Krievijā demontēts piemineklis latviešu strēlniekiem

Sanktpēterburgā ir Latviešu strēlnieku iela. Šajā ielā pēc privātas iniciatīvas 2016. gadā tika uzstādīts piemineklis cariskās Krievijas armijas sastāvā karojušajiem latviešiem – granīta stēla. Šī gada 22. janvārī piemiņas vieta tika nošķūrēta, un tas notika vēl mēnesi pirms Jēkabpilī no postamenta pazuda sarkanās armijas lielgabals.
09.03.2021. Imants Vīksne
 
©Ekrānšāviņš

Pieminekļu karš starp Latviju un Krieviju saasinās un atklāj tā dēvētās krievu pasaules - Russkij mir - divkosību. Kamēr Latvijā un citās valstīs Kremlis kategoriski pieprasa rūpēties par padomju okupācijas režīma pieminekļiem un sarkanās armijas varas zīmēm, tikmēr pašā Krievijā vieglu roku tiek nograuts piemineklis, kas neierakstās vēlamajā Kremļa memoriālu politikā. Te vietā kādas Sanktpēterburgas iedzīvotājas Ņinas Volkovas rakstītais - tieši saistībā ar streļķu pieminekļa aizvākšanu. Ja pagātnei iešausi ar pistoli, nākotne šaus pretī ar lielgabalu. Un Jēkabpils lielgabals patiešām ir izšāvis, gluži kā aizstāvot streļķu pieminekli.

Patiesībā stāsts par daudzdzīvokļu namu iekšpagalmā uzslieto un tagad iznīcināto pieminekli jau no sākta gala izskatās pēc provokācijas. Detalizēti šī sāga aprakstīta tematiskajā izdevumā «ПЕРСПЕКТИВА РАЗВИТИЯ ЖКХ» (DzĪKS attīstības perspektīva). Avīze atspoguļo dažādas dzīvokļu kooperatīvo sabiedrību problēmas, un par tādu jau no uzstādīšanas brīža 2016. gadā kļuva piemineklis latviešu strēlniekiem - Latviešu strēlnieku ielas 15. (1., 2., 3. korpuss) un 17. (1. korpuss) daudzdzīvokļu namu pagalmā. Dzīvojamo ēku kompleksā “Ladožskij park”.

Tad palūdza Putinam

Uzņēmums, kas apsaimniekoja šīs ēkas, “Городские Инновационные Технологии” (Pilsētas inovāciju tehnoloģijas) šobrīd ir bankrotējis. Savu darbību tas sāka, pārpērkot iepriekšējo apsaimniekotāju teritorijas līdz ar vairākiem desmitiem ēku apsaimniekošanas līgumu. Ambīcijas bija lielas, un uzņēmuma saimnieki nolēma tās līdz ar savu vārdu iemūžināt programmā “Pilsētas enciklopēdija” - izvietojot pie apsaimniekojamajām mājām pieminekļus, kas izskaidro šo ielu nosaukumus. Nolūks šķietami labs, taču problēma tā, ka ar pilsētas varasiestādēm šī iniciatīva netika saskaņota, un tieši piemineklis latviešiem izrādījās iemesls pamatīgam skandālam. Latviešu strēlnieku ielā tika uzslieta stēla - tāda, ko liek kapos, un tie iedzīvotāji, kam iekšpagalmā bērni spēlējas, bija ļoti neapmierināti. Piemineklis nenoliedzami drūms, turklāt bija gadījumi, kad, rāpelējot pa pulētā granīta apmalēm, bērneļi krita un savainojās. Iedzīvotāji rakstīja sūdzības, vērsās rajona administrācijā. Kad tā neko nedarīja, rakstīja arī Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Lai viņš palīdz tikt vaļā no pieminekļa latviešu strēlniekiem. Pēc tā rajona administrācija nekavējoties sāka rosīties, ierosinot tiesvedību pret pieminekļa īpašnieku.

Un atbrauca ekskavators

Viena tiesa, otra tiesa, un prasība tika apmierināta. 2019. gada 13 jūnijā Ņevas rajona tiesa pieņēma lēmumu, ka 30 dienu laikā piemineklis jādemontē. Taču uzņēmums stēlu vienalga projām nevāca. Galu galā tika piesaistīts tiesu izpildītājs. Šī gada 22. janvārī atbrauca ekskavators un kravas auto ar pacēlāju. Iedzīvotāji nāca skatīties - vieni priecājās, ka tagad te varēs bērniem kāpeļus uztaisīt, otri bārās, ka pieminekļa iznīcināšana ir vēstures zaimošana.

No Latvijas viedokļa notikušais izskatās pagalam nelāgi. Neatkarīgā jau vēstīja, ka pēdējos gados Krievija Latvijā īsteno ļoti agresīvu pieminekļu propagandas politiku, ar savas vēstniecības starpniecību pulējot un neļķēm apberot vai katru betona gabalu, kas atgādina par sarkanās armijas varoņdarbiem (lasi - noziegumiem). Tai pašā laikā Latvijas centieniem godināt savus kritušos un Sibīrijā nogalētos ļaudis Krievijā tiek likti šķēršļi. Valmierā padomju memoriāls atjaunots, bet Tomskas apgabala Kopaševo pilsētā piemiņas stēla joprojām mētājas noliktavā, un arī Komunarkas masu kapos Maskavā, kur apbedīti aptuveni 50 Latvijas pilsoņi - noslepkavoti diplomāti, valstsvīri, militārpersonas un kultūras darbinieki, piemiņas zīmes nav joprojām.

Tāda ir Krievijas politika - vieni kritušie ir labāki par citiem. Krievi labāki par latviešiem.

Vandalisms Pēterburgas gaumē

Krieviski runājošajā interneta vidē uzmanību stāstam par Latviešu strēlnieku pieminekli Sanktpēterburgā pievērsis krievu kopienas aktīvists Aleksandrs Ržavins. Savu publikāciju viņš nosaucis “Rusofobisks vandalisms Pēterburgas gaumē”, uzsverot, ka, vēršoties pret latviešu strēlniekiem, Krievija vēršas pati pret savu vēsturi:

“Tūkstošiem latviešu gāja bojā 1914.-1918. gadā, cīnoties plecu pie pleca ar saviem krievu biedriem. Taču pēdējo pēcteči, lai cik tas būtu nožēlojami, ir nolaidušies līdz klajai ksenofobijai un vandalismam.” Un pēc tam brīnās, ka citās valstīs tiek demontēti pieminekļi krieviem un padomju karavīriem. “Atvainojiet, bet kādu piemēru rāda paši krievi?! Attopieties! Jūs nogrāvāt pieminekli ne jau vienkārši latviešiem. Jūs nogrāvāt pieminekli paši saviem Krievijas zaldātiem, Krievijas patriotiem!”

Cik lieli vai mazi Krievijas patrioti bija brīvprātīgie latviešu strēlnieki, lai mēra vēsturnieki, taču fakts, ka latvieši ir bijuši klāt daudzos Krievijai nozīmīgos brīžos, ir neapstrīdams. Un tāpēc šī pieminekļa nojaukšana ir jo īpaši pretrunīga arī no Krievijas viedokļa. Varbūt gluži daudzdzīvokļu namu pagalmā tam nebija īstā vieta, taču neviens nav piedāvājis tam labāku.

Tikai labiekārtojuma elements

Krievija ir ļoti asi reaģējusi uz Krustpils lielgabala nozagšanu. Latvijai notu iesniegusi, arī krimināllietu ierosinājusi. Lielgabals ir agresijas simbols. Stēla ir piemiņas un sēru simbols. Vai un kā uz notikušo būtu jāreaģē Latvijas pusei, Neatkarīgā vaicāja biedrībai “Brāļu kapu komiteja”, kas uz valdības pilnvarojuma pamata sadarbojas ar Krieviju kara upuru piemiņas jautājumos. Biedrības vadītājs Arnis Āboltiņš vēsta, ka šī obeliska uzstādīšana bijusi privāta iniciatīva, kas ar Brāļu kapu komiteju vai Latvijas Republikas konsulātu nav skaņota. Nav arī ziņu, ka Latvijas puse vai latviešu diasporas organizācijas būtu finansējušas vai kā citādi atbalstījušas piemiņas zīmes uzstādīšanu. Pieminekļa statuss ir (vai precīzāk - bija) “pilsētas publiskās ārtelpas dekoratīvs elements jeb pagalmu teritorijas labiekārtojuma elements Latviešu strēlnieku vārdā nosauktajā ielā”. Strēlnieku apbedījumi ar šo konkrēto vietu Sanktpēterburgā nav saistīti. Ielu latviešu strēlnieku vārdā nosaukusi Sanktpēterburgas pašvaldība, un pašvaldība arī tiesīga lemt par dekoratīvajiem objektiem vai piemiņas zīmēm savā teritorijā. Arnis Āboltiņš gan piebilst:

“Protams, var izteikt nožēlu par nepārdomātu lēmumu demontēt piemiņas zīmi, kas saistīta ar latviešu nacionālajām vienībām Krievijas impērijas bruņotajos spēkos, bet droši vien ne vairāk.

Arī Sanktpēterburgas vietējās sabiedrības domas par latviešu strēlniekiem kopumā un latviešu sarkanajiem strēlniekiem atsevišķi nav viennozīmīgas.”

Vai Krustpils lielgabalu nozaga tāpēc, ka Sanktpēterburgā pirms tam tika demontēta piemiņas zīme latviešu strēlniekiem? Visticamāk, nē. Taču argumentējot Latvijas pozīciju attiecībā uz pazudušo lielgabalu, pazudusī stēla varētu būt vismaz pieminēšanas vērts fakts.