Stiprāko "brāļu" amatu kāre dāvā KPV LV teorētisku iespēju izglābties

Valsts prezidenta Egila Levita un Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa kopējais paziņojums pēc abu tikšanās trešdienas rītā bija apbrīnojami līdzīgs bēdīgi slavenajam PSRS un Vācijas kopīgajam 1939. gada 28. septembra paziņojumam: “Sakarā ar izveidojušos situāciju pēc Polijas valstiskuma pilnīga sabrukuma...”. Tikai Polijas vietā jāliek KPV LV, un viss pārējais teksts izklausās kā pārkopēts. Vismaz pēc tonalitātes.
03.06.2021. Bens Latkovskis
 
©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Patiesības labad gan jāatzīmē, ka KPV LV atšķirībā no pirmskara Polijas patiešām atradās tuvu sabrukumam. Šī politiskā veidojuma atrašanas valdībā no politiskās loģikas viedokļa bija grūti izprotama, un vakar notikušais jāvērtē kā likumsakarīgs noteikta procesa noslēgums. Taču paradoksālā kārtā šī KPV LV izmešana no valdības tai ļauj cerēt kaut vai uz teorētiskām iespējām izglābties no drošas politiskās nāves.

Jau pirms tikšanās ar premjeru, kurš partijai KPV LV “pateicās par darbu” un izdzina no koalīcijas, KPV LV pašreizējais līderis Māris Možvillo intervijā Latvijas Radio stāstīja, ka partija neesot izjukusi, tieši otrādi - tā uzņemot jaunus biedrus un esot ceļā uz nostiprināšanos. Preses konferencē jau pēc partijas padzīšanas no valdības Možvillo šo optimistisko nākotnes vīziju atkārtoja vēlreiz.

Šādu dižošanos (sevis mierināšanu) novērotāji no malas varēja uztvert ar zināmu skepsi - partija jau sen kā sairusi, bet te viens izliekas nemanām realitāti un uzdod vēlamo par esošo. Taču, ja uz situāciju paraugāmies ar vēsu prātu, tad izrādās, ka bilde (pašai KPV LV) varbūt nemaz nav tik melna, kā izskatās, jo tagad, kad koalīcijas stiprākie “brāļi” (lai neteiktu “bratani”) beidzot partiju no sava pulka padzinuši, tai negaidīti radušās iespējas atdzimt. Šādas iespējas parādījušās vismaz teorētiski, jo, paliekot koalīcijas sastāvā, iespējas partijai atdzimt un iekļūt nākamajā Saeimā nebija pat teorētiskas.

Lai labāk saprastu, ar ko gan atrašanās ārpus koalīcijas partijai var palīdzēt, jāatceras ar kādiem lozungiem KPV LV 13. Saeimas vēlēšanās ieguva otru lielāko vēlētāju atbalstu aiz “Saskaņas”. Konstrukcija, uz kuras tika karināti dažādi dekoratīvie karekļi, balstījās uz viena saukļa - nost veco nomenklatūru (politisko kliķi). Atkarībā no attiecīgā brīža noskaņojuma vārda ”vecās” vietā varēja lietot - korumpētā, izvirtusī, apnikusī, augstprātīgā, uzpūtīgā, rigidā un tā tālāk līdz bezgalībai. Nāksim mēs - jaunie, svaigie, nesamaitātie - un jaunu pasauli sev celsim.

Taču dažus mēnešus pirms 13. Saeimas vēlēšanām atgadījās notikums, kurš nospēlēja ļoti duālu lomu KPV LV liktenī. Runa ir par partijas toreizējo vadoņu Artusa Kaimiņa un Ata Zakatistova īslaicīgu aizturēšanu. No vienas puses, šis arests ļāva iepūst jaunu dzīvību pamirušajā partijā un tās pabalējušajiem līderiem iegūt mocekļa nimbu virs viņu galīgi ne svētajām galvām, taču, no otras, spēcīgi pamainīja šo līderu, ja tā var teikt, politisko “pārliecību”. Ar vienu nakti īslaicīgās izmeklēšanas izolatorā pietika, lai no šiem “līderiem” izsistu ārā visu pašuzpūsto “honoru”. Uzturēt sevi tonusā līdz vēlēšanām izdevās, pateicoties galvenokārt legālajam dopingam 0,7 litru ampulās. Agrāko līderu vietā priekšplānā izvirzījās jauns vadonis - Aldis Gobzems.

Visiem, tai skaitā partijas vadoņiem par lielu pārsteigumu, steigā sakasītā partija kļuva par vēlēšanu uzvarētāju (“Saskaņa” neskaitās). Mandātu skaits tai gan sanāca tikpat liels kā Jaunajai konservatīvajai partijai, bet nobalsojušo skaits tomēr par kripatu lielāks. Taču nākamajā rītā pēc vēlēšanām sākās arī jauna realitāte, kurā kriminālprocess pret Kaimiņu un Zakatistovu tā arī nebija pagaisis kā izgulēts reibums pēc iepriekšējā vakara uzdzīves. Vecās (korumpētās, izvirtušās, apnikušās, augstprātīgās, uzpūtīgās, rigidās un tā tālāk līdz bezgalībai) politiskās šķiras “rūdītie buki” ātri atrada ceļu pie “smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto” KPV LV līderu sirdīm. Abu līderu retorika mainījās par 180 grādiem. Vēl vakar pie visām Latvijas nelaimēm bija vainīga nelietīgā “Vienotība”, bet šodien jebkurš publiski izteikts vārds jau tiek saskaņots “Vienotības” frakcijas telpās.

No KPV LV izstājās pieci principiālākie deputāti, kuri nevēlējās kļūt par “Jaunās Vienotības” satelītiem (maigi sakot). Pēc kāda laika izstājās arī partijas premjera kandidāts - Aldis Gobzems, kurš nolēma turpināt solo karjeru ar jaunu grupu. Tikmēr KPV LV piedalījās koalīcijas un valdības izveidē uz pilnīgas paritātes principiem, kas partijai nodrošināja trīs ministru vietas. Pa starpu vietu partijā zaudēja arī Kaimiņš un Zakatistovs. Kas notika tālāk, ir labi zināms, tāpēc neatkārtošos. Tagad šis posms ir noiets, un KPV LV (“Par cilvēcīgu Latviju”) no koalīcijas ir izmesta. Patiesībā tā par to varētu teikt - Paldies, Dievam! Jo tagad beidzot būs spiesta uzsākt jaunu, patstāvīgu dzīvi.

Pateicoties partiju finansēšanas likumam, KPV LV no valdības nav padzīta ar pliku pakaļu. Tai ir pieklājīga finansiālā rocība, kas tai dod teorētiskas iespējas atdzimt. Tieši kur slēpjas šīs iespējas?

Nav noslēpums, ka pastāv pietiekami liela sabiedrības daļa, kura nebūt neuzskata Kariņa valdību par kaut ko pozitīvu. Viņu uztveres radari netver to viedokļu ietekmes centru signālus, kuri 24/7 režīmā translē ideju, ka Kariņa valdība ir labākais, kas ar mums noticis kopš VVF laikiem. Daudzi covid neloģisko ierobežojumu dēļ jūtas stipri nokaitināti, taču neredz politisko pārstāvniecību patiesi opozicionāriem uzskatiem. Mediju telpā dominē pārliecība, ka šie ierobežojumi, vienalga cik absurdi vai neloģiski, ir obligāti nepieciešami, un tie jāievēro tik ilgi, cik vajadzēs. Viedokļi, ka pandēmijas apdraudējumi varbūt ir pārspīlēti un visi šie ierobežojumi jāpalaiž stipri vaļīgāk, tiek ignorēti vai vēl trakāk - izsmieti. Visas koalīcijas partijas pēc būtības ietur “stingro” kursu. Varbūt par kapeiku maigāku, bet faktiski līdzīgu pozīciju ieņem opozīcijā esošās ZZS un “Saskaņa”. Vienīgais politiķis, kurš strikti ieņem pretēju pozīciju un aicina atcelt visus ierobežojumus, ir Gobzems. Taču Gobzems, nonākot Saeimā, pamanījies tik daudz podu nogāzt, tik daudz nepārdomātu muļķību sarunāt, ka nopietni apsvērt iespēju balsot par viņu - tas jau ir totāls izmisums.

No šī izmisuma varētu glābt jauna, pārformatēta KPV LV. Līdz 14. Saeimas vēlēšanām vēl ir pietiekami ilgs laiks, lai izveidotu homogēnu un savstarpēji nepretrunīgu partijas pozīciju daudzos, sabiedrībai svarīgos jautājumos. Skaidrs, ka KPV LV kā zīmols ir pamatīgi pabojāts un diez vai tai šaubīgo reputāciju izdosies atmazgāt. Taču jaunā partijas identitāte, kuru iemiesotu centrālā ideja - par cilvēcību - varētu atrast dzirdīgas ausis. Ja vien partijai izdotos piesaistīt cilvēkus, kuriem šis lozungs nebūtu vien tukša skaņa, ar kuras palīdzību iemānīt sevi Saeimā, bet dziļākā pārliecība. Tādi cilvēki noteikti ir atrodami. Tā kā KPV LV norakstīt būtu pārsteidzīgi.