Latvijas iedzīvotāju veselības aprūpes sistēma – politisko intrigu lielākā zaudētāja

Var jautāt, kāda Latvijas politiķu ierastajam skopumam saistība ar virsrakstā piesauktajām politiskajām intrigām. Veselības aprūpei naudas taču ir pietrūcis vienmēr, neatkarīgi no politiskā sadalījuma. Varbūt, bet ne gluži.

Latvijas politiskajā tradīcijā kā pašsaprotama ir izveidojusies prakse, ka premjers un finanšu ministrs ir no viena politiskā spēka. Jāatzīmē, ka citās valstīs ar senām demokrātiskām tradīcijām šāda prakse netiek uzskatīta ne par pašsaprotamu, ne pat par vēlamu. Tas ir tīrs Latvijas politiskās šķiras jaunievedums, nešaubīgi savās (ne valsts un sabiedrības) interesēs.

Ņemot vērā veselības nozares finansiālo ietilpību, daudz loģiskāk būtu viena politiskā spēka ietvaros sasaistīt veselības aprūpes un finanšu ministra vai premjera amatus. Taču tas ne tikai nenotiek, bet notiek pilnīgi pretējais - veselības sistēma visbiežāk tiek nodota tā politiskā spēka pārziņā, kuram jānorāda “sava vieta”. Kurš “jānorok”.

Kā tas izpaužas praksē? 13. Saeimas vēlēšanas 2018. gadā. “Vienotībai” - 8 deputātu mandāti; ideoloģiski un elektorāli tuvajai “Attīstībai/Par!” - 13 mandāti. Krišjāņa Kariņa valdībā “Vienotībai” premjera un finanšu ministra amats; “Attīstībai/Par!” - veselības ministra amats. Vispirms Ilze Viņķele, pēc tam Daniels Pavļuts. Kāds ir beigu rezultāts? Viņķelei tiesvedība, Pavļuta politiskā nākotne miglā tīta, pati partiju apvienība izjukusi, 14. Saeimā tā nav pārstāvēta. “Vienotībai” 14. Saeimā 26 mandāti, stabils vairākums koalīcijā, atkal premjera un finanšu ministra amati.

Jaunajā 14. Saeimā un koalīcijā “Vienotībai” tuvākais konkurents no labējā spārna ir “Apvienotais saraksts”, kurš valdības veidošanas sarunu sākumposmā pat mēģināja vecajiem “Vienotības” bukiem rādīt, kur vēži ziemo. Asi noraidīja jebkādus centienus koalīcijā iesaistīt “Progresīvos” un vienubrīd pat bija gatavi prasīt “Vienotībai” virzīt citu premjera kandidātu. Ne Kariņu.

Taču tie bija tikai daži ne pārāk bīstami pretuzbrukumi nevienādu spēka samēru komandu spēlē. Ātri vien “Apvienotais saraksts” tika iespiests savā aizsardzības zonā un spiests pieņemt visus “Vienotības” noteikumus. Tajā skaitā problemātisko Veselības ministriju.

Tieši to ministriju, kurai “Apvienotajam sarakstam” nebija spēcīga ministra kandidāta. Rezultātā šajā amatā nonāca cilvēks no malas, bez nopietna partijas atbalsta - Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.

Runājot par partijas atbalstu Meņģelsonei, jārunā arī par pašu partiju - “Apvienoto sarakstu”. Tās nosaukums jau ļauj nojaust, ka šis politiskais spēks nav īpaši viendabīgs un ciešām senu partijas biedru saitēm siets. Tas ir uz vēlēšanām savākts atsevišķu personu kopums zem ambiciozā uzņēmēja Ulda Pīlēna autoritatīvas izkārtnes ar neskaidrām politiskām interesēm. Šīs intereses katram atsevišķam šī saraksta politiķim ir skaidras - palikt ne tikai uz kuģa klāja, bet arī uz komandtiltiņa - bet kādas tās ir šim spēkam kopumā?

Pats Pīlēns pēdējā laikā pazudis no politiskā laukuma, un tie saraksta politiķi, kuri ieguvuši vietu pie politiskā galda, rosās savā nodabā. Kā jau bija plānots. Meņģelsone savā lauciņā arī ir viena. Neviens viņas dēļ nav gatavs riskēt kaut ar mazumiņu.

Ja jau Viņķelei 2020. gada valsts budžeta apspriešanas laikā neizdevās no Kariņa-Reira tandēma “izsist” nieka 60 miljonus eiro, par ko pati Saeima bija gadu iepriekš nobalsojusi, tad Meņģelsone tagad pat nemēģina īpaši spuroties. Kāpēc gan ciest šo pazemojumu - lūgt, prasīt, kad zināms rezultāts - strikts atteikums: nē.

Pirmajā brīdī var šķist - bet šī veselības nozares turēšana bada maizē taču sit pa pašu “Vienotības” reitingu. Veselības sfēra taču ir tik jutīga. Kas gan cilvēkiem var būt svarīgāks par pašu veselību? Tā varētu domāt tie, kuri nav iedziļinājušies latviskās mentalitātes dziļākajā būtībā. Mocīties un ciest skaitās augstākais tikums. Lepni dzīvot, lai neteiktu uzdzīvot - netikums.

“Vienotība” šo patiesību sen ir sapratusi, tāpēc nekad nav izcēlusies ar devību. Latviešu politiskajā praksē dāsni solījumi nav augstu kotējušies. Savulaik Andris Šķēle un viņa vadītā Tautas partija lielākos panākumus guva tieši tad, kad atklāti runāja par jostu savilkšanu, smagu strādāšanu

(nevis algu palielināšanu) un bezdeficīta budžetu. To pašu retoriku ir pārņēmusi “Vienotība”, kuras ziedu laiki sakrita ar Valda Dombrovska budžeta griešanu (konsolidāciju). Tagad šī tradīcija tiek sekmīgi turpināta.

Tāpat Latvijas sabiedrībā nav augsta solidaritāte, tāpēc cilvēki negribīgi atbalsta naudas došanu citiem. Viņi gatavi drīzāk paši sev nedaudz savilkt jostu nekā pieļaut naudas “pārāk devīgu” tērēšanu. Tāpēc skopuma retorika ir elektorāli pievilcīgāka nekā “dāsni” solījumi, kuri latviskajā vidē tiek tulkoti kā izšķērdība. Dzīvošana pāri līdzekļiem vai, vēl trakāk, uz parāda latviešu kolektīvajā zemapziņā skaitās liels netikums. Ar šādu retoriku daudz politisko punktu nesavākt. Cik nu “Progresīvajiem” ir, tik arī ir.

Savukārt Meņģelsones virzīšana par ministri situācijā, kad jau zināma nozares finansiālā šaurība, bija “Apvienotā saraksta” apzināts solis. Ja nepieciešamības gadījumā šī figūra būs jāupurē, lai nebūtu politiski žēl. Pašu Meņģelsoni varētu arī nežēlot - viņa ir pietiekami pašpietiekams cilvēks, lai nokristu uz kājām arī tad, ja ministra amats būs jāatstāj.

Daudz vairāk žēl mūsu veselības aprūpes sistēmu, kura politisko spēlīšu dēļ vēl vismaz gadu būs spiesta skaitīt santīmus un plātīt rokas - to un to nevaram atļauties. Kā šis naudas trūkums un medicīnas pakalpojumu ierobežotā pieejamība atspoguļosies uz iedzīvotāju veselību, negribas pat domāt.

“Vienotības” pieredzējušie politiķi cer, ka par to politiski maksās “Apvienotais saraksts”. Līdz šim “Vienotības” stratēģi nav maldījušies. Vai arī šoreiz viņiem šī neglītā spēle ies no rokas? Tas atkarīgs no mums - vēlētājiem.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā