Kariņa dievišķošanas galvenais mērķis
Ja Levits tikai latviešu nāciju “ceļ spārnos” (šobrīd redzam, cik augstu to pacēlis), tad Kariņš jau ir planetāra mēroga “nošļukušo knābju” cēlājs. Briselē (Eiropas Savienības galvaspilsētā) visi viņam steidz klāt un uzskata par milzu godu šim globālā mēroga Lāčplēsim paspiest roku. Zināma patētika dzejniekiem skaitās piedodama, un skaidrs, ka Zālīte šo “visi steidz klāt un grib sveicināties” lieto kā sava veida metaforu, taču katrai metaforai ir sava dziļākā jēga.
Šīs metaforas jēga ir ļoti tuva kanoniskajā Staļina evaņģēlijā aprakstītajai ainai - kara laika “Lielās trijotnes” tikšanās reizēs visi esot piecēlušies un izstiepušies miera stājā, kad telpā ienācis Staļins. Īpaši jau zvērīgais antikomunists Vinstons Čērčils un ratiņkrēslā sēdošais Franklins Delano Rūzvelts. Zālītes jaunajā “Lāčplēša” versijā Kariņam tiek pierakstītas līdzīgas pārdabiskas īpašības, kuru dēļ visi steidz viņam klāt, lai iegūtu dievišķo svētību. Šo mitoloģisko manipulāciju galvenais mērķis ir uzburt varas nesēja vienreizējo, neaizstājamo būtību. Tev būs tikai vienu [varas] dievekli pielūgt un nevienu citu. Citiem vārdiem - ja ne Kariņš, tad kurš gan cits?
Cits jautājums ir par glaimu slieksni pašcienošā sabiedrībā. Cik tas var būt augsts, lai nekļūtu jau piedauzīgs un pretēju efektu izraisošs? Savulaik gatavoju materiālu par Turkmenistānas kādreizējo vadoni Saparmuratu Nijazovu, vairāk pazīstamu kā Turkmenbaši. Toreiz manu uzmanību piesaistīja atziņa, ka Nijazova valdīšanas sākuma posmā glaimi un lišķība auga augumā, līdz kādā brīdī sasniedza fāzi, kad, pat pēc turienes tradīcijām, augstāk vairs nebija, kur kāpt. Izteikt vēl lielākus glaimus varēja kļūt bīstami, jo vadonis tos tikpat labi varētu uztvert kā ņirgāšanos ar attiecīgām sekām.
Taču reiz, kad pēc ieilguša sausuma beidzot nolija lietus, kāds galma lišķis publiski pateicās vadonim, ka viņš savā visvarenībā licis atvērt debesu slūžas un lietum nolīt pār mūsu zemi. Pēc kāda laika šis lišķis saņēmis apbalvojumu, un apkārtējie to uztvēruši kā skaidru norādi - nevar būt pārāk absurdi vai pārspīlēti glaimi. Jo trakāk, jo labāk, un drīz vien jau aizgāja stāsti, ka Turkmenbaši tikai ar skatienu varot nosist mušu, un skolās tika ieviesta ik rīta kolektīvās pateicības izteikšana par iespēju elpot to pašu gaisu, ko elpo dižais vadonis. Izrādās, vienalga, cik pārspīlēti ir glaimi, tie vienmēr dod labāku rezultātu, nekā nepietiekama iztapība.
Par Zālītes centieniem pārsist lišķībā padomju laika žanra klasiķus - Andreju Balodi, Pēteri Silu, Valdi Luksu (kuri citos apstākļos, iespējams, būtu pat talantīgi un visu mīlēti dzejnieki), varētu pat nerunāt, jo, jāatzīst, ka viņa šos dzejdarus ar lielu atrāvienu ir apsteigusi. Turklāt no brīva prāta un absolūti nepiespiesti. No sabiedrības izpētes viedokļa daudz svarīgāka ir sociālo tīklu reakcija uz šo Zālītes literārās bezgaumības šedevru.
Samērā liels sociālo tīklu lietotāju skaits šo Zālītes ierakstu, kura šķebinošo bļodlaizību nu nekādi nevar nepamanīt, “ielaikoja” un “nošārēja”. Tas nozīmē, ka sabiedrībā sasniegts tāds lišķības līmenis, kad aplaudēt piedauzīgiem glaimiem nešķiet apkaunojoši. Tieši otrādi, vēlme identificēties ar noteiktu sociālo šķiru liek atzīmēties un “ielaikot” šo ierakstu, lai cik salkans tas arī liktos.
Ko no tā visa varam secināt? To, ka elku lipināšanai acīmredzot ir ārkārtīgi dziļas saknes cilvēku dabā. No šīs iedabas - dažādu dievekļu celšanas staba galā un to pielūgšanas (vienalga, vai tas ir Kariņš, Levits, Grēta Tūnberga, Putins, Tramps vai Ilons Masks) nav un nebūs tik viegli tikt vaļā. Arī tādiem nenoliedzami talantīgiem cilvēkiem kā Mārai Zālītei, kura kaut vai par libretu īstajam “Lāčplēsim” ir latviešu tautas vēsturē pelnījusi ierakstu zelta burtiem.
Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā
