Latvieši vairs nemāk vadīt automašīnas

Nespēja aizpildīt smaga un atbildīga darba segmentus raksturo visu Latvijas valstij juridiski piederīgo cilvēku kopumu, nevis tikai latviešus pēc izcelsmes, dzimtās valodas vai pašapziņas. Bez tālākiem pētījumiem nav iespējams pateikt, ko īsti liecina kravas automobiļu vadītāju deficīts vietējo iedzīvotāju vidū. Varbūt šejienes iedzīvotāju izcilās spējās izpaužas uzņēmējdarbībā, noorganizējot autopārvadājumus. Laikam taču to neprot apvidos, kuros šoferi tiek vervēti. Lai gan reālu uzņēmējdarbību pavada bankrota risks, caurmērā tomēr drošāk būt uzņēmējam autopārvadājumu un visās citās nozarēs, nekā būt šoferim un vispār darba ņēmējam.

Tik tiešām stabilāka būtu sabiedrība, kur pretstatu starp darba devējiem un darba ņēmējiem pārklātu abu šo pušu piederība vienai tautai un valstij, taču šāds prasība nav absolūta. Pilnā apmērā šādai prasībai atbilst tikai ģimenes uzņēmumi. Proti, vienas ģimenes locekļiem vajadzētu spēt savas attiecības nokārtot bez rakstiskiem darba u.c. līgumiem un valsts, kas piespiež pildīt valsts likumiem atbilstošus līgumus. Šāda uz zemnieku saimniecībām balstīta idille tiek pierakstīta pagājuša gadsimta 20.-30. gadu Latvijai un ne reti tiek publiski prasīta no tagadējās Latvijas par spīti Latvijas Republikas neatkarības pirmā posma bēdīgajam finālam. Valsts politikas līmenī 40. gadu mācība, turpretī, tiek ņemta vērā varbūt pat pārspīlētā veidā. Zemkopības un pašapgādes vietā Latvijas valsts mēģina likt iesaisti starptautiskajā darba dalīšanā un starpvalstu organizācijās cerībās, ka tad Latvijas partneriem būs lielāka interese, lai Latvijas valsts saglabājas.

Darījumā ar Latvijas uzņemšanu Eiropas Savienībā netika atklāti un saistoši ierakstīts cilvēku skaits, kādu Latvija apņemas piegādāt savienības vecajām dalībvalstīm, turklāt ar nosacījumu, ka tie būs izglītots un paklausīgs darbaspēks. Tika pieņemts, ka ar frāzēm par darbaspēka brīvo kustību pietiks, lai vecās jeb bagātās ES dalībvalstis saņemtu no jaunajām dalībvalstīm tik daudz darbinieku, cik pašas gribēs un kādus tieši gribēs. Latvijas iestāšanās ES ietvēra atrunas, ka Latvijas iedzīvotājiem vēl vairākus gadus nebūs tiesību brīvi apmesties un sākt strādāt vecajās dalībvalstīs. Tagad jau šo ierobežojumu termiņi beigušies un cilvēku pārcelšanās no Austrumeiropas uz Rietumeiropu kļuvusi atkarīga tikai no ekonomiskās konjunktūras un cilvēku vēlēšanās šo konjunktūru izmantot.

Toties Latvijas gadījumā jau ir nobriedis jautājums, vai Latvijā vispār vairs ir cilvēki tādā kvalitātē un kvantitātē, lai Latvija būtu vajadzīga ES uz vecajiem nosacījumiem kā baltas ādas krāsas darbinieku audzētava Rietumeiropai.

Ideālajā gadījumā Latvijai vienas paaudzes nomaiņas laikā, ko mēdz noapaļot uz 20 gadiem, vajadzēja kļūt par ES veco dalībvalsti, bet tas nebija atkarīgs tikai no Latvijas. Skarbāk sakot, tas pat vispār nebija atkarīgs no Latvijas. ES kādreiz jaunajām dalībvalstīm nāksies palikt par jaunajām ES dalībvalstīm vēl tik ilgu, kamēr ES apgādāsies ar nākamajām jaunajām ES dalībvalstīm, kas, visticamāk, nenotiks vairs nekad.

ES 2004. gada paplašināšanās eiforijā arī turpmāka paplašināšanās šķita iespējama, bet apmēram desmit turpmāko gadu laikā atklājās, ka nav ap ES nekādu brīvu teritoriju, ko tā varētu pievākt ar to spēku, kāds piemīt ES. Teritoriju paplašināšanu ES pamēģināja aizvietot ar tā saucamo bēgļu iesaukšanu jau esošajā ES teritorijā. Tādā veidā ES tiešām palielināja savu iedzīvotāju skaitu tā, kā tas būtu pieaudzis līdz ar vairāku Baltijā vai Balkānu izmēra valstiņu pievienošanu. Tagad ES vecās dalībvalstis iegrimušas savākto bēgļu apsaimniekošanā. Ik pēc pāris mēnešiem plašsaziņas līdzekļi izplata ziņu par kārtējo Āfrikas vai musulmaņu izcelsmes cilvēku, kas nodarījis pāri rietumeiropiešiem ar šaujamieročiem, sprāgstvielām vai nazi, bet no miljoniem ieceļotāju tomēr var atlasīt arī saimniecībā derīgus cilvēkus tik lielā daudzumā, kas samērojams ar visas Austrumeiropas devumu Rietumeiropas uzturēšanai ar darbu, uz kādu paši rietumeiropieši vairs nav spējīgi.

Tagadējā Latvija ir pielīdzināma seno laiku saimniekmeitai, kas palikusi vecmeitās ne jau tāpēc, ka bija neglīta vai slinka. Vienkārši viņas precību gados negadījās konkrētajā pagastā mājas, kurās viņa varētu ieprecēties kā nākamā saimniece. Tagad viņai, viņas vecākiem un saimnieku vai saimnieču godā tikušajiem brāļiem un māsām kauns atzīties, ka tikai kalpones vieta palikusi daiļavai, kura reiz tika pat skolā sūtīta. Proti, bērnu izglītošana un vispār audzināšana Latvijā līdz ar Latvijas uzņemšanu ES tika sakārtota tā, it kā piedzimšana Latvijā dotu jebkuram bērnam garantijas kļūt pat ierēdni, uzņēmēju, mākslinieku vai (izcilu!) sportistu, bet noteikti ne par šoferi vai darbinieku kādā no pārējām profesijām, no kurām veidots arī Latvijā viesstrādniekiem atdodamo profesiju saraksts. Ar šādām garantijās ir pāris pēdējo paaudžu laikā apraduši rietumeiropieši, kuriem tagad ar Covid-19 mēģina iemācīt, ka ne visas iepriekšējās normas paliks spēkā.

Ja Latvijas izcelsmes jaunietim tomēr jāsamierinās ar darbu bez prestiža, tad kompensācijai jāizmanto tiesības strādāt šādus darbus nevis dzimtenē, bet bagātajās valstīs. Citiem vārdiem sakot, vecāki nezaudē cieņu savās un apkārtējo acīs, ja viņi var norādīt uz savu pieaugušo bērnu atrašanos vai nu īsajā labo profesiju un amatu sarakstā Latvijā, vai uz atrašanos ārzemēs. Otrajā variantā vairs nav svarīgi, ko īsti šie cilvēki tālumā dara. Ticēsim, ka daudzi no viņiem vismaz tur spēj vadīt smagus automobiļus, uzņemties atbildību par tajos esošajām kravām utt. tikpat labi, kā viņu vietā Latvijā strādā no ārzemēm savāktie cilvēki.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā