Ko varam sagaidīt no 2024. gada?

Neslēpšu, ka gatavību prognozēt šī gada notikumus zināmā mērā noteica Jurģa Liepnieka video prognozes noskatīšanās “Nra.lv sarunas” kanālā. Liepnieks uzsver, ka Latvijas nākotni pārsvarā noteiks divi notikumi ārpus mūsu valsts robežām. 1) Karš Ukrainā un 2) gaidāmās ASV prezidenta vēlēšanas 2024. gada 5. novembrī.

Nenoliedzot šo abu svarīgo notikumu nozīmi, gribētos tomēr šo notikumu sarakstu papildināt ar vēl dažiem: 3) Eiroparlamenta vēlēšanām un plašākā izpratnē politiskā klimata izmaiņām Eiropā kopumā; 4) situāciju Krievijā (pirmām kārtām Putina galvā); 5) iekšpolitisko stabilitāti Latvijā.

Lai varētu izsvērti novērtēt visus šos gaidāmos notikumus, vispirms jānosaka un jāiezīmē pasaules šī brīža galvenā problēma. Manuprāt, tā ir neadekvāts apdraudējumu novērtējums. Situācijā, kad pasauli gluži reāli apdraud globāls kodolkarš; kad plaši, asiņaini kari atkal kļūst par ikdienas politiskās cīņas instrumentiem, globālā politiskā elite izliekas, ka “nekas īpašs nenotiek” un galvenais drauds cilvēcei ir klimata izmaiņas un ar tām it kā saistītie CO2 izmeši.

Šis situācijas novērtējuma neadekvātums ir grūti izskaidrojams, jo to, kā pēc kodolraķešu trieciena sagrūst Ņujorka, Rīga vai Varšava, katrs var samērā viegli iedomāties, bet, kas tāds briesmīgs ar šīm pilsētām varētu notikt, pat ja klimats mainītos tā, kā alarmisti pareģo, neviens uzskatāmi un pārliecinoši attēlot nevar.

Taču tieši no adekvātas draudu samērīguma izpratnes veidojas visa tālākā politika. Ja tiek pieņemts, ka kodolkarš nav pieļaujams nekādā situācijā, vai arī tiek cerēts, ka tas nekad nesāksies, jo neviens nav tik traks, lai to pieļautu, tad šādiem pieņēmumiem ir ļoti skaidras konsekvences. Tie gluži automātiski dod zināmas preferences tam, kurš demonstrē savu gatavību lietot spēku un atsevišķos gadījumos pat būt nedaudz neprātīgs. Savukārt tam, kurš atklāti paziņo: esmu gatavs uz visu, tikai nesit, viegla dzīve nav gaidāma.

Tiesa, šīs konsekvences var arī neatzīt. Iebāzt galvu smiltīs pēc strausu modes un izlikties, ka nekāds karš mums nedraud. Ja vēl izliekas, ka arī imigrācija nav drauds, tad pavisam viegli var dzīvot tālāk ar veco dienaskārtību, kur galvenais ir klimats, oglekļa pēda, planētas “neapēšana”, vegānisms, dzimstības ierobežošana, diversitātes, inkluzivitātes, vienlīdzības veicināšana un citas tikpat skaistas, gaišas un bezbēdīgas lietas.

Šiem mērķiem var atvēlēt triljonus un ikdienas pasaules uzmanību visu veidu informatīvajos laukos. Tikmēr valstis (pārsvarā autoritārie režīmi), kuras šīm abstrakcijām pieiet kā pārtikušu, garlaikotu rietumnieku blēņu hobijiem, aktīvi bruņojas, jo pēdējo divu gadu pieredze ir pierādījusi - visas runas no visādām ANO un tamlīdzīgam tribīnēm; visas tā dēvētās ekonomiskās sankcijas ir tikai vicināšanās ar kartona zobeniem. Īsti kaujas ieroči, lidmašīnas, raķetes, tanki, īsti, gatavi cīnīties karavīri ir vienīgais reālais arguments šajā pasaulē.

Tas gan patiesībā ir bijis vienmēr, bet nu jau vairākas paaudzes pēc 2. pasaules kara kaut kā to bija aizmirsušas. Tās bija noticējušas, ka tagad cilvēce ir tiktāl progresējusi, ka lieli kari uz visiem laikiem palikuši pagātnē. Turklāt šī ticība nav palikusi nekādā pagātnē. Tā joprojām ir valdošā Rietumu pasaulē, un, kamēr bumbas pašiem uz galvas nekrīt, tā tikpat kā nav iedragājama.

Objektivitātes labad jāatzīmē, ka līdzīgās ilūzijās dzīvo arī labēji konservatīvais spārns, kuram šķiet, ka galvenais pretinieks ir “woke” ideoloģija un atdzimstošais marksisms (sorosisms, švābisms un tamlīdzīgi), bet visi šie putini, orbāni, trampi un “Alternative für Deutschland” vairāk vai mazāk savējie - cīnītāji par pareizu lietu. Pret kreisajiem.

Šajā situācijā, kad nevar paļauties ne uz kreisajiem, ne uz labējiem, nākotnē raudzīties ar zināmu optimismu ir grūti. Bet pamēģināsim. Pa punktiem.

Situācija Ukrainā

Attiecībā uz karu Ukrainā būšu daudz optimistiskāks nekā Liepnieks. Viņa bažu pamatā bija trīs lietas. Pirmkārt, Ukrainas iekšējais “nogurums” no kara, kas varētu radīt iekšpolitisko nestabilitāti. Otrkārt, Rietumu ieroču piegāžu apsīkums un, treškārt, Krievija, pateicoties lielākam mobilizācijas resursam un plaši izvērstās militārās rūpniecības apmēriem, varētu gūt izšķirošus panākumus frontes līnijā. Visas šīs lietas nav izslēdzamas, taču to iespējamība nav liela.

Lai arī ASV iekšpolitisko ķīviņu dēļ milzīgā 61 miljarda ASV dolāru palīdzības pakete Ukrainai ir aizkavējusies, visticamāk, tuvākajā laikā tā tiks Kongresā pieņemta un apstiprināta. Nav nekādu augstu Rietumu amatpersonu oficiālu paziņojumu, kuros izskanētu ideja apturēt vai kaut samazināt palīdzības apjomus.

Rietumu politiskajā šķirā valda tikpat kā vienprātība, ka Putinam uzvarēt nedrīkst ļaut. Tad Rietumiem ar visu to demokrātiju būs cauri. Par Ukrainas uzvaru vai Krievijas sakāvi var arī nerunāt, bet dot Putinam iespēju uzvarēt - to gan nekādā gadījumā. Tāpēc Rietumu palīdzība turpināsies. Vienmēr var gribēt lielākus palīdzības apjomus, bet tie būs vismaz tik lieli, lai Krievija nevarētu radīt stratēģisko pārākumu.

Pašā Ukrainā nav neviena kaut cik nopietna politiskā spēka, kurš runātu par kādu piekāpšanos Putinam un kaut aizplīvurotā veidā aicinātu uz izlīgumu ar Krieviju. Tādai nostājai absolūti nav politiskā pieprasījuma. Naids un riebums pret agresoru ne par matu nav mazinājies. Katrs Krievijas raķešu trieciens pa civilajiem objektiem šo naidu tikai pastiprina, nevis izsauc vēlmi izlūgties žēlastību, kā uz to varbūt cer Kremļa saimnieks.

Ukraina ir pārgājusi uz stratēģisko aizsardzību, būvē nocietinājumus visā frontes un pierobežas līnijā, un 2024. gads, visticamāk, paies izteiktā pozicionālā karā. Atsevišķas izmaiņas frontes līnijā ir iespējamas, taču uzskatīt, ka Krievijas armija ieņems jaunas, plašas teritorijas, nav pamata.

ASV prezidenta vēlēšanas

Uz ASV prezidenta vēlēšanām Liepniekam bija optimistisks skats. Viņš bija gatavs pat likt naudu totalizatorā uz ASV bijušās pārstāves ANO

Nikijas Heilijas uzvaru, kas būtu pasaulei, Ukrainai un arī Latvijai labākais iespējamais šo vēlēšanu iznākums.

Lai arī Liepnieks atzīst, ka nekāda socioloģija, nekādi reitingi neliecina, ka Heilijai būtu kādas iespējas tikt nominētai no republikāņu partijas, viņš nemin nevienu argumentu, kāpēc tas tomēr varētu notikt. Šo rindiņu rakstīšanas brīdī populārajā vietnē “538”, kurā tiek apkopoti visi aptauju dati, republikāņu “primaries” reitingi: Tramps - 61,8%; Desantiss - 12,1%; Heilija - 11,8%.

Liepnieks izsaka cerības, ka amerikāņu nācija, republikāņu partija “saņemšoties” un izvirzīšot Heiliju. Tas ir, cienījamāko kandidāti. Lieta tikai tā, ka republikāņu partija pat nedomā, ka tai vajadzētu “saņemties”. Tai jau ir, viņuprāt, cienījams kandidāts - Donalds Tramps.

Zināmas cerības varētu likt uz to, ka ASV tiesu sistēma nobloķēs Trampa iespējas balotēties, bet līdzšinējā pieredze rāda, ka, jo vairāk Trampu vajā, jo vairāk pieaug viņa atbalstītāju skaits. Tiesa, te korekcijas varētu ieviest šobrīd strauji plašumā augošais elitāro prostitūtu tīkla turētāja Epšteina skandāls, kurā parādās arī Trampa vārds. Par šo skandālu tuvākajā laikā būs jāraksta atsevišķi.

Jebkurā gadījumā, pat ja Trampu ievēlēs, tas, visticamāk, nebūs pasaulei tik katastrofāli, kā vienu brīdi likās. Kaut vai tāpēc, ka Trampa sakāpinātā godkāre neļautu viņam pieļaut jebkādus globālos risinājumus, kurus kāds varētu interpretēt kā viņa piekāpšanos vai, vēl trakāk, zaudējumu Putinam. Putinam vienkārši nav ko dot Trampam pretī tādu, no kā pēdējais nevarētu atteikties.

Eiropā un Krievijā ideoloģiskā nesaprašanās pieaugs

Eiroparlamenta vēlēšanas jūnijā parādīs jauno spēku samēru Eiropā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un imigrācijas krīzes vispārējo atzīšanu par problēmu kā tādu. Pieļauju, ka ES iekšējā nestabilitāte, ideoloģiskā nepieņemamība (pēc Polijas un ASV parauga, kur politiskie pretinieki ir gatavi viens otram “pārgrauzt rīkli”, bet ne par kaut ko kopēju vienoties) tikai pastiprināsies, kas Latvijai un mūsu drošībai par labu nenāks.

Situācija Krievijā lielā mērā būs atkarīga no Ukrainas kara rakstura. Ja pastiprināsies Ukrainas uzbrukumi Krievijas teritorijai, kas ir absolūti taisnīgi, izejot no morālās paradigmas “kā tu otram, tā otrais var arī tev”, tad Krievijas iedzīvotājos tas var izraisīt vēl zvēriskāku niknumu un pastiprināsies prasības pēc “Ukrainas jautājuma galīgā risinājuma”. Proti, kodolieroču izmantošanas.

Putina pārliecība, ka viņš kā Krievijas glābējs cīnās pret vispārējo, globālo ļaunumu, jebkurā situācijas attīstības gadījumā tikai nostiprināsies. Līdz ar to no Rietumu skatupunkta viņš kļūs aizvien neadekvātāks. Vai Rietumiem Putina īpatnējais domu gājiens kļūs saprotamāks? Par to nav ne mazākās pārliecības. Drīzāk otrādi. Plaisa starp šiem pasaules redzējumiem kļūs arvien platāka un katrai pusei otru mazāk saprotama.

Ja runājam par galveno, kas interesē mūs, tad, ja vien Ukrainas frontē nenotiks kaut kas ārkārtējs, tad kodolieroču lietošanas draudu līmenis 2024. gadā nebūs augsts. Šis līmenis aizvadītā gada laika tomēr ir krities. Arī konvencionāla iebrukuma draudi Latvijā saglabājas zemā līmenī, jo Krievijas bruņoto spēku pamatvienības ir aizņemtas Ukrainā. Tajā pašā laikā saglabājas augsts risks Krievijas bruņotām provokācijām pret citām bijušajām PSRS republikām, kuras nav NATO dalībvalstis.

Latvijas iekšpolitiskā stabilitāte lielā mērā būs atkarīga no “Progresīvo” gatavības kļūt par koalīcijas “jaunāko” brāli, kas vecākajiem iet līdzi.

Kā jau vairākkārt esmu rakstījis, “Vienotība” un ZZS ir partijas, kurām nav nesamierināmu pretrunu. Tās abas ir izteiktas nomenklatūras partijas. “Vienotība” Rīgas vai centra nomenklatūras, bet ZZS reģionālās (lauku) nomenklatūras partija. Ja kādam galvā prevalē ideoloģija, tad mums ir citas partijas ar attiecīgu ievirzi. Kāda nu kuram tuvāka. Tāpēc abas šīs partijas var ļoti mierīgi un saskaņoti strādāt, ja vien neviens tām netraucē. Bet par iekšpolitiskās dzīves perspektīvām sīkāk un plašāk rītdienas numurā.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā