Špenglers paredz nelabu galu politiķiem un ierēdņiem

Latviešu iepazīstināšana ar vācu filozofa Osvalda Špenglera pareģojumiem sākās 1920. gadā ar vārdiem, ka ap 2200. gadu Eiropā “cilvēki atgriezīšoties atpakaļ mežos”. Autors uzstāja uz nākotnes līdzību ar pagātni, tai skaitā notikumiem Senajā Ēģiptē, kurā ar ierēdņu apsišanu savulaik sākusies valsts atdošana mežoņiem, kas gan uzradušies ne no mežiem, bet no stepēm.
©Neatkarīgā

Tas pats par sevi saprotams, ka eiropieši grib turēties pretī viņiem tik draudīgajam un sāpīgajam teicienam “Untergang des Abendlandes”. Būtu taču jauki, ja izdotos šo O. Špenglera (1880-1936) formulu aizskalot ar vārdu plūdiem vai apglabāt zem rakstu kaudzes. Tiklīdz šī formula tika 1918. gadā laista klajā, tā itin bieži un itin daudziem ir šķitis, ka tas jau ir izdarīts vai ka tieši viņi to izdarījuši. Tas esot pat ļoti vienkārši. Pietiek atgādināt sev un citiem, ko visi esam skolā mācījušies. Proti, ka “Špenglera apgalvojumiem pretstatā ķīniešu kultūra jau eksistē 4-5 gadu tūkstošus, līdz ar to pārsniegdama Špenglera uzstādīto kultūras kā organiskas vienības dzīves ilgumu 3-4 reizes. Arī senēģiptiešu kultūra pārsniedza Špenglera diktēto laika normu vairāk kā 2 reizes.”

Tieši šādus vārdus laikraksta “Līdums” 1944. gada 15. jūnijā kopā salicis Mintauts Plāķis. nekas taču nav mainījies skolās mācību grāmatās kopš tā laika, kad M. Plāķis sasmēlās tādas gudrības. Viņš noteikti nebija starp tiem, kuri vēstures stundās kārtis spēlējuši. Pirmkārt tas nepiestāvētu valodnieka, Latvijas Universitātes pasniedzēja un gandrīz gadu arī Latvijas Republikas izglītības ministra Jura Plāķa (1869-1942; ministra amatā 1920-1921) dēlam. Otrkārt, sabiedriski politiskie jautājumi viņu patiešām interesēja tik ļoti, ka viņš tiem atdeva savu dzīvību. Pēdējās ziņas par viņu fiksētas Latvijas nacionālo partizānu kustības pētnieka Heinriha Stroda 2003. gada publikācijā, kur kāda izdzīvojušā partizāna atmiņās pieminēts viņa paziņa Harijs Maldonis, ka 1945. gada pavasarī “pēc kapitulācijas viņš esot ar savu draugu Mintautu Plāķi (profesora J. Plāķa dēls) manīti ejam uz Rīgas pusi pa mežu takām”. Tomēr viņi nenonāca ne Rīgā, ne Sibīrijā, ne trimdā. Proti, ne viens, ne otrs vairs nekur nav manīti, tai skaitā nav pieminēti grāmatā “No NKVD līdz KGB: politiskās prāvas Latvijā 1940-1986”, kurā uzskaitīti visi Latvijas iedzīvotāji, par kuriem zināms, ka viņus politisku iemeslu dēļ apcietinājušas padomju okupācijas režīma iestādes.

Atbilstoši Bībelei, cilvēces vēsture esot sākusies Paradīzes dārzā, kura projekcija jeb adrese uz zemes noteikta Divupē, kaut kur starp Tigru un Eifrātu. Līdz ar Latvijas Republikas atjaunošanu šādai cilvēces attīstības gaitai tika pieskaņota arī ar Induļa Ķēniņa (1931-2018) vārdu pazīstamā mācību grāmata “Seno laiku vēsture”, no kuras skolēniem jāiegūst pirmās ziņas jeb priekšstati par vēsturi, pirmkārt, kā seniem notikumiem un, otrkārt, kā stāstīšanu par šiem notikumiem.

Cilvēki kā suga radušies itin kā debesīs - nezin kā, kad un kur, bet Divupē krituši grēkā - pārsnieguši viņiem atļautās dzīves robežas, kas Bībeles tekstā atklāts ar stāstiem par aizliegto ābolu ēšanu un Bābeles torņa celšanu, bet materiālistiskās vēstures izpratnes terminos apzīmēta ar vārdiem “ekspluatācija” un “valsts”. Tikai valsts spēj nodrošināt vieniem cilvēkiem iespējas izmantot citus cilvēkus kā ķermeņus, kā darbaspēku utt., cik vien tālu iet viņu samaitātā fantāzija. Šeit tomēr sekosim M. Plāķa un tāpat padomju periodā lietotās vēstures mācību grāmatas paraugam, vispirms iesaucot Seno Ēģipti. Arī I. Ķēniņa grāmatā tā nekur nav pazudusi, vien pabīdījusies dažas lappuses tālāk, kur tās vēstures gadu tūkstoši aprakstīti šādiem vārdiem:

Arhīvs

- Ēģiptes valsts veidošanos un attīstību nosacīti var iedalīt vairākos vēstures posmos, kurus pieņemts nosacīti saukt par agro, seno, vidējo, jauno un vēlo valsti. Agrās valsts rašanās nav zināma. Senā valsts pastāvēja apmēram sešus vai septiņus gadsimtus (ap 2800.- 2250. g.p.m.ē.). Ap 3. gadu tūkstoša p.m.ē. beigām Ēgipte bija iekšēju juku un ķildu novājināta, samazinājās valsts vara, pagrima kultūras un saimnieciskā dzīve. Vidējās valsts periods Ēģiptē pastāvēja no 3. tūkstošgades p.m.ē. beigām līdz 2. tūkstošgades p.m.ē. pirmajiem gadsimtiem (ap 1050.-1700. g.p.m.ē.) Šajā laikā sākās jauns valsts uzplaukums. Tautas nemieri visplašāk izvērsās ap 1750. g.p.m.ē. Tie tika apspiesti, bet valsts šajos nemieros stipri novājinājās. To izmantoja Rietumāzijas stepēs mītošas klejotājciltis. Šīs ciltis sauca par hiksiem. Hiksi iekaroja Ēģipti. Jaunās valsts perioda sākums tiek pieņemts apmēram ap 1580. g.p.m.ē. Šajā laikā Tēbu pilsētas valdnieks Juhmoss I pabeidzas cīņu pret hiksiem, kuru bija sākuši jau viņa priekšteči, un kļuva par visas Ēģiptes faraonu. Sākās jauns uzplaukuma laikmets. Nemitīgie karagājieni, kā arī faraonu un priesteru savstarpējās ķildas no jauna novājināja valsti. Sākot ar 1070. gadu p.m.ē. Ēģiptes vēsturē sākās vēlās valsts periods. Septiņus gadsimtus ilgajā vēlās valsts periodā Ēģipte pakāpeniski zaudēja savu kādreizējo varenību. 671. g.p.m.ē. Ēģipti iekaroja asīrieši, bet 535. g.p.m.ē. persieši. 1922. gadā Ēģipte atkal kļuva neatkarīga, brīva valsts.

Ticēsim konkrētajam vēsturniekam un vēsturniekiem vispār, ka viņi pareizi pateikuši priekšā citu cilvēku ikdienā nelietotās un tāpēc grūti aptveramās gadu atpakaļskaitīšanas rezultātus, sakārtojot laika secībā notikumus pirms mūsu ēras, kā izsakās tie, kuri negrib lieku reizi piesaukt vēstures iedalījumu posmos pirms un pēc Kristus dzimšanas. Šeit jautājums ir par ko citu - par to, vai šāds vēstures apraksts apgāž, vai apstiprina O. Špenglera apgalvojumus par civilizāciju bojāeju pagātnē kā prototipu Rietumeiropai, kurai viņš atvēlēja vēl trīs gadsimtus, skaitot no 1918. gada. O. Špenglers taču nesola neko savādāku, nekā to, kas periodiski noticis Ēģiptē un jebkurā citā vietā, par kādu vispār saglabājušās ziņas. I. Ķēniņa minētais 1750. g.p.m.ē. figurē arī padomju ražojuma “Seno laiku vēsturē 5. klasei” kā vārdiska ilustrācija - attiecīgajā laikā izdarīts pieraksts:

Arhīvs

- Sacēla ļaudis dumpi pret valdnieka varu, ko nodibinājis dievs. Galvaspilsēta tika sagrauta stundas laikā. Valdnieku sagūstīja noziedzīgi ļaudis. Zemes priekšnieki bēga, lai paglābtos. Ierēdņus nogalināja. Iznīcināja nodokļu ievākšanas sarakstus. Ar nūjām sita tos, kas bija ģērbušies smalkās drānās. Tā ir nelaime manai sirdij. Ak, cik man skumji par šī laika postu.

Dauzoņu bari gan tika savaldīti, droši vien apkauti, taču arī pastāvēt šāda valsts vairs nespēja. Tajā uzradās un sāka valdīt kaut kādi mežoņi, kurus iepriekš ēģiptieši gadsimtiem ilgi bija trenkājuši kā zvērus medībās un veduši uz Ēģipti kā vergu un zoodārza eksponātu hibrīdus. Kā gan varēja apmesties otrādi spēku attiecības starp toreizējo lielvalsti un mežoņiem? Un kā pēc tam tas pats notika pretējā virzienā - kāpēc mežonīgi stiprie hiksi nevalda pār ēģiptiešiem joprojām, bet apmēram 150 gadu laikā tika iznīdēti? Ja, savukārt, ēģiptiešu spēkos jeb tradīcijās būtu tikt galā ar iekarotājiem 100 vai 200 gadu laikā, kāpēc viņi to neizdarīja ne ar asīriešiem, ne ar persiešiem, ne vēlāk ar romiešiem, ne galu galā ar turkiem, bet divarpus tūkstošus gadu skatījās un gaidīja aizvien nākamos iekarotājus, lai tie piežmiedz iepriekšējos? Ēģiptes valsts tika radīta kā Turcijas mantojuma sadalīšanas juridiskā forma ar minimālu ēģiptiešu līdzdalību. Būtu taču labi, ja kāds spētu uz šādiem jautājumiem atbildēt.

Mācību par cilvēces vēsturi kā tautu un to izveidoto militāri politisko savienību un kultūras kopību nomaiņu šā brīža zināšanu līmenī vainago krievu vēsturnieka Ļeva Gumiļova (Гумилев, 1912 - 1992) etnoģenēzes teorija, kas balstās uz apgalvojuma, ka “reizi pa reizei Zemes jonosfēru pārrauj kosmiskais negaiss, pret Zemi triecas kosmiskā runga (бич). Tā aizķer Zemi šaurās josliņās, kur zem tās nonākušie planētas reģioni saņem grūdienu mutācijām bioloģiskajā līmenī, bet etnosa līmenī rodas pasionaritāte, “degšana” - cilvēku spējas uz paaugstinātu aktivitāti,” kas ne obligāti, bet pamanāmi bieži noved pie jaunu tautu un to savienību rašanās.

Žēl, protams, ka Kosmoss mums joprojām ir melnā kaste, no kuras var izlēkt laukā jebkas, tai skaitā kaut kādi mūsu tagadējiem mēraparātiem netverami “stari”, kurus mēs nevaram ne radīt eksperimentu vajadzībām, ne paredzēt, ne ieraudzīt savādāk, kā vien tad, kad pāris simtu gadu vēlāk nez no kurienes uzrodas cilvēku grupas, kas grib un spēj uzspiest citiem savādāku dzīvošanu nekā iepriekš. Konstatēt šādus notikumus iespējams tikai tur, kur nedalāmā divvienībā jau radusies valsts un rakstība. Ir vajadzīgas pietiekami daudzas rakstītas vēstures liecības, lai to salīdzināšana ļautu piešķirt notikumiem jēgu, kas fiziski vienādām darbībām var būt arī pretēja.

Arhīvs

Tāpēc visu šo liecību pārlūkošana no tautu un kultūru cikliskās pastāvēšanas teorijas viedokļa aizņēma vairāk nekā simts gadus un nozīmēja arī nemitīgu teorijas pārveidošanu. Aizsāka šo darbu krievu dabas un sabiedrības pētnieks Nikolajs Daņiļevski (1822-1885) ar publikācijām kopš 1869. gada, tālāk O. Špenglers, Arnolds Toinbijs (Toynbee, 1889-1975) un Ļ. Gumiļovs, kurš tiesības izklāstīt savas jau pagājuša gadsimta 30. gados piedzīvotās atklāsmes ieguva 60. gadu beigās, gandrīz precīzi 100 gadus pēc Ļ. Daņiļevska. Gan saistībā ar šeit nosauktajiem cikliskās vēstures izpratnes balstiem, gan bez atsaucēs noformētas vai saturā nojaušanas sasaistes ar viņiem līdzīgus uzskatus pauduši vēl daudzi citi, tajā skaitā Latvijā Valdemārs Reiznieks (1877-?, attēlā) pagājušā gadsimta 30. gados.

Steigsimies vārda burtiskajā nozīmē palūkoties, kāda izskatās cikliskās vēstures izpratne no tagadējo zināšanu viedokļa. Tātad - palūkosimies uz Eirāzijas kontūrkarti, kurā iezīmētas “šaurās josliņas” pasionārajiem grūdieniem, kas datēti pēc to izraisītajām sekām, kādas fiksētas vēstures avotos. Ar romiešu cipariem uzrādīts grūdiena datējums gadsimtos mūsu ērā vai pirms (-) mūsu ēras=Kristus, ar arābu cipariem - tautas, kas šajā līnijā parādījušas uz vēstures skatuves vienā laikā, dodot iespēju novilt grūdiena līniju. Šeit parādīts kartes konspekts, izdzēšot līnijas un neminot tautas, kas latviešiem neizsaka pilnīgi neko.

Neatkarīgā

-XVI: ēģiptiešu (1) pāreja no I. Ķēniņa terminoloģijā uzrādītās senās valsts uz vidējo valsti, saķildošanās ar ebrejiem (2) un ebreju izgrūšana jeb izceļošana atpakaļ uz Āziju, no kurienes viņi bija uzradušies kopā ar hiksiem;

-XI: ēģiptiešu (1) pāreja uz vēlo valsti joslas rietumos un M. Plāķa piesaukto ķīniešu (3) parādīšanās austrumos; pa vidu teiksmām apvītie skiti (2);

-VIII: pie mums biežāk par visiem pārējiem senatnes fragmentiem piesauktās Senā Grieķija (3) un Senā Roma (2), kā arī no romiešu vadoņa Jūlija Cēzara arī latviešu valodā publicētās grāmatas nosaukuma “Piezīmes par gallu karu” zināmie galli (1) un Zaratustras dēļ zināmie persieši (4);

I: goti, par kuriem reti kurš atceras, ka tie cēlušies no tagadējās Zviedrijas (1); galu galā Kijevas Krievzemi izveidojušie slāvi (2), Bizantijas impēriju izveidojušie kristieši (3), ar kaimiņiem kārtējo reizi sanīdušies un izceļot spiestie - un izceļot spējīgie ebreji (4) un joslas galā etiopu priekšteči aksumīti (5);

VI: ar pārtaisīšanos par musulmaņiem tagadējos eiropiešu tracinošo arābu (1), indiešu (3), jauna paveida ķīniešu (4), korejiešu (5) un japāņu (6) parādīšanās;

VII: rietumeiropiešu rašanās, ietverot spāņus (1), frankus (2), kā krustnešus Latvijā zināmos vāciešus (3) un kā vikingus zināmos skandināvus (4);

XI: gandrīz līdz Latvijai nonākušie mongoļi (1) un VI gadsimta ķīniešiem XVII gadsimtā valsti atņēmušie mandžūri (2);

XIII: krustnešu parādīšanos kā ieganstu izveidot lielvalsti izmantojušie lietuvieši (1), tagadējie lielkrievi jeb maskavieši (2), kārtējo reizi pārceļot un savu valsti Palestīnā izveidot spējīgie ebreji (3), osmaņturki (4) un kārtējie, mums labāk zināmie etiopi (5).

Arhīvs

Kartē nav iezīmēta līnija, par kuru Ļ. Gumiļovs 1988. gada sākumā publicētā intervijā sacījis ar tādu uzsvaru uz atrunām, ka tās teksta pirmpublicējumā izceltas ar lielajiem burtiem (attēlā):Pēdējais pasionārais grūdiens bija samērā nesen, lai gan to nevar skaidri zināt. Pārāk tuvu - ēkas vēl nav, ir redzama tikai daļa no sienas. Sacīsim šādi: TĀ LIEKAS, TĀ MAN ŠĶIET, ka pēdējais pasionārais grūdiens notika XVIII gadsimta beigās. Aptuveni 80.-90. gados. Tā vilnis gāja starp Japānu, Dienvidkoreju, Birmu un atsitās pret Dienvidāfriku.”

Kopš intervijas sniegšanas pagājušie vairāk nekā 30 gadi šādu pieņēmumu apstiprina ar tādu aktuālo notikumu virkni, kas iepriekš Neatkarīgajā tika aplūkota zem virsraksta “Kas atļāvis ķīniešiem būt spēcīgiem un mūžīgiem” ar norādēm uz vēl iepriekšējām publikācijām.

Tagad ievilsim elpu, lai sagatavotos iezīmēt šajā paša kartē datēt latviešu parādīšanas un pazušanas laiku.