Kāpēc Latvija nolemta energonabadzībai
Elektrības cenas Latvijā atgriezušas tajos rekordaugstumos, kādos tās 2022. gada rudenī bija pacēluši Krievijas draudi ierobežot dabasgāzes eksportu uz Eiropu. Tikai tagad cenu izkliede starp NordPool biržā kotētajām cenām lielāka - Baltijai nelabvēlīgāka. 5. decembrī biržas cena Latvijai, kā arī Lietuvai bija 670,83 eiro par megavatstundu, bet Zviedrijai 193,91 eiro un biržā vidēji 140,80 eiro par to pašu. Vienīgais mierinājums, ka pie lētas, no degakmens iegūtas elektrības pieradušajiem igauņiem bija jāmaksā 890,54 eiro par megavatstundu. No šāda viedokļa palūkosimies vēlreiz uz notikumiem, kādi aprakstīti “Neatkarīgās” 27. decembra publikācijā “Padomijas atteikšanās no Daugavpils HES vēstīja par atteikšanos no Latvijas". Todien elektrība biržā maksāja 58,98 eiro par megavatstundu. Tādā situācijā domas par energoapgādi savādākas nekā tagad, kad cenas samaksājamas tikai ar cerību uz siltumu, kas atnāks un mūs visus izglābs. Glābt pašiem sevi kaut kā nesanāca.
Jāmeklē sazvērestība!
Kā caur koppapīru rakstīti bija Padomju Savienība vadītāju lēmumi apturēt Sibīrijas upju pagriešanu uz Vidusāziju 1986. gadā un tālāk Latvijā izbeigt jau sākto Daugavpils hidroelektrostacijas būvniecību 1987. gadā un pateikt pēc iespējas skaļāku “fui” Pāvilostas atomelektrostacijas projektam 1988. gadā. Tagad šos lēmumus var tulkot kā zīmes, ka jau tajā brīdī tika izlemts par Padomijas sadalīšanu, ieskaitot Latvijas (Baltijas) atdalīšanu. Kāpēc uz to ielaidās tieši tie cilvēki, kuriem būtu vajadzējis visiem spēkiem sargāt savu varu pār gandrīz puspasauli?
Lēmumus pieņēma cilvēku grupa, ko personificē 1985. gada 11. martā amatā ieceltais Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs (1931-2022). Viņa sarakstīšanās ar Romas klubu 1985. gada oktobrī izskatījās kā viena no ekstravagancēm, pie kādām viņš jau bija sabiedrību pieradinājis ar aprīlī pasludināto “paātrinājumu” un maijā sākto cīņu pret alkohola lietošanu. 29. oktobrī “Cīņa” publicēja M. Gorbačova atbildi uz Roma kluba vadītāju vēstuli, kurā M. Gorbačova vārdā rakstīts, ka “esmu visai pateicīgs par Jūsu vēstuli, ar kuru es uzmanīgi iepazinos. Pilnīgi piekritu Jums, ka kara un miera problēmas neapstrīdami ieņem ļoti svarīgu vietu mūsdienu starptautisko problēmu vidū.” Šeit, tātad, Romas klubs bija pielāgojis savu planētas glābēju tēlu Padomijas izkoptajai miera cīnītāju frazeoloģijai, lai taustītu Rietumu pasaules vadītāju iespējas veidot ar M. Gorbačovu attiecības, kas atšķirtos no Aukstā kara šabloniem. Tādas attiecības tiešām tika izveidotas. Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās varētu atrast tādus mēnešus, kad M. Gorbačovs ārzemēs uzturējies ilgāk nekā Padomijā.
Jāzina, kurš kuram rads
M. Gorbačova attiecības ar Romas klubu nebija ekspromts, bet no viņa priekštečiem pārņemtā mantojuma apgūšana. Šīs pēctecības personifikācija ir Padomijas politfilozofs Džermens Gvišiani (1928-2003).
Uzziņu literatūra apliecina, ka Džermena tēvs dēla vārdu nav izvēlējies gatavu, bet pats izdomājis, saliekot kopā savu priekšnieku Džeržinska un Mežinska uzvārdus. No tiem Feliks Džeržinskis (1877-1926) plaši zināms kā Padomijas valsts drošības iestādes “čekas” izveidotājs, bet viņa darba tiešais turpinātājs Vjčeslavs Mežinskis (1874-1934) darbojās daudz diskrētāk. Viņa fanu loks aprobežojās ar paša iestādes darbiniekiem, kuru vidū Mihails Gvišiani (1905-1966) pabeidza karjeru ģenerāļa pakāpē. Mihaila dēls tika gatavots diplomāta darbam, ko realizēja aplinkus veidā. Pēc starptautisko attiecību augstskolas beigšanas noformēts par kara flotes virsnieku, bet pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā esot manīts sauszemes valstī Austrijā. 50. gadu vidū pievērsies dažām filozofijas sadaļām - mācījies un tālāk mācījis citus, izpelnoties akadēmiķa statusu. Strādājis arī PSRS Valsts zinātnes un tehnikas komitejā, vēlāk kļuvis par PSRS Valsts plāna priekšsēdētāja vietnieku. Padomijas Zinātnes un tehnikas komiteja bija kā radīta Dž. Gvišiani izcelsmei un izglītībai (vai otrādi - viņš bija kā speciāli radīts šai komitejai) tāpēc, ka viens no galvenajiem tās uzdevumiem bija piedalīties ārzemju zinātnisko un tehnisko atklājumu zagšanā. Dž. Gvišiani līmenī tas nozīmēja sakaru uzturēšanu ar cilvēkiem, kuri organizēja šo atklājumu un sasniegumu gūšanu attīstītākajās pasaules valstīs. Tātad sakaru uzturēšana ar ļoti ietekmīgiem cilvēkiem ne pēc amatiem, bet pēc būtības, kuru rangam Dž. Gvišiāni atbilda kā PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja Alekseja Kosigina (1904-1980, amatā no 1964. gada līdz nāvei) znots. Par vienu no šādu sakaru uzturēšanas formām kļuva Dž. Gvišiani līdzdalība Romas klubā. Viņš tajā pārstāvējis Padomiju kopš kluba dibināšanas 1968. gadā.
Stāvam un stāvam “bezdibeņa priekšā”
Kluba izveidošanas iniciators bija itāliešu rūpnieks Aurēlio Pečei (1908-1984; latviešu valodā viņa vārda un uzvārds Aurelio Peccei atveidots dažādi), tolaik autobūves firmas “Fiat” valdes loceklis. Par kluba mērķi tika izvirzīta nākotnes paredzēšana (solīdāk sacīt, ka modelēšana), apkopojot pasaules iedzīvotāju demogrāfiskos rādītājus, sekojot dabas resursu krājumu izmaiņām, pārtikas ražošanas iespējām, atklājumiem un jaunievedumiem. Reāli klubam vajadzēja kļūt par platformu, no kuras skaļāk izskanētu brīdinājumi, kādi bija pausti A. Pečei 1969. gadā izdotajā grāmatā ar tās saturu skaidri izsakošo nosaukumu “Bezdibeņa priekšā”.
Entuziastus pamatot A. Pečei pārliecību ar skaitļiem u.tml. 20. gadsimta cilvēku prātiem atbilstošiem argumentiem klubs atrada 1970. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, Masačūsetas tehnoloģiskajā institūtā. Pēc vēl divu gadu darba tika iegūts rezultāts, kas ne tikai izskanēja cauri “dzelzs priekškaram”, ar kādu Padomija bija norobežojusi savā varā esošo pasaules daļu no pārējās pasaules, bet arī tika latviskots. Protams, Padomijā vispār un Latvijas PSR tajā skaitā ziņojums tika pasniegts sagrozītā veidā, bet tas vairs nebija svarīgi.
1972. gada 30. martā avīze “Cīņa” stādīja priekšā latviešu lasītājiem Romas klubu kā “pesimistus no Masačūsetas”. Tā bija latviskots nosaukums no krievu valodas tulkotam rakstam par Masačūsetas tehnoloģiskajā institūtā tapušu ziņojumu “Attīstības robežas”. Pirms ziņojuma publicēšanas plašsaziņas līdzekļos pieminēt Romas klubu Padomijā un kur nu vēl mazajā Latvijā (mazskaitlīgas tautiņas valodā) nebija nekādas vajadzības. Toties pēc ziņojuma publicēšanas ar tā atreferēšanu Padomijā nekavējās. Padomju propagandas versijā “pesimisti no Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta gribot negribot parādījuši nevis to, ka cilvēcei jāaptur sava attīstība, bet gan to, ka tai apzinīgi jāatbrīvojas no kapitālisma". “Cīņas” materiālā norādīts, ka “Attīstības robežas” laistas klajā martā - tātad stāsts par tām jau tajā pašā mēnesī tika pasniegts arī latviešu publikai. “Pesimistu” brīdinājumi, ka pasaulei draudot “iedzīvotāju skaita samazināšanās, tai pašā laikā strauji ceļoties augšup vides piesārņojuma līknei,” tika atspēkoti ar to, ka “nesen pieņemtais PSKP CK un PSRS Ministru Padomes lēmums par pasākumiem, lai novērstu Volgas un Urālas baseinu piesārņošanu ar neattīrītiem notekūdeņiem,” pierādot sociālistiskās sistēmas iespējas atrisināt jebkādas ekoloģiskās problēmas.
Cilvēku kļuva pārāk daudz
Pats par sevi saprotams, ka Padomijas vadītāji Romas klubā saskatīja ko citu, nekā uzdeva pastāstīt tautai (ne etniskā, bet valstspierības nozīmē). Ne tāpēc Dž. Gvišiani tika deleģēts uz klubu, lai viņš tur palīdzētu sacerēt kārtējo tekstu, kas izmantojams Aukstā kara propagandas frontē. Padomija, t.i., tās vadītāji ar Romas kluba palīdzību centās atrisināt divas problēmas.
Pirmajā, taktiskajā līmenī Padomija pievienojās aicinājumiem bremzēt zinātniski tehnisko progresu tāpēc, ka tās vadītāji, vismaz A. Kosigins jau nu noteikti, apzinājās neiespējamību sociālismā uzturēt tādu progresa tempu, kādu pēc Otrā pasaules kara bija uzņēmis kapitālisms. Tādā gadījumā būtu jauki, ja kapitālisms brīvprātīgi apņemtos savu attīstības tempu piebremzēt līdz, sacīsim, arī sociālismā iespējamam tempam. Tas taču būtu lielisks priekšnoteikums abu sistēmu “mierīgai līdzāspastāvēšanai”! Šāds lozungs pagājušā gadsimta 70. gados bieži atskanēja no A. Kosigina priekšnieka, Padomijas Komunistiskās partijas vadītāja Leonīda Brežņeva (1906-1982, amatā no 1964. gada līdz nāvei) mutes un tālāk tika ik dienas reproducēts propagandas materiālos.
Ticēsim labajam, ka Padomijas vadītāji par spīti savam komiskajam izskatam, ar kādu viņi vecuma dēļ ir palikuši atmiņā no pagājušā gadsimta 70./80. gadu mijas, bija tomēr saglabājuši prātu tādā līmenī, lai apzinātos nepieciešamību principā saskaņot cilvēces līmenī saimniekošanu ar dabas resursu saglabāšanu neierobežoti ilgai nākotnei. Tādā gadījumā nepietika ar ražošanas un patēriņa palielināšanas tempu palēnināšanu. Pat ja pieauguma tempu izdotos nodzīt līdz nullei, pati saimniekošana toreizējā veidā veda uz ekoloģisko katastrofu pārskatāmā nākotnē. Piedauzības akmens šajos aprēķinos bija iedzīvotāju skaita pieaugums pasaulē, tajā skaitā pārliecinošs pieaugums arī Padomijā. Tā nevarēja atkratīties ar argumentu, ka slāvu un vēl citu tautu, tajā skaitā latviešu dabiskais pieaugums bija negatīvs vismaz kopš pagājušā gadsimta 60. gadu vidus, bet visu pieaugumu uztur tikai demogrāfiskais sprādziens padomju Vidusāzijā. Jebkurā gadījumā cilvēku skaita pieaugums automātiski nozīmēja kopējā patēriņa pieaugumu, pat ja patēriņa līmenis nepieaugtu vai pat nedaudz samazinātos. Nebija iespēju ne radikāli samazināt cilvēku skaitu, kas tehniski prasītu atomkaru, ne patēriņu, tajā skaitā cilvēku mūža caurmēra garumu līdz akmens laikmeta līmenim.
Kāpēc karu Ukrainā ievelk uz simts gadiem
Viss pagātnes formā nupat aprakstītais ir spēkā šobaltdien. Nekāda risinājuma dabas resursu pārtēriņam nav par spīti tam, ka ekonomiskās attīstības un patēriņa pieauguma tempi pasaulē kļūst aizvien lēnāki, dažbrīd un dažviet negatīvi. Šīs negatīvās pieaugumu vērtības pagaidām tiek noteiktas izmēģinājumu režīmā. Vēl svaigā atmiņā globālie kovidierobežojumi preču un pakalpojumu ieguvei, tagad gandrīz kā acu priekšā (paldies plašsaziņas līdzekļiem) karš Ukrainā, kura tiešo upuru skaits jau mērāms miljonos un dzīves līmeņa pazemināšanās karojošajās valstīs nepārprotama. Lai gan karš ir arī ekoloģiska katastrofa, noteikti var atrast mērījumus un salīdzinājumus, pēc kuriem pulvera u.c. sprāgstvielu eksplozijās radītais CO2 daudzums izrādīsies mazāks nekā šo sprādzienu nogalināto, kā arī kara dēļ nepiedzimušo cilvēku izelpas (nopietnāk sakot, viņu saimnieciskās darbības) radītais CO22 daudzums tajos gadu desmitos, kurus viņi vairs nekad nenodzīvos kara dēļ; tas pats attiecībā uz augsnes, ūdens un gaisa piesārņošanu ar bīstamām ķīmiskām vielām.
Pašlaik piekoptie ekonomikas un patēriņa bremzēšanas paņēmieni ir tīri taktiski, kāda izrādījās arī Padomijas likvidēšana. Jā, tās vienotā tautsaimniecības kompleksa sašķelšana pa jaunradīto valstu robežām uz brīdi ļoti būtiski samazināja šo valstu iekšzemes kopproduktu summu zem līmeņa, kāds tajā paša laikā būtu bijis hipotētiskais Padomijas kopprodukts, ja Padomija vēl būtu pastāvējusi, taču tas brīdis jau sen kā pārlaists.
Neko principiālu nav devusi Padomijas sakāve Aukstajā karā kā pakļaušanās uzvarētājvalstu prasībām bremzēt ekonomisko pieaugumu. Krievija šādām prasībām tiešām pakļāvusies un pakļaujas, sasniedzot šīs pakļaušanās maksimumu ar uzbrukumu Ukrainai. Kā jau nupat tika teikts, karš iznīcina cilvēkus un patēriņu, kas tieši bija jāpanāk. Tāpēc Rietumu valstis ļoti rūpējas, lai karš turpinātos bez nekāda apdraudējuma Rietumu ieliktenim, Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Tas nozīmē, ka arī Putina svīta, vietvalži un tālāk viņa ielikteņu ielikteņi ir drošībā. Savulaik piedzīvotais Padomijas sabrukums taču rāda, ka tagadējās Krievijas Federācijas sašķelšana mazākās valstiņās nedotu risinājumu ekonomikas un patēriņa samazināšanai uz kaut cik ilgu laiku.
Reportāža no Āfrikas
Aukstā kara noslēgums ar Padomju Savienības sakāvi ir tikai nomainījis Rietumu pretiniekus no Austrumiem uz Dienvidiem. Gan jau “Neatkarīgās” lasītāji ir pamanījuši Bena Latkovska kārtējo ceļojumu uz Āfriku, t.i., šajā ceļojumā iegūtos vērojumus un pārdomas. Tajā skaitā 13. decembra publikācija ar Kenijas ainavu un tekstu, ka “Rietumu klimata aktīvisti faktiski piedāvā iesaldēt globālo Dienvidu atpalicību uz mūžīgiem laikiem, jo, tiklīdz seši miljardi globālo Dienvidu trūcīgo iedzīvotāju sāks patērēt tikpat, cik divi miljardi pasaules turīgāko iedzīvotāju, tā visas runas par 1,5 vai 2 grādiem, 55%, CO2 izmešiem un citiem klimata aktīvistu atslēgas vārdiem zaudēs jebkādu jēgu.
Grētas kulta sekotāji nepiemin to, ka viņu mērķu sasniegšanai jāpanāk, lai globālo Dienvidu iedzīvotāji samierinās ar savu kliedzoši zemo patēriņa līmeni” utt. Saprotam, kas domāts ar Grētu (2003), nesākot noskaidrot, kā vispareizāk latviskot viņas zviedru izcelsmes uzvārdu Thunberg: Tūnberja, Tunberga vai vēl savādāk.
Ne uzvārda, bet sejas dēļ Grēta tika izvēlēta par CO2 emisijas apkarotāju zīmolu. Proti, viņu izvēlējās tie, kuri tikpat labi kā “Neatkarīgās” lasītāji saprot un piekrīt B. Latkovska rakstītajam, ka “visas runas par emisiju ierobežošanu ir tukša mutes kulstīšana, jo no mūžīgā trūkuma izrauties grib visi. Šo pašsaprotamo vēlmi nekādi nevar iznīdēt, lai kādus sprediķus skandētu no visām iespējamām kancelēm.” Tāpēc tika izvēlēta seja kā brīdinājums, ka CO2 emisiju samazināšana ņemama nopietni tādā mērā, kādā izdosies Zviedrijas, Latvijas utt. valstu patēriņa līmeni pietuvināt patēriņam šeit pagadījušās Kenijas un tai līdzīgo valstu dzīves līmenim.
Valūtu gribējām lietot, bet ne pelnīt
Tā atkal sakritība, ka Zviedrija figurēja “Neatkarīgās” vakardienas publikācijā par Pāvilostas AES projekta iznīdēšanu. Precīzāk sakot, Zviedrija figurēja Latvijas medicīnas spīdekļa Ilmāra Lazovska (1931-2003) runā Latvijas Radošo savienību 1988. gada 1. un 2. jūnija kopsēdē ar Latvijas Komunistiskās partijas un valdības vadītājiem: “Pāvilostas atomreaktors, kas atradīsies jau tā piesārņotās Baltijas jūras krastā. 40 tūkstošu pilsēta, kas tur izveidosies, strāvas līnijas, migrācija uz tās fona. Laikā, kad Skandināvijas valstis sāk demontēt atomelektrostacijas, kas ir Baltijas jūras piekrastē, mēs gatavojamies projektēt jaunu atomelektrostaciju Pāvilostā, kas... rada ne tikai slimības, bet tā saistīta ar dažādu mentalitāšu cilvēku apvienošanos ciešos kolektīvos, rada cietsirdības uzliesmojumus, slepkavības, kautiņus. Protams, tā saistīta arī ar defektīvu bērnu dzimšanu...”
Tomēr jau nākamajā teikumā I. Lazovskis parādīja, kur tad novedīs AES necelšana. Nekur citur, kā pie neiespējamības uzturēt medicīnu tādā līmenī, kādu gribēja gan viņš, gan viņa pacienti: “Medicīna nav vairs tikai slimnieka laipna iztaujāšana, apklauvēšana un paklausīšanās. Medicīna prasa aparatūru, tā ir dārga, un tā ir nepieciešama visos izmeklēšanas posmos. Ir divu veidu aparatūra, kas pieejama medicīnas iestādēm. Viena ir importa aparatūra, ko var iegādāties ļoti retos gadījumos, jo trūkst valūtas. Mūsu ražotā aparatūra ir nepilnīga, novecojusi. Pēc mūsu klīnikas no vērojumiem, pa lielākai daļai tā vispār nedarbojas.” Tātad vajadzīga valūta, bet tā jānopelna ar rūpniecību, kurai enerģētika dod pamatu. Ja nav enerģijas, tad nevar saražot ne tiešā veidā medicīnas aparatūru, ne jebko citu, ko pārdot par valūtu, lai nopirktu medicīnas aparatūru.
Pamācoši, ka tieši tajās dienās, kad I. Lazovskis uzstājās un viņa teiktais tika nodrukāts “Literatūrā un Mākslā”, Liepājas pilsētas avīze “Komunists” uzklausīja un 1988. gada 2. augusta numurā publicēja kāda sava lasītāja L. Orehova uzdoto jautājumu sēriju: “Kas tad nu iznāk? Pie mums (Latvijā un visā PSRS Ziemeļrietumu energosistēmā) elektrības pietrūkst, tādēļ jāceļ AES ar visām neparedzamajām sekām, bet enerģija, ko ražos AES, būs vajadzīga eksportam uz Somiju? Kur tad paliek loģika? Kur ekonomiskā jēga? Varbūt, ka speciālisti enerģētikā spēs atbildēt uz šiem jautājumiem?” PSRS plānus pārdot Somijai elektrību L. Orehovs bija izlasījis avīzē “Pravda”.
Atbilde vienkārša, bet Latvijas iedzīvotājiem 1988. gadā principiāli nesaprotama, ka arī par enerģijas eksportā iegūtu valūtu, tajā skaitā par Somijas markām, varētu nopirkt aparātus, ar kuru palīdzību I. Lazovskis spētu ārstēt L. Orehovu viņiem abiem vispieņemamākajā veidā. Savas prāta spējas daudzkārt apliecinājušais I. Lazovskis tāpat izlikās to nesaprotam, bet ierosināja izlīdzēties ar esošas valūtas pārdali, palūdzot to no Ventspils ostas uzņēmumiem, kuri apkalpoja ārzemju kuģus un tiem saņēma atlīdzību valūtā.
Rietumi pieprasa energonabadzību
To, ko I. Lazovskis Atmodas laikā ieteica darīt mazumā, atjaunotā Latvijas Republika reāli darīja vairumā, mēģinot pataisīt tranzītbiznesu (atsevišķu stāstu pelna naudas tranzīts) par savu galveno ekonomikas nozari un ieņēmumu avotu. Tagad ārēji spēki šo nozari sagrāvuši tāpat, kā iepriekš ne tikai iznīdēja Pāvilostas AES jau projekta stadijā, bet arī Lietuvā uzcelto, iedarbināto un Baltiju ar lētu enerģiju apgādāt spējīgo Ignalinas AES.
Rietumiem par godu jāteic, ka atomenerģijas atņemšana Baltijai nav akcija speciāli pret Baltiju. Pārspīlēts, bet ne galīgi aplams ir I. Lazovska teiktais “laikā, kad Skandināvijas valstis sāk demontēt atomelektrostacijas". Viņa vārdos jāsadzird atsaukšanās uz 1980. gada referendumu Zviedrijā, kurā tiešām tika nobalsots par AES slēgšanu. Tā brīža aktualitāte bija 1979. gadā notikusi avārija Trīs salu AES (ASV, Pensilvānijā), kas tika aizmirsta pēc 1986. gada avārijas Černobiļā un 2011. gada avārijas Fukusimā. 1980. gadā vēl neviens nezināja, ka tādas avārijas notiks, bet pasaule tādēļ bojā neies. Par spīti divām lielajām avārijām vai tieši pateicoties tām, Zviedrija nav savas AES demontējusi līdz šai baltai dienai. Tieši otrādi, pērnā gada sākumā aģentūras LETA arhīvā iegūlās 11. janvāra ziņa “Zviedrija vēlas būvēt jaunas atomelektrostacijas”. Citas sakarības gan diktē, gan kavē atomelektrostaciju celtniecību Somijā. Ir, lūk, valstis un tautas, kas iemanījušās atteikšanos no enerģētikas apsolīt tāpēc, lai tās liktu mierā un solījumu varētu nepildīt.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
