Aizcūkoties var tālu, bet kā to apturēt?

Šī ētika plašākā nozīmē iezīmējas ar izteiktu pieļaujamības asimetriju. Mēs (šīs ētikas nesēji) varam visu, jo mums savās radošajās izpausmēs robežu nav, bet jūs pret mums nedrīkstat neko, jo esam neaizskarami. Jebkuri centieni norādīt, ka kaut kādām robežām jābūt, tiek nikni noraidīti kā “cenzūra”, “tumsonība”, “atpakaļrāpulība”, pilnībā ignorējot reālās dzīves kontekstu. Konkrētajā gadījumā brutālo, asiņaino karu, kurš joprojām turpinās Ukrainā.

Šīs karikatūras, kuras sociālajos tīklos izsauca pamatotu sašutuma vētru, portālā “lsm.lv” bija redzamas pietiekami ilgu laiku, lai tās pamanītu Krievijas propagandas kanāli un plaši iztiražētu kā apliecinājumu savai interpretācijai, ko “patiesībā par ukraiņu karavīriem domā latvieši”. Vairāk nekā desmit stundas šie mūsu tautu apkaunojošie zīmējumi atradās brīvā pieejā publiskajā telpā.

Uz dažādiem un vairākkārtējiem aizrādījumiem tika publicētas atrunas, ka cūku sērija esot plašāka projekta sastāvdaļa: “Mums katru nedēļu ir “Cūku komikss”. Tam ir sava leģenda, kas atrodama zem katra jaunākā komiksa. Cūka var būt gan iedomāts “Rail Baltica” būvnieks, gan “Vivi” pasažieris, gan Olimpisko spēļu dalībnieks.” Pēc šīs loģikas cūka var būt arī ukraiņu karavīrs, kas riskē ar savu dzīvību, aizstāvot sevi un sev tuvos cilvēkus no nežēlīgajiem iebrucējiem. Atstāsim iekavās šī “cūku projekta” mākslinieciskās kvalitātes. Par to būtu jārunā atsevišķi.

Tikai tad, kad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs tā maigi pakratīja ar pirkstu un tviterī norādīja, ka “joki ir joki, bet jāsaprot arī konteksts”, “lsm.lv” atbildīgie darbinieki sarosījās, un 16 minūšu laikā karikatūras no portāla pazuda.

Apņirdz tikai vājākos

Par šo gadījumu varētu arī nerunāt, ja tas būtu vienkāršs misēklis. Kuram gan negadās. No muļķīgiem pārpratumiem, neveikliem jokiem nevietā neviens nav pasargāts. Gadās. Diemžēl šī nav pirmā reize. Atgādināšu, ka savulaik bija netaktiski izākstīts uz 17 gadiem padomju ieslodzījuma vietās (tie nav šodienas eiropeiskie cietumi) notiesātais latviešu disidents Gunārs Astra. Dažiem cilvēkiem šķiet, ka izsmiet citu ciešanas, pārvērst tās anekdotē (turklāt nesmieklīgā) ir baigi stilīgi. Zaimot to, kas citiem svēts, viņiem šķiet uzjautrinoša savas drosmes demonstrācija. Tiesa, šī “drosme” parādās tikai tad, ja labi zināms, ka par to nekas nebūs.

Šī gatavība apņirgt tikai to, kas salīdzinoši droši, iezīmē visu šo apņirgšanas subkultūru. Sist un izsmiet tikai to un tos, kas jau tāpat vāji. Ne velti sociālajos tīklos izskanēja jautājumi - kad par cūkām attēlosiet musulmaņus vai ebrejus? Kaut vai krievus. Nē. Regulārai apņirgšanai tiek pakļauti tikai tie, kuri pretī nesitīs. Visbiežāk kristietība. Islāms šajā ziņā ir “ar dūrēm”, tāpēc pret to ir cita, daudz piesardzīgāka attieksme.

Par kādu gan “drosmi” liecina “uzdrīkstēšanās” uzbrukt vājākam? Ko gan vērta šāda bravūra? Nav brīnums, ka cilvēkiem organiski rodas riebums pret tiem, kas sit vājākos, bet izvairās no uzbrukumiem stiprākiem. Piesaukt šeit franču karikatūristu žurnālu “Charlie Hebdo” ir pilnīgi nevietā, jo mūsu cūkdari, atšķirībā no franču karikatūristiem, kas tiešām riskēja ar savām dzīvībām un beigu beigās ar tām arī samaksāja, neriskē itin ne ar ko.

Kas stiprāks - uzraudzītājs vai uzraugāmais?

Taču atgriezīsimies pie konkrētajām karikatūrām. Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) pēc tam, kad lietā iejaucās prezidents, ilgi nevilcinoties, nosūtīja lūgumu mediju ombudam, tas ir, Andai Rožukalnei, izvērtēt šīs publikācijas atbilstību mediju profesionālajiem un ētikas standartiem.

Šeit atkal vairāki momenti. SEPLP “pamodās” tikai pēc tam, kad prezidents lika noprast, ka daži savā “drosmē” pāršāvuši pār strīpu. Līdz tam SEPLP neuzdrošinājās kaut ko aizrādīt savam it kā uzraugāmajam. It kā, jo jautājums: kura institūcija tur lielāka, stiprāka un ietekmīgāka - SEPLP vai Latvijas sabiedriskie mediji (LSM)? Uz šo jautājumu it kā nav viegli atbildēt, lai gan patiesībā to izdarīt ir pavisam viegli - protams, ka LSM.

Tāpēc arī, runājot par SEPLP rīcību, jālieto vārds “uzdrošināties”. Lai “uzraugs” SEPLP kaut ko aizrādītu LSM, tam ir krietni jāsaņem dūša. Vai arī tas jādara pēc tam, kad kāds “lielais” to jau izdarījis pirmais. Konkrētā gadījumā pēc Valsts prezidenta ieraksta tviterī sarosījās arī visi pārējie.

Līdz tam notika tradicionālā atrunāšanās, kuru īsumā var raksturot: jūs nekā nesaprotat, tumsonīgie nejēgas.

Tagad “lietu” izvērtēs sabiedrisko mediju ombuds. Par pēdējo pat runāt negribas. Ombudam ir kāda jēga un svars, ja tam ir noteikta autoritāte sabiedrībā. Ja tas ir pierādījis savu gatavību par kaut ko cīnīties, aizstāvēt principus, ja tos viņa uzraugāmais pārkāpj. Tas attiecas ne tikai uz mediju ombudu, bet ombudu kā tādu.

Respektīvi, ombudam ir kāda jēga, ja tas ir gatavs bezbailīgi konfliktēt ar pārraugāmo sistēmu. Ja ombuds ar to, ko pārrauga, ir “uz vienu roku”, tad tas nav nekāds ombuds. Tad tā ir ombuda imitācija. Vai tā persona, kura šobrīd ieņem mediju ombuda amatu, ir gatava kādreiz paust atzinumu, kurš būtu pretējs LSM vadības redzējumam? Lielas pārliecības nav.

Kontroles trūkums vienmēr rada degradāciju

Un te mēs nonākam pie lietas būtības. Realitāte ir tāda, ka LSM saņem ievērojamu apjomu nodokļu maksātāju naudas (2024. gadā - 55 miljoni eiro), bet faktiski atrodas gandrīz pilnībā ārpus šo nodokļu maksātāju kontroles. Tieši saturiskā ziņā. Redakcionālā neatkarība ir laba un pat svēta lieta, bet, ja šī neatkarība iegūst noteiktu politisku ievirzi, tad tā vairs nav nekāda neatkarība.

Ja gandrīz visa “pētnieciskā” un “analītiskā” žurnālistika tiek vērsta uz opozīcijā esošu politiķu vai ar opozicionāriem saistītu personu “atmaskošanu”, tad kaut kas sistēmā nav īsti kārtībā. Te atkal var runāt par jau pieminēto “drosmi”. Nav nekāda varonība “atmaskot” visus šos Elksniņus, Bartašēvičus, Šleserus un citus implicīti sliktos. Netaisos viņus aizstāvēt. Bet viņi visi lielajā politikā ir opozīcijā. Pret viņiem tāpat var vērst visu valsts aparāta spēku.

Gribētos no sabiedriskā medija kā ceturtās varas atzara sagaidīt lielāku drosmi atmaskot “Vienotības” sadarīto. Galu galā tā pie varas ir jau 15 gadus. Laiks tā kā būtu par šajos gados sadarīto atbildēt. Jā, par Kariņa lidojumiem bija publikācijas arī LSM, bet tā bija tik skaļi izskanējusi lieta, ka to neievērot jau būtu nepiedienīgi. Gribētos kaut ko vairāk. Arī par citiem, lai izbeigtos runas par to, ka LSM ir “Vienotības” rupors.

Faktiski nav mehānisma, kā sabiedrībai pat ne kontrolēt, bet kaut kā ietekmēt sabiedriskos medijus. SEPLP ir vāja. Tā jau sākotnēji ir radīta vāja. Tās priekšgalā iecelts cilvēks, kurš vairāk atsēž savu termiņu (par pieklājīgu algu) nekā tur kaut ko reāli uzrauga. Arī ombuds jau pašā iecerē ir domāts tāds pats - savējais, kas vajadzības gadījumā piesegs. Kā līdz šim vienmēr ir darījis.

Teorētiski uz LSM varētu iedarboties politiķi, taču te ir līdzīga situācija kā ar SEPLP. Kurš stiprāks? Politiķi vai LSM? Kaut ko aizrādīt sabiedriskajiem medijiem atļaujas vienīgi tie, kuriem tāpat vairs nav ko zaudēt. Kurus tāpat šajos medijos katru dienu sit un nievā.

Savukārt tie, kurus gan sit, gan nievā, bet kuri tomēr cer, ka kādreiz šī sišana varētu izbeigties (ja labi uzvedīšos), cenšas divtik tiem izdabāt. Tikai izbeidziet. Būšu rātns. Tas gan parasti nepalīdz.

Tā nu esam nonākuši līdz situācijai, kad LSM dara, ko grib, un uz visiem aizrādījumiem augstprātīgi atrunājas. Kamēr no augšas viņiem neuzkliedz kāds vēl augstāks. Piemēram, Valsts prezidents. Labi, ka mums šobrīd ir vismaz viens cilvēks, kuru šī 21. gadsimta modernā garīdzniecības kārta (masu apziņas veidotāji) respektē, bet par to arī nebūtu īpaši jāpriecājas.

Kaut vai tāpēc, ka šī personāliju hierarhija neiet īsti kopā ar institucionālo demokrātiju.

Šajā kroplajā sistēmā nevis institūcijas ir noteicošās, bet gan personālijas. Ja Rinkēviča vietā būtu kāds cits, uzvārdus nesauksim, tad atbildīgie redaktori pat pirkstu nepakustinātu. Lai tas prezidents pastāv pie ratiem un palasa Satversmi par savām tiesībām un pilnvarām. Savukārt SEPLP un ombuds šajā konstrukcijā tādas institūciju dekorācijas vien ir.

“Cūku skandāls” bija likumsakarīgs. Jebkura institūcija, darbojoties ārpus kontroles, degradējas un tajā būtiski pieaug pieļauto kļūdu apjoms. LSM vadībai tas būtu jāņem vērā, kamēr procesi vēl nav aizgājuši līdz atklātam iekšpolitiskam karam, kā tas notika Polijā. Mums kā nelielai, piefrontes valstij tas varētu būt divtik bīstami, tāpēc visiem kopā jādomā, kā to novērst.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā