Kurā pusē ir nākotne? Vladimira Putina vai Grētas Tūnbergas pusē?

Jautājums, vai tā patiešām ir, parasti nerodas. Tā tiek pieņemta kā neapstrīdama aksioma. Līdz ar to viss, kas parādās pasaules pirmā simtnieka universitāšu auditorijās, tiek uztverts kā uz nākotni vērsts, progresīvs un atbalstāms. Droši vien tā arī ir, jo grūti apstrīdēt faktu, ka šajās universitātēs sakopots cilvēces intelektuālais krējums.

Ja tā, tad kur ir problēma? Par ko var rasties satraukums? Par ko bažas? Paskaidroju. Bažas rodas katrā globālo Rietumu spertajā solī. Katrs šis solis ar kritisko domāšanu apveltītam cilvēkam izraisa papildu jautājumus. Kādas, piemēram, ir svarīgākās mūsdienu pasaules problēmas? Klimats, rasisms un dzimumu nevienlīdzība? Vai tiešām?

Arī Latvija iet šo ceļu. Lūk, svaiga ziņa: lai koordinētu un pārraudzītu Ministru kabineta iecerēto darbību izpildi un mērķu sasniegšanu enerģētikas, klimata un vides jautājumos, premjerministre Evika Siliņa izdevusi rīkojumu par Enerģētikas, vides un klimata jautājumu komitejas izveidi. Apzināti citēju formāli privātās, bet faktiski valsts (valdības) ziņu aģentūras LETA birokrātiskajā valodā publicēto ziņu, lai uzsvērtu tās formālo, birokrātisko (bez)jēgu.

Pasaulē notiek principiāls, ideoloģiski doktrinēts (teritorija ir svarīga) karš, taču Rietumu intelektuālā elite tur neredz nopietnas intelektuālas analīzes vērtu fenomenu. Nu karo, kā karoja agrākos laikos, bet mēs jau esam tālu priekšā šai pagātnē palikušajai idejai par teritoriju lomu. Mūsdienās tas vairs nav aktuāli. Mūs vairs šādos arhaiskos karos neievilks. Mums ir citas problēmas. Mums planētas nākotnes vārdā jābloķē neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas uz ielām un jāaplej ar krāsu Ziemassvētku eglītes. Mūsu nākotni izšķirs liellopu skaits fermās un šo dzīvnieku izdalītais metāns, nevis pagātnē dzīvojošais Putins.

Bet ja tā, tad nav divu domu: Krievijas diktators Vladimirs Putins ir arhaisks atpakaļrāpulis, kuram pati vēsture jau izrakstījusi neapgāžamu verdiktu. Tu esi vakardiena, kurai nav nākotnes. Agri vai vēlu visas tavas idejas nonāks vēstures mēslainē. Visi tavi centieni pasauli atsviest atpakaļ divu simtu vai pat vairāku gadsimtu senā pagātnē ir vēsturiski nolemti. Līdz ar to pasaulei atliek vien gaidīt pagātnē palikušā Putina aiziešanu. Tas ir tikai ne pārāk tāla laika jautājums, kurš visiem jāpārcieš, un tad atkal varēsim dzīvot kā agrāk. Bloķēt ātrās palīdzības mašīnas, “kancelēt” transfobiski noskaņotus rakstniekus un apliet ar zupu van Gogu.

Taču uz mirkli iedomāsimies (saprotu, ka tas ir ārkārtīgi grūti), ka apmaldījušies esam tieši mēs, nevis savā iedomu pasaulē dzīvojošais Putins. Pieņemsim, ka acīmredzamais nemaz nav tik acīmredzams. Uz mirkli iedomāsimies, ka kaut kādā brīdī civilizācija savā attīstībā aizgāja ne pa to ceļu. Aizstāvot pašreizējo civilizācijas attīstības ceļu, precizēšu: nevis aizgāja pa nepareizo ceļu, bet aizgāja pa to pārāk agri. Priekšlaicīgi.

Līdzīgi kā kristietība, kura bija savam laikam pārāk progresīva un radīja vairāku gadsimtu pārrāvumu civilizācijas attīstībā. Senā Roma sabruka, taču tās ideāli caur kristietību (žēlsirdība, līdzjūtība, empātija) pēc gadu simtiem atgriezās un radīja to civilizāciju, kuras augļus joprojām baudām. Šobrīd skaitās stilīgi šo kristietības komponenti mūsdienu Rietumu civilizācijas triumfā noliegt, bet arī mūsdienu marksisms/progresisms ir tikai šīs kristīgās reliģiskās doktrīnas tālāks attīstījums, atmetot tās transcendentālo komponenti.

Ideja jau ir tā pati vecā: vēlme pēc taisnības, vienlīdzības un godīguma. Jautājums ir tikai viens. Vai šis uzstādījums atkal nav priekšlaicīgs? Vai nav tā, ka dažādos apstākļos dzīvojoši cilvēki šīs lietas redz atšķirīgi? Var jau būt, ka kādreiz, pēc gadu simtiem Kenijas melnādainajam, kurš Mombasas pludmalē mēģina iesmērēt Ķīnā ražotas “masaju” rotaslietas Rietumu tūristam, un Jeila universitāti beigušam zinātņu doktoram būs līdzīgs skatījums uz pasauli, bet pagaidām jāatzīst, ka tas ne tuvu nav tāds.

Neizslēdzu (lai gan stipri šaubos), ka marksisma ideāls (egalitāra/vienlīdzīga sabiedrība bez augšām un apakšām) nākotnē kļūs par civilizācijas dominējošo ideoloģiju, bet pagaidām tai ne tuvu nav iespējas par tādu kļūt. Kaut vai tāpēc, ka lielākajai pasaules daļai, kura turklāt ar katru gadu kļūst arvien daudzskaitlīgāka, visi šie stāsti par vienlīdzību, toleranci, diversitāti, inkluzivitāti un citām “gudrām” un “pareizām” lietām ir dziļi vienaldzīgas. Vēl vairāk. Tās šai pasaulei ir nesaprotamas un kaitīgas no sociālās grupas izdzīvošanas viedokļa.

Ja reiz iekavās minēju, ka pats stipri šaubos par marksisma uzvaras gājienu nākotnē, tad jāizskaidro šo šaubu iemesls. Manā pasaules redzējumā visu civilizācijas attīstību nosaka atsevišķu indivīdu vēlme būt uz augstāka hierarhiskā pakāpiena. Iegūt to, kā nav citiem. Būt ekskluzīviem. Šo vēlmi var censties izskaust un pasludināt par apkaunojošu, bet to iznīdēt nevar.

Šī vēlme var izpausties ļoti dažādi un atsevišķos gadījumos pat absurdi. Piemēram, bučojot citas ādas krāsas bezpajumtniekam kurpi. Skaidrs, ka šādā veidā pārticis, nekad savā dzīvē trūkumu nejutis cilvēks uzskatāmi demonstrē savu pārākumu pār “nabaga nēģeri”, kuram uz brīdi tiek dota ilūzija, ka viņš ir “kungs”. Lai gan patiesībā “kurpes bučotājs” pēc rituālā “vienlīdzības apliecinājuma” aizies paēst pusdienas greznā centra restorānā par pārsimt dolāriem, bet jaunais “dzīves saimnieks”, kuram kurpe bučota, aizies uz vietējo “Lidl” pēc ierastajiem stērķeles cīsiņiem un vakariņos savā kvartālā, kur ielu stūros stāv narkotiku tirgoņi un policija bez īpaša iemesla cenšas neiegriezties.

Galvenais, ka visiem būs dota terapeitiskā atvieglojuma sajūta. Pārtikušais baltais cilvēks būs izdarījis savai ticībai labu darbu - apliecinājis savu “vēsturisko vainu”, nolūdzies “upura” priekšā un veicis rituālo “vienlīdzības apliecinājuma” aktu. Savukārt uz zema sociālā pakāpiena stāvošajam, kurš dod to kurpi bučot, savas intelektuālās aprobežotības dēļ šķitīs, ka beidzot “taisnība” triumfējusi. Beidzot arī viņš varējis justies kā “baltais cilvēks”. To, ka visa šī kurpes bučošana ir kliedzošs agresijas un kurpes padevēja pazemošanas akts, neviena no pusēm neafišēs, jo nevienam negribas šo sev patiesībā patīkamo nodarbi ietērpt sev netīkamās drānās.

Taču atgriezīsimies pie Putina agresijas un Siliņas izveidotās klimata komisijas. Kas visas šīs lietas vieno? Kamēr Rietumi ar savu padsmitkārt lielāko militāro, ekonomisko un tehnoloģisko pārākumu spriedelē par to pašu, par ko spriedelēja viduslaiku sholasti, Putins un globālie Austrumi/Dienvidi nodarbojas ar praktisko politiku. Kamēr vieni lauž šķēpus par Stambulas konvenciju un veido klimata komisijas, citi ieņem jaunas teritorijas un vairo savu ietekmi.

Pat klimata jautājumos, kā to parādīja nupat Dubaijā notikusī COP28 konference, Austrumi/Dienvidi Rietumiem parāda vidējo pirkstu. Bet ja tā, tad kur īsti ir nākotne un kur pagātne? Jautājums paliek atklāts. Man viennozīmīgas atbildes nav.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā