Karš Ukrainā izgaismo pasaules un arī Latvijas vājās vietas

Vakar viens no svarīgākajiem kara notikumiem bija raķetes eksplozija Harkovas centrālajā laukumā. Taču, ja jūs domājat, ka ar šo iespaidīgo kara nozieguma epizodi sākās CNN ziņu izlaidumi, tad smagi kļūdāties. Vispirms reportāža no robežas, kur koncentrējušies bēgļi. Tiek intervēti garā rindā stāvoši jauni, melnādaini vīrieši (nerezidenti), kuri, izmantojot situāciju, vēlas tikt Eiropā. Reportāža tiek pieteikta: Ukraiņu studenti, kas bēg no Ukrainas, saskaras ar rasismu un segregāciju.

Patiesības labad jāsaka, ka vēlākajos ziņu izlaidumos Harkova un citas militāra rakstura ziņas bija galvenās, bet kopumā neproporcionāli liels uzsvars tiek likts uz humāno drošību un bēgļiem. Jāprecizē, ko es domāju ar uzsvaru uz humāno drošību un kāpēc tas ne vienmēr ir labi. Galvenā televīzijas studijā sēdošo cilvēku ideja ir sargāt cilvēku dzīvības. Intervējamie cilvēki, kuri ir gatavi cīnīties un, iespējams, iet bojā, izsauc ne tik daudz cieņpilnu apbrīnu un sajūsmu, cik kaut ko līdzīgu neveiklai neizpratnei. Tas netiek pateikts vārdos, bet var just, ka paši šie studijā sēdošie cilvēki līdzīgā situācijā iesaistītos pie mums kādreiz populārajā tā saukto velkamistu kustībā - “arī es bēgtu”.

Protams, ir dažādi ziņu moderatori un reportieri uz vietām, tāpēc negribētu to attiecināt uz visiem, bet samērā bieži jaušams ja ne gluži pārmetums, tad kaut kas uz to pusi - nu ko jūs pretojaties tādam pārspēkam, tādējādi pakļaujot milzu briesmām sievietes, bērnus, civilos iedzīvotājus? Kad Ukrainas aizstāvji saka, ka mums nevajag tās jūsu segas un zābakus, mums vajag kara aviāciju, kas neļautu agresoram mūsu gaisa telpā brīvi uzturēties, tad ziņu moderatori izklausās gandrīz vai aizvainoti. Ir acīmredzams, ka viņi runā dažādās valodās.

Saduras divas ideoloģijas, divas izpratnes par pasauli. Viena - dzīvoju tikai vienreiz, tāpēc nav nekā svarīgāka par manu (arī citu cilvēku) dzīvību. Tāpēc nav ideju, kuras būtu cilvēka dzīvības vērtas. Un otra - ja kāda ideja nav cilvēka dzīvības vērta, tad šai idejai nav arī nekādas lielās vērtības. Ja nav gatavības par savu valsti riskēt ar dzīvību, tad arī šādai valstij nav vērtības. Ja šo valsti sargā tikai apdrukāti papīri ar parakstiem, tad kāda tai vispār jēga.

Tieši uz pārliecību, ka Ukrainas valsts ir kaut kādu agrāko laiku (Ļeņina, Hruščova, Jeļcina, Kravčuka) politikāņu iegribu radīts mākslīgs veidojums, balstījās viss iebrukums. Par to taču neviens savu dzīvību atdot negribēs. Plus pārliecība, ka Rietumi savā naudas un komfortablas dzīves kārē (es tikai translēju Kremļa naratīvu) darīs visu, lai šo savu ierasti komfortablo dzīvi saglabātu, tāpēc ne ar ko nopietnu netraucēs. Taču ukraiņi pierādīja, ka ir gatavi par savu valsti riskēt arī ar dzīvībām un visu šo Putina naratīvu izjaukt.

Būsim reālisti. Putins kā cilvēks ir ļaunatminīgs, stūrgalvīgs un nežēlīgs. Viņš būs gatavs sagraut Kijevu, pusi Ukrainas, bet neatkāpsies. Raķetes sprādziens Harkovā to tikai apliecina. Uz galma apvērsumu lielas cerības nevajadzētu likt. Tas nozīmē, ka beigu beigās viņš to Ukrainu būs ieņēmis. Diemžēl vai drīzāk par laimi, šī “ieņemšana” Putinam gaidīto prieku nenesīs. Nekādu sajūsminātu ļaužu jūra Maskavā, Sarkanajā laukumā, viņu ar šo “uzvaru” nesveiks. Kā tas bija 2014. gadā pēc mierīgas (bez asinsizliešanas) Krimas pievienošanas.

Tagad viss ir izvērties gluži citādi. Putins tajos kadros, kuros tiek parādīts, ir nikns, neapmierināts. Nicīgais smiekliņš tāds panervozs. Ukraiņi katrā TV tiešraidē brīdina rietumniekus - ja Putinu neapstādinās tagad, tad viņš ies tālāk. Ar šo karu Putins ir ievārījis tādu putru, ka atgriešanās tajā pasaulē, kura bija pirms 2022. gada 24. februāra, vairs nav iespējama. Kad skatos CNN un BBC, tad nerodas pārliecība, ka Rietumos cilvēki šo patiesību ir līdz galam sapratuši. Joprojām dominē tas pats idejiskais naratīvs, kuru savulaik translēja arī mūsu sabiedriskie mediji. To, kuru nosacīti var dēvēt - vai bēgļu bērniem ir pietiekami silti zābaciņi.

Negribētu, lai mani pārprot. Cilvēku, tajā skaitā bēgļu, komforts un drošība ir ļoti svarīga, taču es runāju par fokusu. Protams, netrūkst arī militārās analīzes un cieņpilnu, iedvesmojošu reportāžu no aizsardzības līnijām. Taču kopējā tonalitāte ir tāda iežēlinoša. Visu to skatoties, nāk prātā šajās dienās populārs joks - nevis Ukraina būtu jāuzņem NATO, bet gan Ukrainai jāpievieno NATO, jo tieši Ukrainas armija šobrīd ir ar lielāko kaujas sparu. Tai tikai trūkst nepieciešamā militāri tehniskā nodrošinājuma.

Krievijas - Ukrainas karš ir izgaismojis Rietumu galveno vājo punktu - ilgstošā cīņa pret “patriarhālo balto cisgendera kundzību”, “toksisko maskulīnismu” un daudziem citiem kreiso bubuļiem ir būtiski vājinājusi rezistenci pret reāliem agresoriem, reāliem bandītiem un reālām problēmām. Pie tā, kas tagad notiek Ukrainā, lielā mērā ir arī vainīgi tādi politiķi kā Makrons, Merkele, arī Obama un citi, kuri ilgus gadus centās “pielabināt” Putinu. Arī tagad viņi cenšas “pierunāt” Putinu neuzvesties tik slikti. Dārgais draugs, lūdzu, nebombardē civiliedzīvotājus.

CNN tiešraidē rāda Putina izsūtamā zēna (šestjorkas, bandītu žargonā) Lavrova melus no ANO tribīnes. Kāpēc? Kādā nolūkā? Pārprastas objektivitātes dēļ? Šis kara noziedznieks, kurš būtu jāuzklausa vienīgi prokuroram Hāgā, joprojām tiek uztverts kā ārlietu ministrs bez pēdiņām. Šāda pielaidīga attieksme Putinu tikai vēl vairāk pārliecina par Rietumu gļēvulību un gatavību padoties bez cīņas.

Ja Eiropas un ASV līderi jau 2014. gadā būtu demonstrējuši kaut desmito daļu no tās apņēmības, kādu tagad Kijevā rāda Zelenskis, tad situācija pasaulē būtu gluži cita. Huligāns huligāniski uzvedas tikai tik ilgi, kamēr viņam to ļauj darīt. Cilvēki vienaldzīgi iet garām, domādami, nu ko es tur ielaidīšos. Ja jau mani personīgi neaiztiek, tad “lai viņi paši tiek galā”. Ar tādu pieklājību un “toleranci” pasaule ir nodzīvojusies līdz miljonu pilsētu bombardēšanai Ukrainā un atsevišķu nekauņu nebaidīšanos demonstratīvi atbalstīt Putina politiku tepat Latvijā.

Par laimi, ukraiņu tauta - gan sievietes, gan vīrieši - visai pasaulei demonstrē, kādai jābūt patiesai reakcijai uz huligāna nekaunīgu uzvedību. Gan uz ielas, gan tramvajā, gan kaujas ierakumos. Domāju, ka mēs, visa pārējā pasaule, esam milzīgā, neatmaksājamā parādā ukraiņu tautai, kura ne tikai ar savu varonību, bet arī ar savām asinīm un ciešanām rāda pamācošu piemēru, kā cīnīties pret reālu, nevis iedomātu ļaunumu.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā