Ko Klausam Švābam Davosā vajadzēja pateikt, bet ko viņš tomēr nepateica

Ženēvas universitātes biznesa profesors Klauss Švābs (dzimis 1938. gadā) šo forumu pirmo reizi noorganizēja 1971. gadā (33 gadu vecumā) ar nosaukumu “Eiropas uzņēmumu vadības forums” (European Management Forum). Dažādu apstākļu sakritību rezultātā (Bretonvudas sistēmas krahs 1972. gadā, 1973. gada karš Tuvajos Austrumos un sekojošā degvielas krīze) tieši šis forums izrādījās ārkārtīgi dzīvotspējīgs. Tas drīz vien kļuva par vienu no pasaules nozīmīgākajiem un prestižākajiem biznesa forumiem, kurā piedalīties par godu uzskatīja viss pasaules biznesa un politikas zieds.

No pārējās pasaules atrauts sniegots kūrorts augstu kalnos, uz kuru ierodas bagāti, ietekmīgi cilvēki - kāds gan var būt vēl spilgtāks fons dažādām konspirācijām par pasaules valdību, kura aiz slēgtām durvīm, ēnainās telpās zem izbāztu medījumu galvām lemj pasaules likteņus un nosprauž cilvēces tālākās attīstības plānus?

Patiesībā šajā forumā nekas īpaši lemts netiek un tas drīzāk kalpo kā tāds “pulksteņu saskaņošanas” pasākums, kurā izkristalizējas aktuālās tendences. Turklāt runa ir par tendencēm tikai tā dēvētajā kreisi liberālajā spārnā, jo globālā “krējuma” konservatīvais spārns uz Davosu raugās ar zināmām aizdomām.

Izpratne par svarīgo ir stipri atšķirīga

Kā raksta izdevums “The New York Times”, “karš Ukrainā šonedēļ Davosā ir bijusi ievērojama, bet ne dominējoša tēma”. Tiesa, pašā rakstā, kuram ir trīs autori (divi korespondenti Davosā un trešais no Kijivas), neviena cita tēma bez Ukrainas nav pat ar pušplēstu vārdu pieminēta. Pēc tā arī var spriest, cik šīs citas (tā arī nenosauktās) tēmas bijušas dominējošas. Jāatzīmē, ka arī pats raksts uzrakstīts tik sausā, vispārīgā valodā, ka nav saprotams, kāpēc bija speciāli uz Davosu jāsūta divi cilvēki, ja to pašu informāciju var viegli, bez papildu izdevumiem iegūt no ziņu aģentūru ziņu lentēm?

Līdzīga uzkrītoša atturība vērojama BBC angliskajā versijā. Ko nevar teikt par BBC krievu redakciju, kuras korespondents Davosā Svjatoslavs Homenko sagatavojis tiešām ļoti plašu un visaptverošu materiālu par Zelenska uzrunu un reakciju uz to. Šeit to pieminu tikai tāpēc, lai norādītu uz milzīgo atšķirību, kāda uzmanība Ukrainas karam tik pievērsta angliski runājošā/rakstošā telpā un krievu, poļu, latviešu, lietuviešu, ukraiņu un citās valodās, kuru lietotāji konfliktu uztver ar “savu ādu”.

Šī milzīgā informatīvā un intereses atšķirība, kad viena cilvēces daļa (mazākā) Ukrainas karu uztver kā “savu”, kā eksistenciālu apdraudējumu, bet otra daļa (lielākā) to kā savu neuztver, bet gan kā tālu, svešu karu, obligāti jāņem vērā, vērtējot atsevišķu valstu un politiķu attieksmi, uzvedību un rīcību visos ar šo karu saistītos jautājumos.

Robežšķirtne, kura nosaka šīs puses, ir ģeogrāfiska un lingvistiska. Rietumeiropa, nerunājot nemaz par ASV un pārējo pasauli, nejūtas īpaši apdraudēta. Putins nekad nav runājis par, teiksim, Parīzes ieņemšanu un savam “telefona draugam” Makronam nav draudējis. Tieši otrādi, viņš vienmēr ir aicinājis viņu vienoties un draudzīgi, ar abpusēji izdevīgiem noteikumiem pārdalīt ietekmes sfēras. Pagaidām Makrons atsakās, bet, ja labi uzspiedīs un viņam kaut ko izdevīgu pasolīs, tad gan jau padosies, domā Putins.

Vācijas vēsturiskā pielaidība un vainas sajūta

Par Rietumeiropu, par angliskajā informatīvajā telpā esošajiem viss skaidrs. Bet kā ir ar Vāciju? Berlīnē, Treptovparkā, vēl šobaltdien stāv Staļina impērijas uzstādītā piederības zīme - milzu piemineklis “atbrīvotājiem”. Vācijā daudzās pilsētās, tāpat kā Rīgā, vēl joprojām atrodas Puschkinstraße un Lomonossowstraße. Tur joprojām pilns ar Karl-Marx-Straße un Karl-Marx-Platz. Uzraksti kirilicā “Na Berļin” rotā tūkstošiem automašīnu Krievijas plašumos.

Tīri psiholoģiski Krievija dzīvo nesatricināmā pārliecībā, ka Vācijai pienākas būt tai mūžīgi mūžos pateicīgai. Trakākais, ka līdzīga pārliecība līdz pat pēdējam laikam bija arī Vācijā. Ne tikai politiskajā šķirā, bet arī plašā sabiedrībā, par ko liecina uzkrītošā pietāte pret visiem šiem Marxiem un Lomonossowiem.

Karam sākoties, Vācija turpināja agrāko kursu un bija izteikti rezervēta pret jebkāda veida militāru palīdzību Ukrainai. Ķiveres, bruņuvestes un medicīniskais aprīkojums bija “griesti”, līdz kuriem viņi bija gatavi “iejaukties”. Lai mūsu ieroči tiktu vērsti pret tiem, kuru priekšā esam tik vainīgi? Nemūžam, skandēja Berlīne.

Tagad šis “nemūžam”, par laimi, ir pagaisis. Vācija ir izvirzījusies otrā vietā (pēc ASV) militārās palīdzības apjomu ziņā un šajās dienās paziņojusi par 2024. gadā paredzētā palīdzības apjoma teju vai dubultošanu. No iepriekš plānotajiem četriem miljardiem eiro līdz vairāk nekā septiņiem miljardiem eiro. Tā kā šī palīdzība nāk no Vācijas aizsardzības budžeta fondiem, tad šogad Vācijas aizsardzības budžets pirmo reizi pēc ilgiem laikiem pārsniegs 2% no IKP.

Vēl pirms dažiem gadiem šāds līmenis šķita ne tikai nesasniedzams, bet nebija ne mazākā sabiedrības pieprasījuma pēc tā. Par aizsardzības ministrēm mērķtiecīgi tika liktas aktīvas feministes un pacifistes. Rezultātā Vācija ir atjēgusies, ka iebrukuma gadījumā nenoturētos ne trīs dienas. Labi, ka beidzot Vācija un tās tagadējais, enerģiskais aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss to ir sapratuši un steidz situāciju labot.

Proputiniskajām partijām aug reitingi

Diemžēl ar Vāciju ne viss ir tik rožaini. Valdošajā politiskajā šķirā aug sapratne par briesmām, kuras nāk no Krievijas, no Kremļa, bet plašās sabiedrības masās šī sapratne nebūt nav dominējošā. Sabiedriskās domas aptaujas liecina par nerimstošu popularitātes pieaugumu proputiniskajām partijām.

Nupat publicētajā aptaujā partija “Alternative für Deutschland” jau izvirzījusies pirmajā vietā ar 25%, bet jaundibinātā Vāgenknehtas partija ieguvusi 8%. Var jau teikt, ka šo partiju popularitātes pamatā ir asa antiimigrācijas retorika, bet tā nav mazāk asa arī iebilstot pret palīdzību Ukrainai un pret attiecību vājināšanu ar Krieviju. Abas šīs partijas, tāpat kā galēji kreisā “Die Linke”, daļa sociāldemokrātu un zaļo, joprojām pret Krieviju izturas salīdzinoši draudzīgi.

Lai arī Klauss Švābs un viņa Davosas forums ir samērā kreisi orientēts, tur sanākušais kontingents nav Putinam draudzīgs. Kaut vai tāpēc, ka ar savu karu un starptautisko normu revīziju izjauc visu plānoto dienaskārtību daudzu desmitgažu garumā.

Te mēs arī nonākam pie tā, ko Švābam kā vācietim, kā cilvēkam, kurš savos 86 gados pretendē būt par cilvēces attīstības kursa koriģētāju, noteicēju un virzītāju, būtu bijis jāsaka paša izveidotajā forumā. Būtu jāsaka, bet ko viņš nepateica un droši vien nekad nepateiks. Tā arī palaižot vējā iespēju ieiet ar kaut ko būtisku vēsturē.

Vācijai jāpārskata pašas vēsture

Runa ir par to, ka Vācijai vajadzētu pilnībā, apvēršot ar kājām gaisā, pārskatīt Otrā pasaules kara vēsturi tajā sadaļā, kas saistās ar Vērmahta karadarbību pret Sarkano armiju (1946. gadā pārdēvētu par Padomju armiju). Švābam būtu jāaicina Vācijas un citu valstu vēsturnieki izbeigt vēsturi pievilkt klāt Staļina laikos sacerētajiem mītiem un leģendām. Tā vietā beidzot sākt balstīties uz zinātnisku vēstures izpēti, nevis agrāko laiku Maskavā sagudrotās “vēstures” atražošanu no jauna un jauna. Tas attiecas uz trijām galvenajām līnijām.

1) Par 1941. gada 22. jūnija uzbrukuma PSRS motīviem un ar to saistīto milzīgo vainas sajūtu. Jā, Hitlers uzbruka pirmais, bet tikai tāpēc, ka otrs tirāns, ar kuru kopā 1939. gada septembrī abi bija izraisījuši Otro pasaules karu, bija sakoncentrējis pie robežām milzīgus, skaitliski un arī kvalitatīvi vairākkārt lielākus spēkus, kuri ik brīdi varēja iebrukt Vācijā. Tas bija tikai dažu nedēļu jautājums, kurš no abiem bandītiem uzbruks pirmais.

Jebkura no aizspriedumiem brīva diskusija šo faktu neapstrīdami apliecinātu. Tikmēr pa pasauli joprojām klīst Staļina propagandas cehos saceptā pasaciņa par “lebensraum”, kur kara uzsākšanas motīvs izgudrots atbilstoši krievu domāšanai tik tuvajai teritoriālajai ekspansijai. Arī vācu vēsturnieki šo absurdo pasaciņu pieņēmuši, lai gan diez vai spētu atrast kādu reālu Bavārijas vai Silēzijas zemnieku, kurš kādreiz būtu sapņojis pārcelties uz dzīvi Tambovas vai Voroņežas guberņā.

Lai cik absurda nebūtu šī versija, ka Hitlers šādu gaisīgu iemeslu dēļ (nevis lai nodrošinātu aizmuguri) uzsācis tik lielu un riskantu karu, tā joprojām skaitās vadošā un pareizā oficiālajā Otrā pasaules kara historiogrāfijā. Līdz ar to sanāk, ka ļaunais vilks Hitlers uzbrucis labajam, nevainīgajam jēriņam Staļinam un visiem Hitlera tautiešiem līdz devītajam augumam jājūtas vainīgiem pret krieviem un Krieviju.

2) Nav noliedzami hitleriskās Vācijas šausminošie noziegumi pret ebreju tautu un tās genocīds (holokausts). Vācijas un vācu tautas vaina pret ebreju tautu ir milzīga un nav apstrīdama. Taču nekas tamlīdzīgs nav bijis vērsts pret krievu vai citām PSRS tautām okupētajās teritorijas. Vācu karaspēka attieksme pret okupēto teritoriju neebreju civiliedzīvotājiem bija nesalīdzināmi iecietīgāka un, galvenais, tiesiski korektāka nekā Staļina attieksme pret saviem okupācijā palikušajiem pavalstniekiem, kuriem atbilstoši Staļina pavēlēm vispār nebūtu jāpaliek dzīviem (tāpat kā karagūstekņiem).

Līdz ar to Vācijai un vācu tautai pret krievu un citām PSRS tautām nav jāizjūt kaut kāda nepārvarama vainas sajūta. Karš ir karš, asinis līst, bet nekāda masveida nežēlība (izvarošanas, laupīšanas, sadistiska cilvēku mocīšana) no vācu armijas puses tajā netika novērota. Ko nevar teikt par sarkanarmiešiem okupētajās vācu teritorijās.

3) Jānoņem tabu no Sarkanās armijas zvērībām ieņemtajās vācu teritorijās. Šīs zvērības ir tik šaušalīgi necilvēciskas, tik mežonīgi nežēlīgas, ka nav saprotams, kas tie bija par cilvēkiem, kas ar tām masveidā nodarbojās. Vai tie vispār bija cilvēki?

Tāpēc stāsti par labo, pasauli no fašisma brūnās sērgas atbrīvojušo Sarkano armiju ar tās komunistisko ideoloģiju nav konstruktīvi. Nacisms bija šausmīgs un necilvēcisks, bet boļševisms un Sarkanā armija bija ne mazāk šausmīga un necilvēciska. Drīzāk vēl šausmīgāka. Kaut vai tāpēc, ka holokausta patiešām necilvēciskajos noziegumos piedalījās mazāk par 0,1% Vācijas iedzīvotāju, bet masveida necilvēciskās izvarošanās un sadistiskās slepkavībās piedalījās lielākā daļa Sarkanās armijas kareivju, bet šo zvērību liecinieki bija visi bez izņēmuma. Tas ir, miljoniem cilvēku. Un viņu pēcteči tagad Bučā, Irpeņā un citur visu to ar sadistisku baudu atkārto.

Kaut vai zvēriski nomocīto upuru piemiņas dēļ vāciešiem būtu sava toponīmika jāatbrīvo no visiem šiem puškiniem un lomonosoviem, kuru vienīgā pastāvēšanas jēga ir vāciešiem atgādināt, ka viņi ir zaudētāji karā un tāpēc uz mūžīgiem laikiem spiesti saliektām muguriņām stāvēt, kad garām žigulī brauc krievs.

Lūk, to vajadzētu Švābam teikt saviem tautiešiem, ja viņš patiešām vēlētu vācu tautai labu un gaišu nākotni. Skaidrs, ka viņš to nekad neteiks, bet vajadzētu gan. Cik var atkārtot Staļina vēstures interpretācijas. Kad Vācija tam nobriedīs, tad tas arī būs jauns pavērsiens Eiropas nākotnē.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā