Jānis Ošlejs: Pašā centrā jābūt jautājumam – kā ekonomiski augt straujāk

Uzdodot Ošlejam kādu jautājumu, parasti nevar pat nojaust, kāda būs atbilde, jo viņš neseko kaut kādām ideoloģiskām vadlīnijām vai ekonomiskajām skolām. Viņš seko tikai un vienīgi veselajam saprātam, ekonomikas likumsakarībām un elementārai loģikai. Tāpēc viņa ieteikumi vienmēr ir ievērības vērti, lai gan politiskās šķira ne vienmēr tos atzīst par realizējamiem. Varbūt arī tieši tāpēc tik ilgi gaidītais ekonomiskais izrāviens, par kuru mūsu valdošā partija runā jau sen, tā arī nav iestājies.

Rudens ir valsts budžeta izskatīšanas un pieņemšanas laiks. Šogad tas notiek neparasti klusu. Vai tas nozīmē, ka ar budžetu viss kārtībā un tajā jau ir ielikti nepieciešamie priekšnoteikumi ekonomiskajam izrāvienam?

Nu jau daudzus gadus esmu norūpējies par to, ka Latvijas ekonomika aug pārāk lēni. Par to būtu jāraizējas visiem politiķiem. Es gaidīju, ka šī jaunā valdība sāks darboties un cilvēki nāks ar idejām, kādā veidā mēs augsim straujāk. Jaunajā budžetā šīs idejas es neredzu. Tas mani šajā sakarā uztrauc visvairāk.

Kā nesen rakstīja Stokholmas Ekonomikas augstskolas profesors Mortens Hansens: ja mēs būtu tikpat sekmīgi ekonomiskajā izaugsmē kā Lietuva, tad, nepalielinot nevienu nodokli, mums budžetā būtu ieņēmumi par trijiem miljardiem eiro vairāk [nekā ir tagad]. Visa atšķirība: Lietuva ir attīstījusies straujāk, mēs - lēnāk. Manuprāt, tas ir centrālais jautājums Latvijā: kā mēs varam panākt straujāku ekonomikas izaugsmi. Šim jautājumam jābūt pašā centrā, kad notiek diskusijas par budžeta veidošanu.

Tas, ko jūs sakāt, ir tādas neapstrīdamas patiesības kā 2x2. Kāpēc to nesaprot tur - valdībā, Saeimā, politiskajā šķirā kopumā?

Man radies iespaids, ka politiskā šķira paļaujas uz to, ka ekonomika attīstīsies pati no sevis. Tā pieeja ir vienkārša: samazināsim nodokļus, un tad jau tas kaut kā notiks. Tad mēs augsim kā Dienvidaustrumāzijas valstis. Taču šie politiķi piemirst, vai varbūt nav pietiekami ceļojuši un nav ievērojuši, ka ne visas šī reģiona valstis ir bagātas. Ir valstis, piemēram, Singapūra, kuras ir ļoti strauji augušas, un tām blakus ir valstis, piemēram, Malaizija, kura nav tik strauji augusi. Jautājums - kādēļ?

Labu atbildi uz to sniedz Džo Stadvela grāmata “Kā Āzija darbojas?”. Stadvels bija “Financial Times”, “The Economist” korespondents Āzijā, tagad viņam ir sava ekonomikas izpētes firma. Viņš šo atbildi saredz skaidri. Tās valstis, kuras sistemātiski un disciplinēti atbalstīja eksportējošos uzņēmumus, aug strauji. Kāpēc? Tāpēc, ka eksportējošiem uzņēmumiem ir iespēja mērogot savu biznesu. Kļūt lieliem. Tiklīdz bizness tiek mērogots, tiek iegūts darba ražīgums uz vienu saražoto vienību. Šī pievienotā vērtība arī ir bagātības avots. Jo vairāk uzņēmumu, kuri rada vairāk pievienotās vērtības uz vienu strādājošo, jo ekonomika straujāk attīstās. Šādi uzņēmumi ir iespējami, ja orientējas uz eksportu, jo tur ir iespējamas lielas saražoto preču partijas.

Valstis, kuras atbalsta visus uzņēmumus, agri vai vēlu ieslīgst tādā politbiznesā, kurā tiek pabalstīti uzņēmumi vienkārši tāpēc, ka viņi ir. It kā tāpēc, ka viņi ir labi uzņēmēji, rada darba vietas utt. Politiskais pamatojums vienmēr tiek atrasts. Kāpēc izdalīsim eksportētājus, atbalstīsim arī vietējos. Lai sāk vietējā tirgū, varbūt pēc tam izies arī ārējā, vai kaut kā tā.

Malaizijā ražo automašīnas “Proton”. Vietējam tirgum. Latvijā par tām neviens nav dzirdējis. Ir rūpnīca, kurā pārsvarā montē no Japānas atvestas detaļas, bet nerada lielu pievienoto vērtību. Ir Dienvidkoreja, kura sistemātiski atbalsta eksportētājus un kura ir tikusi tālu.

Latvijas problēma ir tā, ka mēs neizdalām eksportētājus kā īpaši atbalstāmu sektoru. Varbūt mēs to atbalstām vārdos, jo nacionālās industriālās attīstības plānā un citos valsts attīstības dokumentos tiek runāts par ražošanas attīstību, par konkurētspējas palielināšanu, par eksporta veicināšanu, bet noteikumi, pēc kādiem tiek piešķirti fondi, un šo fondu apjoms pilnīgi noteikti nav vērsti uz to, lai disciplinēti atbalstītu tikai eksportējošos uzņēmumus. Līdz ar to šādiem uzņēmumiem pieejamā finansējuma apjoms ir zems, kas savukārt nosaka viņu zemās iespējas sekmīgi attīstīties.

Daudziem galvenā doma ir - kā mēs varētu samazināt nodokļus, jo tad ekonomika pati no sevis burvīgi attīstīsies, jo gan jau uzņēmēji atradīs veidus, kā to izdarīt. Bet uzņēmēji šos veidus neatrod, jo nav jau arī tā paša zinātnes finansējuma. Līdz ar to nav arī ideju, kā radīt labāku produktu ar lielāku pievienoto vērtību. Tad nu esam iesprūduši tajā, ka nefinansējam pietiekami uzņēmumu attīstību, nefinansējam pietiekami zinātnes attīstību, inovācijas. Ja arī finansējam, tad to izkliedējam visiem, nevis disciplinēti sniedzam tiem, kuriem ir cerība savu ražošanu mērogot un radīt lielāku pievienoto vērtību.

Situācija kļūst arvien dramatiskāka, jo mūsu atpalicība no Igaunijas un Lietuvas kļūst aizvien lielāka. Uzskatu, ka mums ir pienācis kritisks brīdis mācīties no Dienvidaustrumāzijas sekmīgajām valstīm un veidot politikas, kas ļautu mums strauji augt. To mēs varētu izdarīt, jo mums tam ir absolūti visi priekšnoteikumi. Ģeogrāfiskā pozīcija, cilvēku kapitāls, viss mums ir. Nepieciešama vien skaidra politiskā griba un daudz lielākas investīcijas eksportējošo uzņēmumu un inovāciju attīstībā.

Latvijā ir vairākas uzņēmēju apvienības - LDDK un LTRK, kuras piedalās valdības ekonomiskās politikas izstrādāšanā. Vai tās atbalsta šos jūsu priekšlikumus?

Dažreiz cilvēki uz attīstību skatās šauri. Vajadzētu to uztvert kā tādu šaha spēli. Ja mēs attīstām eksportējošos uzņēmumus, kuri rada lielāku pievienoto vērtību, maksā lielākas algas, tad šo uzņēmumu darbinieki pēc tam iet un tērē naudu restorānos, veikalos un citos vietējos biznesos. Aug visa ekosistēma. Ir primārās nozares, kuras nosaka algu līmeni. Tās primāri velk uz augšu visu ekonomiku. Tad ir sekundārās nozares, kuras seko. Man šķiet, ka LTRK un LDDK ir jauki kolēģi, un negribu viņus kritizēt, bet šajās organizācijās ir gan primārās, gan sekundārās nozares. Varbūt tādēļ, ka Latvijā eksportējošo uzņēmumu ir salīdzinoši maz, bet ir daudzi uz vietējo tirgu strādājoši uzņēmumi, netiek padomāts divus soļus uz priekšu. Primārā doma: ko man šodien vajadzētu, kā šobrīd izdzīvot. Rezultātā mēs izkliedēti atbalstām visas nozares.

Visam tam papildus faktors ir tas, ka pastāv daudzi uzņēmumi, kuri pastāv tikai tāpēc, ka saņem valsts pasūtījumus. Tur veidojas šis politbizness, kuru balsis ir īpaši skaļas, jo, ja viņi nesaņems šos pasūtījumus, tad viņu vispār nebūs. Politbiznesam tas ir kritisks, eksistenciāls jautājums. Tāpēc viņi kliedz visskaļāk.

Kā “Primeksam” ar valsts pasūtījumiem?

Mēs nepiedalāmies valsts iepirkuma konkursos vispār. Mums 97% ir eksports.

Jūs principiāli nepiedalāties vai vienkārši tā sanācis?

Mēs apzināti nepiedalāmies, jo mēs radām ļoti interesantu betona sastāvu, kurš ir īpaši izturīgs, videi draudzīgs un labs noliktavām un rūpnīcām. Tas ir citāds nekā parastais betons, un tas tad arī būtu jāiekļauj specifikācijā, kas visu to lietu pārlieku sarežģī. Tāpēc mēs konkursos nepiedalāmies.

Runājot par vēlamo ekonomikas politiku, jūs pieminējāt nodokļus. Turklāt parasti tiek teikts, ka nodokļi jāsamazina, tie esot par augstu, neveicinot konkurētspēju, bet no jūsu teiktā var nojaust, ka tie drīzāk būtu jāpaaugstina.

Ekonomikas attīstība rodas no investīcijām. Attīstība veidojas no tā, ka rodas jauns, labāks, inovatīvs produkts. Šādi produkti rodas tad, ja ir pieejams finansējums šādu produktu veidošanai. Tas notiek, ja ir valsts finansējums zinātnei un attīstībai. Rietumeiropas valstīs vidējie tēriņi zinātnei ir 2,5% no IKP. Zviedrijā pat 3- 4%. Latvijā 0,7%. Tas nozīmē, ka ikviens Rietumeiropas vai Zviedrijas uzņēmums pēc būtības saņem subsīdiju jaunu produktu izgudrošanai, kura ir par 2-3% no IKP lielāka nekā Latvijā. Ja mēs to rēķinātu absolūtos skaitļos, tad šī starpība būtu vēl lielāka.

Mēs nevaram cerēt, ka jebkādi varam konkurēt ar uzņēmumiem Rietumos, ja tie saņem tik būtiski lielākas subsīdijas savu produktu attīstībai. Nekāda nodokļu samazināšana nespēj to kompensēt. Jauni produkti, jaunas idejas rodas no inovācijām, kuras rodas no valsts investīcijām (kuras papildina uzņēmumu pašu investīcijas). Pareizi izvietoti valsts atbalsta instrumenti (ja tie tiek vērsti uz eksporta tirgos strādājošiem uzņēmumiem) arī rada šos uzņēmumus, kuri rada lielāku pievienoto vērtību, kas ir noteicošais IKP pieaugumam.

Tātad nodokļu samazināšana nav īstās zāles ekonomikas izaugsmes veicināšanai?

Jā, es uzskatu, ka Latvijā nodokļi ir pārāk zemi, kas neļauj mums investēt pietiekami daudz zinātnē, neļauj investēt pietiekami daudz augstskolās, kuras krīt ārā no labāko tūkstoša reitingiem. Tas viss bremzē uzņēmējdarbības attīstību.

Runājot par naudu zinātnei, sabiedrībā ir izplatīts viedoklis, ka šī nauda tiek vienkārši izniekota. Tam ir zināms pamats. Bija kovida seku novēršanas bēdīgi slavenie “salātu pētījumi”, tagad ir plaši apspriestais “Wolt” un “Bolt” piegāžu darbinieku pieredzes pētījums, kas palielina skepsi.

Tur diemžēl ir liela taisnība. Ja zinātnieks viens pats savā universitātē vai laboratorijā kaut ko pēta, tad bieži vien šie pētījumi var būt stipri atrauti no realitātes, kā jūsu pieminētajos gadījumos. Tā gan nav tikai Latvijas, tā ir visas pasaules zinātnieku problēma. Viņiem nav ko darīt, un viņi sāk skaitīt, cik eņģeļu var novietoties uz adatas smailes.

Tāpēc viena no lietām, ko Latvijai vajadzētu pārņemt, piemēram, no Izraēlas vai Somijas, ir prakse, kurā zinātne tiek finansēta caur uzņēmumiem. Tas attiecas arī uz sociālajām zinātnēm. Mēs, piemēram, būtu ieinteresēti pētījumā, kas atklātu to cilvēku psiholoģisko motivāciju, kas pērk videi nedraudzīgu betonu. Tas būtu noderīgi gan mums, gan zinātniekiem. Tas būtu starptautiski noderīgs pētījums, jo betonu pērk visur. Bet, tā kā grantus viņiem piešķir tāpat, viņiem nav jāmeklē uzņēmumi, kurus šie pētījumi varētu interesēt. Tad nu viņi raksta kaut ko par “Bolt” kurjera emocionālo labsajūtu. Tas pētījums droši vien nav pat “Bolt” pasūtīts. Tas vienkārši ir pētījums pētījuma pēc.

Šis izvērsums ir ļoti svarīgs. Tas ir tas pats, par ko es minēju sākumā. Ļoti svarīgi, ka mēs disciplinēti fokusējamies uz to, ka atbalstām eksportējošos uzņēmumus. Ja zinātnieku uzdevums ir iekļauties šo uzņēmumu ražošanas tehnoloģiskajā ķēdē; ja zinātnieki saņemtu naudu par to, ka viņi dod kaut ko labu uzņēmumam, tad visiem būtu labums. Gan uzņēmumiem, gan zinātniekiem. Tāpēc zinātnes finansējuma metodoloģiju vajadzētu mainīt. Tajā skaitā zinātnes nodrošinājuma pastāvību no valsts budžeta, jo šobrīd liela daļa zinātnieku tiek finansēti no ES fondiem. Kad šis grants ir, tad ātri kaut kas jāizdomā, lai pie šīs naudas tiktu, un tad arī rodas šie “Wolt”, “Bolt” kurjeru emocionālā stāvokļa pētījumi.

Tāpēc ir svarīgi Latvijā paaugstināt nodokļus, lai mēs varētu nonākt pie labākas zināšanu attīstības infrastruktūras. Nodrošināt zinātnieku ienākumu regularitāti un mazāku atkarību no šiem grantiem. Savukārt zinātniekiem uzdot par mērķi saņemt finansējumu caur uzņēmumiem, radot praktiskajā dzīvē izmantojamas un pēc tam mērogojamas tehnoloģijas. Ja mēs šo naudu izplakarējam teorētiskos pētījumos: cik eņģeļu sēž uz adatas smailes, tad mēs nekur uz priekšu netiekam.

Eiropas Komisija katru gadu savos ziņojumos norāda, ka Latvijā tikai 30% no IKP tiek pārdalīts caur budžetu, kamēr attīstītākajās valstīs ap 40% un vairāk. Tāpēc jāceļ nodokļi. Faktiski tas pats, ko sakāt jūs. Uz to skan iebildes: vajagot izskaust ēnu ekonomiku, labāk iekasēt nodokļus, tad arī šie procenti būšot augstāki. Tas ir galvenais arguments pret nodokļu celšanu.

Esmu strādājis ļoti daudz ārzemēs un domāju, ka ēnu ekonomika ir visās pasaules valstīs. Es arī Zviedrijā redzu, ka maksā uz rokas mazo objektu celtniekiem.

Tātad tā mūžīgā ēnu ekonomikas piesaukšana ir tāda nedaudz demagoģija?

Es domāju, ka jā. Mums ir vairākas nodokļu grupas, kurās Latvijai ir izdevies gūt labus panākumus nodokļu iekasēšanā. Piemēram, pievienotās vērtības nodokļa (PVN) iekasēšanā. PVN zaudētais apjoms, ko nozog caur PVN shēmām, ir būtiski mazāks nekā ES vidēji un ievērojami mazāks nekā bija pirms gadiem. Tas ir labs sasniegums, kas paveikts pēdējo gadu laikā. PVN apiešana ir kļuvusi stipri apgrūtinoša. Gan ar reversās maksāšanas ieviešanu, gan ar labu cīņu pret PVN karuseļu shēmām. Līdz ar to varam vairāk balstīties uz šo nodokli.

Atvieglot nodokļu slogu vajadzētu tur, kur visvairāk izvairās no tiem. Tie būtu darbaspēka nodokļi. Pareiza taktika būtu: samazināt darbaspēka nodokļus, īpaši mazajām algām. Teiksim, tiem, kam algas ir zem 2800 eiro mēnesī, un šo samazinājumu kompensēt ar PVN pieaugumu. Tādā veidā mēs varētu vēl vairāk samazināt ēnu ekonomikas apjomu, jo PVN mēs labi mākam iekasēt. Tas arī dotu vairāk naudas cilvēkiem ar zemiem ienākumiem. Lielāks nodoklis būtu patēriņam, jo mēs vairāk tērēja nekā ieņemam. Preču un pakalpojumu eksports joprojām ir ar deficītu. Lielāks PVN arī vairāk gultos uz tiem, kas vairāk tērē. Tātad lielāku algu saņēmējiem.

Šāda veida reforma vienlaikus arī atvieglotu darbu eksportējošiem uzņēmumiem, jo viņiem būtu zemāki nodokļi (viņiem ir lielāks skaits nodarbināto cilvēku). Tas ļautu radīt vairāk darba vietu rūpniecībā. Kā jau sākumā runājām, mums vairāk ir vajadzīgi fondi zinātnei un inovācijām, lai varētu paaugstināt produktu kvalitāti un tādā veidā konkurēt.

Rezumējot - kāds ir jūsu piedāvātais Latvijas ekonomiskās izaugsmes plāns?

Rūpniecības attīstība ir vienīgais izaugsmes avots. Eksports it vienīgā metode, kā to izdarīt, jo ar vietējo patēriņu nepietiek. Mēs to varam izdarīt, bet tad mums vajag likt daudz lielāku uzsvaru uz inovācijām, jo, ja liekam uzsvaru uz inovācijām, tad nevajag vairāk darbaspēka. Kur ir valdības mākslīgā intelekta plāns? Kur ir valdības robotizācijas plāns? Kur ir valdības inovāciju plāns? Es tos neredzu. Bez šiem plāniem, bez koncentrētas eksportējošo uzņēmumu attīstības mēs nesasniegsim strauju izaugsmi. Labā ziņa ir tā, ka Latvija ir maza. Mēs to varam paveikt. Tikai jādara.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā