Afganistānas apbrīnojami neveiksmīgais un pasakaini dārgais "veiksmes stāsts". 1. daļa

Kad 15. augustā Kabulā krita prezidenta Ašrafa Ganī režīms un pilsētā ienāca “Taliban” kaujinieki, biju Ukrainā. Spriežot pēc ierakstiem tviterī, Latvijā daudziem aizlūza sirds, jūtot līdzi nabadziņiem, kuri Kabulas lidostā rausās jau uz skrejceļa esošu lidmašīnu fizelāžas, lai tikai tiktu prom no savas valsts – Afganistānas.
26.08.2021. Bens Latkovskis
 
Nav nevienas “Taliban” dibinātāja Mohameda Omāra fotogrāfijas, kura būtu nešaubīgi viņa. Vienīgā viņa fotogrāfija, kuru izplatīja ASV Federālais izmeklēšanas birojs, datēta ar 1989. gadu, un nav 100% pārliecība, ka arī tā būtu īsta ©FIB mājaslapa

Redzot, cik ļoti atsevišķi cilvēki pārdzīvo par Afganistānā notiekošo, atzīstu, nedaudz ciniski ierakstīju tviterī: “Neredzu ne mazāko iemeslu, kāpēc mums būtu jāraud par absolūti korumpēta, tautā nemīlēta, atklāti uz ārzemju naudas un ārvalstu bruņotiem spēkiem balstīta režīma krišanu.”

Pazīstamā žurnāliste un izdevēja Inga Gorbunova uz to atbildēja: “Kas tur krīt, tā ir viena lieta. Bet, kā dzīvos (ja vispār) cilvēki, kuri jau pieraduši pie daudz maz normālas dzīves? Sievietes? Jaunieši, kuri uzauguši bez Taleban mežonībām un šariata? Par to jau sāpe.”

Tā kā tālākā diskusijā Afganistānas notikumi tika reflektēti uz situāciju Baltkrievijā, Krievijā un beigu beigās arī uz situāciju Latvijā, nemaz nerunājot par kolīzijām Vašingtonas varas gaiteņos, tad skaidrs, ka jautājums ir aktuāls ne tikai šaurā Afganistānas kontekstā, un prasa izvērstāku analīzi.

Vispirms par pašu “Taliban” vai “Taleban”. Neesmu puštu valodas speciālists, un šķiet, ka pat starptautiskā līmenī nav vienprātības, kā šīs kustības nosaukums pareizi jāizrunā. Skaidrs ir vienīgi tas, ka tulkojumā - studenti - tās nosaukums neizklausās tik draudīgi, cik draudīgi izskatās paši kustības aktīvisti. Talibi, tas ir, teoloģijas studenti. Kustības sākotnējais kodols bija Kandahāras provinces medrešu studenti, kurus vadīja mulla Muhameds Omārs (miris neskaidros apstākļos, it kā ar tuberkulozi 2013. gadā). Nav nevienas Omāra fotogrāfijas, kura būtu nešaubīgi viņa. Vienīgā viņa fotogrāfija, kuru izplatīja ASV Federālais izmeklēšanas birojs, datēta ar 1989. gadu.

Leģenda vēsta, ka viņš 1994. gadā esot redzējis sapni, kurā Allāhs viņam devis uzdevumu atbrīvot Afganistānu no slepkavu, krāpnieku un salašņu valdības, kura 1992. gadā pārņēma varu pēc PSRS okupācijas laiku ielikteņa Nadžibullas režīma krišanas. Ņemot vērā, ka islāms kā reliģija ir radies, pravietim Muhamedam kanonizēto “Nakts ceļojuma” un “Debesbraukšanas” reizēs uzklausot tiešos norādījumus no Dieva, stāsti par līdzīgiem sapņiem musulmaņu kultūrā ir labi “pārdodami”. 1994. gada oktobrī aptuveni 50 teoloģijas studenti Kandahārā nodibināja reliģiski militāru grupu. Vēlāk viņiem pievienojās citi studenti (talibi), kā atšķirības zīmi izvēloties melnus turbānus un baltu apģērbu.

1996. gadā talibiem izdevās pārņemt varu lielākajā Afganistānas teritorijas daļā. Kā tiek uzskatīts, pateicoties augstākam izglītības līmenim un stingrākai disciplīnai, iepretim citām militārām un civilām vienībām. Taču nedrīkst aizmirst arī citu faktoru, ko daudzi eksperti vienkārši ignorē vai izliekas nemanām. Tas ir ievērojamas iedzīvotāju daļas nepārprotams atbalsts “Taliban” proponētajām idejām. Tā tas bija 1996. gadā, tā tas ir 2021. gadā.

Kad 1996. gadā Kabulā varu pārņēma talibi, tā brīža prezidenta Burhanudīna Rabānī (etniskā tadžika) valdība patvērās valsts ziemeļos, kurus kontrolēja Ahmadšaha Masuda vadītās tadžiku militārās vienības. Pasaule turpināja Rabānī atzīt kā Afganistānas likumīgo prezidentu, lai arī viņa nosacītā pārziņā bija ne vairāk kā 10% valsts teritorijas. Jāuzsver, ka “Taliban” bija un joprojām ir visnotaļ etnisks veidojums, kura kodolu veido puštunu pārstāvji. Līdz ar to tadžiku, uzbeku un citu tautību kopienas uz “Taliban” skatās vai nu piesardzīgi, vai pat naidīgi (īpaši tadžiki).

Ieguvuši varu, talibi savā pirmajā valdīšanas kadencē ieviesa stingru reliģisku režīmu, kurā darbojas šariata tiesību normas. Šeit jāatzīmē, ka šariata tiesa nenozīmē kaut kādu šaitana tiesu, kā var izklausīties Rietumu cilvēka ausij, bet gan taisnības tiesu,saskaņā ar stingriem tiesiskuma standartiem (pat no Rietumu tiesību viedokļa, kad tiek pieprasīti neapgāžami pierādījumi un noteikts ticamu liecinieku skaits). Šariata tiesa musulmaņu kultūras izpratnē nozīmē taisnīga tiesa, lai gan no rietumnieku viedokļa atsevišķas tās normas (īpaši sodu veidi) var radīt, maigi sakot, neizpratni.

No 1996. līdz 2001. gadam, esot pie varas Afganistānā, talibi sevi parādīja kā samērā radikālus islāmistus, kuri strikti turējās pie reliģiskajām dogmām, bez laikmeta korekcijām. Rezultātā talibi Rietumos ieguva ārkārtīgi arhaiskas un tumsonīgas kustības slavu. Jāatzīst, pelnīti. Īpašu sašutumu radīja vēršanās pret sieviešu izglītību un sieviešu iespējām darboties publiskā sektorā.

Tā kā 2001. gada 11. septembra terora aktu galvenais organizētājs Osama bin Ladens tobrīd slēpās tieši Afganistānā, un tur Rietumu sabiedriskās domas izpratnē atradās arī galvenais radikālā islāma perēklis, tad talibi tika pasludināti par galvenajiem vainīgajiem, un pret viņiem tika vērsts pirmais ASV trieciens. Jau tā paša gada oktobrī bez lielas pretestības, un ar ANO Drošības padomes mandātu (atšķirībā no iebrukuma Irākā nepilnus divus gadus vēlāk) Afganistānā ienāca ASV un to sabiedroto karaspēks. Pirms vēl ASV karaspēks bija ieņēmis Kabulu, talibu varas struktūras pajuka gluži ar tādu pašu steigu kā šā gada 15. augustā Ganī režīms.

“Taliban” vadība patvērās Pakistānā, kura tiek uzskatīta par roku, kura šo kustību gan vada, gan lielā mērā finansē. Patiesības labad jāatzīmē, ka par Pakistānas ietekmi uz “Taliban” ekspertu viedokļi dalās, un pastāv viedoklis, ka tā tomēr ir samērā autonoma organizācija, kura varbūt arī ņem vērā Pakistānas intereses, bet nevar tikt uzskatīta par tās marioneti.

Atbilstoši šī gadu tūkstoša sākuma globālās politikas paradigmai (par liberālās demokrātijas galīgo un nenovēršamo uzvaru pasaules politiskajā evolūcijā), vienlaikus ar “Taliban” struktūru iznīcināšanu sākās Rietumu, pirmām kārtām jau ASV, centieni Afganistānu modernizēt, vesternizēt, būvēt valsti (nation building). Resursi šim nolūkam netika žēloti. Kopumā ASV 20 gadu misija Afganistānā izmaksājusi līdz pat 2 triljoniem jeb 2000 miljardiem ASV dolāru (nepilnus 200 Latvijas gada budžetus). 100 miljardus jeb 10 Latvijas budžetus gadā. Lai arī lielākā daļa šīs naudas izlietoti tieši militārā kontingenta uzturēšanai, apgādei un nodrošināšanai, milzu summas tērētas Afganistānas valsts pārvaldes, infrastruktūras un sociālas vides attīstībai.

Varētu domāt, ka tik milzīga, gandrīz prātam neaptverama palīdzība afgāņu tautai liek skatīties uz amerikāņiem kā uz dieviem, labdariem, kuriem gods nobučot svārku stērbeli. Droši vien tā sevi uztvēra arī amerikāņu politiskā šķira, kura tik dāsni finansēja šo tālo Āzijas valsti. Droši vien tā bija pārliecināta, ka afgāņi ar milzu godbijību un pateicību raugās uz zvaigžņsvītraino karogu. Taču tiklīdz ASV karaspēks izvācās vai, pareizāk sakot, pat vēl pirms paguva izvākties, amerikāņu atbalstītā valdība ar visu 300 000 lielo, amerikāņu labi apmācīto un amerikāņu ieroču labi apbruņoto Afganistānas valdības karaspēku tikpat kā bez pretošanās padevās talibiem.

20 gadu ilgās investīcijas izrādījās pilnīgi pa tukšo. Gluži veltīgas. Kā tas varēja gadīties? Kur kļūdījās ASV politiskā šķira un to konsultējošā ekspertu kopiena? Par to nākamajā rakstā.