Kā Austrālijas (vai Ķīnas) dēļ ASV ar Franciju sastrīdējās

ASV prezidenta Džo Baidena ārpolitisko kursu var raksturot divos vārdos – “Amerika atgriežas”. Tā vismaz tas tiek pasniegts.
24.09.2021. Bens Latkovskis
 
Amerikāņu Los Angeles klases zemūdene ar kodoldzinēju Guamas ostā ©USN photo # N-1722W-210 by Mass Communication Specialist 3rd Class Trevor Welsh.

Ar to saprotot ASV labu attiecību atjaunošanu ar saviem transatlantiskajiem NATO partneriem.

Baidena demonstratīvi pielaidīgā attieksme pret “Nordstream-2” gāzes vadu bija šīs politikas labākais piemērs. Kā draudzīgs miera izlīguma žests ar Vāciju, ar kuru attiecības Trampa laikā bija īpaši sabojātas. ASV pat uzsāka sava jau tā ne pārāk lielā militārā kontingenta izvešanu no Vācijas. Ja reiz ar visu savu ekonomisko jaudu un bagātību nevarat atļauties tērēt 2% aizsardzības vajadzībām, tad sargājiet sevi paši.

Baidena izteikumi NATO Briseles samitā šā gada jūnijā bija uzsvērti samiernieciski un vērsti uz labo attiecību atjaunošanu. Visas vecās domstarpības aizmirstam un atgriežamies vecajos labajos laikos, kad spējām vienoties kopējā dziesmā. Šķita, ka starp ASV un Eiropu sācies jauns “medus mēnesis”. Tāpēc vēl jo pārsteidzošāka bija pēkšņā ASV un Francijas attiecību saasināšanās. Var jau būt, ka šaurās diplomātiskās aprindās notikušais nebija nekāds pārsteigums, bet plašākai sabiedrība tas bija kā zibens spēriens no debesīm - Francija atsauc savu vēstnieku uz konsultācijām nevis no Krievijas, Irānas, Ķīnas vai pat no Izraēlas, bet gan no ASV. Skaļš un negaidīts diplomātisks skandāls. Kas tad īsti notika?

Uzreiz pēc 9/11 terora akta 20. gadadienas atzīmēšanas tika paziņots par jaunas Klusā okeāna baseina militārās alianses AUKUS (Australia, United Kingdom, United States) izveidošanu. Pats par sevi šis jaunums nevarētu īpaši satraukt kādu Eiropas valsti, taču līdztekus tam nāca ziņa par milzīga Austrālijas - Francijas zemūdeņu būves kontrakta anulēšanu.

No vienas puses, AUKUS izveidošanu var uztvert kā pašsaprotamu. Pēdējos piecus desmit gadus vērojama arvien pieaugoša spriedze starp ASV un Ķīnu, jo pēdējā neslēpj savas globālā līdera ambīcijas. Turklāt runa nav tikai par līderību ekonomikā, bet arī militārajā jomā. Ja ne uzreiz globālā mērogā, tad vismaz Klusā okeāna baseinā. AUKUS izveidošana ir loģisks pirmais solis Ķīnas potenciālās ekspansijas ierobežošanai. Šai militārajai aliansei potenciāli varētu pievienoties arī citas valstis, kuras Ķīnas varenības pieaugumu uztver ar bažām - Japāna, Dienvidkoreja, Indija, Čīle un citas.

Ķīnas dominanti reģionā bažīgi uztvēra arī Austrālija, kurai nav vēsturiskas tradīcijas sadarbībā ar spēcīgu Ķīnu un kurai ir sveša tur valdošā aziātiskā pasaules uztvere. Lai justos drošāka, Austrālija 2016. gada parakstīja ar Franciju ilgtermiņa līgumu par 12 jaunu dīzeļzemūdeņu piegādi. Izvēli par labu šādam dzinēja tipam noteica Jaunzēlandes liegums savās ostās iebraukt peldlīdzekļiem ar atomdzinējiem. Kontrakta sākotnējā summa bija 31 miljards eiro, kas 2019. gadā izauga līdz 56 miljardiem eiro. Sadarbība (tajā skaitā zemūdeņu tehniskā apkope) bija paredzēta uz 50 gadiem, bet pašām zemūdenēm bija jānonāk Austrālijas kara flotes rīcībā laika posmā no 2030. līdz 2040. gadam. Taču 15. septembrī Austrālijas premjerministrs Skots Morisons paziņoja par darījuma apturēšanu saistībā ar izmaiņām stratēģiskajās izvēlēs.

AUKUS izveide paredz ļoti plašu sadarbības spektru, kas neaprobežojas tikai ar zemūdeņu iegādi. Sīkākas detaļas pagaidām netiek izpaustas, bet skaidrs, ka Austrālija iekļaujas ASV doktrīnā par Ķīnu kā galveno 21. gadsimta izaicinājumu un potenciālo pretinieku. Paredzēts, ka jaunās zemūdenes, tagad jau ar atomdzinējiem, būvēs pēc amerikāņu tehnoloģijām turpat uz vietas - Adelaidā. Šīs zemūdenes būs ar iespaidīgāku uzbrukuma potenciālu, un arī kontrakta summa būs vēl apjomīgāka.

Austrālija ir izdarījusi būtisku stratēģisku izvēli par labu sadarbībai ar ASV uz ilgiem gadiem. Iepriekšējais “gadsimta kontrakts” ar Franciju uz tā fona jau izskatās visai pieticīgi, un nav jābrīnās, ka Kanberā tas tika atzīts par valsts drošības nodrošināšanai nepietiekamu. Tāpat nevar nepamanīt, ka Austrālijas alianse ar ASV un Lielbritāniju izskatās loģiskāka arī no vēsturiski kulturālā aspekta. Tas, ka savulaik ASV īpaši necentās Austrāliju atrunāt no kontrakta ar Franciju un nepiedāvāja neko tā vietā, liecina tikai par Baraka Obamas administrācijas pasīvo, lai neteiktu - miegaino ārpolitiku.

Francija šo kontrakta laušanu uztver neapšaubāmi kā sabiedrotā (ASV) dunča dūrienu mugurā. Tieši tādiem vārdiem situāciju raksturoja Francijas ārlietu ministrs Žans Īvs Ledriāns. Viņaprāt, sabiedrotie tā savā starpā nerīkojas. Francija atsauca savus vēstniekus gan no Kanberas, gan Vašingtonas, kas liecina par ļoti augstu neapmierinātības līmeni. Parīze asos toņos pārmeta, ka AUKUS izveidotāji neesot Franciju informējuši par saviem plāniem, ko Austrālijas premjerministrs noraidīja kā nepatiesību.

Arī augstas ES amatpersonas iestājās Francijas pusē. Ursula fon der Leiena kārtējo reizi atgādināja par vienotas ES stratēģiskās autonomijas nepieciešamību. Ārlietu komisārs Žuzeps Borels nosodīja AUKUS dalībnieku “vienpusējo” rīcību, par kuru viņš it kā neesot bijis informēts. Skaidrs, ka šie atbalstošie vārdi diez vai palīdzēs Francijai pārvarēt tās pazemojumu. Īpaši jau 2022. gada aprīlī paredzamo prezidenta vēlēšanu priekšvakarā. Francijas prezidents Emanuels Makrons jau tagad tiek kritizēts no visām pusēm, un vietējie novērotāji lēš, ka diez vai tik demonstratīva diplomātiskā reakcija kā vēstnieku atsaukšana būtu notikusi, ja prezidenta vēlēšanas būtu bijušas vēlāk.

Patiesības labad jāatzīmē, ka Francijas puses (“Naval Group”) ekonomiskie “zaudējumi” nav tik milzīgi, kā varētu domāt. Lai arī līgumsods par kontrakta laušanu ir tikai ap 400 miljoniem eiro, kas nekādi nesedz nākotnes negūtos ienākumus, koncerna ekonomiskā labklājība netiek apdraudēta, jo pašreiz ražošanā ir sešas zemūdenes Indijai un četras Brazīlijai. Francijas skaļie pārmetumi par “dunčiem mugurā” arī var tikt vērtēti kā prasība pēc lielākas kompensācijas no Vašingtonas puses. Proti, Francijas ražotāju pieaicināšana kādā citā lielā projektā.

Jau tagad var prognozēt, ka Francija izmantos situāciju, lai aģitētu par plašāku ES kopējo aizsardzības budžetu un to izlietotu sava militāri rūpnieciskā kompleksa interesēs. Nez vai mums vajadzētu šīs Francijas gaudu dziesmas klausīties un iet tajās ietvertajām prasībām pretī. Cita lieta, ka no Latvijas tradicionāli savēlētie “Vienotības” un tās satelītu pārstāvji parasti balso, kā nosaka to politiskā “ģimene”. Tas ir, tautas partiju bloks, kas gandrīz vienmēr ir labvēlīgs tādām lielvalstīm kā Francija, kura savukārt nelielās valstis - kā Latvija - vienkārši nesaprot.

Francijas - Austrālijas - ASV konflikts iezīmē vēl kādu būtisku šī laika iezīmi. ASV un Ķīnas pretstāve liek katrai atsevišķai valstij ieņemt šajā konfrontācijā noteiktu pozīciju. Lietuva jau to ir izdarījusi un faktiski uz līdzenas vietas sākusi ar Ķīnu kašķēties it kā Taivānas dēļ. Lai arī ES kopumā ir kulturāli, militāri un vērtību ziņā daudz tuvāka ASV nekā Ķīnai, atsevišķas valstis nekādi negribētu bojāt attiecības ar Ķīnu ASV dēļ. Tā pati Francija ne reizi vien piedāvājusi sevi kā galveno, “kam zvanīt, ja gribi runāt ar Eiropu”, un pieaugošas ASV un Ķīnas pretstāves situācijā cenšas audzēt savu “īpašo attiecību” nozīmi.

Mūsu Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle tviterī publicējis visai sarkastisku ierakstu par Francijas “pazemojumu”: “Klusā okeāna valstis apsveic ASV “is back” ar AUKUS, lai pretnostatītu spēku Ķīnai. Tikmēr Francijas neizdevušās zemūdeņu "dīla" izmisums patiesībā ir par grūstošajiem Makrona sapņiem Indijas/Klusā okeāna ģeopolitiskā līdera lomā attiecībās ar Pekinu, kas sāp vairāk nekā 50 miljardi eiro. Izaicinājums ES pusē. Vai velkama vienlīdzības zīme ES ar Franciju un tās ģeopolitiskajām vai pat it kā tikai biznesa interesēm (atcerēsimies divu “Mistral” kuģu pārdošanas mēģinājumu Krievijai)? Un vai, Širaka vārdiem sakot, šī būtu atkal iespēja, kad citi varētu izmantot iespēju paklusēt, vai arī piekrītoši māt ar galvu Parīzei. Vai [mūsu] ĀM ir pozīcija, un vai ārējās tirdzniecības komisārs Valdis Dombrovskis plāno piedalīties TTC sanāksmes inaugurācijā Pitsburgā 29. septembrī?”

No otras puses, Ķīna no Eiropas ir tālu un tā mums šobrīd noteikti nav lielākā problēma. Daudz būtiskāka problēma ir neprognozējamie režīmi Krievijā un Baltkrievijā, migrantu plūsmas no Āzijas un Āfrikas un iekšējā sabiedrības polarizācija, kuru veicinājis kovids, bet kura bija jau vērojama arī ilgi pirms pandēmijas. Tas, ka par šo polarizāciju runā maz un publiskajā sektorā notiek izlikšanās, ka Eiropā visi ir vienoti cīņā pret klimata izmaiņām, pret nevienlīdzību, pret dažādām fobijām un citām “pagātnes paliekām”, liecina tikai par to, ka Eiropa ir pārliecināta, ka “ne tādas vien pretrunas ir pārvarētas”. Pārvarēsim arī šīs, īpaši tām nepievēršot uzmanību.

Kas attiecās uz ārējiem apdraudējumiem, tad arī šeit Eiropa diez vai atradīs kopēju valodu, jo tajā pašā Francijā, Itālija vai pat Vācijā attieksme pret Krieviju būtiski atšķiras no tās attieksmes, kas ir Baltijas valstīm un Polijai. Proti, valstīm, kuras no Krievijas neizskaužamā impēriskā tvana cietušas pašas.

Diemžēl Eiropā apjausma, ka pasaule ir iekārtota daudz mazāk komfortabli, nekā domā ne tikai turienes kreiso ideju pārņemtajās universitāte, bet arī parastu mietpilsoņu virtuvēs, ir visai vāja. Sabiedrība, kuras vairākums jau trešajā paaudzē nav piedzīvojis nopietnas sadzīviskas grūtības, ir svēti pārliecināta, ka okeāna piesārņošana ar plastmasas pudelēm vai vaļu medību pieļaušana atsevišķās valstīs ir lielākā cilvēces problēma, par ko jāsatraucas. To, ka pasaulē ir pieci miljardi cilvēku, kuriem visas šīs “progresīvās vērtības” ir dziļi vienaldzīgas, viņi negrib saprast pat tad, kad kāds no šiem pieciem miljardiem viņiem naturāli iegāž pa seju pašu mājās.