieccīņai.

Publiskajā telpā tika uzsvērts, ka Žoržam Tikmeram bija interešu konflikts.

Nē, Žoržs Tikmers tika noņemts par savu raksturu - viņš ir introverts, mazrunīgs, lēmumus pieņēma šaurā lokā, nečomojās ar ietekmīgajiem federāciju prezidentiem. Turklāt Žoržs daudz sava laika veltīja kustībai “Sporto visa klase”. Viņš centās šādā veidā piesaistīt bērnus sportam un kustībai.

Žoržs bija teicams birokrāts, viņa dokumentos valdīja izcila kārtība. Neesmu redzējis nevienu pierādījumu tam, ka laikā, kad Žoržs bija LOK prezidents, kāds uzņēmums, kurā nelielas īpašumdaļas piederēja viņa sievai, būtu bijis jebkādās attiecībās ar LOK.

Uzbrukumu Žoržam Tikmeram realizēja divas dienas pirms tam, kad viņam tika veikta ļoti smaga operācija; iznācis no reanimācijas un ieraudzījis notiekošo, Žoržs pameta Olimpiskās komitejas vadību. Man atliek tikai viņam publiski pateikties par padarīto sportā - gan kā olimpiskajam vicečempionam, gan kā Latvijas olimpiskās kustības vadītājam. Būsim atklāti - globālā kustība, nepieļaujot krievu sportistu dalību olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos, nebūtu tik efektīva, ja to nebūtu organizējuši visi trīs Baltijas valstu olimpisko komiteju līderi, un Žorža Tikmera nopelni tur ir vislielākie.

Vai ir tā, ka galvenais, kas satrauc sporta sabiedrību, ir naudas trūkums?

Es šeit pieliktu klāt dažus aspektus. Finanšu ministrijas ierēdņi, kas organizē naudas plūsmas, nemīl sportu, gluži tāpat kā viņi nemīl uzņēmējdarbību. Normāls Finanšu ministrijas un VID ierēdnis visus uzņēmējus uzskata par blēžiem, kaut tieši uzņēmēji iepludina valsts kasē naudu. Gluži tāpat - man nezināmu iemeslu dēļ - ierēdņi uzskata, ka sporta dzīvē notiek blēdības. Manuprāt, lielākās blēdības notiek pašā politiskajā sistēmā. Ja kāds sporta veida līderis sadomā savu biznesiņu - ralliju, pasaules čempionātu vai starptautiskas sacensības, viņš dodas pie premjera, finanšu ministra, pilsētas mēra vai kādas citas ietekmīgas amatpersonas un mistiskā veidā noorganizē naudu šim pasākumam.

Finanšu ministrijas ierēdņi tad uzskata, ka šī nauda tikusi sportam. Rallijam nav nekādas saistības ar Latvijas sportu, pat ja tajā piedalās daži Latvijas autobraucēji. Bet Ašeradens plāta rokas un stāsta, ka miljonus viņš šim rallijam iedevis, un tas nozīmējot, ka iedevis sportam. Par to summu mēs simtiem bērnu sporta skolā varētu nodarbināt.

Patiesībā lieta tāda, ka sports kļuvis par ļoti plašu jēdzienu. Lielajam sportam, kur 10 miljonāri mētā vienu bumbu, ir mūsdienu biznesa, reliģijas un politikas iezīmes, bet tam ir tikai attāla saikne ar “Ghetto games”, kur šo pašu bumbu dzenā puiši, kas visu dienu strādājuši celtniecībā vai kantorī.

Vai varam runāt par sportu kā reliģiju?

Latvijas Olimpiskās komitejas himnā skaidri teikts, ka sports ir dievu prieks, skaistums, taisnība, drosme, gods un prieks, auglība, progress un miers. Manā pasaules skatījumā sports ir veselība, slimību profilakse un ārstēšana. Tomēr globāli sports ir kļuvis par reliģiju vai pat ieņēmis reliģijas vietu. Sporta sacensības ļaudis iet skatīties ar tādu pašu reliģisku pārliecību, fanātismu un regularitāti kā agrāk gāja uz baznīcu.

Sports lielā mērā ieņēmis elkdievības lomu - populāra futbolista portretu uz krekliņiem un vēja jakām globāli uzprintē biežāk nekā Jēzus Kristus attēlu. Līdzīgi kā savulaik nēsāja krustiņus uz krūtīm, sporta reliģiozitātes pārņemtie mūsdienās velk viena kluba formai līdzīgus apģērbus ar sportista numuru un uzvārdu, karina sev relišerus, sprauž nozīmītes un vicina lietussargus.

Populāri sportisti ieņem elka vai reliģiska līdera lomu. Futbolistam Mesi “Facebook”, “Instagram” un citos sociālajos tīklos ir miljards sekotāju. Amerikāņu basketbolisti kļūst par modes ikonām, jo cilvēku apziņā ieņēmuši dieva dēla vietu. Sportistu viedoklim uzticas, pat ja sportists par konkrēto tematu neko nezina, tādēļ sportistu ievēlē parlamentā vai vismaz mazpilsētas pašvaldībā.

Bet ko tad gausties par sporta naudas nepietiekamību, ja sports ir bizness un ja sportā grozās milzu nauda?

No valsts, tautas un mana kā ārsta skatpunkta sports ir bērnu sports, tautas sports un veterānu sports. Manā vērtību skalā nozīmīgākie valsts biznesmeņi ir tie, kas rīko “Stirnu buku”, Rīgas maratonu vai tautas riteņbraukšanas sacensības. Globāli sports kļuvis par vienu no vadošajiem biznesa veidiem, pasaules bagātākie supermiljardieri cenšas iegādāties Eiropas čempionlīgas futbola klubu par miljardiem eiro. Sports rada miljoniem darba vietu, jo sporta preces - krosa kurpes un krekliņi - ir pirmā desmitnieka tirdzniecības objekts.

Un beigu beigās - sporta sacensību apmeklēšana gan kā dalībniekiem, gan kā skatītājiem ir globālā tūrisma nozīmīga sastāvdaļa, bet lielu sporta sacensību rīkošana valstīs attīsta lokālo infrastruktūru, stimulē celtniecību. Par triljoniem, ko Katara ieguldīja pasaules futbola čempionātā, šoreiz nerunāsim.

Varam runāt par sportu kā līderi globālajā informācijā un žurnālistikā?

Vidējam vīrietim paredzētā laikrakstā, žurnālā vai portālā tieša un netieša informācija par sportu aizņem 20%, bet sieviešu medijos - 12%. Es katru dienu izlasu “sportacentrs.com”, bet visu to pašu taču apraksta arī “nra.lv” un citi portāli, turklāt - sulīgāk. Manuprāt, Armands Puče, kas sākotnēji bija sporta žurnālists, šobrīd ir Latvijas žurnālistikas stila ikona.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā