Klāvs Sedlenieks un Viesturs Ķerus pārvērš zinātni par "pasūtījumu galdu"

Vēl pavisam nesen bija populāri joki par mistiskajiem “britu zinātniekiem”, uz kuriem atsaucās dažādi interneta “klikšķu ķērāji”, publicējot jocīgus, bieži vien gluži neticamus “atklājumus”. Interesanti, ka šobrīd šie joki ir pilnībā pazuduši no publiskās telpas. Acīmredzot tāpēc, ka par nosacītajiem “britu zinātniekiem” pēkšņi kļuvuši visi zinātnieki.
06.04.2021. Bens Latkovskis
 
©F64

Pandēmijas apstākļos visi cenšas atsaukties uz zinātniekiem, bet arī viņi ir tikai cilvēki. Vīruss SARS-CoV-2 ir jauns, neizpētīts, tāpat kā tā izraisītā slimība Covid-19. Pilnīgi loģiski, ka zinātnieku secinājumi šādos apstākļos var būt kļūdaini, strauji mainīties un būt ļoti pretrunīgi. Tur nav nekā slikta vai nosodāma. Pieejamās informācijas apjoms ir nepilnīgs, un šādā situācijā dažāda šīs ierobežotās informācijas interpretācija ir gluži normāla.

Diemžēl situāciju, kad zinātnei par jauno parādību vēl nav izveidojies vienots, homogēns redzējums, savos nolūkos izmanto politikāņi, kuri, gluži kā mitoloģiskais Frīģijas valdnieks Midass, visu, kam pieskaras, pārvērš zeltā. Protams, Eduarda Pāvula tēlotā bezdarbnieka Kurmja izpratnē, režisora Leonīda Leimaņa leģendārajā filmā “Pie bagātās kundzes”. Īpaši šajā ziņā cenšas izcelties veselības ministrs Daniels Pavļuts un viņa politiskā aizmugure “Attīstībai/Par!”, kas zinātni piesauc vietā un nevietā. Ņemot vērā, ka AP cenšas pozicionēties kā “modernākais” politiskais spēks, tad kļūst skaidrs, ka vārds “zinātne” ir kļuvis modes vārds. To ir stilīgi lietot, un, to izrunājot, cilvēks it kā sevi ierindo elitārā, modīgo cilvēku kategorijā. Diemžēl ar modi ir tā nelāgā lieta, ka tiklīdz modes lietas sāk lietot visi, tās strauji iziet no modes, jo vairs nekalpo kā piederības marķieris īpašai, elitāru cilvēku grupai.

Tā diemžēl notiek arī ar zinātni. Kādreiz bērnībā zinātnieki man likās kā dievi, kuri dzīvo pavisam citā dimensijā. Zinātne tolaik skaitījās īpaši prestiža. Tagad ir gluži otrādi. Ja kāds argumentu vietā piesauc zinātni, tad skaidrs - nav ar šo cilvēku jēga runāt. Muļķis. Tā diskreditēta kā tagad, zinātne nav bijusi nekad.

Tāpēc problēma nav cilvēkos, kas netic zinātnei un zinātniekiem. Zinātni diskreditējuši ne tikai “zinātnes” vārda nelietīgi valkātāji, bet arī paši zinātnieki, kuri bez aiztures publicē tekstus, kuri ir acīmredzami aplami.

Neiesim tālu un ņemsim piemērus no šodien, kad rakstu šo tekstu, publicētiem ierakstiem. Lūk, sabiedrības plašu atzinību baudošs zinātnieks, nevis kaut kāds konspirāciju pasaulē aizklīdis dīvainītis, RSU Asoc. prof. PhD Klāvs Sedlnieks: “Zinātnieki apgalvo, ka varbūtība, ka monēta uzkritīs ar vienu vai otru pusi uz augšu, ir 50:50. Bet kā ir patiesībā? Metām gaisā dažādas monētas, un te ir rezultāti. 1 eur monēta: ērglis, 2 eur: ērglis, 1, 2, 5, 10 un 20 centi - visi cipari. Tātad zinātnieku teiktajam nevar ticēt.”

Ar šo ierakstu viņš it kā cenšas atainot zinātnes skeptiķu aplamo domu gaitu. Diemžēl “auzās iebrauc” pats. Ja šo ierakstu būtu veikusi kāda no daudzajām dzīvesstila influencerēm, tad to pat varētu nepieminēt. Viņām tāds darbs - kaut ko publicēt, kas iedarbojas pa tiešo uz cilvēku veģetatīvo nervu sistēmu, bet Sedlenieks taču ir zinātnieks, kuram loģikas un zinātniskuma priekšzīme jārāda citiem. Diemžēl šis viņa ieraksts ir zinātniskās paviršības un neloģiskuma piemērs, kuru nepieciešams rūpīgāk iztirzāt.

Jau pirmā šī siloģisma premisa ir jēdzieniski nekorekta. Konkrētajā gadījumā zinātnieki neko neapgalvo. Tas ir vispārpieņemts konsenss. Tāpat kā 2x2 = 4. Šī aksioma nekādi netiek apstrīdēta, līdz ar to, situācija nav analoga tai, par kuru ieraksts veikts (kontekstā ar vakcīnām), kad informācija ir nepilnīga un viedokļi pretrunīgi. Tālāk tiek uzskaitīti eksperimenta rezultāti, kas it kā nesaskan ar zinātnisko prognozi, un secinājums - tātad zinātnieku teiktajam nevar ticēt, kas, pēc Sedlenieka domām, raksturo zinātnes skeptiķu aplamos spriedumus.

Kur šeit kļūda? Sedlenieka eksperimenta rezultātus un to neatbilstību aksiomātiskajam 50:50 izskaidros jebkurš matemātiskas skolotājs varbūtības teorijas ietvaros. Tur nav jābūt nekādam īpašam ekspertam. Diemžēl uz LTV žurnālista Gunta Bojāra, iespējams, kļūdaini interpretētajiem eksperimenta datiem, studijā pieaicinātie eksperti šādu vienkāršu skaidrojumu nespēja dot. Diemžēl arī zinātņu doktors Sedlenieks tā vietā, lai celtu zinātnes prestižu, sniedzot korekti argumentētu situācijas izvērtējumu, publicē no loģikas viedokļa aplamu ierakstu, kā rezultātā tikai diskreditē jau tā ar autoritātes problēmām sirgstošo zinātni.

Pēc līdzīgas shēmas jau ilgstoši darbojas Latvijas ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus. Izmantojot daudzu cilvēku dabisko vēlmi saglabāt pēc iespējas vairāk neskartu dabu, viņš regulāri publicē ekoloģiski pareizus, sabiedrībā uz urā ejošus ierakstus, kuri tajā pašā laika neiztur zinātnisku kritiku. Viņa teksti mudž no apgalvojumiem, ka Latvijā milzu apjomos izcērtot mežu, tā apjoms samazinoties un, apzināti dramatizējot situāciju, dēmonizē mežsaimniecību kā tādu.

Jebkurš cilvēks, kuru šī lieta interesē, var ieiet google un viegli atrast, ka mežu platības Latvija katru gadu pieaug (šobrīd jau pārsniedz 50% no visas Latvijas teritorijas), koksnes krāja Latvijas mežos arī pieaug (no 546 milj. m3 2001. gadā, līdz 670 milj. m3 2018. gadā), un saskaņā ar Latvijas stingro nozares likumdošanu izcirstajās platības vietā tiek stādīts jauns mežs, nodrošinot pilnu mežsaimniecības ataudzes ciklu. Taču ornitologu, zinātnieku Ķeru tas viss neinteresē. Viņš tik maļ un maļ vienu, un daudzi pašpasludinātie “dabas aizstāvji” viņu uztver kā sava veida guru.

Diemžēl šāda “guru” būšana diskreditē nopietno zinātni. Taču ne jau Sedlenieks vai Ķerus vien to dara. Zinātne tiek diskreditēta jau sen, un to dara tie, kuri pārvērtuši zinātni par “pasūtījumu galdu”, kur dažādas firmas, institūcijas, organizācijas un cilvēku grupas vēršas, lai saņemtu ar zinātniskuma zīmogu apstiprinātus sev vēlamus pieņēmumus. Tā kā daudzos gadījumos uz uzdotajiem jautājumiem iespējamas neviennozīmīgas atbildes, tad šādiem “zinātniekiem” nav lielas grūtības piemeklēt tieši tos faktus, kuri apmierina pasūtītāju.

Šim “tirgum” attīstoties un paplašinoties, zinātnieki kļuvuši arvien izdomas bagātāki, arī nekaunīgāki un jau spēj pierādīt pilnīgi jebko. Ja tikai ir kāds vai kādi, kuri par šiem “pētījumiem” ir gatavi maksāt. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka šādu “pasūtījumu galdu” tīkla paplašināšanās agri vai vēlu novedīs līdz zinātniskuma katastrofālai devalvācijai. No otras puses, var būt, ka tas tikai uz labu. Nodalīsies īstā zinātne no tās sociālās jūsmas “zinātnes”, kuru pārstāv Sedlenieks un Ķerus.