Ādolfs Šapiro "par kroplumu, ar ko nācās sadurties laikā, kad tika svinēta brīvība"
Paraugupura vietu teātris ieņēmis trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc ka tas bija teātris. Proti, vieta, kur pulcējās cilvēki no 500 Latvijas kolhoziem un sovhoziem, no 50 pienotavām un kopumā daudziem tūkstošiem uzņēmumu un iestāžu, kuras pazuda tieši tāpat kā teātris. Tāpēc teātrim ir tiesības simbolizēt visu šo zudušo godību. Otrkārt, tāpēc, ka upurim ir viena cilvēka seja, kas publiku pievelk daudz vairāk nekā statistiskās ziņas, ka darbu, pajumti vai ģimenes zaudējuši kaut tūkstoši, kaut miljoni cilvēku. Treškārt, tāpēc, ka ar šo seju dzīvo profesionāls aktieris un izcils režisors, kurš savu upura lomu paša iestudētajā viena aktiera izrādē spoži spēlē jau vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Paldies par to bijušā Jaunatnes teātra galvenajam režisoram jeb mākslinieciskajam vadītājam Ādolfam Šapiro. Tajā skaitā paldies viņam par grāmatu “Kā aizvērās priekškars” (Maskava, 1999, krievu valodā) un paldies Latvijas valstij, kas neslēpj šajā grāmatā aprakstītās valsts reālās radīšanas mokas.
Teātris ir latviešu elks
Paraugupura lomas piešķiršana ir polittehnoloģiski izskaitļojama atbilstoši Ā. Šapiro novērotajam, ka “latviešu pieķeršanās teātrim ietvēra kaut ko tādu, kas nepakļāvās elementārai analīzei” (308. lpp. norādītajā grāmatā). “Mēs, l a t v i e š i, mīlam teātri - tas skanēja lepni” (attēlā).
Jā, bija saprotama teātra īpašā loma, saglabājot nacionālo pašapziņu. Teātris bija tā retā vieta, kur skanēja tikai latviešu valoda. Tikai teātrī okupētās Latvijas latvieši, turklāt latviešu valodā, varēja lemt kaut vai par neesošas valsts lietām, kad aktieri uzstājās virsaišu, karalieņu vai prezidentu lomās, bet skatītāji identificējās ar tām. Uz šādas bāzes teātris kļuva par elku, bet elku pienākumos ietilpst arī pērienu saņemšana tad, ja kaut noiet greizi viņu pielūdzēju dzīvē. Pēc tam, protams, elku noliek atpakaļ svētā vietā un turpina pielūgt, bet uz brītiņu tā arī vajadzēja, lai elks kliegtu sāpēs kaut vai A. Šapiro balsī: “To nevarēja iedomāties, kā izmainīsies dzīves konteksts, kad ministros izsities komponists drāzīs (будет поносить) aktierus, bet rīdzinieki kā sastinguši nolūkosies tā teātra iznīcināšanā, ar kuru viņi vēl vakar lepojās” (308). “Kauns kavē un neļauj pa īstam izbļaustīties par visu kroplumu, ar ko nācās sadurties laikā, kad tika svinēta brīvība. Par viņu es sapņoju, nevarot ne iedomāties, ne uzminēt, ka savām acīm ieraudzīšu, kā brīvība mani izšķirs no tiem, kurus uzskatīju par saviem draugiem, iznīcinās brīvībai kalpojušu teātri un sašķiros teātra cilvēkus pilsoņos un iedzīvotājos” (309).
Aizkavēšanās noveda nāvē
No šodienas skatpunkta jāapbrīno tas, cik jūtīgi un precīzi Jaunatnes teātra atpalikšanu no dzīves konteksta izmaiņām ir fiksējušas jaunas censones - toreizējās Pētera Stučkas vārdā nosauktās Latvijas Valsts universitātes filoloģijas un žurnālistikas studentes, kurām laikraksts “Padomju Jaunatne” bija uzticējis sniegt kolektīvu vērtējumu par Jaunatnes teātra 1987./1988. gada sezonu. Ar 1988. gada 7. jūniju datētā publikācija saucās “Nav vairs tas teātris” un šis virsraksts pamatots ar salīdzinājumu, ka “akadēmiskie teātri ir jūtīgāk uztvēruši publikas pieprasījumu. Kāds tur brīnums, ja skatītāji, steigdamies uz “Mūžības skartajiem” Dailē vai “Ar būdu uz baznīcu” Drāmā, nepainteresējas par sezonas novitātēm Jaunatnē”.
Jaunatnes teātris no dzīves konteksta izmaiņām bija atpalicis par gadu, varbūt tikai par pusgadu, bet ar to pietika, lai teātris sāktu vairs neapturamu slīdēšanu bezdibenī. Proti, gadu vēlāk, nekā vajadzēja, bija kļuvis par pirmo teātri Padomju Savienībā, kas iestudējis Vladimira Nabokova (1899-1977) lugu “Valša izgudrojums” (1938). Šajā reizē valsis nav deja, bet uzvārds lugas galvenajam varonim - avantūristam, kurš sagrābj valstī varu visvisādu neģēlību darīšanai. Ja luga būtu uzvesta 1986./1987. gada sezonā, publika celtu Ā. Šapiro un viņa teātri debesīs tieši tāpat, kā tas bija par 1985. gada pavasarī skatītājiem nodoto Bertolda Brehta (1898-1956) sacerējuma “Trešās impērijas bailes un posts” uzvedumu. Diemžēl notika tikai tas, kas varēja notikt. Ā. Šapiro nav vainojams par aizkavēšanos, bet par to, ka savlaicīgi neatteicās no dzīves kontekstā vairs neiederīgas izrādes.
Lai gan V. Nabokova un B. Brehta sacerējumi uzrakstīti vienā un tajā pašā gadā un pēc būtības pauž vienu un to pašu, Latvijas PSR vienu no tām uzvest drīkstēja jau pagājušā gadsimta 80. gadu vidū, bet otru - tikai 80. gadu beigās, jo tās sakrita ar Latvijas PSR un visas Padomijas pastāvēšanas beigām. Par “Trešo impēriju” vēl stiprajā Padomijā nevarēja un nedrīkstēja šaubīties, ka ar to domāta Hitlera diktatūra Vācijā, bet Valsis sagrāba kaut kādu nosacītu valsti, kuras līdzību ar Padomiju bija vieglāk formulēt. Tikpat svarīgas bija abu autoru biogrāfijas. Padomijas satelītvalstī Vācijas Demokrātiskajā Republikā B. Brehts skaitījās vācu sociālistiskās literatūras izveidotājs, bet V. Nabokovs bija no Krievijas aizbēgušu cara laiku augstmaņu dzimtas loceklis. Tikai tad, kad Padomijā valdošā vara jau šķobījās un drupa, pavērās iespēja uzvest lugu, kuras galvenajā varonī varēja atpazīt gan Hitleru, gan komunistu diktatūras Krievijā izveidotāju Ļeņinu. Taču tas, ka Ļeņinu jau drīkstēja kariķēt, “Valša izgudrojuma” tēlu galerijā pārvietoja viņu no varas sagrābēja par zaudētāju, kuram varu atņem nākamais diktators. Un kurš tad pretendēja uz šādu lomu Padomijā un tieši Latvijā 1988. gada pavasarī?
To diez vai vairs var noskaidrot, kad tieši Jaunatnes teātrim veltītajā lapā (1/4 daļā no visa avīzes 7. jūnija apjoma), kādu nevar sagatavot vienā dienā, parādījās vārdi “Nav vairs tas teātris”. Proti, vai tas notika pirms, vai pēc Latvijas PSR radošo savienību 1. un 2. jūnija plēnuma, kurā noskaidrojās, ka varas maiņa Padomijā ir dienas kārtībā. Pēc 2. jūnija tik tiešām bija pavisam savādāk jāskatās uz teātra uzvedumu par varas maiņu. Tobrīd jau tiem spēkiem, kuri cerēja varu iegūt, nebija izdevīga atnākošās varas kariķēšana tā, kā tas tika darīts “Valša izgudrojumā”. Pie varas viņi vēl nebija un tāpēc nevarēja atcelt padomju cenzoru atļauju lugas izradīšanai. Nebija arī garantiju, ka viņi jau pavisam drīz iegūs varu.
Ne tikai Jaunatnes teātris nezināja, ka atnākusī vara teātri likvidēs. To nezināja arī “viņi", jo nezināja, tieši kuri no visiem viņiem kļūs “viņi” - kuri iegūs un saglabās varas pēctecību vismaz līdz šai baltai dienai 2024. gada pavasarī. 1988. gadā sakustējās daudzi, bet līdz varai tika nedaudzi. Vairākums no cīņas izstājās, daži kļuva par trako namu pacientiem. Bet 1988. gada pavasarī viņi visi izskatījās gandrīz vienādi. 17. maijā “Padomju Jaunatne” sniedza ieskatu saņemtajos sūtījumos, ka “aizvadītā nedēļa bijusi ar izteiktu “teātra novirzienu", jo pret metro balsojuši Valmieras teātra 65 un Valsts Jaunatnes teātra 123 pārstāvji Dina Kuple, Vera Singajevska, Uldis Pūcītis, Edgars Liepiņš un vēl daudzi citi”. Tomēr Valmieras teātris pastāv, bet Jaunatnes teātris nepastāv.
Par teātra sadalīšanu rakstīja, par Padomijas sadalīšanu domāja
Nākamo, 1988./1989. gada teātra sezonu “Padomju Jaunatne” vēlējās rezumēt, 1989. gada 29. jūnijā apkopojot Latvijas teātru galveno režisoru vērtējumus un pašvērtējumus. Vairāki “galvenie” uzdeva viņu vietā izteikties saviem palīgiem, bet Ā. Šapiro rīkoja skandālu: “Lūdzu lasītājus man piedot, ka nevēlos sniegt interviju laikrakstam “Padomju Jaunatne", kur pēdējā laikā tika publicēti divi manu godu un pašcieņu aizskaroši, tendenciozi uzbrūkoši raksti.”
Nekāda pamata apvainoties Ā. Šapiro nebija. Jā, recenzijā par viņa veikto Māras Zālītes lugas “Dzīvais ūdens” iestudējumu kritikas daudz, bet tā parasta lieta, ka vienam iestudējums patīk, citiem - nepatīk. Un kritiķei savs kritiķes amata nosaukums kaut kā jāattaisno. Daudz nepatīkamāks, bet toties neapstrīdamāks bija 1989. gada 1. jūnijā sniegtais faktu apkopojums par Jaunatnes teātri pārņēmušajiem konfliktiem: “Šajā sezonā Jaunatnes teātra vārds ticis skandināts daudzkārt. Mazāk - par izrāžu ziņā kārtējo patukšo darba cēlienu. Biežāk - vēloties uzzināt, cik vērā ņemams ir fakts, ka latviešu trupa gribot veidot savu teātri, vai ari apcerot to, ka tieši šī trupa sašķēlusies. Nu, protams. Ja tik maz kā interesanta ir uz skatuves, tad enerģija meklē citu darbības lauku. Un pamatu šādām apcerēm - pat par teātrī notiekošo, bet uz skatuves neredzamo - deva pati latviešu trupa. Proti, gan kolektīva sanāksmēs, gan vēstulēs republikas Kultūras komitejai un Teātra darbinieku savienībai.”
Žurnālistes Intas Kārkliņas piedāvātais risinājums Jaunatnes teātra problēmām tieši tāds pats, kā risinājums visas Padomijas problēmām. Tātad sadalīt teātri latviešu teātrī un krievu teātrī. Par konsekvencēm attiecībā uz krievu trupu latviešu publika atļāvās nedomāt, bet “latviešu tautas atmodas laikā nacionāla Jaunatnes teātra dzimšana būtu ļoti likumsakarīga”.
Pāris nedēļās noskaidrojās, ka visa avīzes auditorija domā līdzīgi. 14. jūnijā sniegtajos izvilkumos no atsauksmēm uz 1. jūnija publikāciju atzīts, ka vai nu esošajām “teātrim vajadzīgs režisors, kas izprastu latviešu jaunatnes problēmas" (I. Otzule), vai “radīt patstāvīgu latviešu Jaunatnes teātri Lāčplēša ielā 25 latviskuma audzināšanas veicināšanai”, par ko parakstījušies 27 Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja darbinieki.
Ko Šapiro prasīja, to Pauls darīja
Būtu pārspīlējums sacīt, ka Ā. Šapiro vispār nekomunicēja ar lielu daļu no sava teātra aktieriem un Latvijas sabiedrību kopumā. 1989. gada 4. jūlijā viņš pieņēma vietējās varas galvenās avīzes “Cīņa” apsveikumus 50 gadu jubilejā un pamācīja dzīvot sevi un citus intervijā zem virsraksta “Vienīgā iespēja - konkurence”: “Šodien skatītāju interese par teātri ir strauji samazinājusies, jo viss, kas notiek dzīvē, ir daudz interesantāks, daudz satraucošāks. Ko šādā situācijā, brīvā tirgus apstākļos, darītu citās valstis? Puse teātru tiktu slēgti. Un pēc laika, kad rastos atkal jauns pieprasījums, izveidotos varbūt pat divreiz vairāk teātru.”
Tādiem vārdiem Ā. Šapiro aicināja izdarīt tieši to, ko Latvijas valsts kultūras ministra Raimonda Paula personā izdarīja iespējami drīz pēc tam, kad valsts bija atjaunojusi neatkarību un tiešām drīkstēja lemt cita starpā par teātru slēgšanu vai atvēršanu. Precīzāk sakot, R. Pauls solīja rīkoties mats matā pēc Ā. Šapiro vārdiem, kad 1992. gada aprīlī gatavoja pavēli par Jaunatnes teātra “reorganizāciju” cita teātra dibināšanas veidā. Pavēle tika datēta ar 16. aprīli, bet jau 10. aprīlī nozares laikrakstā “Literatūra un Māksla” atspoguļota lēmumprojekta apspriešana no tā tālāko seku viedokļa. Apspriede notikusi Kultūras ministrijā, bet ierēdņu vietā sasaukti kultūras darbinieki. Publikācija sākas ar R. Paula ievadrunu, bet apspriedē piedalījusies teātra kritiķe Silvija Radzobe (1950-2020) vēlāk rakstiski apliecināja, ka ievadrunas un varbūt pat paša R. Paula apspriedē nebija un viņa vārdi publikācijai pievienoti vēlāk. Tātad ne sarunā, bet rakstiski R. Pauls aicinājis “paskatīties, kas notiek arī mūsu tā sauktajos vadošajos teātros. Agri vai vēlu mēs tajos arī nonāksim pie tā paša. Nezinu, vai tas notiks manas darbības laikā, bet ar laiku esmu pārliecināts, ka valsts dotēs trīs četrus teātrus, ne vairāk.”
R. Paula vārdi droši vien piepildīsies atbilstoši Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājumam. Taču 32 gadus Latvijas valsts varas aparāts joprojām spēj atrast naudu, lai uzturētu astoņu teātrus. Operas un baleta, Nacionālais, Dailes, Krievu drāmas, Valmieras un Leļļu teātri pastāv kā pastāvējuši, pagrozot dažus vārdus vai burtus nosaukumos, Jaunatnes teātra vietā Jaunais Rīgas teātris un Liepājas pašvaldībai atdotā Liepājas teātra vietā parādījies Daugavpils teātris. Liepājas teātris ļoti līdzinās valsts teātriem, epizodisku palīdzību caur pašvaldībām un fondiem saņem dažnedažādu priekšnesumu sniedzēji. Valsts aparāts dara visu iespējamo, lai pārnestu A. Šapiro atzīmēto “latviešu pieķeršanos teātrim” uz pieķeršanos arī valsts aparātam. Teātriem jāsaprot savas pastāvēšanas nosacījumi.
Tieši tāpat Ā. Šapiro ieteikumiem atbilst Jaunatnes teātra vietā nodibinātā Jaunā Rīgas teātra sākotnējā versija: “Jāpāriet uz līguma formu trupas veidošanā kā visprogresīvāko metodi. Līgums jāslēdz ne tikai ar aktieriem, bet arī ar režisoru (citādi nebūs ievērots vienlīdzības princips) uz noteiktu laiku, piemēram, 2 līdz 3 gadiem.” Tiem aktieriem, ar kuriem līgumus neviens neslēdz, “pašam derētu padomāt par savu piemērotību profesijai. Ir vēl arī šāds ceļš - strādāt un nākamajā konkursā pierādīt savas tiesības būt aktierim".
No vienas puses, Ā. Šapiro var nosaukt par liekulības etalonu, kurš kā kosmiska mēroga ļaundarību apraksta to, ka ar viņu rīkojušies precīzi pēc viņa paša priekšrakstiem. No otras puses, Ā. Šapiro konkurētspēja līdz šim brīdim apliecina, ka viņš atbilst tiem spēles noteikumiem, kādus sev un citiem pasludinājis.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
