Šokē ziņas par Krievijas cinisko attieksmi pret kritušajiem Ukrainas karā

Krievijas attieksme pret saviem kritušajiem kareivjiem ir briesmīga, ja vien tās nav viltus ziņas – šādi “Neatkarīgās” aptaujātie Latvijas Nacionālo bruņoto spēku virsnieki vērtē plašsaziņas līdzekļos izskanējušo vēsti par Krievijas aizsardzības ministra vietnieka vēlmi ciniskā veidā atbrīvoties no kritušajiem.
Latvijas Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedis, militārais vēsturnieks Jānis Hartmanis (no labās) un rezerves kapteinis Mārtiņš Vērdiņš “Neatkarīgajai” no dažādiem redzespunktiem skaidro plašsaziņas līdzekļos publiskoto informāciju par Krievijas armijas vadības attieksmi pret saviem kritušajiem karavīriem ©Alise Šulca, Kaspars Krafts, F64/ Photo Agency

Šā gada 3. martā plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka “vēstulē, kuru parakstījis Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Aleksejs Krivoručko, pieprasīts no 1. marta atņemt karadarbībā iesaistītajiem karavīriem personu apliecinošos dokumentus un personīgos žetonus”.

Tāpat vēstulē izteikta arī prasība “visīsākajā laikā” nokārtot kritušo līķu izvešanu uz pastāvīgās dislokācijas vietām, to veicot slepus naktī. Kritušie apglabājami brāļu kapos, tostarp Baltkrievijas teritorijā, katram apbedītajam piešķirot numuru. Ja līķus nav iespējams izvest, tie iznīcināmi uz vietas.

Kritušie neklusē

Savukārt Pleskavas apgabala aktīvists un Kremļa režīma kritiķis Ļevs Šlosbergs savā blogā “Telegram” kanālā šā gada 1. martā paziņojis, ka “Krievijas diktatora Vladimira Putina valdošais režīms apņēmies neatdot Ukrainā karojušo un nogalināto Krievijas karavīru mirstīgās atliekas to piederīgajiem, tā vietā dedzinot līķus mobilajās krematorijās, lai tos nebūtu iespējams pienācīgi apglabāt”. Ļ. Šlosbergs paudis viedokli, ka Krievijas režīms ir mācījies no iepriekšējo karu pieredzes un šoreiz nesūtīs zārkus ar kritušajiem karavīriem uz mājām, lai tos varētu apbērēt radinieki un tādējādi plašāka sabiedrība uzzinātu par reāliem kara upuriem. Tā vietā kritušo līķi tikšot utilizēti mobilajās krematorijās, un Ļ. Šlosbergs pieļauj, ka, lai “aizbāztu muti” un neļautu runāt par notikušā apstākļiem, kritušo karavīru radiniekiem tiks izmaksātas kompensācijas, pretī prasot parakstu par konfidencialitāti.

Vēsture pieredzējusi daudzus un dažādus karus, taču kritušo karavīru cieņpilna apglabāšana, cik nu vien tā kara apstākļos ir bijusi iespējama, vienmēr bijusi svēta un pašsaprotama neatkarīgi no karavīra piederības kādai armijai. Pat PSRS iebrukuma laikā Afganistānā kritušo padomju armijas karavīru mirstīgās atliekas tika nogādātas tuviniekiem tā dēvētajos cinka zārkos no visnotaļ grūti pieejamiem Afganistānas nostūriem. Līdz šim nevienai no karojošajām valstīm nebija ienācis prātā karavīra mirstīgās atliekas nosūtīt nebūtībā, iznīcinot tās kremācijas krāsnīs.

Tumsā tīts

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedis, militārais vēsturnieks Jānis Hartmanis, vaicāts, kā viņš vērtē plašsaziņas līdzekļos atspoguļoto Krievijas attieksmi pret saviem kritušajiem, teica: “Tas ir pilnīgā pretrunā ar cilvēcības pamatnormām. Putins Ukrainā uzsākto briesmīgo lietu jau no paša sākuma ir pasludinājis par “speciālo operāciju”, respektīvi, ka tas nav karš, bet kaut kas tāds, kas ir tumsā tīts, par ko nekur nedrīkst publicēt, ka tas viss ir slepeni. Tā kā šajā tā sauktajā speciālajā operācijā darbojas speciālo uzdevumu vienību karavīri vai čekisti, vai vēl tur nezin kas, tad tas viss ir zem šausmīgi liela slepenības grifa. Taču šis viņa slepenības plāns, kā mēs redzam, izgāzās, un tagad visiem redzams, ka tas tomēr ir reāls karš. Ir sākusies ļoti nopietna kara darbība, kurā Ukrainas armija varonīgi cīnās. Un šajā aspektā Krievijas attieksme pret saviem kritušajiem karavīriem - tas ir briesmīgi. Tā ir briesmīga attieksme arī pret šo karavīru ģimenēm, pret karavīru mātēm, pret savu tautu. Putins jau nav armijnieks. Viņš ir nācis no VDK struktūrām, līdz ar to viņam arī piemīt šāda attieksme. Viņš notiekošo ir iegriezis tādā viltīgā asiņainā mērcē, kas parastam vienkāršam cilvēkam nav saprotama. Nav saprotams, kā var paņemt kritušā karavīra mirstīgās atliekas un ielikt tās kaut kādā pārvietojamā speciālā metāla konteinerā, tur sadedzināt, lai tās vienkārši pazūd, vai Baltkrievijā aprakt nezināmo kareivju apbedījuma vietās. Normāliem karavīriem, kuri ir dienējuši armijā, tas nav saprotams. Pats esmu dienējis divās armijās - padomju armijā obligātajā dienestā, kuru pabeidzu kā seržants, un Latvijas armijā nodienēju vairāk nekā divdesmit gadu. Šāda attieksme pret kritušajiem - tas ir apkaunojoši un briesmīgi. Bet Putinam tas ir pilnīgi pie vienas vietas. Varam paraudzīties uz viņa seju - tāda vilkača briesmoņa seja bez emocijām. Skaidrs, ka cīņas Ukrainā turpināsies. Putins neatkāpsies. Viņa rīcībā ir lieli resursi. Taču galu galā Ukraina karu vinnēs! Tas nu gan ir skaidrs, jo tauta pretojas. Ir izveidotas zemessardzes vienības. Cepuri nost! Ukraiņi ir malači! Mēs palīdzam, ko varam.

Vienu no pirmajiem Krievijas lidaparātiem, ko notrieca - tas tika paveikts ar mūsu piegādātajām “Stinger”,

” atklāja J. Hartmanis.

Grūti noticēt

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kapteinis, profesionālā militārā portāla “Vara bungas” uzturētājs Mārtiņš Vērdiņš neslēpa, ka viņam ir grūti noticēt tik barbariskai attieksmei pret saviem kritušajiem karavīriem: “Man ir lielas šaubas par to, ka Krievija slēps no karavīru ģimenēm faktus par kritušajiem, kaut vai tādēļ vien, ka paši ir apsolījuši lielas kompensācijas, 5-7 miljonus rubļu par bojā gājušajiem. Tā vienkārši pateikt, ka karavīrs kaut kur ir pazudis un armija neko nezina - tā nevarētu būt. Ziņu par karavīra bojāeju ģimenes saņems, jo tās vēlēsies pieteikties kompensācijai. Pieļauju, ka īstos skaitļus par zaudējumiem mēs vēl ilgi nezināsim. Pirmās trīs kara dienas Krievijas Aizsardzības ministrija ziņoja, ka vispār nav zaudējumu. Tikai ceturtajā vai piektajā dienā tā sāka teikt, ka tomēr ir zaudējumi. Tad daudzi saprot, ka Aizsardzības ministrija ir melojusi - kā gan varēja tā būt, ka pirmās trīs dienas nav zaudējumu un tad pēkšņi vienā dienā tie parādās. Tāds pats karš, kā uz zemes, notiek arī informatīvajā telpā. Skaitļi par kritušajiem arī ir ierocis. To gan es varu pateikt, ka neviena valsts, kas atrodas karadarbībā ar citu valsti, ar skaitļiem par kritušajiem nemētājas. To nepublisko, jo šie skaitļi grauj karavīru morāli, pat neraugoties uz demokrātiju, šo skaitļu publiskošana kara laikā ir kontrproduktīva. Zaudējumus var nosaukt pēc uzvaras, bet pašā kaujas karstumā par tiem ziņot nav prāta darbs. Šī iemesla dēļ es uz visiem šiem nopludinātajiem dokumentiem raudzītos ļoti uzmanīgi. Tāpēc es šo ziņu par Krievijas attieksmi pret kritušajiem palaidu gar ausīm un mani tā neuztrauca. Neuztrauca, jo es nevaru noteikt, vai tā ir vai nav patiesa. Vēl jāsaprot, ka šobrīd karadarbība notiek ļoti intensīvi. Reizēm nevar saprast, kur ir svešie, kur savējie; kur civilie, kur militārie. Šādos apstākļos arī nevalstiskās organizācijas nevar darboties, lai identificētu un izvāktu kritušos. Biju paredzējis, ka uz 24 stundām tiks izsludināts pamiers ievainoto un kritušo izvākšanai. Taču pušu sarunās notiek jau trešais raunds, bet vienošanās netiek panākta pat par dzīvajiem, kur nu vēl par kritušajiem.”