Armija sāk rekrutēt robotus

Kā tādi paklausīgi suņi karavīru grupai līdzās pārvietojas roboti. Lielāki un mazāki – pa zemi un gaisā. Ādažu militārajā bāzē organizētajā paraugdemonstrējumā kaujas iznākums jau iepriekš bija skaidrs, taču tāda patiešām ir karadarbības nākotne – cilvēks un tā vadītās ierīces karos tandēmā ar cilvēka vadītiem robotiem.
27.09.2021. Imants Vīksne
 
©Latvijas armija

Apzīmējums “bezpilota aparāts” zināmā mērā ir maldinošs, jo katram robotam ir savs pilots, pat ja viņš fiziski nesēž robotizētajā kaujas platformā vai lidaparātā. Kādam tās pogas ir jāspiež un rīkojumi jānodod. Autonomas kara mašīnas joprojām ir zinātniskā fantastika un tāda, visticamāk, arī paliks nākotnē. Pat tad, ja kādreiz tiks radīts īsts mākslīgais intelekts, karošanas uzticēšana mašīnām radīs ētisku problēmu - mašīnas pret cilvēkiem. Autonomās sistēmas būtu pārāk bīstamas. Šī gada sākumā Eiropas Savienības līmenī pieņemts lēmums sākt mākslīgā intelekta tiesisko jautājumu regulēšanu un iespējamu globālu aizliegumu tādām letālu autonomo ieroču sistēmām, kurās nav paredzēta jēgpilna cilvēka kontrole pār kritiski svarīgajām konkrētu mērķu izraudzīšanās un uzbrukšanas funkcijām. Viens no politiķu izvirzītajiem mērķiem ir laikus aizliegt robotus slepkavas - mācīties spējīgas mašīnas, kurām ir kognitīvas prasmes izlemt, pret ko, kad un kur cīnīties.

Misija militāro robotu iesaistei

Par laimi, reālajā dzīvē vismaz pagaidām izgudrotājus, militāros uzņēmumus un valstu valdības interesē piezemētākas problēmas nekā Holivudas fantastikas blokbāsteros skatāmās. Robotiem ir jākļūst par uzticamiem karavīru asistentiem. Jāved, jānes, jāšauj, jāraida, kad tiem liek, un jāspēj darboties saskaņoti, droši un efektīvi. Tāda ir arī starptautiskā Eiropas projekta iMUGS misija (integrated Modular Unmanned Ground System jeb integrētā modulārā bezpilota zemes sistēma) - sajūgt kopā dalībvalstu piedāvātās spējas vienotā arhitektūrā. Projektā sadarbojas septiņas valstis un 13 dažādas biznesa un zinātnes institūcijas - bezpilota, kiberdrošības, komandvadības, sensoru un dažādu inovatīvu risinājumu attīstītāji. Kopējās izmaksas lēšamas virs 35 miljoniem eiro. Šāda piepūle nepieciešama tāpēc, ka tā dēvētajām bezpilota ierīcēm sauszeme joprojām ir tikpat kā neapgūta vide. Rīgas Tehniskās universitātes Aizsardzības un militāro tehnoloģiju pētījumu centra vadītājs Juris Ķiploks skaidro, ka gaisā un ūdenī robotiem ir krietni vieglāk pārvietoties un orientēties nekā uz zemes. Sauszemē daudz sarežģītāk ir novērtēt, kurš ceļš ir drošs. Arī cilvēks, sperot kāju purvā, ne vienmēr spēs izvērtēt, vai neiestigs akacī. Kur nu vēl robots. Tāpēc robots seko cilvēkam. Militārajā jomā izmantotās tehnoloģijas no izgudrotāju un uzņēmumu piedāvātajiem jaunievedumiem atpaliek vidēji par desmit gadiem, un tas tāpēc, ka

aizsardzības jomā ikvienai mašīnai, ikvienai skrūvei jāpierāda sava uzticamība ilgākā laika periodā. No tā atkarīgas dzīvības.

Kāda ir cilvēka cena

Kādēļ vispār karošanai nepieciešami roboti, un vai tie nepieciešami Latvijas armijai? Neatkarīgā uzdeva šo jautājumu kompānijas “Latvijas mobilais telefons” viceprezidentam Ingmāram Pūķim. Viņš pats ir zemessargs, saprot, kā teorija tiek ieviesta praksē. Viņa skaidrojumā atslēgas vārds ir izmaksas. Bet runa ir nevis par robotu, bet cilvēku cenu:

“Mazām valstīm ir maz cilvēku, līdz ar to cilvēks ir dārgāks par tehniku. Mums cilvēku ir nepietiekami, tāpēc vajag vairāk dzelžu un informācijas. Vajadzīgi sakari, vajadzīgi sensori. Kauju vinnē tas, kam informācijas ir vairāk.” Tā arī ir LMT misija Eiropas projektā iMUGS. Savietot dažādus komunikācijas tīklus, nodrošināt to savstarpējo saziņu, cilvēku un arī robotu starpā. Misiju vadības sistēma “Viedsargs” lasa un tulko dažādu sensoru sniegtās ziņas - kur ir pretinieks, kādus ieročus lieto, kādi pretinieka komunikācijas kanāli jāslāpē. Praktisks jaunā 5G standarta izmantojums.

Sešciparu vērta vienība

Ādažu poligonā organizētajā paraugdemonstrējumā varēja vērot, cik tālu projekta dalībnieki ir tikuši ar tandēma cilvēks + robots attīstīšanu. Operācijas komandpunkts un “Viedsarga” bāze bija ierīkota uz vācu kompānijas KMW ražojuma riteņu bruņumašīnas “DINGO 2”. Projekta vadošais partneris - igauņu “Milrem Robotics” - nodrošināja divas robotizētas kāpurķēžu kaujas platformas. Viena ar smago ložmetēju aprīkota, otra ar radiofrekvenču monitoringa iekārtu. Vēl vienu mazāku robotu izstrādājusi Latvijas kompānija “SRC Brasa”.

Mazā robota nosaukums ir “Natrix”, latīniski - čūska. Tas ir zems, ātrs. Var pievest munīciju, var aizvest prom ievainoto, kas arī tika nodemonstrēts praksē, nav dzirdams, nav manāms. Ja astoņu vīru kaujas vienībā vienu ievaino, pilnvērtīgi cīņu var turpināt trīs. Četriem jāstiepj nestuves. Bet “Natrix” nepieciešams tikai viens pavadonis līdz nokļūšanai drošā vietā. Pagaidām vēl ir nepieciešams. Paraugdemonstrējumos piedalījās arī citi roboti - tie, kas gaisā, komandcentra ekrānos precīzi atainoja kaujaslauku. Tie, kas datoros, pildīja neredzamas un vairumam publikas vispār nesaprotamas funkcijas. Piedalījās arī bariņš dzīvu karavīru, kas atbrauca ar sešriteņu kvadriciklu un piekabinātu mobilo platformu. To izstrādājusi kompānija “LV-Teh” un izgudrotājs Uģis Svirido. Viņš arī ir zemessargs. Un paradokss tāds, ka paraugdemonstrācijā smago “Browning” ložmetēju kaujaslaukā uz pozīcijām pārvietoja gan šī vienkāršā mobilā platforma, kas kā prototips maksā varbūt 20 000 eiro, gan igauņu ražojuma robots, kas maksimālajā komplektācijā ir savu pusmiljonu vērts. Kopumā nelielajai robotizētajai, motorizētajai bruņotajai paraugvienībai, kas piedalījās paraugdemonstrējumā, izmaksas lēšamas sešciparu skaitļos.

Mehānika pret superrobotu

Vai un kā nelielo mehānisko platformu var salīdzināt ar igauņu superrobotu? Abiem ir nepieciešams cilvēks, abi nodrošina vienības un kaujas uguns mobilitāti. Bet platformas cena tik zema tieši tāpēc, ka tajā nav izmantotas dārgas tehnoloģijas. Viens karavīrs pie ložmetēja, otrs ar mehānisku kloķi platformu griež vajadzīgajā virzienā. Bet sešriteņa vadītājs ātri aizrauj apkalpi prom no kontakta vietas, kad vajadzīgs, un nogādā nākamajā. Šis, protams, nav robots, bet ātrs un lēts risinājums, lai kaujas laukā paveiktu tās pašas funkcijas, ko šobrīd tiek mēģināts uzticēt robotiem. Ne velti par šo risinājumu interesējas arī sabiedrotie. Uģis Svirido platformu raksturo šādi:

“Mēs neizgudrojam no jauna velosipēdu. Mēs no parasta velosipēda uztaisām bmx.”

Arī šai platformai perspektīvā ir plānota robotizācija, taču tāda, lai joprojām saglabātu tās svarīgāko priekšrocību attiecībā pret ārzemju analogiem, proti, zemo pašizmaksu. To varēs vadīt ar pulti no attāluma, varēs uzlikt virsū raķešsistēmu, granātmetēju, ložmetēju, nestuves, kravas - visu, kas kaujaslaukā var būt nepieciešams.

Cilvēku radīti roboti, tā ir ļoti drīza karadarbības nākotne. Taču arī šajā nākotnē izmaksas vienmēr tiks rēķinātas pret ieguvumiem. Arī tā izpaužas gudrība.