Lukašenka kaitina Eiropu. Eiropa guļ. Pagaidām

Situācija uz Baltkrievijas un Lietuvas robežas jau kopš aprīļa ir būtiski pasliktinājusies, bet pēdējās nedēļās kļuvusi absolūti nenormāla. Ik dienas vairāk nekā simts nelegālo robežpārkāpēju šķērso abu valstu robežu ar acīmredzamu Baltkrievijas varas struktūru svētību. Tiešo lidmašīnu reisu skaits maršrutā Bagdāde–Minska palielinājies no diviem reisiem nedēļā uz četriem. Ir pamatotas aizdomas, ka šie “bēgļi” organizēti tiek nogādāti vietās, kur notiek nelegālā robežas šķērsošana.
02.08.2021. Bens Latkovskis
 
©Scanpix

Ceturtdien Baltijas valstu aizsardzības ministri videokonferencē atzina, ka migrācijas krīze pie Lietuvas un Baltkrievijas robežas vērtējama kā Baltkrievijas diktatora Aleksandra Lukašenkas hibrīdoperācija, kas vērsta pret Baltijas valstīm, NATO un Eiropas Savienību (ES). Ministri vienojās koordinēt savas darbības un reakciju gan trīspusējā, gan starptautiskā mērogā.

To, ka šī “bēgļu” infiltrācija ES ir hibrīdkara elements, atzinusi arī Lietuvas iekšlietu ministre Agne Bilotaite un ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis. Pēdējais izteicies visskarbāk: "Eiropai nav efektīvas migrācijas politikas, bet varbūt Lietuva kļūs par to pēdējo kritisko pilienu, un mēs galu galā vienosimies - vai nu ES sargā savas robežas un spēj noturēties pret hibrīduzbrukumiem, vai arī tikai piegādā teltis." Telšu pieminēšana ir netiešs pārmetums Latvijai, kuras iekšlietu ministre, pazīstamā kreiso kustības aktīviste Marija Golubeva solīja piegādāt Lietuvai... ne jau dzeloņdrātis, ar kurām apjozt 679 kilometru garo Lietuvas - Baltkrievijas robežu, bet gan teltis un segas “nabaga bēglīšu” komfortam.

Šeit atsevišķi jārunā par Baltkrievijas un ES politiku. Lukašenka darbojas atbilstoši savai izpratnei par to, kādai jābūt politikai, un atbilstoši savai labā un ļaunā koordinātu sistēmai. Šajā sistēmā nevar būt tā, ka tauta viņu ne tikai nemīl, bet pat negrib, ka viņš turpina valdīt. Šajā sistēmā, ja kāds Baltkrievijas pilsonis ir pret viņu, tad tas var būt tikai no ārzemēm apmaksāts neģēlis. Tāds, kurš par jūdas grašiem gatavs ne tikai savu māti pārdot, bet pat pašu Lukašenku nodot.

Pirms pērnā gada 9. augusta prezidenta vēlēšanām Lukašenka pret viņu vērsto sazvērestību finansētājus redzēja gan Rietumos, gan Austrumos. Atkarībā no konkrētā brīža situācijas un noskaņojuma. Tagad ir izkristalizējies galvenais ienaidnieks. Tie ir Rietumi, kur “zapevalas” (kora solistu) lomu pilda Polija un Lietuva. Līdz ar to, ja Rietumi skādē, tad ar to pašu viņiem arī jāatbild. Jāskādē pretī. Tiesa, Lukašenkas atbildes ieroču arsenāls ir visai trūcīgs. No šī ieroču klāsta viņš, atbilstoši savai mentālajai būtībai, izvēlējies migrantu plūdināšanu Eiropā.

Taču ne velti Lukašenku dēvē par kartupeļu fīreru, sovhoza direktoru un tamlīdzīgos nievīgos vārdos. Šī migrantu plūdināšana, lai arī nodara kaitējumu Lietuvai, Eiropai, taču šis gājiens nav diez cik tālredzīgs, jo vēl lielāku kaitējumu nodara pašam Lukašenkas režīmam. Kādā veidā?

Rietumu un it īpaši ES reakcija uz pēdējo gadu Krievijas un Baltkrievijas notikumiem atklāj kādu svarīgu Rietumu iezīmi. Rietumi ir diezgan vienaldzīgi par to, ko autoritārie režīmi dara savās mājās. Jā, tiek izteiktas kārtējās dziļās bažas par cilvēktiesību pārkāpumiem, asi nosodījumi par režīma necilvēcībām, citādi domājošo arestiem utt., taču ar šiem verbāliem pārmetumiem viss arī pamatvilcienos beidzas.

Kad pērn pēc zaudētām prezidenta vēlēšanām Lukašenka uz pilnu jaudu iedarbināja represīvo aparātu, tad daudzi turienes politiskie vērotāji sagaidīja, ka Eiropa šādu teroru pašā kontinenta vidū nepiecietīs un pret Lukašenkas režīmu gāzīsies sankciju vilnis. Taču nekādas nopietnas sankcijas, kuras varētu reāli sašūpot režīmu, nesekoja. Tiesa, varas iestāžu izsludinātie prezidenta vēlēšanu oficiālie rezultāti netika atzīti, un Lukašenka par pilnvērtīgu Baltkrievijas prezidentu starptautiskās sabiedrības acīs nekļuva. Taču ar to, ka viņu nekur neaicina un sauc par diktatoru, viņš jau sen kā pieradis. Ar tādām “sankcijām” viņu neiebiedēsi.

Šogad par Baltkrieviju un tās demokrātisko spēku cīņu pret režīmu ES bija gandrīz vai aizmirsusi. Tāpat kā par daudzajiem politieslodzītajiem un represijām pret neatkarīgiem medijiem. Baltkrievijas jautājums bija nozudis ne tikai no mediju virsrakstiem, bet zināmā mērā pat no profesionālo politisko aprindu dienas kārtības. Tādā stilā Baltkrievijas režīms varētu lēnām pūt vēl ilgi. Taču jau norimušo skudru pūzni no jauna uzjundīja “Raynair” lidmašīnas piespiedu nosēdināšana Minskā. Eiropa caur pirkstiem var skatīties uz “siloviku” zvērībām Okrestinas izolatorā, taču viņiem ir skaļi un pārliecinoši jāreaģē, ja notiek jebkas tāds, ko var traktēt kā gaisa pirātismu.

Reisa Atēnas-Viļņa lidmašīnas nosēdināšana Minskā bija šāds notikums, kuru pat gribot nevarēja izlikties neredzam un klusēt. Tika pieteiktas ļoti iespaidīgas, tai skaitā sektorālas sankcijas, kuru ieviešanu jau gandrīz gadu izmisīgi pieprasa režīma pretinieki. Taču, kamēr šīs sankcijas nonāca līdz galīgajai redakcijai (izgāja visu dalībvalstu akceptu), tās tradicionāli mīkstinājās, jo daudziem ES ar Baltkrieviju saistās savas intereses, kuras negribas upurēt. Turklāt ES nav gandrīz nekādu kontroles mehānismu, lai pārbaudītu, kā šīs sankcijas tiek ievērotas. Viss notiek pārsvarā pēc katra uzņēmuma godaprāta. Tomēr jāatzīst, ka no ES arī šīs sankcijas jau ir daudz. Tās, protams, Lukašenkas režīmu nenokautu, taču tā pūšanu noteikti paātrinātu.

Taču Lukašenkas pašiznīcinošās tieksmes izrādās ir vēl spēcīgākas nekā Eiropas nevēlēšanās “krāmēties” ar šo jau sen visiem apnikušo diktatoru. Būtu klusi sēdējis, ar “siloviku” palīdzību iekšējos protestus ierullējis asfaltā, bet tos, kuri nespēj samierināties, sametis pa cietumiem, izdzinis uz ārzemēm un turpinājis tēlot prezidentu. Taču, nē. Vajag vest tūkstošiem “bēgļu” no Irākas, lai ieriebtu Lietuvai. Bet Lietuva nav tāda pati vientuļa sala pasaules politiskajā okeānā kā Baltkrievija. Lietuva ir ES dalībvalsts un var prasīt no Briseles pienācīgu aizstāvību pret šādu Lukašenkas rīcību. Tam, ka pagaidām ES vēl guļ un nav pietiekoši asi reaģējusi, nevajadzētu nevienu maldināt. Reakcija būs, un tā nebūs Lukašenkam patīkama. Lai kā Rietumi nevēlētos sevi apgrūtināt ar jaunām sankcijām, pats Lukašenka spiež Rietumus uz to, ko viņi paši nemaz nevēlas darīt.

Protams, pastāv variants, ka ES turpinās gulēt un kā lācis migā sūkāt ķepu. Proti, nevis vērsīs pret Lukašenkas režīmu tādas sankcijas, ka viņš rūgti nožēlos šo Bagdādes “bēgļu” operāciju un jutīsies nelaimīgs, ka kaut ko tādu uzsācis, bet gan turpinās gļēvulīgi sūtīt Lietuvai teltis un segas, lai bēglīšiem nebūtu jāsalst. Uz šādu reakciju cer Lukašenka. Kaut kā negribas ticēt, ka viņam izrādīsies taisnība.