Kristovskis pusotru gadu kontaktējies ar VDK Ventspils daļas virsniekiem (VIII daļa)

Ģirts Valdis Kristovskis vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem par iespējamo savstarpējo sadarbību – lasāms plaši pazīstamā politiķa grāmatā “Pieskāriens”.
28.04.2021. Ritums Rozenbergs
 
VDK virsnieki turpina atklāt detaļas par Ģirta Valda Kristovska grāmatā “Pieskāriens” aprakstīto, savukārt pats rakstnieks pieprasa Neatkarīgajai atklāt liecības sniegušo virsnieku vārdus un uzvārdus ©Neatkarīgā

Grāmatā sarakstīto Neatkarīgajai komentē bijušais LPSR VDK Ventspils daļas darbinieks - VDK kapteinis.

Neatkarīgā līdz šim septiņos turpinājumos publicējusi Ģ. V. Kristovska sarakstītajā grāmatā “Pieskāriens” pieminēto personu atsauksmes un vērtējumu par grāmatā izklāstīto atbilstību patiesībai. Arī vairāki LPSR VDK virsnieki snieguši savus skaidrojumus, komentārus, liecības.

Neatkarīgā no politiķa Ģ. V. Kristovska jau ir saņēmusi prasību pilnībā atsaukt līdzšinējās septiņas publikācijas un tās izdzēst no tīmekļa. Ģ. V. Kristovskis arī pieprasa viņam atklāt vārdos un uzvārdos neminētos VDK virsniekus, kuri Neatkarīgajai snieguši savus komentārus.

Tikmēr Neatkarīgajai izdodas uzmeklēt arī citas līdz šim publikācijās nepieminētās, bet “Pieskārienā” pieminētās personas un iztaujāt tās par grāmatā aprakstītajām epizodēm un to atbilstību patiesībai.

Zvans no Andra

Viena no personām, kura politiķa stāstā par viņa kontaktēšanos ar LPSR VDK Ventspils daļu, pieminēta īpaši bieži, ir VDK leitnants Andris Indriksons.

Ģ. V. Kristovska “autobiogrāfiskais stāsts” “Pieskāriens” sākas ar vēstījumu par telefona zvanu, kuru rakstnieks saņēmis no kāda viņam pazīstamā Andra - LPSR VDK Ventspils daļas operatīvā darbinieka. Ar zvanītāju Andri Indriksonu Ģ. V. Kristovskis iepazinies skolas un studiju laikā Rīgas Politehniskajā institūtā, studējot un arī sportojot.

Grāmatā “Pieskāriens” Ģ. V. Kristovskis atminas, kā Andris viņu uzaicinājis vizītē uz savu darba vietu VDK: “ - Redzi, man te tāds varbūt pat negaidīts priekšlikums. Mēs gribētu... Tev būs jāatnāk pie mums... Mums te šis tas... Mums vajadzētu ar tevi aprunāties. Ir šis tas pārrunājams, - iejūtīgi ļaujot man sagremot piedāvājuma rosināto efektu un tad pārtraucot manas ieilgušās klusēšanas mirkli, zvanītājs cenšas iedrošināt. Nē, nē, nē! Nesatraucies. Tiešām. Tikai aprunāsimies. Tas mums būs noderīgi.”

Turpinājumā rakstnieks apraksta savus iekšējās pasaules pārdzīvojumus par saņemto zvanu. Notikušās telefona sarunas iespaidā, kā arī vēlmē izdzīvot padomju laika spiedīgajos apstākļos, Ģ. V. Kristovskis nolemj pieņemt piedāvājumu un sava trenera Māra Grīvas pavadībā doties uz Ventspils VDK ēku, kura viņam un citiem ventspilniekiem iedvešot šausmas. Šīs un citas epizodes Neatkarīgā aprakstīja iepriekšējos turpinājumos. No grāmatas izriet, ka pēc pirmās vizītes topošais rakstnieks un politiķis ar VDK darbiniekiem sācis kontaktēties regulāri. VDK interesējušas personas, ar kurām kontaktējies Ģ. V. Kristovskis, savukārt Ģ. V. Kristovski interesējusi iespēja mātei Astrai Kristovskai paviesoties pie radiem ASV, jauns dzīvoklis un citas lietas.

Cita patiesība

Neatkarīgā sarunā ar bijušo VDK Ventspils daļas operatīvo darbinieku, kapteini, kurš lūdza neminēt savu vārdu un uzvārdu, atklāja, ka bijušais VDK darbinieks “Pieskārienu” ļoti rūpīgi ir izlasījis un secinājis - tajā atspoguļoti sagrozīti fakti.

Bijušais VDK kapteinis cita starpā pastāstīja: “Tas, ko savā grāmatā Ģirts Valdis Kristovskis ir sarakstījis attiecībā uz Andri Indriksonu, ir pilnībā nepatiesība. Andris Indriksons nekad viņam nav zvanījis, nav ar viņu ticies, nav traucējis viņu ne treniņos ne mājās. Tas viss no viņa (rakstnieka) puses ir pilnībā izdomājums. Tādā veidā viņš rakstījis šo grāmatu. Andri Indriksonu viņš pazina tādēļ, ka mācījās kopā vienā skolā, arī vienā institūtā abi sportojuši. Arī Andris Indriksons bija Politehniskā institūta izlasē. Viņi bija paziņas no tiem laikiem, kad abi trenējās.”

VDK kapteinis skaidroja, ka persona, ar kuru Ģ. V. Kristovskis kontaktējies VDK, bijis operatīvais darbinieks majors Aivars Rubenis. Pazīstot A. Indriksonu, rakstnieks sižetiskās spriedzes pastiprināšanai savu paziņu literāri piepinis klāt, “jo viņš tur Ventspils VDK nevienu vairāk nezināja,” pieļāva VDK Ventspils daļā savulaik strādājušais kapteinis.

Kapteinis atkārtoti uzsvēra, ka grāmatā aprakstītie dialogi starp Ģ. V. Kristovski un A. Indriksonu dzīvē nav bijuši. Parasti operatīvais darbinieks ar savu izstrādes objektu strādāja vienatnē. Konkrētā gadījumā ar Ģ. V. Kristovski strādājis A. Rubenis: “Tajā struktūrā darbinieki viens otram par adjutantu nestrādāja. Lai arī viņš (domāts Rubenis) rangā bija augstākā pakāpē (nekā A. Indriksons), katrs no viņiem savas lietas kārtoja pats. Ja kādam no VDK operatīvajiem darbiniekiem vajadzēja tikties ar kādu cilvēku, viņš pats viņu meklēja un tikšanos kārtoja. Tur grāmatā ir tāda frāze, kur viņš (Ģ. V. Kristovskis) saņem pirmo zvanu un uzreiz pēc vārda “Andris” atpazīst (Indriksonu). Kā var atpazīt cilvēku pēc vārda, kurš tev savu mūžu nav zvanījis?” uz pretrunām norādīja bijušais VDK kapteinis. Viņš piemetināja: “Laikā, kad es tur (Ventspils VDK daļā) strādāju, es nekad viņu (Ģ. V. Kristovski) VDK telpās neesmu redzējis. Viens no maniem bijušajiem kolēģiem apstiprināja, ka viņš viņu (Ģ. V. Kristovski) ir redzējis, nākot ārā. Es viņu personīgi neesmu redzējis. To, ko Neatkarīgajā ir teicis bijušais pulkvedis, to es arī varu apstiprināt. Tā bija.”

Tos, kuri negribēja sadarboties, uz VDK nesauca

Vaicāts, kādēļ, viņaprāt, Ģ. V. Kristovskis publiskoja grāmatu ar savas kontaktēšanās aprakstu, VDK kapteinis teica: “Droši vien tādēļ, ka baidījās, ka kaut kas var nākt gaismā - lai attaisnotu sevi, ka viņš ir varonīgi tur pusotru gadu pretojies viņa vervēšanas mēģinājumam. Bet VDK telpās jau nevienu nevervēja. Ja tu esi uzticamības persona, kā minēja pulkvedis, - jā, tad nav problēma. Tad tevi varēja tur (uz Ventspils VDK daļu) izsaukt tās desmit reizes. Bet izsaukt tā, ja cilvēks to negrib, un ka cilvēks tomēr nāk desmit reizes pēc kārtas, tā arī tajos laikos nebija iespējams. To, ko dara VDK, kontrolēja gan prokuratūra, gan arī partijas komiteja. Partijas komitejas pirmais sekretārs piedalījās VDK ikgadējās atskaites sapulcēs. Kāpēc viņam vispār to visu vajadzēja rakstīt un to, kas neatbilst patiesībai, - tas jāskaidro viņam (Ģ. V. Kristovskim) pašam,” teica bijušais VDK darbinieks.

Jāatgādina, ka VDK pulkvedis, uz kuru atsaucās VDK kapteinis, iepriekš Neatkarīgajai skaidroja: “Tas, ka Ģirts bija gards kumoss, nav šaubu - jauns, jauks puisis, pēc institūta, sportists, viņš jau brauca uz sacīkstēm uz ārzemēm, viņam pašam ārzemēs arī vesela čupa radinieku. Ja šādu jaunieti nevervētu, tad priekšnieks darbiniekam teiktu - tu ko, akls esi? Vai - re, kur īstā manta apkārt staigā! Tas, ka uz Ģirtu izgāja, bija loģiski. Taču viss viņa aprakstītais process... nu tik ilgi nebāzās virsū. Ja čalis meiteni lenc - nu, vienu divas reizes viņa neatbild, tad staigā vesela. Viņš tur pārspīlē, ka bijis spiests kaut ko parakstīt un mocīts gadiem. Darbinieki pirmo reizi izrunājās, otro reizi, un, ja juta, ka nesanāk, tad nesanāk. Sarakstītais ir pārspīlēti. Viņš sevi parāda - cik es varonīgi pretim turējos. Sākumā jau redzams, ka viņu grib pavervēt un grib dabūt parakstu, bet, redzot, ka tas nesanāk, taču puisis ir daudz maz runājams un ir sakarīgs, tad ir tāda kategorija kā “doverennije ļica” jeb uzticamības personas. Tā jau ir pilnīgi cita kategorija. Tur var būt arī partijas biedri, arī kaut kādi nelieli priekšnieķeļi. Tajā kategorijā bieži vien ierakstīja arī kadru daļu priekšniekus. Par “dovereņņikiem” priekšniecība nekādu atskaiti neprasīja.”