Bijušais tieslietu ministrs: nepieļaujami, ja tiesu spriež politiķis

Ja tiesu sāk spriest politiķi, tas ir ceļš uz autoritārismu, kas nav savietojams ar demokrātiskas, tiesiskas valsts būtību – viedokli par pašreizējā tieslietu ministra Jāņa Bordāna mutisko uzbrukumu Vidzemes rajona tiesas Limbažu tiesas tiesnesim Kārlim Jansonam un viņa pasludinātājam spriedumam t.s. Magoņa un Osinovska krimināllietā pauda bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds.
BIJUŠAIS TIESLIETU MINISTRS GUNTARS GRĪNVALDS (attēlā) politiķu uzbrukumus tiesnesim par viņa pasludināto spriedumu uzskata par demokrātiskā un tiesiskā valstī nepieņemamu rīcību. Eksministrs iesaka pašreizējam tieslietu ministram Jānim Bordānam ļauties aicinājumam, kvalificēties par tiesnesi un tiesāt skaļās apjomīgās ekonomiskās krimināllietas ©Rūta Kalmuka/F64

Kā zināms, pēc šā gada 21. janvārī Limbažu tiesā pasludinātā Uģim Magonim un Oļegam Osinovskim attaisnojošā sprieduma J. Bordāns pauda asu tiesneša K. Jansona nosodījumu. J. Bordāns publiski apšaubīja tiesneša profesionalitāti un godaprātu. Tieslietu ministra izteikumos bija sadzirdama iejaukšanās tiesas darbā.

Savukārt Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs Juris Jurašs, kurš savulaik esot stāvējis pie šīs krimināllietas šūpuļa kā KNAB operatīvā darba vadītājs, pat deva publiskus mājienus, ka tiesnesis pasludinājis attaisnojošu spriedumu vārdā nenosauktu “ietekmīgu vīru” “interesēs”.

Tieslietu ministrs nav tiesnesis

Runājot par tiesnesim veltītajiem politiķu uzbrukumiem, G. Grīnvalds teica: “Nepiedodami un kategoriski nepieņemami, ja politiķis iejaucas tiesu darbā, tiešā veidā norādot, ka viņam nepatīk viens vai otrs spriedums. Kad biju tieslietu ministrs, centos izvairīties no konkrētu spriedumu komentēšanas. Jāpatur prātā, ka lietā pierādījumi ne vienmēr ir pietiekamā daudzumā un kvalitātē, lai pierādītu kādas personas vainu. Tiesiskā valstī tiesa taisa spriedumu, balstoties uz tiem pierādījumiem, kas ir lietā. Kriminālprocesā ir sacensības princips - valsts apsūdzība saka, ka cilvēks ir vainīgs, un viņš ir jānotiesā par kādu konkrētu kriminālpārkāpumu. Taču tiesā pārkāpums ir jāpierāda jebkurā gadījumā. Nav pieļaujama situācija, kad tiesu spriež politiķis. Tiesai jābalstās uz valstī pastāvošo tiesisko kārtību. Ja mēs esam demokrātiska valsts, tad šādā valstī tiesu spriež tiesa, un tā valsts vārdā pasludina spriedumu. Tieslietu ministrs ir politiska persona, viņš nav tiesnesis. Ja Bordāna kungs vēlas būt par tiesnesi, viņam vajadzētu mainīt nodarbošanos un kļūt par tiesnesi, nevis par politiķi un ministru. Viņš jebkurā brīdī var apturēt savu politisko karjeru un doties iztiesāt lietas, kurās viņš jūtas erudīts, un taisīt spriedumu, balstoties uz lietā esošajiem pierādījumiem.”

Politiskās varas demonstrēšana

Skaidrojot nepieciešamību nepieļaut politiķu jaukšanos tiesu varas kompetencē, bijušais tieslietu ministrs pauda pārliecību, ka politiķi savu varu var pilnībā realizēt jomās, kas viņiem uzticētas likumā: “Tiesai, taisot spriedumu, jābūt neatkarīgai. Jebkurš jurists, kurš ir pabeidzis juridisko fakultāti un ieguvis attiecīgu kvalifikāciju, un kļuvis par tiesnesi, jo par viņa kandidatūru ir balsojusi Saeima, uzticas sistēmai, kuru mēs paši esam radījuši; par kuras esamību mēs paši iestājamies. Sabiedrība paļaujas uz to, ka tiesa spriedīs taisnu tiesu. Tajā brīdī, kad kāds politiķis sajūtas pārāks, erudītāks, zinošāks par tiesnesi, tas, maigi izsakoties, līdzinās politiskam populismam. Var jau saprast, ka daļā sabiedrības tiek gaidīta asa reakcija uz korupcijas skandāliem. Bet ir nepieļaujami, ja šādā situācijā iesaistās politiķi, paužot viedokli par tiesnesi un viņa spriedumu. Tiesa ir spriedusi tiesu un pasludinājusi spriedumu. Nākamajās instancēs to var apstrīdēt un pierādīt savu taisnību. Taču visam ir jābalstās uz faktiem un apstākļiem, kuri ir pieejami konkrētajā krimināllietā, nevis uz populistiskiem politiskiem argumentiem vai pieņēmumiem. Tā jau mēs jebkuru cilvēku Latvijā varētu notiesāt par jebko. Ir spēkā gan Krimināllikums, gan Kriminālprocesa likums, uz kuriem mēs balstāmies. Tur ir noteikta gan pierādījumu nostiprināšanas kārtība, gan arī ir noteikts, kā norit pušu sacensība tiesā. Ja apsūdzība nav bijusi pietiekami kompetenta un nav spējusi nofiksēt pierādījumus, uz kuriem tā balsta savu apsūdzību, tad, piedodiet, tur nav vietas politikai un politiskās varas prezentācijai.”

Iejaukšanās tiesas spriešanā?

Vaicāts, vai ministra publiskos izlēcienus var kvalificēt kā iejaukšanos tiesu darbā un tiesas spriešanā, G. Grīnvalds atbildēja: “Viennozīmīgi. Tieslietu ministrija, kuru vada tieslietu ministrs, ir tā, kura pret tiesnesi var rosināt disciplinārlietu. Līdz ar to tā /ministra publiskiem izteikumiem/ no ministra puses ir vistiešākā veidā iejaukšanās tiesas darbā. Ja ir saņemta sūdzība un ja tiesnesis kaut ko nav ņēmis vērā, piemēram, ja notikusi apzināta faktu ignorēšana, tad ir pamats uzsākt disciplinārlietu. Bet arī šo -ne ministram vērtēt. Var cilvēks būt apmierināts vai nepamierināts ar tiesas spriedumu; var šaubīties par tā taisnīgumu, bet, ja ministrs, kurš ir oficiāla valsts amatpersona, kurš reprezentē arī tiesiskumu, iejaucas tiesu darbā, tas norāda, ka mēs tuvojamies autoritārismam.”

Runājot par to, ka rajona un apgabaltiesu tiesnešu likteņi pakļauti izpildvarai - Tieslietu ministrijai, tai skaitā arī ministram -, un vai tādējādi turpmāk, pirms spriest tiesu, tiesnesim neklātos par spriedumu pakonsultēties ar Bordāna kungu un to saskaņot ar viņu, G. Grīnvalds teica: “Tas jau būtu pilnīgs absurds, ja spriedumu taisītu un pasludinātu nevis atbilstoši likumam, bet gan saskaņotu ar kādas personas politiskajiem uzskatiem. Kad biju tieslietu ministrs, arī manā laikā bija dažādi skaļi procesi. Bija tiesu spriedumi, lēmumi un nolēmumi, kad arī es biju neapmierināts ar tiesas spriesto, taču iejaukšanās tiesu darbā - nē, tas nav pieņemami.”

Arī bezdarbība nes ļaunumu

Bijušais tieslietu ministrs norādīja, ka no valdības pārstāvju puses redzama gan nepiedodama iejaukšanās sfērās, kas nav valdības kompetencē, gan arī diametrāli pretēja rīcība - neiejaukšanās, bezdarbība un vienaldzība par jautājumiem, kuru risināšanā jāiesaistās tieši ministram. G. Grīnvalds pauda satraukumu par sabiedrības garīgās un fiziskās veselības pasliktināšanos un nozares ministres vienaldzību pret notiekošo: “Piemēram, Latvijā izglītības un zinātnes ministre Ilze Šuplinska pārrauga ne tikai izglītību un zinātni, bet arī sportu. Šajā krīzes laikā cilvēkiem ir svarīgi būt aktīviem un rūpēties par savu fizisko un emocionālo veselību. Mums valstī radīti apstākļi, kad cilvēkiem nav iespējas sportot tā, kā viņiem tīk. Kā tas nākas, ka ministre, kura atbild arī par sportu, par to pilnīgi neko nerunā. Bordāns iejaucās konkrētā krimināllietā, savukārt Šuplinska izrāda absolūtu vienaldzību par sportu, cilvēku garīgo un fizisko veselību - ne tikai neiejaucas, bet pat nevērtē esošo situāciju. Saku to tādēļ, ka, piemēram, Igaunijā sporta klubi ir atvērti un cilvēki var sportot tā, kā viņiem tīk. Tas attiecas ne tikai uz sporta klubiem, bet arī uz skaistuma kopšanas saloniem, frizētavām. Cilvēki komunicē videokonferencēs. Svarīga ir etiķete un labsajūta no tā, ka labi izskaties ekrānā kaut vai ar sakoptiem matiem. Vieglāk ir aizliegt nekā analizēt riskus, diskutēt un panākt kopsaucēju cilvēkiem svarīgās lietās. Neiedziļināšanās iepriekš minētajās problēmās noved pie tā, ka cilvēki aptaukojas, paliek agresīvāki cits pret citu, sabiedrība kļūst nevesela. Valdībā par sabiedrības fizisko formu un mentālo veselību galīgi netiek domāts, turpretim kritizēt spriedumus laiks atrodas.”