Pasaules karā pamazām iezīmējas pušu aprises. Pagaidām viss pēc Hantingtona

Lai kā negribētos piesaukt Semjuelu Hantingtonu, kurš pēdējās desmitgadēs ir ticis pakļauts nopietnai kritikai, pagaidām viss norisinās atbilstoši viņa prognozēm. Var, protams, iebilst, ka viss nav tik vienkāršoti, kā aprakstīts Hantingtona slavenākajā darbā “Civilizāciju sadursme”, un arī pretstāve nav gluži tā, bet tās ir tikai nianses. Kopumā ir acīmredzams, ka briest izšķirošā cīņa, sauksim to tā: starp Rietumu demokrātiju un Austrumu despotiju.

Vēl pavisam nesen (vēsturiskos mērogos) gluži kā aksioma skaitījās, ka cilvēces attīstības vektors ir skaidrāks par skaidru: demokrātija, humānisms, liberālisma triāde - DIE (diversitāte, inkluzivitāte, vienlīdzība). Agri vai vēlu šīs vērtības pārņems visu pasauli, un tad pasaulē iestāsies mūžīgais miers, laime un labklājība. Tāds bija (un joprojām ir) šis Rietumu “lielais stāsts”.

Putins šī “stāsta” patiesumu ir gatavs pārbaudīt praksē. Vismaz tā viņš to cenšas pasniegt. Viņš atklāti skubina Rietumus: nu pierādiet taču savu pārākumu. Ar muti jūs varoņi. Cik tur tās reizes jūsu ekonomiskais potenciāls pārspēj manējo? Piecpadsmit? Divdesmit reizes? Ar darbiem pierādiet savu spēku, un tad runāsim. Pagaidām Rietumi tikai gatavojas, bet, lai kā tiem negribētos iesaistīties kautiņā, no tā neizbēgt. Vēsture vienkārši neatstāj iespēju no tā izvairīties.

Ar vārdiem pārākumu nepierādīt

Kāpēc? Tieši tāpēc, ka savs pārākums ir jāpierāda darbos. Vienkārši nevar tā pateikt: tā kā mūsu ekonomiskais, tehnoloģiskais un militārais potenciāls ir lielāks, mums būs teikšana. Tā tas nestrādā. PSRS miermīlīgais sabrukums daudzus ieveda maldināšanā un ļāva noticēt stāstam par to, ka jebkura ekonomiskā un kulturālā attīstība automātiski agrāk vai vēlāk noved pie liberālās demokrātijas.

Pēc PSRS komunistiskās sistēmas kraha 1991. gadā visi gaidīja, ka kaut kas līdzīgs notiks komunistiskajā Ķīnā. Ne tikai gaidīja, bet bija pilnīgi pārliecināti, ka ar katru nākamo gadu Ķīna tuvosies Rietumiem un līdz ar ekonomiskās labklājības pieaugumu tur pieaugs arī demokrātijas līmenis. Mūsdienu atvērtajā pasaulē tas šķita neizbēgami.

Tagad redzam, ka visas šīs rožainās nākotnes vīzijas bijušas zīmētas ar dakšām ūdenī. Nekas no tā nav piepildījies, un Ķīnā, tāpat kā Krievijā, nostiprinās autoritārās tendences. Tāpēc nav brīnums, ka Krievija meklē galveno sabiedroto Pekinā. Kādas tai ir izredzes?

Sākoties pilna mēroga Krievijas iebrukumam Ukrainā, Ķīna ieņēma ļoti piesardzīgu pozīciju. Tā ilgstoši nenostājās (atklāti) nevienā pusē un centās tēlot neitrālu novērotāju, kas par visu vairāk vēlas panākt mieru. Ķīna pat izvirzīja savu 12 punktu miera plānu, kas gan vairāk bija izplūdušu vēlamības frāžu apkopojums. Vienlaikus Ķīna politiski Krieviju nenosodīja un to pat vairākkārt atbalstīja ANO Drošības padomes balsojumos. Ekonomiski Ķīna saites nerāva, gluži otrādi, izmantoja radušās iespējas, bet vienlaikus centās arī nenonākt zem otrreizējām ASV sankcijām.

Lai arī oficiālos Lavrova vizītes dokumentos tas neparādās, viņa misija Ķīnā tiek saistīta ar iespējamo Putina vizīti Pekinā tuvāko mēnešu laikā. Ja tā tiešām notiks, tad ļoti iespējams būtisks, fundamentāls pavērsiens abu valstu attiecībās, kas varētu būt kaut kas līdzīgs 1939. gada 23. augusta Hitlera-Staļina paktam.

Kaut visai bieži dzirdami izteikumi, ka Putins kļuvis par Sji Dzjiņpina vasali un Krievija nonākusi pilnīgā ekonomiskā atkarībā no Ķīnas, šāda situācijas interpretācija ir drīzāk vēlamā uzdošana par esošo. Abi autokrāti šobrīd “sēž” savos augstajos troņos ļoti komfortabli, un tos nekas neapdraud. Viņi var mierīgi un netraucēti kalt ģeostratēģiskos plānus, sapņojot par savu vietu vēsturē.

ASV brīdina Ķīnu nedarīt muļķības

Pirmdien, burtiski dažas stundas pirms Lavrova, Pekinā bija arī ASV finanšu ministre, agrākā Federālo rezervju sistēmas vadītāja Dženeta Jelena. Viņa savus Ķīnas partnerus brīdināja par smagām finanšu sekām, ja Ķīna tuvinātos Krievijai un tai sniegtu lielāku palīdzību. Ar to saprotot militāru atbalstu, pārdodot kādus ieroču veidus.

Jau pēc Lavrova aizbraukšanas no Pekinas ASV ārlietu ministra vietnieks Āzijas lietās (Baidena administrācijas Āzijas arhitekts) Kurts Kempbels arī uzskatīja par vajadzīgu pakratīt ar pirkstu Ķīnas virzienā, brīdinot, ka sekošot nopietna atbildes reakcija, ja Ķīna nolems Krievijai palīdzēt. “Mēs nedomājam sēdēt rokas klēpī salikuši, ja tas [palīdzība Krievijai] notiks,” draudēja Kempbels. Tiesa, pie šiem mūžīgajiem brīdinājumiem un draudiem “asi reaģēt” pasaule jau pieradusi un pret šo retoriku izturas ar zināmu skepsi.

Diemžēl visi šie brīdinājumi izriet no pieņēmuma, ka Austrumi domā tāpat kā Rietumi. Visi cilvēki taču ir vienādi un grib dzīvot mierā un labklājībā. Cenšoties nepamanīt, ka gan Putins, gan Sji Dzjiņpins jau sen dzīvo mierā un labklājībā. Viņiem nekā netrūkst, un arī par savu atrašanos pie varas viņiem jāpateicas nevis tautai (elektorātam), bet gan saviem drošībniekiem, kuri arī dzīvo mierā un labklājībā.

Tāpēc Putinam un Sji nav jādomā par “tautu”, par saviem vēlētājiem, kas viņus varētu nepārvēlēt, bet gan par savu vietu vēsturē. Savukārt, ja mēs paskatāmies jebkuru vēstures grāmatu, tad tā ir valdnieku un to iekarojumu vēsture, nevis kā tur cilvēki dzīvoja tajā 15. gadsimtā.

Apzinoties šo savu “nopietno brīdinājumu” patieso svaru (vieglumu), Vašingtonā no Maskavas un Pekinas draudzības baidās vairāk nekā no Krievijas uzvaras Ukrainā. Kāpēc šīs Krievijas - Ķīnas attiecības Vašingtonu uztrauc vairāk nekā karadarbība Ukrainā, ir viegli izskaidrojams.

Kā dēļ Krievija un Ukraina karo?

Daudzi Rietumos, tajā skaitā Vašingtonā, Krievijas - Ukrainas karu neuzskata par nopietnu civilizāciju sadursmi Hantingtona izpratnē. Tiek labticīgi pieņemts, ka karš Ukrainā ir tikai karš par teritoriju. Šāda šī kara interpretācija ļauj visiem turpināt dzīvi kā ierasts. Kaut kur tālu Austrumeiropā divas slāvu tautas pēc PSRS sadalīšanās nevar vienoties par “vēsturiski taisnīgām” robežām.

Uz šī pieņēmuma arī balstās “The Washington Post” publicētais Trampa kara izbeigšanas plāns. Viņš, lūk, piespiedīšot Ukrainu piekrist atdot Putinam Krimu un Donbasu apmaiņā pret mieru, garantijām un plašu ekonomisko atjaunotnes palīdzību. Vienīgais, kas traucējot šim “plānam”, esot Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska stūrgalvība, kuru Tramps salauzīšot.

Plāns pat būtu apspriešanas vērts, ja vien būtu kāds signāls no Putina puses, ka viņš šādam risinājumam būtu gatavs piekrist. Vai pareizāk: ja būtu kaut mazākā pārliecība, ka Putinu patiešām interesē tikai kādi salīdzinoši niecīgi teritoriāli ieguvumi Ukrainā, bez mazākajām garantijām, ka šie ieguvumi tādi arī paliks pēc viņa aiziešanas.

Nekā tāda nav. Pagaidām Putins nav devis pat niecīgāko signālu, ka viņš būtu gatavs atkāpties no sava 2021. gada 15. decembra ultimāta, kurā pieprasīja NATO atgriešanos pie 1997. gada robežām. Toties ik dienu dzirdami propagandistu ķērcieni, ka Ukraina tiks iznīcināta, Eiropas pilsētas atombumbām nobombardētas, bet Lielbritānija kodolkatastrofā noslaucīta no zemes virsas kopā ar Ņujorku un Vašingtonu. Var, protams, teikt, ka to jau skandē nevis pats Putins, bet viņa aptrakušie propagandisti, bet mēs runājam par signāliem. Caur Solovjova muti tiek raidīti noteikti signāli gan pašmāju, gan ārzemju auditorijai.

Makrons pielaiko Napoleona šineli

Domu, ka Putina apetīte varētu beigties ar dažu pilnībā nopostītu Austrumukrainas teritoriju pievienošanu Krievijai, Tramps varbūt var iebarot savai auditorijai, taču ne nopietniem politiķiem. To arvien labāk saprot arī Eiropā, kur ASV politiskās vides haosa fonā parādās iespēja pakāpties uz iedomātā brīvās pasaules līdera pjedestāla. Par šo līderību vienmēr ir sapņojusi Francija, un tās pašreizējais prezidents Emanuels Makrons šajā ziņā ir viens no tipiskākajiem pretendentiem uz Šarla de Gola un Napoleona Bonaparta mūsdienu reinkarnāciju. Vismaz pats savās acīs.

Makrona izteikumi, ka Francijas bruņoto spēku daļas varētu tikt nosūtītas uz Ukrainu, jau izraisījušās pamatīgu nervozitāti gan Maskavā, gan arī dažās Eiropas galvaspilsētās. Abās pusēs viena iemesla dēļ. Ir pārkāpts ilgi skandētais tabu: neviens NATO karavīrs nespers savu kāju uz Ukrainas zemes, kamēr tur notiek karš.

Šī tabu pārkāpšana rada jaunu stratēģisko situāciju - zināmu nenoteiktību, kas vienmēr izraisa nervozitāti: Ko tas nozīmē? Kas tagad būs? Īpaši sanervozējusies jūtas Vācija, kura gluži vai paniski baidās no ieraušanas karā, taču bailes reti kad ir labākais padomdevējs. Šajā situācijā Francija izrādījusies ar stingrāku stāju. Vismaz vārdos, jo Makrona izteikumi pagaidām nav pārvērtušies par kaut ko taustāmu. Pagaidām ir izskanējušas vien runas, ka Francijas un citu NATO valstu karavīri varētu aizvietot Ukrainas karavīrus dziļā aizmugurē, kur tos nekādi neapdraudētu iesaistīšanās reālā karadarbībā. Tādā veidā aizvietotie ukraiņu karavīri varētu doties uz fronti.

Tikmēr trampistu īstenotā ASV Kongresa paralīze turpinās un ASV globālā autoritāte rūk katastrofālos tempos. Iespējams, tas pat ir labi, jo dod labu mācību pārējai pasaulei. Nav ko likt visas olas vienā groziņā.

Ilgstoša Eiropas paļaušanās uz ASV aizstāvību ir ar to izspēlējusi ļaunu joku. Tik ilgi Eiropa (Rietumi kopumā) paļāvās uz ASV, ka brīdī, kad ASV saka: tieciet galā paši, mums te nav laika par jums domāt, izrādās, Eiropai nav īsti ne karot spējīgas armijas, ne militāri rūpnieciskā kompleksa, ne garīgā spēka par savām vērtībām cīnīties nopietnāk, kā vien aplejot ar zupu vecmeistaru gleznas muzejos.

Eiropa var nebeigt slavēt likteni, ka Putins savus revizionistiskos pasaules pārveides plānus sāka ar Ukrainu, nevis kaut kur citur. Ukraina cīnās un lej asinis par mums visiem, tāpēc maksimāli jāpalīdz Ukrainai, jāstiprina savas armijas kaujas spējas, jāforsē pašmāju militārās rūpniecības attīstība un jābūvē reāli, grūti pārvarami nocietinājumi. Si vis pacem, para bellum. Gribi mieru, gatavojies karam. To mūsdienās nedrīkst aizmirst ne brīdi.

Uzzini pirmais, kas interesants noticis Latvijā un pasaulē, pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā