Zigmars Liepiņš: Mūsdienās nav Lāčplēša, ir tikai meitas, kas pieiet pie jūras un vainadziņu iemet
Ar “Lāčplēsi” viss bija skaidrs. Viņš ir varonis, tā bija varoņteika. Vai mums nav vairāk varoņteiku un varoņu?
Kurbads vēl ir. Bet ar ko Kurbads daudz atšķiras no Lāčplēša? Tajā pašā pasakā vien esam. Un īstenībā mani tās folkloristiskās lietas vairs neinteresē. Ir jau folklora milzīga, bet tie stāsti nav tādi, kādus man vajag. Tur var atrast par spokiem, par ezeru, kas nolaižas zemē. Daudz kas ir, bet tādu stāstu, kas tevī rada globālāku sajūtu, mums tomēr nav. Mums vairāk tādi, ka meita paraud pie jūras un vainadziņu iemet.
Un tagad to var redzēt arī teātros, visi dzīvo tādā pārejas posmā no trīsdesmitajiem uz piecdesmitajiem. Bija Sibīrijas tēma, kas jau, manuprāt, ir apmuļļāta dažādos veidos.
Ir pāreja uz padomju laiku. Bet kādi tur varoņi? Žanrs neļauj uzrakstīt tādu “traļi vaļi” mūziku par tēmu, ka izsūta uz Sibīriju. Tas galīgi neiet kopā, un to nedrīkst darīt. Un Atmodas periods arī īsti nav tas. Biju es tur klāt un redzēju visu savām acīm.
Mūsdienās nav mūsdienīga Lāčplēša?
Nav. Lāčplēsis, lai gan tā ir pasaka, simbolizēja kādu konkrētu situāciju, tautas vēlmi pēc brīvības, pēc atbrīvošanās. Bet šodien - kā to personificēt un salikt kopā? Varbūt man talanta pietrūkst? Neesmu tik ļoti pārliecināts, ka nevar, bet es redzu, ka apkārt arī neviens neko tādu neraksta. Ja būtu, tad būtu strīpām. Bet tā ir viena problēmas puse. Otra ir, ka nav jau kur to likt. Nu, tu uzrakstīsi, un kur, vai VEF kultūras namā spēlēsi, kur skatuve nav piemērota?
Nacionālajā teātrī?
Diez vai. Tie laiki ir garām - dziedošais posms, uz ko aktieri bija orientēti pirms kādiem desmit gadiem, īstenībā vairāk. Bija jaunie aktieri, tādi, kuri varēja padziedāt, un tas žanrs gāja cauri. Iespējams, ka šodien to varētu darīt, bet tad teātrim ir jābūt interesei par tādu lietu. Jābūt uzstādījumam, tēmai.
Bet cilvēki jau vienmēr grib dzirdēt labu mūziku.
Protams, jā. Bet es nezinu, kas ir laba mūzika (smejas). Man drīzāk ir tā: vai nu ir mūzika, vai nav mūzikas.
Vai šodienas mūzika tevi uzrunā?
Ir dažādi. Ir mūzika, kas uzrunā, un ir, kas neuzrunā. Modernajā mūzikā ir ļoti grūti. Ir robežšķirtne. Var aiziet dziļi sirds dziesmā, un tas man neder, un var aiziet galīgā avangardā, un tas atkal man neder. Es kā Svaru zīmē dzimis mēģinātu no katra pa druskai. Meldiņam jābūt, bet nevar to galīgi senilu laist. Bet es tā mazliet vulgarizēju.
Kā tev šķiet, vai mums ir vajadzīga Kultūras ministrija? Varbūt varam iztikt bez tās? Kā tu kā kultūras cilvēks to redzi?
Nevaru komentēt, jo nekādā veidā nesaskaros ar ministriju. Kā es savā “Facebook” lapiņā pirms daudziem gadiem ierakstīju, ka esmu brīvs kā putns, un es tiešām esmu brīvs kā putns, līdz ar to uz turieni naudu prasīt neeju. Kultūrkapitāla fondam neiesniedzu nekādus projektus. Ja es kaut ko gribēšu uzrakstīt, tad uzrakstīšu. Ja uzrakstīšu, tad to realizēšu.
Un jautājums pat nav par kultūras ministri, bet par ministriju kā tādu, jo šodien viena ministre, rīt cita ministre. Ar iepriekšējiem ministriem tur arī brīnumu bija vairāk nekā piektajā gadā. Visas tās balto galdautu penteres un viss cits. Manā grāmatā par to ir rakstīts. Atkārtoties nav vērts.
Es jau vienmēr palieku pie tās sajūtas, ka labākā kultūras ministre bija Ramona Umblija. Diemžēl viņa bija tikai kādus sešus mēnešus, bet man likās, ka viņa ar savu intelektu, dvēseli, zināšanām un sajūtu par kultūru kā tādu bija optimāls cilvēks kultūras darbā. Bet laiki mainās.
Laiki mainās, un pašreizējā kultūras ministre, kas pērn rudenī nāca pie varas, pateica, ka patriotisms ir pārāk nacionālistisks.
Jā, bet viņa to šodien nožēlo.
Es ceru, ka viņa to nožēlo. Bet atklāti viņa to nav pateikusi.
Un atklāti arī nepateiks. Domāju, ka viņa šodien to noteikti nožēlo, jo uz to brīdi dabūja tik daudzus pretiniekus. Tas ir tā, ka viena pļecka tev dzīvē uzkrīt, un tu nevari no tās tikt vaļā. Tu ej pa ielu, tev pa priekšu ir gājis suns, tu iekāp viņa pļekā, tu nevari to dabūt nost no kurpes, nokasīt, un visu laiku tev ir pielipis kaut kas. Viņai kaut kā līdzīgi.
Bet Kultūras ministrija ir vajadzīga?
Tur jau ir tā milzīgā Eiropas un Amerikas atšķirība. Amerikā nav kultūras ministrijas. Bet ir jautājums, vai viņiem ir kultūra un kāda tā ir. Vai tas, kas ir amerikāņu kultūra, mēs teiktu, ka ir kultūra. Toties tur ir attīstīts mecenātisms. Tie cilvēki, kuri maksā par “Metropolitan” operu, maksā milzīgas summas. Bet ir otra puse šim jautājumam. Ja viņi sāk diktēt spēles noteikumus operā, tad var sagadīties, ka vienā brīdī tur tikai “Karmenu” spēlēs, jo viņiem tā patīk.
Jaunā mūzika man nepatīk, bet mūzikai ir jāattīstās, ir jānāk kam jaunam vietā, nevar tikai stagnātiski dzīvot uz vecā bāzes, ir jānāk kādiem jauniem darbiem. Tāpēc es jau savā laikā teicu, ka uz Latvijas Nacionālās operas ēkas (pirms es tur biju) rakstīts “Nacionālā opera”, bet tā nav nacionālā opera. Kur tad ir tās nacionālās operas?
Un nekas jau nav mainījies. Tagad tāpat vecus gabalus spēlē, un tas ir labi, un bērniem būs “Putnu opera”. Ir viena opera, un vairāk nav.
Tas nozīmē, ka nav stimulēta tādu operu rašanās. Neviens jau neraksta. Lūk, kur ir jāiegulda līdzekļi, jo komponists nevar rakstīt un ar pilnīgi tukšu vēderu operas nerakstās. Vajag līdzekļus, lai viņš izdzīvotu.
Kultūrkapitāla fondā neviens projekts līdz galam nav nofinansēts. Vienam iedod izdzīvošanas mazumiņu, tam vēl mazumiņu un vēl tam mazumiņu, bet tas konkrētais projekts prasa vairāk. Par ko izšķirties? Vai iedot vairāk vienam, lai viņš darbu pabeigtu, vai iedot katram pa druskai, lai varētu vismaz iesākt? Tie, kuri sēdēs žūrijā, vienmēr dabūs pa pieri, jo piešķirs naudu tam vai šim, bet trīs stāvēs blakus neēduši. Līdz ar to risinājums būtu mecenātisms.
Vai mums tik daudz mecenātu atradīsies?
Redzam, ka Latvija ir nabadzīgākā no Baltijas valstīm. Kaut kur bija rakstīts, ka Igaunijā ir četri miljardieri, Lietuvā arī vairāki, “Maxima” īpašnieks un vēl visādi, bet Latvijā nav.
Varētu domāt - būtu viens miljardieris, visi šausmīgi skaustu. Bet tas ir labākais rādītājs, ka mums nav pietiekama turīgu cilvēku daudzuma. Vai tā ir nodokļu vaina, vai investīcijas netiek piesaistītas pareizi? Pie mums ir cilvēki, kuriem galvas strādā ļoti labi, bet pie īpašas turības pagaidām neviens nav ticis. Bet tikai tad viņi var kļūt īsti savas zemes patrioti ar to, ka viņiem ir pārpalikums, ko viņi var kultūrā ieguldīt.
Un vēl par kultūru liecina mūsu ziņas. Jā, mums tiešām ir labi sportisti. Galvenā ziņa ir tāda, ka Porziņģis kaut kādā amerikāņu komandā iemetis 20 punktus vai kāds cits izdarījis vairākas rezultatīvas piespēles. Un tad es domāju, ka gribētu dzirdēt ziņu, ka vakar Marina Rebeka četras reizes augsto do nodziedājusi kā lielu sasniegumu. Bet tādas ziņas nav, lai gan tas ir tāds pats sasniegums kā iemest kaut kur bumbu.
Jocīgi sanāk, ja tu redzi, kā ziņas sakārtotas. Kultūrai, protams, ir daudz mazāks finansējums nekā sportam. Cik mums ir hokeja halles? Bet nav nevienas koncertzāles.
Nupat biju Madridē uz koncertu. Mans dēls tur diriģēja koncertu, un mēs aizbraucām paskatīties, kā viņam ies. Tā ir lielākā koncertzāle Spānijā. Galvenā, var teikt. Ko viņi izdarīja? Viņi paņēma par piemēru Berlīnes filharmonijas zāli un vienkārši uzbūvēja pie sevis. Akustiski perfekti. Fenomenāli. Arhitektūra, nekā tur nav īpaši par ko papriecāties, ekonomiskais variants. Bet pati zāle ir tas, kāpēc tā vispār eksistē, un ir absolūti fenomenāla.
Mēs mēģinām kaut ko būvēt. No nulles, un mēs esam lieli un vareni. Bet man šķiet, ka varbūt daudz lētāk būtu paņemt jau gatavu modeli un tad arhitektoniski pievienot, ko nu tur vajag. Bet mēs būvējam no nulles. Droši vien uzbūvēs pēc desmit gadiem. Tad būs tās nepabeigtās lietas, kas mums gaisā karājas kā tilts pie Centrāltirgus. Tilts uz nekurieni. Staciju būvē, pie kuras vilciens nepiebrauks. Būtu smieklīgi, ja tas nebūtu par nodokļu maksātāju naudu.
Vai tu varētu pateikt kādu novēlējumu saviem līdzcilvēkiem? Ne tikai muzikantiem, mūziķiem, bet visiem, kuri tevi mīl un ciena.
Es te sāku ar nokārtu degunu, tas acīmredzot būtu jāpaceļ uz augšu. Lai gan mani visu laiku nepamet doma: ceri uz labāko, bet rēķinies ar ļaunāko. Nu ir tas gadījums, kad plāns B galvā jātur.
Es tomēr domāju, ka pozitīvisms būtu laba lieta, jo to katrs var uzturēt. Bet mēs daudz neko nevaram mainīt. Vienīgais, ko mēs, mūziķi, varam darīt, ir - rakstīt, spēlēt un cerēt, ka tas kādam vai nu uzlabo garastāvokli, vai arī mēs izsakām kādu saprātīgu domu caur to.
Un nevajag sevi izmainīt sīknaudā. Tas varētu būt svarīgi. Jādomā mazliet globālāk, lielāk. Ne par pasauli, bet lielākā mērogā padomāt par saviem darbiem.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
