Zūd uzticība informācijai kā tādai

Viss plūst, viss mainās, tik latvju zemē nemainās nekas. Tā gribas teikt, vērojot SKDS ikgadējā pētījuma Latvijas institūciju reitingus. Jau desmit gadus dažādu institūciju sabiedrības uzticības tabula paliek nemainīga.
13.01.2021. Bens Latkovskis
 
SKDS. Uzticēšanās valsts un sabiedriskajām institūcijām, politiķu un valsts amatpersonu darbības vērtējums un izmantotie informācijas avoti. Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultāti, 2020. gada decembris ©Ekrānšāviņš

Hroniski zemāko uzticību Latvijas sabiedrībā ir izpelnījušās politiskās partijas (-69,3%, pozitīvo vērtējumu īpatsvars mīnus negatīvo vērtējumu īpatsvars), Saeima (-51,6%), valdība (-43,3%). Tāpat nemainīgs palicis to institūciju saraksts, kurām ir augstākais sabiedrības uzticības reitings - izglītības iestādes (56,4%); bruņotie spēki (43,7%); veselības aprūpes iestādes (37,3%). Šāda uzticības nemainība, neskatoties uz izmaiņām dažādu institūciju vadībā, liecina par mūsu sabiedrībā pastāvošu stratēģiski politisko līdzsvaru. Varbūt pat par zināmu stagnāciju, kad cilvēki kopumā ir samierinājušies ar apkārtējo realitāti un ar to sadzīvo neitrālā līdzās pastāvībā. Mēs katrs par sevi, viņi par sevi.

Tā vien šķiet, ka skolas, slimnīcas un armija ir guvušas visaugstāko uzticību vienkārši tāpēc, ka citu institūciju, ko atzīmēt ar labu vārdu, vienkārši nav. Piemēram, kādreiz bija augsts Valsts prezidenta reitings. Var kādam dažādu iemeslu dēļ nepatikt Vaira Vīķe-Freiberga, bet nevar noliegt, ka viņa bija spilgta personība, kuru respektēja gan sabiedrība kopumā, gan politiskā šķira. Diemžēl pēc viņas prezidenta institūcijas autoritāte vairs nav izcēlusies ar noturīgu stabilitāti.

Uz īsu brīdi bija vārgas cerības, ka Egils Levits ar savu izslavēto intelektuālo kapacitāti spēs pacelt augšup nošļukušo prezidenta reitingu, taču izrādījās, ka sabiedrība no šāda līmeņa institūcijām prasa kaut ko vairāk nekā gudri parunāt par nosacīto tēmu - vai ir dzīve uz Marsa? Vairāk vai mazāk gudri parunāt, pabārstot svešvārdus un jaunvārdus, šodien spēj daudzi, un ne jau tāpēc viņi nonāk augstos amatos. Augsts amats prasa stingru un skaidru pozīciju. Ja amatpersona nevienā jautājumā šādu pozīciju nespēj demonstrēt, tad nav jābrīnās, ka arī reitings kūļājas astes galā.

Tiesībsarga reitings ir šīs korelācijas uzskatāmākais piemērs, izejot no pretējā. Tiesībsargs iniciēja vairāku jautājumu (par minimālo ienākumu neatbilstību Satversmei un citus) skatīšanu Satversmes tiesā, panāca izmaiņas normatīvajos aktos, un, lūk, rezultāts - tiesībsargs no valsts individuāli personificētajām institūcijām ir ar augstāko reitingu - 35,9%. Salīdzinājumam Valsts prezidenta institūcijas reitings ir -10,3% (kas ir zemākais rādītājs kopš reitinga mērījumi veikti).

Valsts prezidenta institūcijas katastrofāli zemais reitings ir sekas šī iestādījuma tiešā vadītāja uzsvērti gļēvulīgajai darbībai. Katru reizi, kad Saeima pieņem kādu strīdīgu likumprojektu, prezidents kaut ko paburkšķ bārdā, pasaka, ka likumprojekts būtu varējis būt labāks, bet beigu beigās to paraksta, pie sevis klusi bubinādams. Tad jau labāk būtu licis šo parakstu ar augsti paceltu galvu, skaļi sakot, ka attiecīgais dokuments ir izcils, labākais no iespējamiem. Ja prezidentam, parakstot likumu, nākas saviebties kā citronā kožot, tad skaidrs, ka kaut kas tur lāga nav, bet pats prezidents, kurš savus pienākumus pilda, kā zobu sāpes pieciešot, nevar pretendēt uz sabiedrības atzinību.

Ja paskatāmies, kam pēdējos desmit gados visvairāk uzlabojusies Latvijas sabiedrības uzticība, - tā ir veselības aprūpes sistēma (+15%; no 49% (tikai pozitīvs vērtējums) līdz 64%); valsts policija (no 43% uz 60%); tiesībsargs (no 28% uz 56%); jūsu pašvaldība (no 41% uz 54%); tiesas (no 36% uz 47%).

Uzticība mazinājusies radio (no 68% un 58%); televīzija (no 65% uz 54%); Valsts kontrole (no 59% (2011. gadā pat 68%) uz 50%); drukātā prese (no 57% uz 46%); interneta ziņu portāli (no 44% uz 38%). Zīmīgi, ka uzticība mazinājusies plašsaziņas līdzekļiem. Šis uzticības zudums ir vēl iespaidīgāks, ja reitingi tiktu salīdzināti ar 1997. gadu, kad SKDS pirmo reizi veica šo institūciju uzticības pētījumu. Par ko tas liecina?

Par to, ka Latvijā notiek tie paši procesi, kuri vērojami citur pasaulē - vispārējs uzticības zudums informācijai kā tādai. Cilvēki zaudē orientierus. Kādreiz viņi zināja: no rīta atvēršu savu avīzi, vakarā ieslēgšu TV vai, braucot uz darbu, radio, un tur man cilvēks, kuram uzticos, pastāstīs visu, kā ir, bet tagad - atveru datoru, un tur man pretī gāžas informatīvā lavīna; ieslēdzu TV vai radio, un tur man kārtējais “gudrinieks” cenšas kaut ko iestāstīt. Nē, labāk neuzticos nevienam. Tikai pats sev. Taču šāds jautājums aptaujās netiek iekļauts. Bet varbūt vajadzētu.